— “Es nespēlējos ar vārdiem”

 

Par Klarisas Lispektores grāmatu Dzīvais ūdens (no portugāļu valodas tulkojis Edvīns Raups; Aminori, 2024)

 

Ir kāds mūžsens un neatrisināms mākslas kritiķu, pētnieku un kultūrvēsturnieku strīds, kas turpina raisīt konfliktus un emocijas, ja ne citos, tad manā personā apvienotajos gan. Tas ir jautājums par to, vai mākslinieka biogrāfija, personība, dzīves un darba detaļas, viņa ieceres un pārliecības ir jāņem vērā, skatoties, vērtējot, klausoties un lasot mākslas darbu, vai nē. Uz rakstniekiem šī dilemma attiecas ja ne lielākā, tad vismaz tiešākā un burtiskākā veidā – gan viņa radītais mākslas darbs, gan dzīvesstāsts ir noformulējami un aplūkojami līdzīgā, “salīdzināmā” formātā. Tas ir, kā teksts.

Ar prātu es ļoti labi saprotu un morāli akceptēju visus iebildumus, kas man saka priekšā: “Ir taču jābūt vienalga, vai autors bija vīrietis vai sieviete, balts vai melns, bagāts dīkdienis vai savu ceļu ar zobiem un nagiem izlauzis dzīves pabērns, tas neko nevar un nedrīkst mainīt romānā vai dzejolī, līdz ar to arī tajā, kā es to lasu,” taču ikreiz, kad atveru jaunu, man agrāk nezināma, taču pasaulslavena autora grāmatu, pirksti paši steidz sameklēt anotāciju, pēcvārdu vai ievadu, kurā būtu pateikts priekšā vai pat bildītē parādīts, kāds bijis tas cilvēks, kas šo visu ir uzrakstījis.

Pirms gadiem divdesmit tas nešķistu svarīgi, taču tagad es uzreiz pamanu zīmīgu faktu – brazīliešu rakstniece Klarisa Lispektore ir dzimusi 1920. gadā Čečeļņiku ciemā Ukrainā, pareizāk sakot, nevis ciemā bet ebreju štetlā (vai štetelā, štetlahā – jidišā tā dēvēja mazu pilsētiņu pirmsholokausta Austrumeiropā), gandrīz trešdaļa iedzīvotāju tur bija aškenazu ebreji, vismaz tā bija līdz pilsoņu karam. Tas ir, nē, nevis līdz karam, bet līdz padomju varas ienākšanai, kad sākās ebreju grautiņi un Lispektoru ģimene devās bēgļu gaitās – no sākuma uz Rumāniju, bet drīz vien pēc tam uz Brazīliju. Tur viņi visi mainīja vārdus, tēvs Pinkass kļuva par Pedro, māte Maņa – par Marietu, māsa Lea – par Elizu. Klarisas īstais vārds bija Haja, kas jidišā var nozīmēt gan dzīvnieku, gan dvēseli.

Pirmajā brīdī šķiet, ka tas viss nevarētu būt atstājis pārāk lielu iespaidu uz Lispektori, kura dzimto ciemu pameta nepilna gada vecumā. Bērnību viņa aizvadīja Resifi Brazīlijas ziemeļaustrumos – dzīvespriecīgā un atvērtā ostas pilsētā, kas dēvēta par Brazīlijas Venēciju. Bet tur (Klarisai tobrīd  bija deviņi gadi) nomira viņas māte, kas bijusi pilnībā vai daļēji paralizēta jau minēto grautiņu laikā. Pētnieku domas dalās – vai iemesls bija psiholoģiska trauma pēc piedzīvotā, insults vai muguras smadzeņu bojājumi izvarošanas rezultātā. Radinieki to neatklāj, arī Klarisas māsas Elizas autobiogrāfiskajā romānā No exílio (Trimdā, 1948) nekas daudz neesot pateikts, taču zināms, ka māte mira lielās ciešanās. Ģimene pārcēlās uz Riodežaneiro, kur Klarisa sāka studēt jurisprudenci, acīmredzot, lai rastu finansiālu atbalstu ģimenei, lai gan pāris gadus pirms tam viņa bija izlasījusi Hermaņa Heses “Stepes vilku” un strikti nolēmusi kļūt par rakstnieci. Viņas pirmais stāsts Triumfs tiek publicēts 1940. gada maijā, pāris mēnešus vēlāk neveiksmīgas žultspūšļa operācijas laikā mirst viņas tēvs.

