— Ēnas kontūra uz asfalta

Arvis Viguls ir dzejnieks, rakstnieks, tulkotājs, grāmatu redaktors un viens no literatūras žurnāla Strāva veidotājiem. Nesen izdevniecībā Orbīta klajā nākusi viņa pirmā prozas grāmata, stāstu krājums Fermi paradokss, kurā ir pieci šķietami savā starpā nesaistīti stāsti, kas pārsteidz ar lakoniskas izteiksmes radīto bagātīgo telpu iztēlei, notikumiem un klusumam. Intervijā Arvis runā par prozas un dzejas attiecībām, par rakstīšanu, klusumu un to, kas viņu interesē literatūrā.

Linda Mence

 

Lasot grāmatu, man bija sajūta, ka lielu lomu spēlē vide, it īpaši pirmajā stāstā Debesis – vide it kā iesprosto stāsta varoņus un neļauj rīkoties citādi. Kā tev pašam ir ar vidi, vai tā vedina domāt tālāk par situācijām un cilvēkiem?

Jā, vide ļoti ietekmē – varbūt ne mani pašu, jo es varu pastāvēt un pielāgoties dažādiem apstākļiem, bet daudzu stāstu sākumā bijusi vieta, kas it kā rada stāstu. Bet citreiz man jau ir stāsts un es domāju, kur to ievietot, un ielieku stāstu sev pazīstamā vidē. Jo man ir grūti precīzi iztēloties vietu, kura nepastāv, man ir vieglāk paņemt vietu, kuru es labi pazīstu un stāstu risināt tajā. Pirmais stāsts ir ļoti labs piemērs tam – tā ir ļoti reāla 2000. gadu sākuma vide, mans dzimtais rajons Jēkabpilī, Pils rajons, kurā bija gan ūdenstornis, gan kādreiz slēgtā militārā teritorija, kas parādās stāstā, viss rajons padomju laikā bija militārā pilsētiņa, tur varēja iet tikai ar atļaujām. Pirmajā stāstā nav autobiogrāfisku motīvu, bet tāda kā vides biogrāfija. Autoģeogrāfija vai kaut kā tā.

 

Debesīs vide ir kā tāds mākonis, kas nāk virsū, un ir sajūta, ka nekas labs nevar notikt, tajā ir tāda kā nenovēršamība. Vai tev šķiet, ka šajā vidē, kura ir pazīstama tev un daudziem no mums, – pēcpadomju apkārtne ar betonu, rūsu, šīferi, gruvešiem – pašā par sevi ir kas traģisks pretēji, piemēram, viensētai vai Klusajam centram?

Šī vide ir vairāk pazīstama manas paaudzes cilvēkiem, jaunāki cilvēki to varbūt redzējuši drusku sakoptāku. Šobrīd, salīdzinot ar deviņdesmitajiem vai divtūkstošajiem, tā ir ievērojami uzlabojusies, lai gan joprojām ir kaut kādas paliekas no tās, neteiksim, tumsas, bet no tā drūmuma, nabadzības, savā ziņā arī bezcerības. Mēs varbūt tajā laikā to arī tik asi neizjutām, bet tagad atskatoties tas tā liekas. Pat nerunājot par sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Mēs tolaik bijām apģērbti, paēduši, ar jumtu virs galvas, bet vienalga tā eksistence bija diezgan pieticīga.

 

Debesīs man šķita ļoti precīzi konstruēts vardarbības trijstūris, kurā ir varmāka, upuris un vērotājs. Šis stāsts un arī nākamie rakstīti visvairāk no vērotāja pozīcijas, kurš ir tāds pasīvs un nespēj īsti piedalīties. Vai tev vērotāja tēls ir interesants un tuvs?

Acīmredzot tas, ka varoņiem ir līdzīgas iezīmes, var liecināt, ka dažas no tām ir manis paša. Tā vērotāja pozīcija, savā ziņā skatīšanās no malas. Ne gluži nepiedalīšanās, bet vērošana. Kaut kādā ziņā visi tie varoņi vienkārši skatās un vēro, kā viss notiek. Es domāju, kāpēc man ir tāds raksturs, kāds ir, un droši vien to ietekmējusi vide, tas, kā es esmu audzis. Es esmu jaunākais bērns, un jaunais vienmēr ir tas, kuram jāklausās, ko citi saka, vai tev vienkārši jāvēro un jāseko. Jāmācās. Lai gan stāstos nav autobiogrāfisku notikumu, tieši tā vērotāja pozīcija ir tā, caur kuru varbūt parādos es pats.

