— Venēcija

1794, trīs gadus pirms Venēcijas Republikas krišanas

Džovannes vadītajā tratorijā iepretī Merkato del pesce pie Rialto tilta palaikam ieklīda pa kādam nogurušam ceļotājam, lai izdzertu glāzi vīna vai apēstu bļodiņu pirmšķirīgi pagatavotu garneļu scampi alla veneciana. Pēcpusdienā apmeklētāju bija maz. Jūlija tveice klājās pāri miegainajai pilsētai. Venēcija snauduļoja savā seklajā ūdens pēlī, kas oda pēc duļķēm un urīna un tikpat kā nemaz – pēc jūras. Pilsētas iemītnieki noskaloja kanālos ikdienas netīrību gluži tāpat kā notrauca gružus no apaviem, pirms ieiet savās mājās, tamdēļ smaragdzaļais lagūnas ūdens bija iekrāsojies zaļgani dūmakains un atgādināja sen neslaucītas, glumas ielas pēc plūdiem. Teju pie katras no cieši saspiestajām ēkām piesieta šūpojās pa laivai.

Gaiss ap Lielo kanālu turējās svaigāks. Otrajā stāvā pie atvērta loga ieķērkstējās papagailis. Blakus ielā atbalsojās balsu murdoņa, tur māte rāja nerātnus bērnus. Noguruši dārzeņu, augļu un zivju pārdevēji nosmulētos priekšautos stiepa garām pustukšus grozus, ķipjus un koka spaiņus. Kanāla otrajā pusē pie zeltainiem ornamentiem dekorētas mājas klaidonis apbrīnojami nostādītā balsī skandēja āriju no operas Cēzara nāve, un garāmgājējiem, kas ielidināja pāris soldo viņa nospeķotajā cepurē, pateicās kā Teatro San Cassione bijušais korists. Ļaudis, izpildījuši dvēseles attīrīšanas aktu, žigli novērsās no netīrā vīra un, sava dāsnuma aizgrābti, pacēla apgarotu skatienu uz tuvējās akmens baznīcas zvanu torni. Divas sievas atrotītām kreklu piedurknēm, klaudzinot koka tupelēm, sakliedzās pāri ūdens ceļam kā izsalkušas kaijas un pamāja viena otrai sveicienu. Kāds vīrs advokāta parūkā ar sarotītu rakstu rulli padusē, uzgrūzdamies šļauganiem gājējiem, kaut ko drudžaini skaidroja savam klientam, kurš neapmierināts murmināja zem deguna lamas; viņa sejas apakšdaļa zem pelēkās maskas bija piesarkusi zilisārta. No sāna kanāla izslīdēja gondola, kurā tupēja turīgs ārzemnieks un turēja rokās tikko no modīgu mākslinieku patrona iegādātu Frančesko Guardi gleznotās pilsētas ainavas kopiju. Pavērtu muti viņš jūsmīgi salīdzināja tajā attēlotās ēkas un tiltu, ik pa brīdim ar žestiem vaicādams gondolas stūrētājam apliecināt detaļu atbilstību. Savukārt tas, uzmezdams paviršu skatienu kādai ēkai, piekrītoši māja ar galvu un sauca klientu par ekselenci. Acīmredzami dāsnās samaksas dēļ.

Ēnainās tratorijas durvis stāvēja atvērtas. Ārpusē, zem zaļganas audekla nojumes sēdēja pāris – vīrietis un sieviete; viņi raudzījā viens otrā ar to – nevienu un neko – sev apkārt neredzošo skatienu, kāds piemīt tikai mīlniekiem, un sarunājās pusfrāzēs, jo pārējo izteica žesti, un, kad viņiem iznesa vīnu, abi neviļus ar pirkstiem pieskārās vēsajam stiklam tā, it kā tas būtu piebriedis krūšu galiņš vai skūpstam pavērtas lūpas.

Telpas tālākajā stūrī pie mazas glāzītes kluknēja vecais zivju piegādātājs Marko. Neviens īsti nezināja, cik viņam gadu. Viņš bija tik salīcis, ka pats gandrīz saplūda ar galdu, un izskatījās, ka uz tā nolikta liela cepure, kura pacēlās tikai tad, kad durvīs parādījās kāds nācējs. Tad zem tās izspraucās ērgļa deguns, iedzalkstījās apaļas, tumšas, dziļās ādas krunkās iegūlušas acis un vērtējoši nopētīja ienācēju. Par dzērienu Marko nemaksāja, Džovanne mēdza viņam ieliet par brīvu. Lielā tīklu mešanas sezona nule kā bija beigusies, lai atkal atsāktos oktobrī, tādēļ darba bija mazāk. Brīvajā laikā Marko savā ziņā kalpoja par vietējo slavenību, jo visiem, kas vēlējās piesēst pie viņa galdiņa (un tādu bija ne mazums) stāstīja nostāstus par slavenu venēciešu dzīvi un aizjūras brīnumiem.

