“Spoks” ir latviešu brīvprātīgais karavīrs, kurš devās uz Ukrainu, lai cīnītos pret Krievijas agresiju. Viņa segvārds simbolizē viņa klātbūtni kaujas laukā – klusu un efektīvu. Viņš ir pieredzējis karavīrs ar snaipera un kaujas mediķa specializāciju, pavadījis vairāk nekā divus gadus frontē, glābjot ievainotos un cīnoties par Ukrainas brīvību. Spoka drosme un apņēmība ir iedvesmas avots daudziem, un viņš ir kļuvis par simbolu latviešu atbalstam Ukrainai.
Mēs viņu pazīstam kā Spoku, bet es viņu mēdzu dēvēt dažādos rakstnieku vārdos – reizēm viņš ir Rilke vai Gēte, reizēm – Klauzevics vai Remarks, šad un tad, kad dusmojos, saucu viņu par Selīnu vai Hemingveju. Mēs iepazināmies nejauši. Es skaļi klausījos Slipknot, viņš gāja garām, un tā vārdu pa vārdam es uzzināju, ka mūzika un grāmatas ir lietas, kas viņam daudz ko nozīmē tur, Ukrainas kaujas zonās. Un, protams, svarīgas ir arī ziņas no mājām. Ka viss ir labi. Ka mīļie ir dzīvi un veseli. Dažu gadu laikā mēs esam kļuvuši par labiem draugiem. Tas arī ir iemesls, kāpēc viņš man ir uzticējis savus tekstus. Tie ir tapuši brīžos starp kaujas uzdevumiem, bet rakstīti viņa dzimtajā valodā. Tā nav latviešu valoda, taču es esmu tos atdzejojusi tā, kā nu to esmu spējusi un uzskatījusi par labu esam. Es ceru, ka reiz viņš atgriezīsies mājās un uzrakstīs grāmatu par sevi, bet mūs vieno kāds teiciens: “Ceri uz labāko, gatavojies sliktākajam!” Katru viņa ziņu baidos esam par pēdējo, klusi cerot uz nākamo. Es esmu viņa mazais noslēpums, un gribu, lai tā arī paliek.
Atdzejotāja
Melnās saules gaismā
I
austrumos, tur, naktij cauri lido evaks, tur, vāji zilganā gaismā turpinās cīņa ar roku, kas ir kaulaina un baisa, austrumos, tur, jauneklīga un draiska dvēsele dodas pretī mūžības aizai, pēdējā asara kā nejauša rīta rasa nokrīt uz asinssarkaniem cimdiem, austrumos, tur, izskan vāji dzirdami pēdējie mīlestības atzīšanas vārdi
evaks lēni virzās austrumu virzienā, viņš tajā sēž, cerēdams, ka vēlreiz ieraudzīs savu mīlesību, cerēdams, ka vēlreiz ieraudzīs pieminekli Kijivā, atceroties savu draugu, kas atdusas kaut kur austrumos, kritis uz ceļiem šīs zemes priekšā, saule ceļas tur, austrumos, un pēdējie dūmi no sadegušā evakuācijas automobiļa aiznes prom visas cerības, sapņus, domas, un viņš beidzot ir ieguvis mieru
nakts ir mierīga, ložu svilpieni un sprādzieni skan kā mazā naktsmūzika, kas iejaijā mūžīgā miegā, tu esi noguris, tev ļoti sāp, tagad viss ir labi, tagad viss ir kārtībā, tu esi mājās, tev ir tik vieglas kājas, tagad, zem citas saules, kāds tevi velk pa netīru ceļu: “brāl, pagaidi, pacieties vēl mazliet,” kāds kliedz, līdz aizlūzt balss
II
mēs esam tikai cipari mehānismā, kas nepazīst ne baiļu, ne prieka, ne dzīves, ne nāves, mēs esam tikai cipari, un mūs pārsvītro kāda roka un mūs reizina kāda roka, mēs pagaidām vēl neko nezinām, mums ir jūtas, mēs baidāmies, skumstam un raudam, mēs mīlam un mirstam, jo mums ir jāmirst, rokas dara savu darbu, lai tās varētu darīt savu darbu atkal un atkal, un atkal, un atkal, un atkal, un atkal
asa sāpe caurtriec krūtis, spilgta gaisma padara aklu, krītot es atceros savu ceļu uz bērnības mājām, no kājas izšaujas karsta asins šalts, un man paliek siltāk, tālumā, skanot artilērijas trokšņiem, kāds izsauc mediķus, taču neuztraucieties, man viss beidzot ir labi, es beidzot būšu brīvs, es beidzot satikšu savus kritušos draugus