 

Es domāju par kaķi, kuru sauc Sančo Pansa, kurš arī ir savā ziņā liecinieks.

Interesanti, ka ideja stāstam radās saistībā ar Annas Auziņas kaķi. Kad Anna pārcēlās no dzīvokļa uz māju, kaķis tūlīt pēc pārcelšanās pazuda, jo viņam nepatika šīs pārmaiņas. Kaķis pēc tam atradās tieši tāpat kā stāstā, un es tagad spoilošu, dzīvnieku patversmē. Un kad sāku rakstīt stāstu, man bija tikai tā atrisinājums. Diezgan briesmīga rīcība attiecībā pret kaķi. Bet es nevarēju izdomāt to visu setingu, to bekgraundu stāstam. Tagad tur ir vīrs un sieva, bet sākotnēji man bija ideja, ka tur būs pieaudzis dēls, kas dzīvo kopā ar māti, un viņi visu laiku kašķējas, un tad kaķis pazūd un notiek viss pārējais.

 

Stāstā par kaķi visvairāk no visiem man šķita manāms Lielais klusums, kas ir priekšvārdā, nē, tajā vikipēdijas izvilkumā.

Epigrāfā.

 

Es nezināju, ka tik garš arī var būt epigrāfs.

Jā, vienu divas rindiņas, to pat par moto var saukt. Kā Rainim un Aspazijai – moto.

 

(Smejas.) Vai tev ir dzīves… (Smejas.)

Vai man ir dzīves moto?

 

Jā, tas ir jautājums, ko agrāk prasīja intervijās avīzē Mana vai Laba. Bet vai tev ir dzīves moto?

Jā, mans dzīves moto ir “Arī tas pāries”. Protams, ir labi brīži, un šobrīd dzīvē viss ir kārtībā, un, kad ir labi, tad it kā negribas to atcerēties, bet, kad ir grūtāk, tad var atcerēties un tas palīdz. Bet, no otras puses, arī tad, kad ir labi, tu atceries to un vairāk motivē sevi izbaudīt mirkli.

 

Es negaidīju, ka tev būs dzīves moto.

Es to īpaši neatceros pēdējā laikā.

 

Bet par to Lielo klusumu – manuprāt, vēl vairāk par nespēju piedalīties varoņus tavā grāmatā vieno nespēja sarunāties, kas savā ziņā jau ir viens un tas pats, jo mēs piedalāmies sociālajā vidē ar sarunāšanos. Nastasja Ņikonorovna apsver domu zvanīt Pavļikam, bet negrib viņu traucēt. Un tā īstā darbība notiek klusumā, kas ir cilvēkā.

Tieši tādēļ arī nosaukums ir Fermi paradokss, tas ir tas klusums, kurā cilvēki dzīvo. Ir tādi cilvēki, es zinu. Es pats varu būt tāds. Laikam jau daudz kas cilvēku attiecībās, lielākā daļa problēmu rodas tieši komunikācijas dēļ. Kaut kas netiek izrunāts, kaut kas tiek noklusēts. Teiksim, ir ģimenes, kas par noteiktām lietām nerunā, cilvēki, kas gadiem dzīvo attiecībās un līdz mūža galam par kaut ko ir viens uz otru apvainojušies, bet nekad tā arī nepastāsta otram, par ko tieši. Tas arī noved pie pasīvas agresijas. Un tad sanāk, ka cilvēki ir tādi sasaistīti un dzīvo klusumā, nespēj līdz galam otram pastāstīt. Vai arī nevēlas, vai neprot runāt. Jā, man liekas, šis klusums ir auglīga augsne konfliktu idejām, tas baro stāstus.

 

Bet tev ap šo klusumu ir vairāk tāda traģiska izjūta vai, teiksim, traģikosmiska? Tas varbūt saistīts ar pasaules izjūtu kopumā.