Runāja, ka viņš dzīvo kā vientuļnieks uz gluži pamestās Madonna del Monte saliņas, uz kuras lēnām drupa noplucis klosteris ar dažiem mūkiem, un Marko būdiņa bija cieši pieslējusies tā mūrim. Kādēļ viņš tur mita, nevienam nebija ne jausmas, jo Marko nestāstīja, un, ja godīgi, nevienu tas īpaši neinteresēja. Pat Džovanne zināja tikai to, ka Marko pirms dažiem gadiem bija atgriezies Venēcijā, pilsētā, kurā esot pagājusi viņa bērnība un pirmie jaunības gadi. Citi pastāvīgie tratorijas apmeklētāji bija jaunāki un zināja Marko stāstus no galvas. Iedzēruši vairākus mēriņus, tie mēdza vilkt veco vīru uz zoba, ka viņš reizēm sagrozot kādu notikumu, arī cilvēku vārdus, un kā gan varēja zināt, vai viņš gadījumus piedzīvojis pats vai saklausījies no citiem ceļotājiem, kas, vīnā peldošām acīm, plātījās ar saviem varoņdarbiem. Tomēr dziļā nopietnība, ar kādu Marko aprakstīja smalkumus, un balss, kas atgādināja baznīcas kalpotāja dziedošo runu, kopā ar vīnu radīja patīkami noslēpumainu gaisotni un ļaudis viņā klausījās ar patiku. Tā bērni klausās māšu un aukļu stāstīstās pasakas pirms miega.

Ja kādam vecākam venēcietim pajautāja, vai tas šo vīru pazinis jaunībā, tas tikai paraustīja plecus vai domīgi kasīja pakausi kā cilvēks, kura atmiņa ir sākusi pārakmeņoties vai ir iestrēgusi laikā, kad ūdens bijis dzidrāks, un šodien labi, ja atcerējās, ko ēdis brokastīs. Bija tādi, kas minēja, ka Marko ir uzaudzis Burano salā un ir tās, nu, kā viņu sauca… mirušās senjoras dēls; citi vēstīja, ka viņš taču esot dzimis San Samuele rajonā un viņa un Kazanovas mātes bijušas aktrises vienā teātrī; vēl kāds atminējās vecāku stāstīto, ka bijis tāds Marko, kurš pēkšņi aizceļojis, vienu laiku pat it kā kļuvis par mūku Romā, tad dzirdēts, ka aizblandījies vēl tālāk un ganījis kazas kaut kur Indijas maharadžas galma pievārtē; vēl kāds visgudri sauca spriedelētājus par muļķiem un dievojās, ka no drošiem avotiem zinot, ka tas tak esot pats Kazanova, kurš inkognito apmeties dzimtās pilsētas tuvumā un tagad ar savām alķīmijas pesteļu runām jaucot cilvēkiem prātus; bija arī aizdomīgie, kas sprieda, ka tik noslēpumains vīrs gan jau ir kādu nogalinājis, izsprucis no soda, un tagad klenderē pa pasauli, dieva nepieņemts, gvelzdams blēņas, jo kur gan tāds ērms tā vienkārši varēja uzrasties. Sākumā ļaudis par viņu runāja, tad nomierinājās un pievērsās savām rūpēm. Tā nu baumas dzīvoja pašas par sevi, bet Marko stāsti – par sevi. 

Savā ziņā tratorija turējās virs ūdens Marko dēļ. Valodas par dīvaino stāstnieku izplatījās pilsētā kā cepeša smarža. Gan vietējie, gan pilsētas viesi nāca uz dīvaino vīru paskatīties, piesēda līdzās atvikt elpu no karstuma un aicināja kaut ko pastāstīt, tā nemanot iztukšojot ne vienu vien vīna mučeli vai ruma pudeli. Marko labprāt atsaucās. Ja viņa klausītāji bija piedzīvojumu kāri ceļotāji, uzsvēra, ka bijis draugos ar slaveno angļu kuģotāju Kuku, pat kādu laiku burājuši uz viena klāja; romantiski noskaņotajiem klāstīja, ka, blandoties pa pasauli, bieži saticis savu veco bērnības draugu Džakomo, to pašu Kazanovu, un pēc jūsmīgas klausītāju lūgšanās vissīkākajās detaļās izklāstīja to slaveno gadījumu par bēgšanu no Dodžu cietuma un brēku, kas izcēlās ap to, kā garšvielu piemetot klāt pa kādai anekdotiskai pikantērijai no kurtizāņu ikdienas slēgtajās operas ložās un līgano gondolu pēļotajās kabīnēs. Ja izrādījās, ka viņa galda biedrs ir kāds topošais mākslinieks, tūlīt sāka stāstīt par dižo gleznotāju Kanaleto, kurš agrāk mīlējis skicēt tepat Rialto tilta tuvumā un kuram viņš labprāt izlīdzējis, pozējot zvejnieku laivā ar airi rokās.