Es nezinu, kāpēc lai tas viss būtu jāzina, lasot Lispektores prozu, taču nespēju tikt vaļā no fakta, ka salīdzinoši īso tekstu, kas veido grāmatu Dzīvais ūdens, viņa rakstīja ilgi, mokoši, vairākkārt pārrakstot, mainot nosaukumu un ideju (pirmo versiju viņa rādīja izdevējam 1970. gadā, grāmata izdota 1973.), turklāt, darīja to pēc smagas traumas 1966. gadā, kad viņa knapi izdzīvoja ugunsgrēkā, ko bija izraisījusi, iedzerot miegazāles un aizmiegot gultā ar cigareti. Smagi apdegumi un daļēji amputētā labā roka, nemitīgas sāpes līdz pat mūža galam. Taču arī par to viņas grāmatā nekas nav rakstīts, pat nosaukums nekādi nav iztulkojams saistībā ar uguns dzēšanu, Brazīlijā par Água viva dēvē medūzas, mazliet tēlaini, taču tieši – būdamas caurspīdīgas, tās rada iespaidu, ka kustas pats ūdens. Šādā nozīmē grāmatas nosaukums drīzāk attiecas uz tās pamattēmu – autora attiecībām ar tekstu un valodu. Latviešu valodā šis nosaukums skan citādi – pirmais nāk prātā kāds mitoloģisks priekšstats par senām burvestībām un ūdeni, kas spēj dziedināt vai atdzīvināt mirušos.

Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā Lispektore jau bija atzīta rakstniece. Slava pie viņas atnāca ātri – 23 gadu vecumā pēc romāna Perto do coração selvagem (Mežonīgās sirds tuvumā, 1943) iznākšanas. Kāds kritiķis to nosauca par “izcilāko romānu, ko jebkad sarakstījusi sieviete”. Drīz pēc tam Lispektore iegūst Brazīlijas pilsonību, apprecas ar diplomātu un dodas vīram līdzi uz Neapoli, kur atradās Brazīlijas bruņoto spēku bāze. Vēl ritēja karš, Lispektore strādāja kara hospitālī, taču iepazinās ar itāļu dzejniekiem un māksliniekiem, Romā sarakstīja savu otro romānu, trešais tapa Bernē.

Lai arī visu mūžu rakstījusi portugāļu valodā, Lispektore tiek uzskatīta par nozīmīgāko ebreju rakstnieci pēc Franca Kafkas. Tā vismaz domā viņas biogrāfs Bendžamins Mozers, kas 2009. gadā uzrakstīja grāmatu Why This World: A Biography of Clarice Lispector (Kāpēc šī pasaule: Klarisas Lispektores biogrāfija) un trešdaļgadsimtu pēc rakstnieces nāves padarīja viņu slavenu visā angliski lasošajā pasaulē. Kopš tā laika Lispektore tiek tulkota, pētīta un pārizdota. Nu arī latviski. Starp citu, ja runājam par tuvību Kafkas prozai, nozīmīgākais no Lispektores sarakstītajiem deviņiem romāniem un desmit stāstu krājumiem, ir noslēpumainais un mistiskais A paixão segundo G.H. (to var tulkot kā G.H. kundzes ciešanas vai pat pasiju), kas satur vēstījumu no kādas sievietes, kas apzīmēta tikai ar iniciāļiem G.H. un izcieš psiholoģiski krīzi, kas sākusies pēc tarakāna iespiešanas skapja durvīs.