Es domāju, man tas klusums vairāk ir tāds melanholisks, komiski melanholisks. Stāstos, izņemot pirmo stāstu, tomēr ir melanholija, bet arī kaut kas komisks, reizēm varbūt pat sarkastisks. Jā, es domāju, manas attiecības ar klusumu un pasauli ir ironiski melanholiskas.

 

Tev liekas, tas ir personības briedums? (Smejas.) Man vienkārši šķiet, ka jauni cilvēki vēl nemāk ironiju, tas ir vēl viens slānis attieksmē pret pasauli.

Tas ir tāds aizsargslānītis, kas izveidojas. Tas arī pasargā un ir nekaitīgs, pat ne tikai nekaitīgs, bet palīdz kaut kādas situācijas atrisināt. Protams, ir situācijas, kurās ir pilnīga bezizeja, bet arī tad, ja tā ir pilnīga bezizeja, un vēl jo vairāk tad nekas cits neatliek kā likt lietā humoru, ironiju, lai kaut kā mīkstinātu to drūmo sajūtu, bezpalīdzību. Domāju, jā, tas ir vairāk pēdējos gados. Pirmajos desmit savas daiļrades gados biju vairāk tāds sabiezinātākām krāsām. Tagad tās sabiezinātās krāsas nav nekur pazudušas, bet skats ir vieglāks. Vai arī tas skats vairāk atbilst tam, kā es vienmēr esmu redzējis pasauli. Varbūt sākotnēji, kad es sāku rakstīt, it sevišķi dzejā, visi tie teksti bija pat ne melanholiski, bet drīzāk depresīvi, kaut gan kā cilvēks es neesmu tendēts uz depresiju, bezcerību un roku nolaišanu. Man vairāk ir tā doma – arī tas pāries. Tas palīdz izdzīvot. Varbūt vienkārši pēdējos gados es vairāk spēju savu pasaules redzējumu izteikt tekstā, noskaņā un sižetā. Mani vienmēr ir fascinējuši teksti, kuri tevi sākumā viltīgi ievelk iekšā ar ironiju un smaidu, un tu jūties tā viegli, un beigās tevi ieved aiz rokas mežā un atstāj vienu pašu un tev pēkšņi paliek bail. Man liekas, tieši kontrasts ir svarīgs. Nevis visur ir tumšs mežs, bet ir arī gaisma un tevi ved no gaismas ēnā un tad tumsā, un no tumsas atkal gaismā.

 

Varbūt tu vari iedomāties kādu darbu, kas to ilustrē?

Piemēram, man viena no mīļākajām stāstu autorēm ir amerikāņu rakstniece Flanerija O’Konora. Viņas sižetos ir kaut kas – acīmredzot man no viņas tā ietekme –, tie varoņi kaut kādas riebeklības dara cits citam. Tur ir gan smaids, gan drūma apjauta par to, cik cilvēki ir briesmīgi un cik briesmīgi cits pret citu izturas. Bet, no otras puses, tur ir arī tāds smīniņš, viņas gadījumā varbūt pat sarkastisks, es varbūt neesmu tik sarkastisks. Un man patīk arī tas, ka tu redzi, ka pašam autoram ir bijis interesanti. Viena no manām mīļākajām grāmatām ir Virdžīnijas Vulfas romāns Uz bāku, kur it kā pašā romānā nav nekā smieklīga, nav arī traģiska. Bet brīžiem tu redzi, ka viņai bijis ļoti jautri to rakstīt. Tur ir viena nodaļa, kas beidzas ar jautājumu, uz kuru var atbildēt ar “jā” vai “nē”, bet tam seko nodaļa, kur viņa aiziet tālu prom no tā, un sākas nākamā nodaļa, un tajā pēkšņi ir atbilde uz to jautājumu – “jā”. Tur bija ļoti asprātīgs veids, kā viņa to izdarījusi. Tādas lietas man arī patīk. Brīži, kuros tu redzi, ka tas viss netiek uztverts pilnīgi nopietni, tas tomēr ir cilvēka radīts teksts, un māksla jau vispār ir manipulācija ar cilvēka emocijām, ir teksti, kuros tiek nedaudz atsegta tā virskārtiņa un tu redzi, kā tā manipulācija ar lasītāju notiek. Tā nav ļauna manipulācija, viņš jau grib būt ievilkts iekšā, sajutis visādas emocijas, it kā iekāpis karuselī.

