— Dzejoļi par neveiksmi

 

2024. gada festivālā Dzejas dienas Rīgā viesojās ungāru dzejnieks, scenārists, tulkotājs un pasniedzējs Andrāšs Gerevičs (András Gerevich, 1976). Vairāku dzejas krājumu autors, ievērojams arī ar atdzeju un filmu scenārijiem. Viņa dzeja tulkota vairākās pasaules valodās, tostarp iekļauta ungāru dzejas izlasēs. 2008. gadā viņa darbi publicēti angļu tulkojumā grāmatā Tiresias’s Confession. Aktīvs ungāru un Eiropas kvīru literatūras aprindās, viņa dzejoļos izpaužas interese par dzimumu, seksualitāti, identitāti, homoerotiku. Gereviča pirmā publikācija latviski bijusi literatūras žurnālā Strāva (Nr. 7, 2023). Ivara Šteinberga atdzejojumi tapuši, pateicoties Laili Sakijevas parindeņiem.

Cikls Seši dzejoļi par neveiksmi tapa saistībā ar Šveices mākslinieka Entonija Bannvarta (Anthony Bannwart) izstādes Mums neveicas (Échouer) atklāšanu Budapeštā 2011. gadā. Andrāšs raksta: “Pirmais melnraksts tika sarakstīts Dināras filmu festivālā, kur es arī pazaudēju savu blociņu, tajā bija oriģinālā ar roku rakstītā versija. Man bija jāsāk no nulles un jāraksta cikls no jauna, [..] rakstot metro un lidmašīnās, burtiski ceļā, steidzoties uz izstādes atklāšanu. Līdz ar to dzejoļu cikls ietver arī ģeogrāfiski garu ceļojumu un Bretaņas ainava, brauciens zem zemes un lidojums tekstā iegūst metaforisku nozīmi. Kad mani aicināja rakstīt šos dzejoļus, es jau biju plānojis ko publicēt par savas dzīves nesenajām traģēdijām un neveiksmēm. Tas bija ļoti smags periods. Mans mēģinājums kļūt par tēvu un izveidot ģimeni beidzās ar spontāno abortu sēriju, un divi mani tuvi draugi bija izdarījuši pašnāvību. Šie pārdzīvojumi ir mana 2014. gadā izdotā ceturtā dzejas sējuma ungāru valodā Sešpadsmit saulrieti (Tizenhat naplemente) pamatā, un šis sešdaļīgais dzejolis ir grāmatas noslēdzošais cikls, tātad – epilogs.”

Dzejolī citēts Daodedzjin (viens no tekstiem, ko Gerevičs iecienījis pusaudža gados un kas lielā mērā esot ietekmējis viņa vēlēšanos pievērsties rakstniecībai) – šajā atdzejas kopā lietots Viļņa Zariņa tulkojums no vācu valodas.

Atdzejotājs

 

Džo

No Bagdādes viņš ieradās Rādai ielā,
lai atvaļinājumu ar dzērieniem
un jaunekļiem, mīkstos sofa zvilnot, pavadītu.
Bija agra pavasara vakars, vēss,
kad iepazināmies netā
un jau pēc pāris vārdiem sadalījām lomas,
jo bez viņa ķermeņa es neko citu negribēju,
lai paliekam mēs svešinieki, vārdā nenosaukti,
taču tik un tā mēs skandinājām glāzes, pļāpājām,
es tincināju viņu, prasīdams par darbu,
viņš nīda arābus un vispār cilvēkus,
runāja ar dusmām, gandrīz griežot zobus,
un izvairījās saskatīties.

Džo varētu būt nogalinājis daudz cilvēku.
Viņš izģērbās. Ķermenis kā modelim,
lepni papumpēja tetovētos musīšus,
ciets viņš bija, vīrišķīgs, īsts karavīrs.
Viņš ierubīja teļļuku un laida porno,
kad virzījās uz gultu, izstaipījās,
ne vārda nepateica, ne arī skatījās uz mani,
blenžot ekrānā, viņš sāka sevi aiztikt,
gaidīdams, lai viņu apkalpoju. Ieķiķinājos.

 

Seši dzejoļi par neveiksmi

1.

Šo dzejoli nedrīkstētu sarakstīt.
Es to jau pazaudēju. Daudzreiz savā galvā,
apziņas plūsmā atvars
norija, pēc tam Bretaņas piekrastē
atvars pavērās laika cietajā sienā,
un iesūca visus vārdus
un burtus, ko biju pinis kopā,
kad līņāja, kaijām lidinoties.
No jauna mēģinu sameklēt pazudušās
rindas, skricelēju metro, lidmašīnā,
nervozi, uz visas pasaules man līdzās
tikai viena sieviete ir palikusi, dzērusi un skaļa,
viņa ar acīm seko manai pildspalvai un
nīgri paziņo, ka viņa raksta glītāk nekā es.
Man prātā skan cita balss, silta,
izmisusi, ka atkal nesanāca.
Viņa velti apaugļojas, tas nespēj ieķerties.
Iztēlojos viņas miesā atvaru,
tas ievelk un neļauj izkļūt virspusē.
Nomazgāju viņas rokas jūrā.
Sekojam mēness cikliem, apsveram ķermeņa
noslēpumus, vārdu nozīmi, izteikumiem
piešķiram jēgu. Apskaujamies uz soliņa,
un mēmi vērojam zvejas kuģus.

