— Kāds viņš, šis kāds

Par Fernandu Pesoas Nemiera grāmatu (no portugāļu valodas tulkojis Dens Dimiņš; Valodu māja, 2024)

Fernandu Pesoa (1888–1935) ir vieni no izcilākajiem 20. gs. portugāļu autoriem. “Vieni”, jo Pesoa, kura uzvārds portugāļu valodā nozīmē “cilvēks” vai, nedaudz pievelkot aiz šķipsnām, “kāds”, rakstīja ar desmitiem noms de plume. Uzsverot viņu pašpietiekamību, neatkarību, Pesoa tos dēvēja nevis par pseidonīmiem, bet heteronīmiem. Trīs pazīstamākie no tiem ir Albertu Kaeiru, Alvaru de Kampušs un Rikardu Reišs, kuriem Pesoa izstrādāja detalizētas biogrāfijas, tostarp saliekot horoskopus, kas noteica pavērsiena punktus viņu dzīvē. Šie heteronīmi ne tikai sarakstīja lielisku, katrs ļoti atšķirīgu dzeju, bet arī atsaucās cits uz cita darbiem, radot daudzslāņainu fikciju, kurā izteiktajām mākslinieciskajām patiesībām īsteni modernu nokrāsu piešķir neskaidrība par to, kurš tad īsti tās pauž.

Pateicoties tulkotāja Dena Dimiņa un izdevniecības Valodu māja pūliņiem, latviešu lasītājam līdzās trīs nosauktajiem heteronīmiem (izlase Zudušais dārzs un de Kampuša Metafiziskais inženieris, atdz. Leons Briedis) nu pieejami vēl divi Pesoas: mīklainais dendijs Visente Gedešs un grāmatveža palīgs Bernardu Suarešs, lisabonieši, ar kuru vārdu (Gedešs gan ir neizstrādāts, nosacīts heteronīms) divos posmos, pārsvarā 20. gadsimta otrajā un ceturtajā desmitgadē, sarakstīta Nemiera grāmata, fragmentārs, aforistisks darbs, dienasgrāmata un “autobiogrāfija bez faktiem” (251. lpp.), kas palikusi nesakārtota, vietām nesalasāma manuskripta formā un pirmoreiz publicēta tikai 1982. gadā. To mēdz uzskatīt par darbu, kas vistiešāk atklāj pašu vēsturisko Pesou, un var jau būt, ka lasītājam var rasties arī iespaids par to, kāds ir šis “kāds”, lai gan svarīgs caurviju motīvs grāmatā ir tieši sapratnes neiespējamība un, ja jau dvēsele gadījusies tik aristokrātiska, arī nevēlamība.

Pirms tuvāk pievērsties Grāmatai un tulkotāja Dena Dimiņa izcilajam darbam, gribu teikt, ka pats tulkojuma fakts, pirmkārt, apliecina nepārejošu interesi par modernisma mantojumu, tā estētikas noturību un, jādomā, arī zināmu piemērotību mūsu laikam. Otrkārt, šis darbs jāskata kontekstā, kurā, sirsnīgi pateicoties tādiem tulkotājiem kā Ingmāra Balode, Dens Dimiņš un Māra Poļakova, pēdējos gados tiek gan aktualizēti līdz šim mazāk pārstāvētu literatūru modernisma autori (Kavafis, Valzers, Milošs), gan celti gaismā citi, par kuriem nepelnīti aizmirsts (Ludzā dzimušais Leonīds Dobičins).

*

Grāmatu pirmoreiz sāku lasīt pirms gadiem desmit un pabeidzu pa kādiem pieciem sešiem – tas ir naktsskapīša sējums, ko homeopātiskās devās lasa, lai mazinātu nomāktību un muļķīgu prieku. “Pabeidzu” visai nosacīti, jo pa lasīšanas laiku, protams, nemitīgi piemirsās, kas bijis pirms tam, un arī pats teksts nevis vedina nonākt kādā noteiktā punktā (piemēram, līdz grāmatas beigām, ķeksītim gudrīdos, recenzijas nosūtīšanai), bet gan aicina ar sevi dzīvot un būt, pamazām ielaist tekstu savā pasaulē, atkarojot utilitāriem apsvērumiem pakļautu laiku. Turklāt izlasīšanu sarežģī tas, ka šai grāmatai var būt varianti bez pamatteksta. Tas, kā datēt, grupēt un kārtot Pesoas atstātos fragmentus – un vai tos vispār uztvert kā piederīgus Grāmatai –, ir interpretācijas jautājums.