 

Es domāju par empātijas jautājumu un tā arī neesmu nonākusi pie atbildes. Mēs ņemam kaut kādas lietas, kuras notikušas ar citiem, un skaisti to apdarinām, radām to katarsi. Reizēm man šķiet, ka ir labāk, ja darbā ir lielāka distance, apzināšanās, ka tas ir teksts.

Noteikti ir kaut kādas ētiskas robežas. Vai var tā paņemt svešu, konkrētu cilvēku ciešanas un taisīt mākslu bez viņu piekrišanas. Bet var jau vienmēr paņemt kaut ko no īstenības un kaut ko izdomāt klāt. Jo kādēļ ņemt kaut ko dokumentālu, ja tu vari izdomāt, tas ir kaut kādā ziņā vienkāršāk. Kā tev liekas, vienkāršāk ir kaut ko izdomāt vai paņemt?

 

Kad es zīmēju, man ir garlaicīgi zīmēt no dabas, mani neinteresē tas, kā cilvēki tiešām izskatās. Un rakstot man arī ir garlaicīgi, piemēram, uzrakstīt precīzi autobiogrāfisku stāstu – es to visu jau zinu, kāpēc man vēl par to rakstīt. Man laikam vairāk patīk kaut ko izdomāt. Bet es pēdējā laikā domāju, ka mani vispār īpaši neinteresē veidot tādu precīzu psiholoģisku portretu, mani laikam vairāk interesē tādi kā no dzīves atrauti, simboliski tēli, kuri par kaut ko it kā atgādina. Es tieši gribēju tev uzdot šo jautājumu. Ja iedomājamies, ka vienā galā ir tādi kā plakani tēli, kas pārstāv, piemēram, vienu konkrētu īpašību, kā tādā pamācošā alegorijā, kurā tēls reprezentē dusmas vai pacietību. Un otrā galā ir tēli, kuriem ir rūpīgi izstrādāta psiholoģija, viņi šķiet kā īsti cilvēki. Kurš no šiem tevi interesē vairāk?

Tas alegoriskais, simboliskais man šķiet, neteiksim, primitīvs vai sevi izsmēlis, bet pārāk uzskatāms, lasītājam paliek pārāk maz darba. Nu jā, bet, no otras puses, ja ir pārāk smalki un sīki psiholoģiski portretēts varonis, it sevišķi īsprozā, tu zaudē fokusu, jo tomēr vajag raksturu sašaurināt līdz tiem apmēriem, kas vajadzīgi sižetam. No otras puses, ir labi zināt par savu varoni vairāk, nekā tu izmanto stāstā. Ir gadījies, ka es mēģinu rakstīt stāstu un man ir diagrammas, cik varoņi ir veci, ir māte, dēls, brāļi, māsas, kuros gados dzimuši, cik gadu viņiem ir tajā brīdī, vide, notikumi, tas, kur viņi ir mācījušies, par ko viņi ir gribējuši kļūt, par ko viņi ir kļuvuši un tamlīdzīgi. Beigās tas viss nekur neparādās. Bet, no otras puses, līdzīgi kā tu teici par personisko pieredžu aprakstīšanu, ka tas ir garlaicīgi, līdzīgi man ir ļoti garlaicīgi, kad es esmu izdomājis visus tos personāžus, sižetus un man atliek tik vien kā piesēsties un uzrakstīt. Un tad arī liekas pilnīgi garlaicīgi un bezjēdzīgi, es jau visu zinu, man vairs nav interesanti. No otras puses, pat ja esmu izdomājis un visu zinu, beigās tāpat tie varoņi aizved mani pavisam citur, nekā es biju iedomājies. Šajā grāmatā pēdējo stāstu, Nastasjas Ņikonorovnas hologrāfiskais visums, es sāku rakstīt, nezinot, kas tur notiks. Tas ir pirmais stāsts, kuru es jebkad esmu pabeidzis, bet tajā brīdī bija idejas daudziem citiem stāstiem, kuri tā arī nekad nav uzrakstīti, kur es visu zināju, kas tur būs, bet nebija interesanti, un beigās es pabeidzu tieši to stāstu, kurā nezināju, kas notiks. Līdzīgi arī ar stāstu Debesis, kur es ilgi meklēju nobeigumu, sākumā bija tikai pirmā aina tornī. Tālāk, kā mēs runājām, vide radīja sižetu.