III
es apskāvu tevi, tu atkal atnāci, mana vecā draudzene, es zinu, tu atnāci nevis pie manis, bet pēc kāda cita – ierindnieks dus kluss un mēms, un viņam vairs nav kājas, bet pagaidi, pacieties, es viņu vēl tev neatdošu bez cīņas, viņa sirds vēl dzenā asinis, un asinis cirkulē pa viņa vēnām, piedod, mīļā, šodien viņš paliks pie manis, nedusmojies, neturi ļaunu prātu, varbūt jau rīt mēs atkal dejosim melnās saules gaismā, un tu mani noskūpstīsi tā, kā tā meitene mani noskūpstīja zem citas saules gaismas
IV
naktsmieru pārtrauc sprādziena trokšņi, es izdzirdēju, kā mani kāds sauc, nē, viņi nesauc mani, viņi izsauc mediķi, mēs visi šeit esam sava amata meistari un ciparu virknes, tālumā nodārd mīna, es skrienu un krītu, ceļos un krītu, ierakumos ieraugu kādu tēlu, tik bālu, baltu kā sniegs, domās vēl lūdzos kaut es paspētu, kaut es nenokavētu, kaut es pagūtu izglābt viņa dzīvību
Kijivā es vēroju atvērtus restorānus un smaidīgus cilvēkus, redzu laukumus ar karogiem, gar kuriem staigā vienaldzīgie, es stāvu ar zili dzelteno karogu nometies uz ceļiem zemes priekšā kopā ar tūkstošiem citu tādu kā es, un tad es pieceļos kājās, ar savu augumu aizķerdams kādu uzņēmēju dārgā uzvalkā, viņa skatiens ir nievājošs, un es atgriežos Donbasā, pa ceļam feisbuka ziņu lentē lasīdams, ka es traucēju labai dzīvei un ka mani turp neviens neesot sūtījis
V
esmu bez miega jau vairākas dienas, tikai dievs viņu zina, cik stundu mēs jau turam pilnīgu aplenkumu, mūsu nav palicis daudz, un rācija bez pārtraukuma atgādina, ka viss būs labi, un mums jāiztur vēl nedaudz, es metu rāciju gar sienu, paceļu savā vadā vēl dzīvi palikušos, mums priekšā ir nakts, ir jāizraujas, mēs esam tuvu pie savējiem, un nāve vienmēr ir vēl tuvāk
no Dnipro pūš silts vējiņš, es piesmēķēju cigareti, manas domas lido uz Donbasu, tur es biju, turp es došos, bērnu smieklu vietā tur skan ložu kārtas, savu mīlestības izmisumu mediķis aizstāj ar ievainotā glābšanu, pilsētas ir drupās un tajās izdegušie dzīvokļi atgādina par citu dzīvi, tu apsēdies man blakus, paņēmusi manu roku, teici, mēs izturēsim, mēs uzvarēsim, es vienmēr būšu ar tevi, Spoks, mums laiks iet, es pamostos no vīzijas, vien Dnipro siltais vējš atnes tavus pēdējos čukstus par mīlestību, kas apdzisa smagajās jūlija kaujās
tu, sarāvies no sāpēm, teici, ka brauksi pie meitas un sievas, es dziļi ieelpoju pavasara gaisu, kas straumēm plūda no cauruma sienā, vējš atnesa ziedu un kara smaržu, jā, jā, tu brauksi, es nočukstēju, un tu, tu pajautāji klusā balsī, es esmu mājās, te, starp sagrautām ēkām, dzīvajiem un mirušajiem, draugiem un ienaidniekiem, te ir mana sirds, es palikšu sardzē pret nāvi, lai tu varētu braukt mājās, atgriezties mājās
VI
saulei austot virs terikona1, lodes aizvilpst pāri galvai, dusmās es izšauju pēdējo aptveri tajā virzienā, kur vakar turējām aizsardzību, mēs atkal atkāpjamies, katrs atkāpšanās metrs ir mērkts mūsu asinīs, vakar es uzzināju par Kursku, šodien es apjēdzu, ka par mums ir aizmirsuši, kāds pajautāja, kā man iet, kas attiecas uz mani, tad beidzas vasara un beidzas mans Doņeckas apgabals, atkal ir iekarots flangs, domāju, drīz pienāks arī manas beigas
- Konusveida kaudze (pie derīgo izrakteņu ieguves vietām), kur novieto nevajadzīgo iežu materiālu. (atpakaļ uz rakstu)