— Ekokritikas horizonti

Par Daces Bulas monogrāfiju Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2024)

Pirms dažiem gadiem Regīnas Ezeras darbā Varmācība pievērsu uzmanību tam, kā rakstniece, neraugoties uz jutīgumu pret apkārtējo vidi un dabas norisēm, apraksta meža izcirtuma pieredzi: šī vieta literārajai varonei neraisīja negatīvas emocijas vai kritiskas pārdomas par cilvēkveidīgo būtņu negausību, bet gan mudināja ievilkt nāsīs patīkamo kailcirtes smaržu.¹ Klasisku tekstu pārskatīšana ierasti sagādā gan izaicinājumus, gan sniedz atklāšanas un atkalsatikšanās prieku. Daces Bulas grāmata Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā ir vairākās nozīmēs ilgi gaidīts notikums ne tikai Latvijas literatūrzinātnē, bet plašākā humanitāro pētījumu kontekstā. Darbs pievēršas Regīnas Ezeras literārajam devumam, kas, skaidrots un interpretēts aktuālo teoriju perspektīvā, ļauj reflektēt par būtisku laikmeta iezīmi, rezonējot ar klimata krīzi un asi izjustu nepieciešamību pārskatīt cilvēka un dabas attiecības. Lai arī galvenie darba secinājumi, tostarp šaubas par cilvēku kā radības kroni, dabas un kultūras, cilvēka un dzīvnieka robežšķirtnes iztaujāšana, kā arī tēze par dzīvnieku līdzvērtību un tiesībām uz eksistenci, ir vispārzināmi, darba novatoriskais pienesums ir analīzes materiāla un rīku izvēle, kas pētījumu ļauj uzskatīt par ekokritikas celmlauzi Latvijā monogrāfijas apjoma ziņā.²

Kanonizētas rakstnieces darbu pārlasīšana zoocentriskā perspektīvā paver jaunu skatu uz Regīnas Ezeras vietu Latvijas un pasaules literatūras vēsturē, iesaistoties sarunā ar Reičelas Kārsones, Franca Kafkas, Hulio Kortāsara, Paula Bankovska un citiem literārajiem sabiedrotajiem. Plašākā nozīmē Daces Bulas monogrāfija ļauj saskatīt Latvijas kultūras ieguldījumu vides humanitāro zinātņu spraigākajās diskusijās. Uzmanības pievēršana lokālajām kultūras formām un kontekstiem ir būtiska, lai atgriezeniski interpretētu arī izmantotos teorijas rīkus. Tas paredz atklāt novirzes vai nesaderības ar lokālo pieredzi un zināšanām, kā arī bagātināt un papildināt izmantoto vārdu krājumu, kur lokālās tradīcijas un iezīmes ir konceptuālas jaunrades resurss. Šāda pieeja sniedz iespēju apstiprināt teorētisko kapacitāti un autonomiju, kā arī gluži pamatoti parādīt, ka divritenis nav jāizgudro no jauna, proti, ilgtspējīgas alternatīvas cieņas pilnām un iejūtīgām daudzsugu kopbūtmēm – aizņemos šo jaundarinājumu no grāmatas autores³ – ir mūsu kultūrā jau klātesošas. Pētnieku uzdevums ir tās pamanīt, skaidrot un ievīt aktuālajos diskursos. Tātad grāmatas aicinājums ir parādīt, kā domāšana par Regīnas Ezeras zooprozu paplašina mūsu izpratnes horizontu, tostarp latviešu literatūras kontekstā ieraugot mūsdienu humanitāro zinātņu un vides aktīvisma centienus kultivēt ekoloģisko apziņu.

Viena no stratēģijām ir teorētisko jēdzienu latviskošana, kas grāmatā īstenota ar uzviju. Lai arī daudzi autores piedāvātie varianti sākotnēji šķiet neierasti un savādi, grāmatas noslēgumā manīju, ka ar tiem esmu saradusi un dažus pat pārņēmusi. Īpaši veiksmīgi atradumi ir “saikņotība” (relationality), “daudzkāršība”, “atgriezeniskums”, “saāķēta mitināšanās”, “appasaule” u. c.⁴ Tulkošana ietver interpretēšanas aspektu, kad jēdziens tiek pielaikots vietējās kultūras kontekstā. Tomēr autorei var pārmest arī nekonsekvenci – dažus savus jaundarinājumus viņa pametusi likteņa varā. Piemēram, ja ievadā pieteikts jēdzienu pāris “iejūta” un “attēle”, turpmākajā tekstā sastopam anglisko “empātija” un vācisko “priekšstatīšana”. Pārdomas raisa “citbūtne” kā nonhuman tulkojums, jo terminu var attiecināt arī uz parādībām un procesiem, kurus par būtnēm ierasti neuztveram (piemēri, ledāji, sarma), un noliegums “nav cilvēks” tikai daļēji sakrīt ar “būt par citu” izpratni. Mazāk veiksmīgs šķiet, piemēram, erthlings kā “zemes radības” tulkojums – tas raisa problemātisku asociāciju ar kreacionisma koncepciju, proti, uzskatu, ka dabai un pasaulei ir radītājs. “Zemes būtnes” šajā ziņā šķiet saskanīgāks ar grāmatas posthumāno ievirzi, ko pastiprina arī atsauce uz pārsugu dzimtas (kin) jēdzienu. Tiesa, Daces Bulas versijā Donnas Haravejas aicinājumam “Tapiniet dzimtu, ne bērnus!” (48. lpp.) piešķirta teju samākslota izsmalcinātība, kas aizēno oriģināla – Make kin, not babies! – vienkāršību un tiešumu.