 

Vai tu redzi savus tēlus vizuāli?

Nē, sejas, cilvēkus es ļoti konkrēti nespēju vizualizēt. Ir detaļas, kuras es nevarētu izdomāt. Man vajadzētu reālu cilvēka seju, un es varētu to aprakstīt. Kaut kādā ziņā man vajag zīmēt no dabas. Izdomāt, bet ar reālo aizpildīt tumšos laukumus, kurus nespēj aizpildīt iztēle. Es iedomājos, ja man vajadzētu aprakstīt varoni vizuāli, es meklētu fotogrāfiju un aprakstītu to. Tas vienmēr ir interesanti, ir kaut kādi aklie laukumi, kurus tu neredzi. Un ar iztēli ir tāpat. Kādam iztēle ir vairāk vizuāla, kādam abstraktāka, un man laikam ir vairāk tā – es varu ļoti pietuvināties un ļoti attālināties, bet ir tas pietuvinājums, kuru es nevaru izdomāt, tur vajadzīgi īstenības elementi. Es zinu, ka varu kādu sīkumu, knipucīti baigi aprakstīt vai aprakstīt ainavu, bet to cilvēcisko es varbūt nevaru vienkārši no iztēles izveidot.

 

Man šķiet, tajā, kā tu raksti dzeju, ir liels pietuvinājums, lasītājs nonāk tuvu tēliem, daudzviet ir āda, mati, viss ir taustāms. Stāstos savukārt šķiet, ka ir lielāka distance. Vai tev pašam ir bijis svarīgi mainīt mērogus?

Tas varbūt ir nejauši. Es zinu, ka cilvēkiem bija pārsteigums, ka stāsti balstās sižetā, kas liktos dzejniekam netipiski. Un savukārt dzejā man ir visi tie sīkumi. Es pieļauju, mana dzeja ir ļoti ķermeniska, tie tēli ir ļoti ķermeniski. Varbūt tas ir arī tuvākais, kas ir, tā ir tuvākā pieredze, tas, kā mēs sajūtam pasauli, ar savu ķermeni. Stāstos savā ziņā galvenais tomēr ir sižets un pārējais ir detaļas, kas vienkārši ir jāaizpilda. Jo tā jau varētu dažos teikumos izstāstīt, kas notiek, un viss. Bet vajag tajā stāstā aizpildīt laukumus. Sēdēt, rakstīt tos vārdus. (Smejas.)

 

Pirmais jautājums, ko gribēju tev uzdot, bija tieši tāds – vai tev nebija slinkums rakstīt visus tos vārdus? (Smejas.) Man vispār nebija slinkums lasīt, ļoti raiti izlasījās un paliek atmiņā. Bet pati es to nevarētu.

Nē, nu, es ļoti sen esmu gribējis rakstīt stāstus. It sevišķi noveles. Kaut kādā ziņā varbūt daži no tiem stāstiem ir noveles.

 

Noveles tādā blaumaniskā garā?

Jā, tādas es gribētu rakstīt. Bet, jā, visu laiku tas, ka daudz teksta. Arī tad, kad es rakstīju recenzijas, bija ļoti grūti izspiest ārā tik daudz teksta. Bet tad es sāku vairāk tulkot un kļuva vieglāk rakstīt prozu, kad es iztulkoju dažus stāstus. Viens bija Flanerijas O’Konoras stāsts Kas sargā citus, sargā sevi. Un sanāca, ka teksti, ko tulkoju, kļuva arvien garāki, un es sapratu, ka arī lielāki teksta gabali ir aptverami.

Bet vispār es esmu tāds noskaņojuma cilvēks. Lai rakstītu stāstus, man bija jābūt tādā īpašā prozas noskaņojumā. Un pēc tam bija grūti kaut ko labot, jo es vairs nevarēju ielēkt atpakaļ tajā sajūtā. Dažus stāstus rakstot, es pilnībā atslēdzos no pasaules. Un ne vienmēr var to atļauties. Dzejolī tev vajag stundu atslēgties no pasaules, bet, rakstot stāstu, ar stundu neko nevar izdarīt, vajag vairākas stundas. Tā sanāk, ka stāsti tapuši piecu gadu laikā. Pa pieciem gadiem tās simts nelielās lappuses es varēju uzrakstīt.

