— Kā Marta “Aspirantūru” lasīja

Par Margaritas Perveņeckas romānu Aspirantūra (Dienas Grāmata, 2023)

 

Man šeit riebjas, tāpēc es došos
Uz slepeniem dārziem savā prātā 

Taylor Swift, I hate it here

 

Lasīšana man vienmēr ir bijusi iespēja aizbēgt no realitātes un paslēpties no problēmām. Un, ja izdodas atrast grāmatu – vai pat grāmatu sēriju –, kurā uzbūvētā pasaule tevi ievelk un nelaiž vaļā… perfekti. Jūs mani neredzēsiet ārpus mājas nedēļām. Adieu!

Šobrīd platformā TikTok ir pieejama vesela grāmatām veltīta pasaule zem tēmtura BookTok. Cilvēki lepojas ar to, cik daudz ir izlasījuši, dalās ar ieteikumiem, viedokļiem un, protams, iesaistās neskaitāmās interneta videi raksturīgās drāmās. Arī Latvijas grāmatnīcas arvien veiksmīgāk sāk savā biznesa modelī iekļaut šādus interneta trendus – ne vienā vien veikalā atrodami plaukti ar norādi “TikTok runā” vai “TikTok iesaka”. Taču, kā jau notiek ar katru trendu, tam ātri vien rodas asa pretreakcija – un viens no jautājumiem, par kuru cilvēki internetā lauž šķēpus, ir tas, vai BookTok kultivē antiintelektuālismu. Vārdu sakot – ieteiktās grāmatas ir pārāk seklas, daudzas ir “pikanti romāni” un daļa no satura veidotājiem izceļ tieši grāmatu erotisko saturu. Tālāk, kā parasti, diskusijas pieņem izteikti seksistisku raksturu, runājot par to, ka lielu tiesu BookTok runā par “sieviešu literatūru”, kārtējo reizi paceļas jautājums, vai romantiskā literatūra ir tā pati lubu literatūra un nav “īsta literatūra”, kas ir kvalitatīvi “augstās fantāzijas romāni”… Īsāk sakot – cilvēki internetā strīdas, bet, manuprāt, galvenais un labākais, ko no visa šī var secināt, ir tas, ka viņi arī lasa. Un, manuprāt, neviens nekļūst par labāku cilvēku tikai tāpēc, ka Ceturtā spārna vietā izvēlas Ulisu.

Es sevi neuzskatu par intelektuālu lasītāju. Ir pagājis pusaugu vecums, kad bija svarīgi demonstratīvi lasīt Brāļus Karamazovus vai ciniski citēt Albēru Kamī. Lielāko daļu manis lasītās literatūras sastāda fantāzijas romāni, romantika vai dīvaina modernā literatūra, kur autores secē sieviešu dusmas caur dažādiem pieaugoši pretīgiem metaforiskiem risinājumiem. Taču esmu izveidojusi sev zināmu lasīšanas sistēmu – es reti lasu vienlaikus tikai vienu grāmatu. Parasti man pie gultas stāv trīs piecas grāmatas, kuras katra piedāvā ko citu. Un starp tām parasti atrodas arī kāda sarežģītāka literatūra – piemēram, kāds dokumentāls pētījums, bieza autobiogrāfija ar izcili sīkiem burtiņiem, antīks eposs vai, piemēram, Margaritas Perveņeckas ilgi gaidītais – nebaidīšos teikt – megaromāns Aspirantūra. Un es vairs nebaidos no grāmatām, kuru lasīšana man aizņem gadu, jo katrai grāmatai ir savs ritms un savs lasīšanas veids. Tiesa, man pagāja kāds brīdis, kamēr atradu sev piemērotāko Aspirantūras lasīšanas veidu.