Savā salikumā Dens Dimiņš ir ievērojis hronoloģisku secību, vadoties pēc literatūrzinātnieka Heronimo Pisarro tekstu datējuma un iedalījuma minētajos divos posmos. Rezultāts ir cita, savā ziņā nemierīgāka grāmata nekā tā, kuru biju lasījis Ričarda Zenita angļu tulkojumā: ja Zenits abu posmu tekstus liek pamīšus, laikam mēģinot rekonstruēt tādu veselumu, kuru no tekstu kopuma būtu varējis salikt pats Pesoa, tad latviešu izdevumā skaidri redzams, ka ir darīšana ar divām atšķirīgām grāmatām, kas viena otrai tuvojas ja nu vienīgi asimptotiski.

Dimiņa izvēlētais salikums, no vienas puses, nevairās parādīt grāmatas (un gan jau arī tās autora) daudzbalsību, sadrumstalotību, nepabeigtību, atsakoties ar redakcionālu žestu radīt mierinoša veseluma iespaidu, un, no otras, darbam, kas satriecošā dvēseles ciešanu atklāsmē pielīdzināms ja nu vienīgi Ījaba grāmatai, vēl pievieno nemierīgu spriedzi, līdzīgu tai, kad teikumam iztrūkst gaidītais turpinājums, dzejolim – pēdējās rindiņas.

*

“Mana dvēsele ir apslēpts orķestris; nezinu, kādi instrumenti skan un čīkst manī, stīgas un arfas, timpāni un bungas.” (39. lpp.)

*

Slavenais vācu literatūrzinātnieks Eriks Auerbahs modernisma autoru pievēršanos fragmentārai rakstībai ir skaidrojis ar tālaika jaunajiem dzīves apstākļiem: daļa, fragments paātrināta tempa atomizētā, multikulturālā un konfliktu plosītā pasaulē ir veids, kā tuvoties veseluma aptveršanai un, līdz ar to, zināmai atjaunotnei.¹

Kā tad būs ar Pesou, kurš, tāpat kā viņa Grāmata, sadalījies neskaitāmās daļās? Šķiet, ka fragments nenes viņu tuvāk veselumam, jo veseluma nemaz nav. Paskatoties tuvāk, indivīds izrādās caurcaurēm divīds, viens ir daudzi, ja gribat, orķestris ar slēptām dziņām, kā to ieskicēja Nīče un pēcāk izvērsa Freids. Kā raksta literatūrzinātniece Darlīna Sadliera, to, ka šis orķestris ir apslēpts, Pesoa pamato caur Kanta nesasniedzamās lietas par sevi un ar jutekļiem tveramās pasaules nošķīrumu.² Patība Pesoam ir nesasniedzama, jo vārdi tai nepieskaras: Grāmata ir Pesoa, taču viņš nevar pateikt, kas viņš īsti ir. Un tomēr tajā, ka viņš ziedojas kvestam, kas pēc (viņa paša sniegtās) definīcijas nemaz nav izpildāms, ir jaušama arī kaut kāda galīgi salda cerība, kaut kas fundamentāli labs.