 

Tu ar valodu strādā dažādos virzienos – tu raksti dzeju, prozu, tulko, atdzejo, esi redaktors. Vai tu izjūti, ka tevī ir dažādas domāšanas līnijas vai intereses? Vai tie procesi tev nepieciešami?

Es domāju, tas izaug no garlaikotības un tā, ka man ātri apnīk lietas, gribas izmēģināt ko jaunu. Nav interesanti darīt tikai vienā virzienā. Dzejoļus nevar rakstīt katru dienu. Ko es darīšu citās dienās? Tad es varu uzrakstīt stāstu vai recenziju vai tulkot. Tulkot gan var katru dienu, un tas arī būtu jādara. Tā arī praktiski sanāk pēdējā laikā. Arī ievērot brīvdienu konceptu, kas man gadu gadiem vispār nav pastāvējis.

 

Tev izdodas organizēt laiku? Daudziem ar to ir grūti.

Jā, es mokos, visu ko mēģinu. Tas, kas šobrīd palīdz, – es sekoju līdzi tam, cik daudz es izdaru katrā nedēļā un katrā dienā. Man ļoti riebjas sūtīt e-pastus, bet tā neizbēgami mums visiem ir daļa no eksistences, un es pat rakstu, cik e-pastu es dienā esmu izsūtījis, lai man būtu sajūta, ka es esmu kaut ko izdarījis. Ir dienas, kad tu vēl neesi sācis neko darīt un ir jāaizsūta kādi pieci e-pasti un tu pēc tam jūties kā izspiests citrons un nekam citam vairs nav spēka. Un tad es cenšos izdarīto pierakstīt, tas nedaudz motivē.

 

Tev ir brīži, kad tu labāk vari koncentrēties, kāds dienas laiks?

Ja būtu tāda sistēma, ja varētu izfiškot to. Vai tas ir ar uzturu saistīts vai ar Mēness fāzēm, vai ar horoskopu. Nu, ar kaut ko. Es nezinu, es neesmu izfiškojis.

 

Tu daudz domā par to, kā iet citiem, kas notiek citās vietās? Vai tomēr tu vairāk esi savā procesā?

Ir periodi, kuros es vairāk skatos ārā pasaulē un domāju par citiem, un ir periodi, kad vairāk esmu tādā iekšējā ceļojumā. Tad arī mazāk komunicēju ar cilvēkiem, mazāk aktīvs esmu sociālajos tīklos. Aizeju savā iekšējā tripā. Bet bez tiem citiem arī nevar. Kaut kādā ziņā es esmu kā kaķis, kurš ne vienmēr ies klāt pie cilvēka, bet tur, kur būs cilvēki, kaķis vienalga aizies paskatīties – no attāluma, bet aizies. Kad gribēs, atnāks un ieleks klēpī un pamurrās, kad gribēs, ies prom. Un tu nevarēsi saprast nekādā veidā, kāpēc tieši tajā brīdī kaķim ir jāiet prom. Kaķis izdomā un pārstāj komunicēt ar savu cilvēku. Varbūt kaut kā līdzīgi ir man.

 

Es domāju par to, ko tu teici, kā tu rakstīji jaunībā, ka tur bija tā depresīvā noskaņa. Ir tas romantiskais jaunā dzejnieka vīrieša tēls, kurā ir tik daudz ciešanu, un tās visas ir viņa ciešanas – ja godīgi, es neesmu lasījusi tavu pirmo krājumu un nezinu, vai tev tolaik bija aktuāls šis traģiskā dzejnieka tēls, bet mūsu kultūrā tas ir iemīļots. Bet kaut kad es iedomājos, ka tā ir arī tāda ļoti bērnišķīga pozīcija, kurā visa pasaule sastāv no tevis paša sāpēm. Tu ej arvien dziļāk sevī un kādā brīdī tas kļūst smacējoši. Man šķiet, daļa no pieaugšanas ir tas, par ko tu runāji, spēja brīžiem būt ar sevi un sevī un tad atkal būt pasaulē un interesēties par to, kā iet citiem. Vai tu esi domājis par šo jaunības dzejnieka tēlu?

