— Apmežosim Latviju

Par Gunara Saliņa dzejas izlasi Apmežosim Ņujorku (sastādījis Kārlis Vērdiņš; Neputns, 2024)

Atgrūdu logu – ar kliedzienu atkusa
mana balss. No tās kā no upes
govis pusdienā dzēra. Mērcās
manā dziesmā to siltie pupi –

manā dziesmā to siltie pupi.
(94. lpp.)

Dažus gadus pirms Gunara Saliņa (1924–2010) dzimšanas T. S. Eliots esejā Metafiziskie dzejnieki (1921) pauž uzskatu, ka intelektuālajam nevajadzētu tikt šķirtam no jutekliskā, un uzsver, ka pirms rakstīšanas “ielūkoties sirdī”, proti, smelties iedvesmu no jūtām, nav pietiekami dziļi, jo spēja aptvert domu ir drīzāk ķermeniska.¹ Gunars Saliņš sniedz savas dzejas lasītājam tieši šādu, gluži ķermenisku pieredzi, atklādams ne vien vizuālus iespaidus vai lirisku jūtu tvērumu, bet ar visām maņām sajūtamu, taču skaidru domu. 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē, kad daudzi trimdas latviešu dzejnieki grimst nostalģijā pēc pagātnes dzimtenē, bet viņu kolēģi padomju Latvijā nevar brīvi izpausties, Ņujorkā izveidojas fenomenāls pajaunu dzejnieku un mākslinieku grupējums, kuru pazīstam ar nosaukumu Elles ķēķis un kuram piederīgo personību mijiedarbībā rodas spilgta un laikmetīga poētika, kas turpina un transformē latviešu pirmskara dzejas tradīciju, papildinot to ar Ņujorkā gūtajiem jutekliskajiem un intelektuālajiem iespaidiem, savukārt nacionālos motīvus pauž krāšņi, asociatīvi, sirreāli.  

Ar Saliņa dzeju savulaik iepazinos, lasot 1993. gadā izdoto izlasi Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules Māra Čaklā sastādījumā – plānu, slikti iesietu, bet ārkārtīgi svarīgu grāmatiņu, kurā pie Latvijas lasītājiem pirmoreiz nonāca paši slavenākie Saliņa dzejoļi no krājumiem Miglas krogs un citi dzejoļi (1957), Melnā saule (1967) un Satikšanās (1979). Pēc vairākiem gadiem, kā mūža beigās rakstījusi Jautrīte Saliņa, Dievs pie Saliņiem atsūtījis Kārli Vērdiņu,² kuram jau toreiz piemita gan interese par Gonkas (tā Gunaru Saliņu dēvēja ģimene, kolēģi un draugi) rakstīto, gan arī kapacitāte strādāt ar ģimenes arhīvu. 2006. gadā, Kārļa Vērdiņa sakārtots, iznāca Saliņa Rakstu pirmais sējums, bet vēl pēc septiņpadsmit gadiem – arī otrais sējums. Raksti ietver ne vien augstāk minētos trīs jau par klasiku kļuvušos krājumus, bet arī Latvijā 1997. gadā izdoto Iedvesmas no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni un pēdējo, ar Jautrītes Saliņas palīdzību apkopoto krājumu No zila gaisa, kurā iekļauti līdz 2003. gadam sarakstīti dzejoļi, kā arī citi iepriekš nepublicēti darbi. Tā kā biezos Rakstu sējumus vairāk izmanto profesionāļi, trūka lasīšanai parocīgas izlases, kas būtu mūslaiku lasītājam pieejamāka par 1993. gadā izdoto, tāpat ietilpīgāka par to un lasot nejuktu ārā. Nu tāda ir tikko iznākusī Apmežosim Ņujorku – lietošanai ērts un kvalitatīvs izdevums, kas turklāt papildināts ar sastādītāja eseju un vairākiem priekšvārdiem, kā arī autora komentāriem.

Jauno izlasi kaut kādā ziņā var dēvēt par sastādītāja grāmatu ne vien esejas un priekšvārdu, bet arī kompozīcijas dēļ: dzejoļi salikti nevis precīzi atbilstoši krājumiem, bet gan, kā norādīts, tematiski, vienlaikus uzskatāmi atzīmējot, no kura krājuma dzejolis ņemts. Šāds sakārtojums lika atcerēties kādu manu iedomu, proti, ka debesīs / ideju pasaulē dzejas krājumi ir sakārtoti atšķirīgi nekā tie, kuru materializēšanos ietekmējuši dažādi zemes dzīves faktori. Līdz 19. gadsimta dzejas izdevumu sakārtojumu parasti noteica vēsturiskas nejaušības; pagriezienu iezīmēja Šarla Bodlēra Ļaunuma puķes, ko uzskata par pirmo paša autora mērķtiecīgi kārtoto krājumu kā vienotu mākslas darbu. Kopš tā laika dzīvie dzejnieki  (bieži gan kopā ar redaktoriem) paši domā par kompozīciju, bet mirušo autoru atstātais mantojums šajā ziņā var tikt dažādi interpretēts. Kārlis Vērdiņš jaunajā Gunara Saliņa izlasē to ir darījis pēc vairāk nekā divdesmit gadu ilga darba, ar mīlestību un rūpēm, nepretenciozi un bez nepamatotām ambīcijām, personiskajai izjūtai balstoties zināšanā, ko apliecina jau abi Rakstu sējumi.