Šoreiz Marko bija pārņēmis īpašs noskaņojums, ko pats dēvēja par melanholiju. Pie viņa galda bija piesēduši trīs ārzemju tirgotāji un, slēpdamies no karstuma, pienāca arī mīlnieku pāris. Marko atlaidās krēslā vaļīgāk un notvēra abu jauniešu skatienu, kas pauda vienošanos, ka pikants vakara stāsts varētu kļūt par uzkurinošu vielu viņu nākamajai naktij. Kāds no vīriem pasūtināja vīnu. Pie blakus galdiņa kluknējošs augļu tirgotājs zinīgi nosmēja, ka tūlīt Marko stāstīs to gadījumu par diviem draugiem Antorio un Santo un to sievieti, vārdā Pīna, lai gan tas jau vispār neesot nekāds notikums priekš varenās Venēcijas, vien tāds miglains vienkāršo ļaužu pastāstiņš. Marko noskremšļojās, un viņa sejā, kas atgādināja sakrunkojušos trifeļsēni, ievilkās šķībs smaids. Tirgotāji uzmundrinoši noņirdzās, ka klausīties stāstus par sievietēm vienmēr ir interesanti.

Savu stāstījumu Marko allaž sāka ar vārdiem: “Jūs neticēsiet, bet viss notika tieši tā.” Tad, pārliecinājies, ka viņam ir ieliets vīns, atšieba mazo pirkstiņu, paņēma glāzi, kas viņa sarepējušajā delnā izskatījās pēc nožņaugtas zivs, un izstrēba to sausu. Tad atlaidās krēslā, asi paskatījās uz dzērienu leti, ar skatienu it kā izurbinādams tajā caurumu uz pagātni, un sāka stāstīt zemā, pat, varētu teikt, dziedošā balsī:

“Santo un Antorio bija draugi kopš bērna kājas. Viņu tēvi bija lagūnas zvejnieki, savukārt viņu senči mita Burano salā kopš neatminamiem laikiem, vēl pirms Kjogijas kara ar Dženovu.” Ievērodams, ka abi mīlnieki saskatās un parausta plecus, Marko iejūtīgi paskaidroja, ka šajā karā Venēcija guva panākumus un sākās tās konkurentes Dženovas noriets. Jaunieši iespurdzās un maigi sadevās rokās. Marko iedzēra un turpināja: “Santo tēvs pazuda, viņam vēl mazam esot. Kādu dienu atradās viņa laiva ar saplēstā tīklā iepītu ruma pudeli.”

Šajā brīdī Marko lika klausītājiem manīt, ka viņa rīkle ir gana izkaltusi, klausītāji tūlīt mājienu saprata un pamāja Džovannem, lai visiem tiek piepildītas glāzes. Iedzēris malciņu vīna, Marko atbīdīja cepuri vairāk uz pakauša un turpināja: “Kādā naktī, jau pret rītu, Antorio un Santo beidza kraut grozus ar svaigi sašķiroto nakts lomu Buranelli fermas piestātnē un iekāpa laivā. Tā bija pirmā diena, kad Santo pēc Antorio ieteikuma kļuva par piegadātāju zivju tirgum, pavei, tur – pāri kanālam.” Marko pacēla līku pirkstu un norādīja uz ieplaisājušo ārsienu, it kā redzētu tai cauri, un atraisīja savu padzeltējušo kakla lakatiņu vaļīgāk.

“Pirms došanās uz pilsētu abi draugi mazu brīdi pasēdēja laivā. Ziniet, pirms sākt kaut ko jaunu, pārņem tāds patīkams satraukums. Santo tomēr tā bija pirmā reize, pavisam citi pienākumi: nevis tupēt cauru nakti laivā un staipīties ar tīklu stīpām, bet agri no rīta vest svaigu lomu uz tirgu un redzēt pilsētu mostamies. Tajā klusuma brīdī Santo piedzīvoja pēkšņu saviļņojumu, tādu pašu kā tajā vienīgajā reizē, kad gulēja ar sievieti. Un tā sieviete, starp citu, bija Antorio māsa. Viņi mīlējās kā aklie, viņu locekļi atgādināja krabju neveiklo taustekļu kustēšanos, kad tie ir tikko nometuši veco čaulu, un viņu miesa ir mīksta, neaizsargāta un slidena kā lagūnas ūdens. Tādi viņi paliek tikai dažas stundas, pirms uzaug jaunas bruņas. Nu, un mīlējoties, viņu ķermeņi kustējās drudžaini kā tie krabji. Un tajā pašā brīdī Santo bija skaidri apzinājies, ka tā ir tikai ziņkāre, nekas vairāk, tikpat sveloša un īsa kā pirmo reizi slepus ieļuļķējot tēva pīpi. Un tas ir arī viss: tā kustēšanās, zibenīgs atvieglojums, tad kāzas, gaisu tricinoša baznīcas zvanu dunoņa, “mūžīgi mūžos”, ja Dievs dos, arī bērni. Un vēl darbs. Santo pavērās tālumā, kur migloja plašā jūra, tad paskatījās uz ostas dokiem un to vietu piestātnē, kur bija pietauvoti ārzemju kuģi. Ūdens tajā rītā bija kluss un gandrīz nekustīgs, tikpat tumšs kā debesis virs viņu galvām. Šī ūdens kustība bija kā viņu dzīve. Un tā bija viņu dzīve.