Bet Dzīvais ūdens ir romāns bez sižeta, formas un varoņiem. Rakstīts kā vēstule vai saruna ar kādu “tu”, tas ataino nebeidzamo autores dialogu ar teksta lasītāju, kādu slepenu mīļāko, pašai ar sevi vai varbūt ar tekstu un valodu? Iespējams, ar māti. Mums tā arī netop skaidrs, kas šajā grāmatā slēpjas ar vietniekvārda “tu”. Dīvainas sagadīšanās rezultātā, otrs svarīgākais portugāļu literatūras piemineklis, kas šovasar iztulkots latviski – Fernandu Pesoas Nemiera grāmata (tulkojis Dens Dimiņš; Valodu māja, 2024), ir tapis līdzīgā procesā un satur tādu pašu autora un teksta mijiedarbību. Tas abas ir grāmatas par to, kā cik neiespējami ir rakstīt – tas ir, darīt to, ko rakstnieks alkst visvairāk. Arī Lispektore meklē jaunus valodas paņēmienus, lieto netradicionālu interpunkciju, analizē pašu rakstīšanas mehāniku, mēģina saprast, ko iesākt ar “šo grāmatu”, daudz runā par līdzīgo un atšķirīgo rakstīšanas un gleznošanas procesā: “Rakstot es neko nedarinu, kā tas ir gleznojot, kad krāsas jaucu pati savām rokām. Taču, rakstīdama tev, es cenšos rakstīt ar visu ķermeni, sūtīdama bultu, kas ieduras vārda jutīgajā nervu mezglā.” (15. lpp.)

Viņas atziņas ir pretrunīgas, secinājumi – gaistoši. Aprautās frāzes grūti nosaukt pat par aforismiem, tas ir, pabeigtām un atkārtotai lietošanai gatavām prātulām. Viņa nemitīgi meklē kaut ko citu: “Es vēlos tev rakstīt kā cilvēks, kas mācās.” (17. lpp.) “Ir tik daudz sakāmā, ko es nemāku pateikt. Trūkst vārdu. Taču es atsakos izgudrot jaunus vārdus: ar tiem, kas jau ir, jāprot izsacīt to, kas ir izsakāms, un arī to, kas pateikšanai liegts.” (28. lpp.) Droši vien, būtiski ir tas, ka šis teksts ir nemitīgs dialogs, vārds “tu” šajā tekstā atkārtojas nepieklājīgi bieži. Literatūrzinātnieki atzīmē, ka viena no raksturīgākajām Lispektores prozas tēmām ir jaunas sievietes sociālā izolētība, traumas izraisīta klaustrofobija, vientulība un nedrošība. Šajā ziņā Dzīvā ūdens teksts ir lasāms kā maksimāli pietuvinātas, hipertrofētas komunikācijas dokumentējums. Rakstīt tekstu ir autores vienīgā iespēja nonākt pie sarunas, taču tas ir riskants un sāpīgs process: “Tātad rakstīšana ir paņēmiens, kad vārds tiek izmantots kā ēsma: ar vārdu tiek makšķerēts tas, kas nav vārds.” (23. lpp.) “Manis rakstītais nav tev ērts. Tas neiedveš paļāvību. Pirms rakstīšanas es metalizējos.” (19. lpp.) “[..] ar tevi es runāju nopietni: es nespēlējos ar vārdiem.” (23. lpp) “Esmu nonākusi tik spraigā sarunā ar tevi, ka, joprojām esoša, esmu pārstājusi būt. Tu esi kļuvis par es.” (47. lpp.)

Lai arī pēc Dzīvā ūdens iznākšanas Lispektore saraksta vēl vairākas grāmatas, kaut kādā ziņā tā ir viņas pēdējā grāmata. Vai, precīzāk būtu teikt – galīgā: “Es drīz miršu: es jūtu šo spriegumu, ko pazīst loks, no kura tūlīt izšaus bultu. [..] Kuru katru brīdi loks izšaus un trāpīs mērķī. Es zinu, ka trāpīšu mērķī.” (46. lpp.) 1977. gadā Klarisa Lispektore mirst 57 gadu vecumā. Šķiet, ir mazliet negodīgi sākt iepazīšanos ar viņas literāro mantojumu no šīs mazās, ārkārtīgi nozīmīgās un visai atšķirīgās grāmatiņas. Taču tās lakoniskā uzbūve var tikt izmantota arī kā ābece vai instrukcija tālākam darbam. Kā rakstīja viņa pati: “Es tev rakstu šīs grāmatas faksimilu, rakstīt neprotoša cilvēka grāmatu: taču, jāatzīst, arī daudz vieglākajā runas jomā es tikpat kā nemāku runāt. [..] Gleznojot es cienu izmantojamo materiālu, cienu tā sākotnējo sūtību. [..] rakstīdama tev, es cienu zilbes.” (47. lpp.)