Pirmajā krājumā ir daudz jaunā dzejnieka cietēja pozas, gan no iekšpuses, gan arī ar ironijas pieskaņu, apzinātāk. Tas ir pirmā krājuma pamatā, to krājuma kodolu veido dzejoļu cikls, kurā ir jauns, slims dzejnieks, kurš mirst no diloņa vai kādas citas, iedomātas slimības. Tas nav līdz galam nopietni. Ar to es patiesībā esmu sācis. Un skaidrs, tas paliek arvien garlaicīgāk. Katrā krājumā es esmu centies darīt kaut ko citu. Bet vienmēr ir bijis tā, ka tas krājums, kas sanāk, ir tikai ceļš uz to, kā es tajā brīdī būtu gribējis rakstīt. Tie vienmēr ir mēģinājumi uzrakstīt ideālo dzejoli. Otro krājumu rakstot, man bija kāds cits priekšstats par to, kas ir ideālais dzejolis, un dzejoļi, kas ir sanākuši, ir mēģinājumi pietuvoties tam dzejolim, kas man ir prātā. Un visās nākamajās grāmatās ir tāpat.

 

Tas ideāls nav līdz galam verbāls?

Tas ir kā ideja, kā Platonam, tā lidinās kā tauriņš un met ēnu, un tu mēģini to ēnu noķert un ar krītiņu vienā brīdī uzvelc tā kontūru uz asfalta, un dzejolis ir vienkārši kontūra uz asfalta. Un tas ideālais dzejolis aizplivinās prom. (Nosmej.)

 

Bet tās nav tādas teorētiskas nostādnes tavā prātā – vai tas priekšstats rodas vairāk no citiem tekstiem?

Jā, protams, tā nāk vairāk vai mazāk no lasīšanas pieredzes. Un retu reizi arī personiskas pieredzes izteikšanas, pārfrāzēšanas poētiskā formā. Biežāk tā ir tāda intertekstuāla nodarbošanās. Un varbūt pēdējā krājumā, Blusu cirkā, ir vairāk dzejoļu, kuri ir pilnīgi autobiogrāfiski, un tas vienalga izskatās tā, it kā būtu izdomāts. Reizēm tu izdomā un cilvēki uztver, ka tas ir īsts, pieredzēts. Bet, jā, es domāju, tas, kā es rakstu dzeju, vienmēr ir bijis, apzinoties, ka es rakstu dzeju, ka tas ir teksts. Un tas “es”, kas tur var parādīties, nekad nav līdz galam iekšā tajā emocijā vai sajūtā, viņš vienmēr atceras, ka tas ir dzejolis. Varbūt tā ir arī aizsardzības reakcija. Jo nu, ja uzraksta dzejoli, kurā viss ir par patiesu sajūtu, nezinu, par iemīlēšanos, un uzraksta ļoti konkrēti, tad liekas, ka tā pieredze kļūst ievainojama, visi to redz un var izsmiet. Vienkāršāk ir, ja tā ir aizplīvurota ar ietekmēm, ietērpta metaforās, pasargāta no citu acīm. No vienas puses, tev gribas par to pastāstīt, lai citi to sajūt, bet, no otras puses, tu gribi to ievīstīt tādā čaukstošā papīrā, iedot, bet pasargāt. Bet, ja dzeja būtu tikai tas, ko cilvēks ir pieredzējis, tad labākais dzejnieks būtu tas, kuram ir vislielākā, skarbākā dzīves pieredze.

 

Kādi ir tavi nākotnes plāni?

No tulkojumiem šogad, es ceru, būs Federiko Garsijas Lorkas dzejas krājums Dzejnieks Ņujorkā, ko izdos Neputns. Un šobrīd man top dzejas krājums Postliriskās dzejas enciklopēdija. Tajā būs daudz atrastā materiāla, bet tas nāks no manām piezīmju grāmatiņām. Ir visādas piezīmes, knipuči, krikši, rakstu galiņi, reizēm viens vārds, un tie nekur neaizved un es pats vairs neatceros, kāpēc esmu to pierakstījis. Man patīk tā ideja, ka vajag izmantot to, kas palicis pāri. Gružus, atkritumus. Es ceru izmantot pats savus gružus un atkritumus, lai radītu grāmatu.