Ja nav pastāvīga “es”, kurā noenkurot pasauli, uzmanība tīri likumsakarīgi pievēršas nevis kādai konkrētai nozīmei, bet nozīmes attīstībai, dzīves plūdumam, vispārīgākām esamības struktūrām. Tā, piemēram, 202. lappusē ir rakstīts: “[..] nav tik skaista saulrieta, kas nevarētu būt vēl skaistāks, vai tik vieglas iemidzinošas brīzes, kas nevarētu nest vēl rāmāku miegu.” To, kāds ir katras vēlmes liktenis – viena nemitīgi noved pie nākamās –, Pesoa ir uzrakstījis iespējami daiļākajā tonalitātē, un grāmatā ir aumaļām līdzīgu pasāžu, kurās satriecoši trāpīgi raksturota kāda eksistences šķautne.

Taču arī nepabeigtībā ir sava pabeigtība. Ja pirmajā posmā var lasīt filosofiskas pārdomas, literārus manifestus, parodiskus feļetonus, sekulāras lūgšanas un atsvešinātu stāvokļu apceres, tad otrajā jau ir kas līdzīgs sižetam, rakstība ir konkrētāka, piesaistīta grāmatveža palīga Suareša kantora dzīvei un vērojumu-sajūtu kolāžām ar Lisabonas skatiem, kur subjektīvais nav nošķirams no objektīvā, ainava ir sajūta.

Daži no šiem aprakstiem ieskanas un apklust, līdzko tiek uzieta sajūtai atbilstošā forma, tie ir pašpietiekami, noslēgti dzejprozas teksti, kā, piemēram, 248. lpp. Savukārt citi (piemēram, 274. lpp.), kas ar savu necilo konkrētību – tik daudz gaismas un mākoņu aprakstu! – un neskaidrību uzdzen miegu, saceļas līdzīgi pelnu strūklai un izplēn kā Šēnberga īsās atonālās kompozīcijas, radījuši paši savu kārtību un saskaņā ar to arī gājuši bojā.

Šie mikroskopisku dvēseles kustību pārlikumi tekstā novēršas no ierastās literatūras vielas un parāda nospriegotu apziņu, kura gandrīz vai ar maniakālu apsēstību pēta to, no kā parasti izvairās vai ko aktīvi izspiež no prāta. Šādi stāvokļi – neskaidra trauksme, dzīves ennui, “nemiers” – sava bezformīguma dēļ slikti pakļaujas verbalizācijai, taču kurš noliegtu, ka no tiem sastāv liela daļa dzīves, kas citādi gluži vienkārši paslīd garām?

*

Grāmatas un Pesoas patību nemitīgajā plūdumā, kas savā nepiesaistītībā vispār jau aizdomīgi atgādina neapvaldītu pārrobežu kapitāla plūsmu, “visa stabilā izkūpēšanu gaisā”, tomēr ir arī sazemējošas tendences. Pesoa bija domājošs nacionālists, jādomā, ar vēl sakāpinātākām ambīcijām nekā Rainis. Viņa mājvieta bija Lisabona un dzimtene – portugāļu valoda (sk. tulkotāja epilogu 497. lpp.). Nacionālisms – ar atrunu, ka Pesoa vīpsnāja par tā vulgārajām manifestācijām – izpaužas arī Pesoas valodā, un tas man būtu pilnībā paslīdējis garām, ja to nebūtu parādījis un izpalīdzīgi izskaidrojis Dens Dimiņš, kurš savā latviskojumā, sekojot Pesoas ortogrāfijas “pretenzijām uz senatni” (turpat), izmanto mīksto “ŗ”, kā arī etimoloģisko “ch” un “ō” grieķu cilmes vārdos.

Pie ortogrāfijas es pakavējos gan tāpēc, ka tā kaut ko atklāj par Pesou, atspoguļojot spriedzi, kas modernismā pastāv starp vietējo un starptautisko, tradicionālo un jauno, gan tāpēc, ka Latvijas kontekstā ortogrāfijas izvēle nozīmē kaut ko citu nekā Portugālē, kuras pagātnē galu galā rēgojas impērija. Jā, valodniekiem ir sakarīgi argumenti par vecās pareizrakstības atgriešanu latviešu valodā,³ taču ir svarīgi, ka jaukos “ŗ” un “ch” “no burtu saimes padzina” padomju okupācijas laikā (turpat). Tagad, kad daudz domājam par dekolonizāciju, Dimiņa izvēle paturēt šos burtus, kas it kā taču signalizē senatnīgumu, tekstam piešķir gluži svaigu, laikmetīgu nokrāsu – kad redzu vecos burtus, es ģībstu!