Antorio, kā dzirdēdams drauga domas, apsēdās uz soliņa, pārliecās pāri laivas malai un ar raupju, zvīņām klātu plaukstu, noglāstīja tumšo, slideno ūdens virsmu, kā allaž mēdza darīt, pirms devās ceļā. Arī viņu bija pārņēmušas līdzīgas pārdomas, tikai viņa prātu saistīja meitene, vārdā Pīna. Redziet, ar to meiteni viņš vēl nekad nebija nonācis tādā situācijā. Atšķirība bija tāda, ka viņš patiesi bija iemīlējies, visur rēgojās meitenes seja un augums, arī tumšajā ūdenī viņš saskatīja vienīgi Pīnas atspulgu. Viņš bija priecīgs un patīkami satraukts, jo šī bija tā diena, kad gribēja draugam atklāt ko svarīgu, laikam jau vissvarīgāko dzīvē.

Antorio ceļš uz pilsētu bija labi pazīstams, viņš droši vadīja laivu garām māla kārtu sanestajām saliņām, kas veidoja lagūnas mugurkaulu. Airējot viņš no attāluma vēroja dusošo la serinissima – sirēnu pilsētu, kā smagi nopūsdamās, Venēciju dēvēja viņa māte, kura augām dienām salīkusi darināja mežģīnes, pati tās gan nevalkāja, tikai reizēm svētkos viņas ņiebura izgriezumu rotāja rūpīgi taupīta – daudzreiz mazgāta un saulē balināta – apkaklīte. Naksnīgā pilsēta kā karsta, kaislību apskurbusi kurtizāne, pret rītu šķita uz mirkli iesnaudusies, pirms atkal jau vēra savas kanālu un māju durvis klientiem – visiem, kas vien vēlējās tās sniegto baudu un varēja par to samaksāt, taču allaž paturēja neskartus savas sirds noslēpumus, kas glabājās ēnainu baznīcu krustejās, cellēs un lūdzēju klusajās nopūtās. Antorio iedomājās, ka māte savā ziņā bija kā šī pilsēta, tikai pretēji. Viņas miesas kaisle, ko tā kādreiz bija sniegusi viņa tēvam, glabājās zivju sālījumu mucās un bija iešūta mēžģīnu cilpiņās kopā ar visu, kas vēl bija atlicis no laimes. Bet reizēm Antorio šķita, ka viņas sirds ilgojās pēc krāšņiem svētkiem un baudām, tikai tās bija apraktas zem likteni pieņemošas sejas maskas. Viņai pat nevajadzēja nēsāt moretu – tik modīgo melnā samta čaulu bez mutes izgriezuma, tikai ar caurumiem acīm, ko valkāja gan kurtizānes, lai kairinātu savus uzlūkotājus, gan godīgas ģimenes sievietes, jo tās izcēla viņu miesas bālumu, un poga, ko saturēja viņu zobi, ļāva tām neizgvelzt pa kādai nepārdomātai muļķībai. Antorio šķita, ka māte katru rītu sakoda šo neredzamo pogu, ikreiz deva viņam līdzi pārāk karstu polentu un pārmeta ašu krustu.”

Šajā vietā Marko atkal izmantoja brīdi, lai dziļi ieskatītos savā tukšajā glāzē un tad – vēl jo dziļāk klausītāju sejās, un šī pauze no klausītāju puses tika mirklī uztverta pareizi. Uz galda parādījās pamatīga vīna krūka. Iedzēris krietnu klunkšķi, Marko turpināja:

“Viņiem abiem bija deviņpadsmit. Viņi bija savu klusējošo tēvu dēli un dzīvoja blakus mazajās Burano salas mājiņās, kas bija kā saaugušas kopā. Viņus vienoja tīra, jūsmīga un neslēpta draudzība, kāda izveidojas starp cilvēkiem, kuri tikpat kā uzauguši kopā, bet kuriem nav bijis jādala mātes uzmanība kā brāļiem; kuri, sabārti par nerātnībām, allaž meklēja mierinājumu viens otra tuvumā, tāpat kā laimes brīžos. Taču tagad Antorio dzīvē bija ienācis saviļņojums, kura vārds bija Pīna. Reizēm viņš iztēlojās meičas smieklus un nebeidzamo čalošanu savā klusajā namiņā. Patiesībā Pīna jau gandrīz divus mēnešus bija viņa galvenā doma, tik tuva kā krekls, kas piegulēja viņa miesai, ko, par laimi, varēja noslēpt zem mātes adītās vestes. Ar tik neparastu satricinājumu vajadzēja aprast. Viņš vēl īsti nezināja, kā to pateikt Santo, lai gan no abiem bija tas runīgākais.”

Marko pagaidījis, kamēr no jauna pielej viņa glāzi, nočāpstināja lūpas un turpināja: “Viņi airēja un sarunājās. Visvairāk runāja Antorio, drudžaini, nesakarīgi un plātīdamies ar rokām. Par meiteni no zivju tirgus, ko gribēja precēt. Zīmēja apļus un zigzagus tumsā, rādīdams, kāda tik viņa ir un kāda tik viņa izskatās. Viņš izklāstīja draugam savas bažas, ka esot gan arī citi tīkotāji, un, dies pasarg, viņš tak nožņaugšot visus, kas stāšoties viņam ceļā. Tūdaļ izmisis gaudās, ka nezinot, kā lai tiek viņai klāt un uzrunā. Šo bestiju ieraugot, viņš tak gvelžot vienas muļķības. “Nu iedomājies, es taču varētu vienkārši pieiet viņai klāt, rotaļīgi paņemt sārto roku, noskūpstīt un teikt, ka viņa ir tik skaista, ka visas baznīcu gleznotās madonnas nobāl viņas priekšā. Bet es, kura galvā nav vietas nekam citam, izņemot viņu, spēju vien pateikt: “Čao, Pīna! Skaties, cik skaistas zivis tev sagādāju.”

Tad Santo pajautāja: bet kā viņš zinot, ka Pīnai viņš vispār patīkot? Antorio tik spēji pielēca kājās, ka sašūpoja vedumu un gandrīz izkrita no laivas. Viņš kliedza uz tumšajām debesīm: “Es mīlu tik stipri, ka varētu mirt par viņu, saproti, nedomājot uzņemtu jebkuru lodi un paliktu dzīvs, tik ļoti es viņu mīlu, saproti!”

“Nu jā, es redzu,” Santo centās draugu apsēdināt, “bet viņa, cik noprotu, to nenojauš.”

Brīdi abi airēja klusumā. Tad Antorio izgrūda: “Santo, Tev man jāpalīdz.”

“Labi,” atbildēja Santo, “es viņai pateikšu, ka gribi viņu precēt un reizē mirt par viņu, un viņa būs tava.”

Tad abi smējās. Santo par savu joku. Antorio arī par Santo joku, uz brīdi gan iztēlojoties, ka Santo to pasaka un Pīna patiešām atbild ar neviltotu jā.

Kad viņu laiva tuvojās Lielā kanāla mutei, šur tur Dodžu pils un augstmaņu māju logos bija saskatāmas aiz aizvirtņiem mirgojošas kandelabru ugunis. Ielu labirintos kustējās mazas gaismiņas, tur savus soldo pelnīja laternu nesēji, pavadot kādu sagurušu pilsētas viesi no spēļu nama vai tratorijas. Bija jāuzmanās tikai no šaurajām gondolām ar greznām kabīnēm, aiz kuru drapērijām klusi sarunājās,” Marko piemiedza klausītājiem ar aci, “cilvēki maskās… Palēnām ausa gaisma. Viņi bija izbraukuši laicīgi un īpaši nesteidzās, bija taču svarīga diena. Tirgus tiks atvērts pēc pusotras stundas, septiņos. Norunātajā vietā, netālu no Rialto tilta, piegādātājiem bija rezervēta vieta, kur piesiet laivu. Tur viņus jau gaidīja tirgotājs, kuram piederēja lete zivju tirgū un kurš te atrodas jau nez cik gadsimtus, nu, jūs jau zināt, ir lietas, kas nemainās nekad un nekādos apstākļos, vai tur ugunsgrēks vai zemestrīce, vai karš. Antorio, kā ierasts, pārlaida skatienu kastēm ar pirmšķirīgu sēpiju, plaužu un jūras asaru gludajiem ķermeņiem, notrīsēja un neviļus pameta acis uz pustukšo tirgus laukumu. Šī paša tirgotāja astoņpadsmitgadīgā meita Pīna nekad nenāca tik agri. Bija jāgaida vēl pusstunda, tad viņam būs dažas minūtes pāris vārdiem, kuros viņš nekādi nevarēja ietilpināt galveno, ko gribēja meičai pateikt, pirms tirgus placi piepildīja burzma un pieskandināja skanīgie: gambereti, orate, branzini, seppie, telline, aragoste, un tā bez gala. Bet nelaime tāda, ka viņš nezināja īstos vārdus.”