Margaritas Perveņeckas pasauli es atklāju ar stāstu krājumu Visi koki aizgājuši, ko man ieteica draudzene, kas grāmatu bija izlasījusi tās iznākšanas brīdī 2006. gadā. Kad sāku to lasīt, sapratu, ka nekad neesmu saskārusies ar šāda veida literatūru un jau no pirmajām lappusēm biju ieintriģēta. Ja literatūra ir veids, kā ieskatīties autora prātā, tad šīs autores prāts bija kā alternatīva realitāte, par kuras eksistenci es nebiju informēta. Tā bija bieza, piepildīta, ilgpilna, neticami akadēmiska un reizē pilna brīvas fantāzijas lidojuma. Pēc Visi koki aizgājuši izlasīšanas uzreiz uzmeklēju Perveņeckas romānu Gaetāno krematoss, par kuru jūsmoja kāds cits mans draugs. Ar šo grāmatu un tās lasīšanu man jau gāja grūtāk, bet reizē es jutos kā datorspēlē, kurā esmu izgājusi vieglāko līmeni un tagad autore mani ir ielaidusi grūtākā un izaicinošākā līmenī. Tā nu, turpinot šo pašu analoģiju, Aspirantūra ir šīs spēles galvenais boss, kuru pieveikt, iespējams, tikai pēc neskaitāmiem mēģinājumiem un tikai uztrenējot savas uztveres spējas.

Aspirantūru nopirku uzreiz, kad tā iznāca, priecīga atnesu mājās, vakarā gultā atvēru pirmo lappusi un skaļi noelsos. Galu galā kā man – cilvēkam, kas knapi algebrā un fizikā izvilka sekmīgu atzīmi, – saprast “Pirmo transcendento vienādojumu. Vektoriālo risinājumu”? Teikšu, kā ir, – nekā. Sāku palēnām burties cauri pirmajām lappusēm, bet ātri vien padevos. Grāmata vairākus mēnešus nostāvēja uz naktsgaldiņa kā pārmetums – grāmatzīme joprojām noziedzīgi bija ielikta vien desmitajā lappusē. Taču es zināju, ka esmu cilvēks, kas nepadodas. Ja es varu noskatīties visas desmit Beverlihilzas 90210 sezonas trīsdesmit gadu vecumā, es varu visu!

Sapratu, ka mani ir izlutinājusi ātri lasāma, sižetā balstīta un aizraujoša literatūra – lielāko daļu lasīšanas laika esmu veltījusi biezām un spraigām grāmatām, kuras kārojas lasīt līdz četriem rītā vai ar kurām pavadīt visas brīvdienas, neizejot no mājas. Bet Aspirantūra nav tāda veida grāmata – jo tā ir tiešām diezgan garlaicīga grāmata. Tiesa, vienlaikus tā ir interesantākā grāmata, ko pēdējo gadu laikā esmu izlasījusi, un tā lika man pārdomāt veidu, kā skatos uz grāmatām un lasīšanas procesu kā tādu. Zinot, ka uz mani darbojas strikti solījumi sev un sistemātiska, saplānota pieeja lietām, nolēmu, ka Aspirantūru lasīšu tāpat, kā lietoju medikamentus: katru dienu un konkrētā dozā. Mana doza bija piecas lappuses dienā. Grāmatai ir 571 lappuse, bet tas mani nedzina izmisumā – drīzāk man bija jauns izaicinājums. Tā nu es katru dienu apzinīgi izlasīju piecas lappuses. Ja gadījās kādu dienu izlaist, tad tikpat apzinīgi izlasīju desmit vai piecpadsmit, lai nepazaudētu iesāko ritmu. Un tas iedarbojās maģiski. Man bija izaicinājums, man bija plāns, un man bija lēns, bet pastāvīgs progress!