Izlases pirmajā nodaļā Debešķīgie pagāni Saliņa pirmā krājuma Miglas krogs un citi dzejoļi materiālam pievienoti arī trīs dzejoļi no 20. gadsimta 40.–50. gados lielākoties Vācijā sarakstītā krājuma Neredzamais manuskripta. Tie parāda talanta ceļu, tomēr Saliņš šo krājumu tā arī nepublicēja, jo juta, ka tajā vēl nav atradis savu balsi. Neredzamais drīzāk raksturo trimdinieku kopīgās sēras pēc Latvijas, kamēr paša Saliņa agrīnie pirmskara dzejoļi bijuši draiskulīgāki, tuvāki 50./60. gadu mijas poētikai, kas rodas Saliņa un Tauna draudzībā ar trešo “debešķīgo pagānu”, Mudīti Austriņu, un līdz ar Linarda Tauna grāmatu Mūžīgais mākonis (1958) iezīmē Elles ķēķa zelta laikmetu un latviešu dzejas atdzimšanu trimdā. Kā vēlāk raksta Mudīte Austriņa, “[Linards] Tauns un Saliņš bija īsti Elles ķēķa latviešu īsā zelta laikmeta dvīņi”.³ Nodaļā akcentēti dabas, folkloras  un seno tradīciju motīvi, taču ne kā patvērums svešumā, bet kā radītspējas avots jaunajā realitātē. Tā dzejolī Dziesma, kas citēts šīs recenzijas ievadā, dzejnieka sasalušo balsi kā stihisks pirmatnējs spēks atkausē no ostas rajona lopkautuvēm izlauzušies ragulopi.⁴

Nodaļā Debešķīgie pagāni lasāms arī lieliskais pirmā krājuma tituldzejolis Miglas krogs, kas līdz ar mazliet vēlāko Apmežosim Ņujorku, šķiet, pretendē uz tā Saliņa dzejoļa statusu, kas būtu jāizlasa, ja no katra autora drīkstētu iepazīties tikai ar vienu paraugu. Par laimi, tāda noteikuma nav un jaunajā izlasē atrodami arī citi, tostarp līdz šim mazāk zināmi darbi, piemēram, poēma Jukums un Kazugans, kas veido grāmatas otro nodaļu un apliecina Saliņu arī kā episkās formas meistaru. Sirreālajā, groteskajā poēmā Latvijas vēsturei būtiskus notikumus brīvi papildina dažādu pasaules kultūru motīvi. Juteklisko šeit pārstāv galvenokārt dzirde – vismaz man, lasot Jukuma dziedāto “Izabella, tu sāpi, sāpi” (77. lpp.), ausīs skanēja kaut kas līdzīgs Andra Kārkliņa flamenko muzicēšanai, ko man reiz – ļoti jaunos gados – laimējās piedzīvot kādās viesībās Māra Čaklā dzīvoklī.

Trešā nodaļa Apmaldīšanās Ņujorkā galvenokārt ietver dzejoļus no krājuma Melnā saule, kura sarakstīšanas laikā urbānās vides un zemnieku dzīves atblāzmas krāšņajā apvienojumā ienāk arvien vairāk traģisma – ne vairs tieši kara un trimdas, bet sekojošās vairāku laikabiedru pāragrās nāves dēļ, savukārt kā glābiņš tagad kalpo arvien sirreālāki un dionīsiskāki motīvi: “tās bija nesaprotamas abstraktas gleznas, / bet no tām tecēja vīns.” (98. lpp.)

Ceturtajā nodaļā Piedzīvojums Rīgā lasāmie dzejoļi lielākoties tapuši pēc viesošanās Rīgā 70. gadu beigās vai Latvijā iepriekš pabijušu trimdinieku stāstītā iespaidā.  Tie ir sāpīgi, groteski, ironiski un tomēr mīloši komentāri, kas pauž ilgas pēc sašķeltās nācijas atkalapvienošanās. Dzejnieks to simboliski redz kā trimdinieku gara un Latvijas miesas augli, ko dzemdē akmens Milda un kas tiek nodots zīdīt dzejniecei (interesanti, kurai). Līdzībā paustajai idejai īsti nepiekrītu, tomēr Elles ķēķa poētikas sēkla šejienes augsnei ir ļoti noderīga. Savukārt pēdējā nodaļā apkopoti spilgtākie Saliņa pārējās vēlīnās daiļrades paraugi. To autors joprojām ir spēcīgs un talantīgs dzejnieks, kurš brīvi sintezē juteklisko un intelektuālo, dzīves un mākslas pieredzi. Kārlis Vērdiņš raksta, ka apskauž tos, kas Saliņa dzeju lasīs pirmoreiz,⁵ taču domāju, ka arī pārējie garantēti gūs gan nekautru baudījumu, gan smalku vielu pārdomām.

1. Eliot T. S. The Metaphysical Poets. Selected Essays by T. S. Eliot. London: Faber and Faber Limited, 1972. P. 281.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Lailas Saliņas teiktais Gunara Saliņa Rakstu 2. sējuma atvēršanā Rīgā, 2024. gada 18. janvārī.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Austriņa M. Saules spēles. Rīga: LU LFMI, 2024. 184. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Dzejolis gan ir no krājuma Melnā saule un izlasē iekļauts 3. nodaļā, taču pirmoreiz publicēts 1960. gadā, kad tajā pieminētie govju pupi izsaukuši riebumu konservatīvāko trimdas lasītāju vidū. Sk. Vērdiņš K. Komentāri. No: Saliņš G. Raksti. Dzeja. Rīga: Valters un Rapa, 2006. 572. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Vērdiņš K. Saliņa sapņu reālisms. Domuzīme. Nr. 3. 2024. 72. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)