“Ziniet, es labi atceros Pīnu,” Marko pēkšņi iestarpināja, un viņa lūpas atiezās šķībā smaidā. “Viņa tiešām bija tirgus dvēsele. Tāda kā redzamākā zivs lagūnā. Viņas tumšo matu ērkulis, puķainais ņieburs, kas izcēla viņas baltās krūtis tikpat daudz, cik noslēpa, skanīgā balss un rosīgās kustības bija vispamanāmākās.” Marko pasmaidīja, aizmiedza acis, vienā rāvienā izmeta pielieto glāzi sausu un pielika nosmulēto lakatiņu pie lūpām.

“Tātad tajā rītā Santo arī visu to ieraudzīja. Nu, to Pīnu. Nolikdams grozu ar sēpijām pie viņas koka tupeļu purngaliem, viņš atliecās, paņēma viņas roku un noskūpstīja, nosauca savu vārdu, pateica, ka ir Antorio draugs, un vēl arī to, ka viņi meklē sev sievas, un smējīgi apjautājās, vai viņa nezinot, kur būtu sastopamas labākās meičas, ar kurām varētu pavadīt skaistākās, vēl atlikušās viņu dzīves dienas. Santo ar acs kaktiņu redzēja sastingušo Antorio, kurš žņaudza rokās milzīgu zuti tik stipri, ka šķita, tam tūlīt notrūks galva, un vienlaikus redzēja sevi no malas situācijā, kādā sevi nekad nebija iedomājies nokļūstam, kur nu vēl izrunājam tik daudz vārdu vienā rāvienā. Pīna sirsnīgi iesmējās, paņēma Santo delnu, pieveda pie sāji dvakojošā galda un norādīja:

“Lūk, meitenes, viena par otru daiļākas, kādas gribēsiet precēt: ar zobiem vai ūsiņām vai varbūt pirkstiem kā šķērītēm? Tās lunkanās ar platajām acīm būs uzticīgas līdz pat nāvei. Nu, palūkosim, kuras izvēlīgajam senjoram būs labas diezgan?”

Santo, smīkņādams, nostaigāja gar galdu un atbildēja, ka viņš nu gan esot redzējis izskatīgākas senjoras, vai tik saimniece kādu nav noslēpusi zem letes. Antorio paguva iespraukties starpā un pateikt savu “Čao, Pīna! Redzi, cik skaistas zivis esam tev atveduši”. Tūlīt jau smējīgo pārdevēju ielenca pircēju pūlis un sākās ikdienas kņada, ko sacēla augstmaņu ģimeņu kalpones, vicinādamās ar saviem groziem. Tajos tika liktas taukākās ķemmīšgliemenes, glumie sami un saldi sāļās austeres, kā arī citas zupām un risoto paredzētās zivis. Pircējas skaļi lielījās ar receptēm, neaizmirstot uzsvērt, ka viņu izdoma un gatavošanas prasmes nudien esot pašas labākās. Pīna, smiedamās un teju dejodama, veikli izķidāja zivis un izņēma lielās asakas, ja kāds palūdza to izdarīt. Santo un Antorio brīdi vēroja skaļās sievietes, kuras apmainījās ar ziņām un baumām: vienas sūkstījās par šausmīgajām smakām no šī paša tirgus – ka jāgaida vakars, lai varētu izžaut veļu uz māju jumtu terasēm; citas aprunāja trokšņainās kalpones, klīrīgās kundzes un nenovīdīgās kaimiņienes ar saviem briesmīgajiem bērniem; dažas sūkstījās – cik smacējoši ir nodokļi, un atkritumu esot tik daudz, ka vajadzēšot rakstīt sūdzību Lielās padomes locekļiem, jo kam tad tās lauvu mutes – boche di leone – ir domātas. Nostākā stūrī vīri trina mēles par tirdzniecības grūtībām: vieni satraukti lēsa, ka tagad viņu ārzemju kompanjoniem esot izdevīgāk tirgoties ar Atlantijas krastu zemēm; citi kliedēja bažas, ka taču turīgajai Venēcijai nekas nedraud, tikai nedaudz jāpārkārtojas un prātīgi jādibina jauni sakari, gan jau būs labi – nu kad tad viņiem kaut kā ir trūcis, un tak nekad netrūks. Jāpriecājas, ka tagad venēciešiem sava republika, tik sen jau nav bijis kara. Kāda vecūksne garāmejot piesita ar nūju pie akmens un atgādināja Venēcijas sakāvi karā ar Kambrejas līgu, ka to vēl atceras, jo tajā krita viņas tēvs. Vīri smīkņājot saskatījās un uzlūkoja večiņu ar trulu vienaldzību, kā raudzītos uz mantotu gleznu, kas gadiem karājusies istabā un ar laiku kļuvusi par sienas dekoru bez īpašas nozīmes.