 

2.

Sēžu metro, vienmēr steigā,
virs manis aizslīd pilsēta:
viņas galvās darbdiena.
Tumšā tuneļa tīklā
kā sazarotās dzīslās
kādas sirds ritmam pukstu līdzi.
Tāpat kā gaismas stars slīd ar mani,
tā prātā cita pilsēta
nāk citās valodās.

Sēžu lidmašīnā, vienmēr ceļā,
zem manis aizslīd pilsētas.
Sīciņie gaismas punkti saplūst:
logi, auto, laternas,
kas parādās tikai uz mirkli.
Ja laiku var mērīt ar ātrumu,
šeit augšā paiet gadi, zeme un debesis
satiekas, taču, tāpat kā
neviena pilsēta, arī šīs nav manas mājas.

 

3.

Domāju, ka neviens neskatās,
tāpēc uz pirkstgaliem
un iznācu gaismā.
Domāju, ka visu kavēju,
kaut speru platus soļus.
Domāju, ka neviens nepamana,
skaļi runāju, lai dzird,
un kad domāju, ka viņi nievā,
iedrošināju sevi atvērt muti,
kaut domāju, ka neesmu vajadzīgs,
turējos un – piedāvāju sevi.
Asi iezvanīja Laodzi vārdi:
Uz pirkstu galiem
nevar ilgi stāvēt,
Parādes maršā
tālu nevar aiziet.
Tas, kas grib spīdēt,
paliks ēnā.
Tas, kurš ir savtīgs,
nekļūs dižens.
Sevis slavinātājs
nekļūs slavens.
Sevis cildinātājs
netiks izcelts.
Ceļa gājējiem tāds
ir kā trums un mēsls.

Apsēžos uz soliņa, iela dubļos.
Zem pelēkajām debesīm
rasinošais lietus
manu seju mazgā.
Asfalts remdens un ciets.
Iedomājos sevi uz klints,
jūra pie kājām,
kaijas klaigā virs manis
un delfīns plunčājas
manā bangu skatienā,
un ar degunu izceļ virspusē
starp rūpnīcām rietošo sauli,
tad paņem to sev līdzi dziļumā, –
no turienes kā kaija es varētu uzšauties
un knābī tvert visu,
kas trums un mēsls.

 

4.

Skaitļu vietā laiku varētu
mērīt neveiksmēs:
apnikušās mīlestības,
attapšanās citās pilsētās,
nonāvējušies draugi,
un tavā sejā  
arvien dziļākie,
arvien šķobītākie vaibsti.
Līdz šim izšķiestās dzīves
bēdu karti
kāds zīmē uz tava ķermeņa,
un neveiksmju grāmatu
ar nesalasāmiem burtiem
raksta uz tavas ģīmetnes.

 

5.

Tas žūs uz tavas sirdsapziņas mūžīgi,
kā uz viņa miesas āda žuva.
Kādā rudens vakarā viņš sēdās taxi un
tu vēroji, kā viņa mazā galva
aizbraucošā auto lēnām,
taču arvien vairāk sarūk, līdz
zuda tālā punktā:
tur un tieši tajā punktā
nāca kopā visas paralēles,
kā laukuma līnijas zīmēšanas skolotāja lapā.
Viņa ķermenis atdzisa, kamēr viņš to atstāja,
piesardzīgi, lai nesadzird.
Jo todien viņš ar zālēm uzvarēja
iebetonēto, neuzticīgo pasauli,
jēlo gravitāciju, svaru,
un iekāpa tādā dimensijā,
kas nav ārpus viņa iztēles.
Tu ļāvi viņam aiziet. Neredzēji, kā viņš aizslīd,
izskrien caur to mazo punktu,
kas uz vienu mirkli bija viņa paša galva,
kurā visas zemes taisnes
tajā mirkli tikās galapunktā. 

 

6.

Zvilnu pludmalē
un vēroju kaijas.
Lēnām, pa vienai – no akmens uz akmeni –
tīrīju domas,
un katru akmeni – atvēzējos –
un metu viļņos.
Tie krita, caur ūdens virsmu
iegāzdamies citā pasaulē.
Apgūlos uz muguras un jūras troksnī
nedzirdēju, tikai redzēju
tālumā lidmašīnas zūdam debesīs –
kā smilšu graudi, vējam pūšot. 
Tai mirklī uz mana mēles gala
skaidra debess, šalku jūra, smiltis,
laiks un vējš pieskārās manam ķermenim,
līdz brīdim, kad kaija pēkšņi triecās lejup,
no ūdens iztirinot zivi
un iebīdot atpakaļ izsisto laiku,
un atkal nošķirot debesis no ūdens.
Manā mutē mūžības sāļā garša palika,
manās kurpēs, drēbēs smilts.

 

Atdzejojis Ivars Šteinbergs, parindeļus sagatavoja Laili Sakijeva