Nesen redzēju TikTok video, kuru puisis bija veltījis Fjodora Dostojevska grāmatai Brāļi Karamazovi, ko uzskata par vienu no labākajām grāmatām, kuru ir lasījis. Puisis izspēlē situāciju, kurā viņam vaicā, par ko tad ir šī grāmata. Viņš sāk stāstīt, ka tur ir par trim brāļiem… Tad viņam vaicā, kāds ir sižets, un viņš arvien vairāk samulst, līdz video beigās viņš izmisumā saprot, ka nevar pilnīgi neko par šo grāmatu pastāstīt un piepeši nav pat pārliecināts, vai ir to vispār izlasījis. Man ir līdzīgas sajūtas par savu pieredzi ar Aspirantūru – ja kāds man vaicāja, par ko ir šī grāmata, es varēju tikai ievilkt elpu un teikt: “Nu…” Bet es sapratu, ka tā var būt. Ir grāmatas, kuras tu vari atstāstīt sīki un skrupulozi, un grāmatas, kuras tu nekādi nevari pat aprakstīt, jo tev nav ne jausmas, ko tieši tu esi izlasījis, tu vienkārši zini, ka esi piedzīvojis kaut ko neticamu. Grāmata var būt arī vienkārši pieredze.

Mana versija par Aspirantūru kaut kādā veidā attāli atgādina sajūtas, kādas radās, izlasot Sūzanas Klārkas izcilo grāmatu Piranesi. Lasītājs atrodas kādā postapokaliptiskā pasaulē un par notikumiem, kas risinājušies pirms tam, atrodamas vien informācijas drumstalas. Mēs uzzinām nedaudz vairāk par pāris varoņiem, atrodam viņu dienasgrāmatu lappuses, tad autore mums piedāvā zinātnisku pētījumu fragmentus, birokrātisku dokumentu druskas, tad aizved mūs filozofiskā pārdomu ceļojumā par to, kāda ir sabiedrības uzbūve, hierarhija un kāda ir cilvēciskas būtnes eksistences jēga. To visu ietver tumša, nomācoša atmosfēra, kuru caurvij dažādi padomju laiku relikti, nojaucot lasītājam jebkādu iespēju ievietot šo stāstu konkrētā laikmetā. Aspirantūra, manuprāt, eksistē pēc laika – vismaz tāda, kādu mēs to lineāri iztēlojamies. Lasītājs pieredz civilizācijas sabrukumu (un varbūt arī pāriešanu nākamajā līmenī?) caur kaleidoskopisku informācijas, pierādījumu, atmiņu un formulu plejādi. Tiesa, manuprāt, neviens, atskaitot pašu autori, šo kaleidoskopisko puzli nespēj salikt kopā. Nu vismaz es nevarēju, bet tas nenozīmē, ka es neizbaudīju procesu.

Aspirantūra brīžiem šķita kā dzeja – tu lasi un izbaudi to, kā Margarita Perveņecka loka un pārveido valodu. Jo pat rakstīšanas forma ir neparasta. Vārdiem ir dubultas nozīmes – nevis metaforiskā veidā, bet rakstības veidā. Vienam vārdam var būt ievietots pa vidu kāds “lieks” burts vai burti, liekot lasītājam izvēlēties, piemēram, lasīt vārdu “pavēl(m)e” kā “pavēle” vai “pavēlme”. Šādā ziņā romāns iemieso multiversa teoriju – katra lasīšanas procesā veiktā izvēle var tevi aizvest citā stāsta versijā. Tas viss ir ļoti apjucinoši, tev kūp smadzenes, bet pēc katru piecu lappušu pieveikšanas es jutos kaut ko ieguvusi. Jo neviens neraksta kā Margarita Perveņecka un neviens nekad tā arī nerakstīs. Un pat tad, kad es nesapratu to, ko lasu, manā prātā grozījās tikai viena doma – cik neticami, ka kaut kur Latvijā dzīvo cilvēks, kura smadzenes domā šādi, un cik ļoti man ir paveicies, ka no visiem iespējamajiem multiversa pavedieniem es dzīvoju tajā, kurā dzīvo arī šis cilvēks, un man ir dota privilēģija tajā visā ieskatīties. Kaut mazliet, kaut pa durvju šķirbiņu.

Lai nobeigtu šo īpatnējo eseju tādā veidā, kādā darbojas manas smadzenes, jāsaka, ka visprecīzāk manu Aspirantūras lasīšanas pieredzi raksturo fragments no animācijas seriāla Simpsoni, kurā Homērs Simpsons skatās Deivida Linča un Marka Frosta seriālu Tvinpīka: “Izcili! … Man nav ne jausmas, kas tur notiek…”