Visvairāk čalotāju sabira ap Pīnas galdu. Viņa tik skaisti mācēja pasniegt un ieteikt, glāstīja un pliķēja zivju liemeņus un izgrozīja kā vissmalkākās pērļu virtenes, un viņas smiekli lika atvērties naudas zutņiem ar dāsnu vieglumu. Brīdi abi draugi vēroja Pīnas darbošanos. Antorio pagriezās pret Santo un pēkšņi ieraudzīja, cik viņš ir skaists, it kā nekad nebūtu viņu tādu redzējis. Tad iebakstīja draugam sānos, lai pateiktu, ka viņiem laiks doties, un apsolīja viņu nožņaugt. Aizejot Santo notvēra Pīnas skatienu, kas mirkli šaudījies pūlī, apstājās tieši pie viņa, un tas bija tāds skatiens, kas dziļi un uz mūžu iesēžas atmiņā.

Atpakaļceļā Santo gandrīz nerunāja, un tas nebija nekas īpašs, jo no abiem draugiem viņš bija vismazrunīgākais. Savukārt Antorio klusēja, jo domāja, ka, no vienas puses, nekad vēl nebija ticis Pīnai tik tuvu klāt, kaut arī ar drauga palīdzību, bet, no otras puses, juta, ka kaut kādā nenovēršamā veidā bija krasi no viņas attālinājies. Tajā brīdī Santo padomāja, ka Antorio ir nopietnas problēmas ar sievietēm. Un vēl viņš padomāja, ka nopietnas problēmas ir arī pašam. Un pat nemanīja, ka Antorio airē lēnāk, nemaz vairs ne ritmā, un laiva ir sākusi lēni griezties uz riņķi.”

Tajā brīdī kāds klausītājs vīlies pajautāja, vai Santo tiešām nocēla draugam meiteni. Marko ieturēja garu pauzi, ļāva sev pieliet pilnu glāzi un turpināja:

“Nu, tad, lūk, pēkšņi Santo šķita, ka šis rīts ir kaut ko viņā mainījis. Vēl viņš domāja, kādēļ tā jūtas, jo nekas taču nebija noticis. Viņš bija it kā palicis vecāks, un krūtīs dziedāja nedzirdēti putni. Viņš nezināja, kā lai izstāsta draugam to, ka ir gatavs viņu pievilt šajā pašā brīdī, ja vien Pīna viņu sauks, un viņš nedomās ne mirkli. Un vēl viņš skaidri apzinājās, ka nekad neprecēs Antorio māsu. Viņa galvā pat bija ienākusi doma paņemt airi un Antorio nosist, savu mīļo, vienīgo, vislabāko draugu. Citādi viss bija kā parasti. Zaļgans ūdens visapkārt. Gājputni bija pametuši tveicīgās saliņas un atgriezušies savās vēsajās dzimtenēs. Pāri laidelējās ibizi, ķērkāja kaijas. Aiz viņu mugurām dunēja Venēcijas pilsēta, kas gatavojās nakts dzīvei. Viņu mājas, tuvojoties Burano salai, atgādināja cieši saspiestas gliemenes. Viss bija kā agrāk. Arī jūras plašums un lielie ārzemju kuģi tālajā piestātnē pie dokiem. Bija mainījies tikai skatiens, ar kādu viņš bija tos vērojis agrāk un vēroja tagad. Tad viņš pamanīja, ka arī Antorio raudzījās tajā pašā virzienā. Viņa mugura bija salīkusi. Arī viņš bija kļuvis vecāks.

Antorio pārstāja airēt pavisam, pagriezās pret Santo un noteica: “Kas to būtu domājis, tev vajadzētu iet par ākstu pie dodža, tev labi sanāk.” Tad Santo to izlasīja Antorio sejā. Viņi kopš bērnības prata uzminēt viens otra domas. Tā allaž bija kā patīkama rotaļa un savā ziņā aizvietoja vārdus. Tad Santo arī pārstāja airēt, smagi piecēlās no sava soliņa un apsēdās draugam blakus. Antorio bija mazāks augumā. Santo apskāva viņu un piespieda sev cieši klāt kā mazāko brāli. Tā viņi tur sēdēja kā divi saķērušies krabji, kuri nometuši veco čaulu.”

Tad Marko ieturēja pauzi, izdzēra no jauna pielieto glāzi, atraugājās un piebilda: “Tas arī viss. Kopš tās nakts viņus neviens vairs nav redzējis.”