Arī citādi Dimiņš ir izdarījis fantastisku darbu, skrupulozi nesot lasītāju tuvāk Pesoam. Tas izpaužas gandrīz visos tulkojuma aspektos (ielu nosaukumu latviskošana ir izņēmums), kuri katram taps skaidri, atšķirot jebkuru Grāmatas lappusi (Dimiņš nav pabeidzis teikumus, kas ir nepabeigti arī manuskriptā; viņš parāda labojumus, kur tādi ir veikti, utt.). Grāmatai ir pievienoti bagātīgi komentāri, konspektīva Pesoas biogrāfija un Dena Dimiņa pavadošie vārdi. Tā kā darāmā tulkotājam ir bijis ļoti daudz, laikam jau nav jābrīnās, ka epilogā ieskanās arī pa nīgra bibliotēkā sēdētāja notij.

*

“Nekad neesmu izlicies ne par ko citu kā sapņotāju. Nekad neesmu pievērsis uzmanību nevienam, kuŗš man ir stāstījis par dzīvošanu. Vienmēr esmu piederējis kaut kam promesošam, neiespējamam. Viss, kas nav mans, lai cik zemisks tas arī būtu, man vienmēr ir bijis dzeja. Es nekad neko neesmu mīlējis. Nemūžam neesmu vēlējies neko citu kā neiedomājamas lietas. Nekad neesmu lūdzis neko citu kā to, lai dzīve paslīd gaŗām, man nemanot. No mīlestības gribēju tikai, lai tā nekad nebeigtu būt tāls sapnis.” (127. lpp.)

*

Reiz, viesojoties kādā Barona ielas mākslinieku darbnīcā, redzēju grāmatplauktā noliktus veselus trīs Grāmatas eksemplārus – gandrīz vai pārspīlēta liecība par to, cik mākslinieku pārim Pesoa licies svarīgs. Arī pārējie cilvēki, ar kuriem gadu gaitā iznācis par viņu runāt, ir bijuši tā vai citādi mākslinieciskas ievirzes un visi kā viens par šo portugāļu savādnieku  izteikušies ar apbrīnu, kādu mēdz izsaukt drīzāk dabas parādības. Domāju, ka viņa atpazīstamība, kulta statuss šādās aprindās ir saistīts ar to, kas, manuprāt, arī ir Pesoas lielākais sasniegums – spēja no mokām, bailēm un vājuma atkarot sev autonomiju, lai patiešām tvertu dzīvi kā estētisku parādību, ziedotos darbam.

Jā, var samesties žēl, redzot, kā Pesoa ķepurojas savā atšķirtībā un prāta mežģos, redzot, cik smaga šim nabaga cilvēkam ir pasaule. Tomēr lasīšanas gaitā kļūst skaidrs, ka viņa radītais eksistences veids patiesībā nemaz neprasa apstiprinājumu no citiem, ka viņš nav vienkārši savu apstākļu summa un ir sevi pārveidojis, darot smalku darbu, kas prasa kā gribu, tā pakļaušanos.

Manuprāt, tas, ka šis kāds, labi apzinoties, ka “dzīvot nozīmē tamborēt pēc svešiem paraugiem” (251. lpp.), tomēr spēja iegūt sev brīvību, ir liels brīnums.

1. Auerbach E. Mimesis: The Representation of Reality in Western Literature. Transl. by W. R. Trask, 2013 [1946]. Pp. 552–553.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Sadlier D. Fernando Pessoa and International Modernisms. Portuguese Literary & Cultural Studies. No. 3. 1999. Pp.25–34.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Dimiņš epilogā atsaucas uz valodnieces Rasmas Grīsles 2003. gada rakstu Latvijas Vēstnesī: https://www.vestnesis.lv/ta/id/82545.  (atpakaļ uz rakstu)