Pie galda valdīja klusums. Apmeklētāji pie blakus galdiņa, kas bija dzirdējuši šo stāstu jau agrāk, iezirgojās, ka vairāk viltnieks neko nestāstot. Cik reižu jau esot mēģinājuši viņu piedzirdīt, lai uzzinātu ko vairāk par abiem draugiem, bet viņš vienmēr aizmiegot, pirms īstie vārdi tiek izrunāti. Un, pat ja tiktu izrunāti, ko gan tas dotu?

Jaunā sieviete raudzījās uz savu glāzi, it kā tajā būtu izaugusi sēne, un pajautāja: “Un kas notika ar Pīnu?”

Marko nočāpstināja lūpas un kā austeri ielēja mutē no jauna dāsni ielieto vīnu. “Pīna? Pīna apprecējās ar šīs tratorijas īpašnieka dēlu.” To pateicis, viņš savilka muti šķībā smīnā un turpināja: “Runā, ka uz šejieni agrāk gādāti ne mazums jaunu trauku, jo vecie plīsuši pārāk bieži. Tomēr viņiem piedzima pieci bērni. Lūk, viens no viņiem – Džovanne.” Marko nogrudzināja un, aplaizījis lupas, šķelmīgi norādīja uz tagadējo tratorijas īpašnieku. Džovanne, manīdams sev pievērstos skatienus, pavicināja dvieli, pienāca klāt un smejoties apstiprināja, ka viņa māti patiesi sauca Pīna, bet zivju tirgū gan viņa nekad neesot strādājusi, vismaz māte dzīves laikā neko tādu neesot stāstījusi. Savukārt tēvs, kurš arī jau gūlies viņai blakus kapsētā, gan reizēm esot pieminējis kādu draugu, kas vienā naktī pazudis bez miņas, bet viņš ir bijis psalmu lasītājs San Samuele baznīcā. Tad piemiedza Marko ar aci, pateicīgs par viņa ienesto vakara peļņu.

Pirms aiziešanas vecais Marko tirgoņiem izstāstīja pikantu atgadījumu par kādu klostera abatu un svētceļnieci, kuru dedzīgās lūgšanas vainagojušās ar patiesu brīnumu un senjora devusies mājup uz grūtām kājām. Kad Marko jau grīļojās pāri slieksnim, Džovanne viņu panāca un iespieda tam saujā dažus soldo. Marko pateicās, notvēra Džovannes skatienu un silti pasmaidīja kā cilvēks, kurš ilgi bijis maldījies mežā, tad pēkšņi ieraudzījis pazīstamu māju ugunis. Tūlīt piesteidzās nevaļīga apteksne un paziņoja, ka ir beidzies dzeramais ūdens.

Marko izgrīļojās uz ielas, pārstreipuļoja pāri tiltam, piegāja pie klaidoņa dziedātāja, iemeta pāris monētas viņa noplukušajā cepurē, abi par kaut ko parunājās. Tad pienāca divas pavecas kurtizānes, kuru figūras atgādināja treknām lāsēm nopilējušas, korsešu cokolos iespiestas sveces; viņu bezzobainās mutes jau kuro reizi šļupstot atstāstīja neķītrības, kas varētu būt notikušas ar kādām citām – daudz jaunākām un pievilcīgākām draiskulēm. Beidzot viņas stenēdamas palīdzēja klaidonim piecelties, un visi trīs devās dziļāk pilsētas sutīgajā miesā, lai notērētu viņa samangoto naudu.

Marko piestreipuļoja pie savas laiviņas, iesvempās tajā, iededza sveci laternā un iemērca ūdenī roku, kā to allaž bija darījis, pirms kaut kur devās. Ūdens bija silts un gludens kā atmiņas.

Viņš ar airi atspiedās no akmens apmales un iedomājās, ka ir taču nodzīvojis interesantu dzīvi. Viņš bija redzējis gan cilvēka roku radītu pārpasaulīgu skaistumu, gan to pašu roku paveiktu neiedomājamu nežēlību. Tas bija kā atrast Dievu un tūlīt to pazaudēt, līdz apjauta, ka ir lietas, ko nevar ne atrast, ne pazaudēt. Tādēļ vienmēr bija zinājis, ka grib nomirt Venēcijā. Pilsētā, kurā neviens viņu vairs neatceras. Kurā nevienu nebija nodevis vai pārlieku sāpinājis. Te atdusējās mīļotie, kuros viņš bija atstājis savas pēdas. Marko izgrieza laivu un nesteidzīgi airēja tumsā.

Kanāla malā viņu vēroja mīlnieku pāris. “Paskaties, tajā lielajā cepurē viņš izskatās pēc salauzta lietussarga,” iespurdzās jauneklis un meklēja piekrišanu draudzenes acīs. Jaunā sieviete novērsās. “Nezinu, manuprāt, viņš izskatās laimīgs.”