Grāmatai svarīgs jēdziens ir Donnas Haravejas formulētā dabkultūra (naturculture), kas ir daļa no pētījuma teorētiskā karkasa un parādās arī nosaukumā. Caur dabkultūras prizmu Regīnas Ezeras darbos varam skaidrāk saskatīt tādu nojēgumu kā “cilvēks” un “dzīvnieks” konstruēto, mainīgo un tātad maināmo dabu. Daces Bulas sniegumā dabkultūru tvērums ir literārs, proti, dzīvnieku un cilvēku attiecību analīze balstās galvenokārt Ezeras tekstos, humanitāro zinātņu diskusijās un literatūrzinātnes atziņās par poētisko izteiksmes līdzekļu izmantojumu (alegorija, metaplazma u. c.), nevis aktuālajos dabaszinātņu pārspriedumos. Šāda izvēle ir saprotama, jo ļauj saglabāt piederību disciplīnai un nevajadzīgi nepaplašina teorētisko lauku. Tomēr brīžiem piezogas sajūta, ka vārdamākslas (kā Dace Bula dēvē daiļliteratūru) iztēles vingrinājumi dzīvniekus cilvēcisko tiktāl, ka piedāvātajās dabkultūrās kultūra gūst acīmredzamu virsroku pār dabu (pēdējo, iespējams, netieši pārstāv Alfreds Brēms un viņa Dzīvnieku valsts, viens no Regīnas Ezeras izmantotajiem avotiem).

Iespējams, mūsu apziņā dabas un kultūras nošķīrums atstājis tik dziļu nospiedumu, ka duālisma vilinājumam ļaujamies pat tad, ja drīzāk piekrītam Haravejai, ne Dekartam. Neraugoties uz centieniem pārskatīt Rietumeiropas metafizikas iedibinātās domāšanas dihotomijas, grāmatā nereti tieši šī nošķīruma izmantojums ir viens no analīzes paņēmieniem: cilvēku un dzīvnieku pasaules parādās kā nošķirtas, fiksētas un izzināmas. Tās var satikties, pārklāties vai sacensties, tomēr saglabājot noteiktību. Teju esenciāla pieskaņa ir, piemēram, autores jautājumam: “Kā rakstniece izprot dzīvnieku cilvēciskumu un otrādi – cilvēku dzīvnieciskumu?”(91. lpp.), savukārt novērojums “cilvēku sabiedrība un dzīvnieku valsts darbojas kā savstarpējas izpratnes atslēgas” (104. lpp.) parāda cilvēka un dzīvnieka paralēlismu, nevis saplūsmi vai mijattiecības, kurās subjekti rodas, nevis ir doti iepriekš. Lai arī grāmatā autore pieskaras sarežģījumiem, kas izriet no paraduma cilvēkus un dzīvniekus ietvert vienā jēdzienā (26., 100. lpp.), teksta gaitu drīzāk organizē totalizējoša pieeja: ne dzīvnieks, ne cilvēks diferenciēts netiek, kā, piemēram, apgalvojumā, “cilvēka sabiedrotie ir visa dzīvā daba vai pat visa materiālā pasaule, viss, kas veido vidi un dzīvi uz planētas” (47. lpp.).

Grāmatā ieraugām arī pretrunas, kuras, iespējams, saistītas ar kādu Latvijas humanitāro zinātņu iezīmi. Pirmajās lappusēs grāmatas izklāsts pietuvojas mūsdienu posthumānās filozofijas atziņām, izceļot matērijas un nozīmes, ķermeņa un identitātes, bios un sabiedrības dinamiku, to skatot kā nepārtrauktas iemiesošanās (10. lpp.) un tapšanas (79. lpp.) procesu. Tāpat tiek pieteikta posthumānā subjekta formula, saskaņā ar kuru cilvēks ir “ķermeniska, nometināta, jūtīga un saikņota būtne” (48. lpp.). Tomēr Ezeras tekstu analīzes gaitā autore attālinās no šāda rāmējuma, iezīmējot metodoloģisku nekonsekvenci. Pret Regīnu Ezeru (un tās literāro dubultnieci) pētniece izturas kā pret neitrālu autora funkciju, nevis “ķermenisku, nometinātu, jūtīgu un saikņotu būtni”, kuras iemiesotajai pieredzei būtu būtiska loma gan tekstu jaunradē, gan lasījumā, lai izgaismotu, kā rakstnieces daiļradē krustojas dažādas viņas identitātes⁵ šķautnes. Fragmentāru ieskatu rakstnieces ikdienas dzīvē jeb “personīgajā ontoloģijā” (46. lpp.) atklāj vien nejaušas piezīmes. Tā, piemēram, uzzinām, ka viņa bijusi medniece (32. lpp.), ka Ezeras meitas mēdza makšķerēt (46. lpp.) un reizēm mājās “lāgā nebija ko ēst” (129. lpp.). Līdzīgs intereses trūkums vērojams, uzlūkojot Regīnas Ezeras sociālo realitāti. Tā stāsta Slazds analīzes noslēgumā ir lietišķa piebilde par to, kā padomjlaika noliktavas prečzini sastindzinājusi ziņa par negaidītu revīziju (105. lpp.), vai tiek atklāts, ka stāsts Savvaļas suņi vēsta par Itālijas premjerministra Aldo Moro slepkavību 1978. gadā (107. lpp.). Diemžēl mēs neuzzinām, kāpēc šie notikumi bija svarīgi rakstniecei un ko tas liecina par darbu tapšanas kontekstu. Šķiet, Dace Bula vēlējusies, lai Ezeras literārās dabkultūras būtu pēc iespējas tīras no padomju vai postpadomu piemaisījumiem vai ikdienas dzīves ainām. Tomēr šāda lokālās kultūras formu apiešana rada teju sterilu vidi, kurā priekšplānā izvirzās drīzāk formāla, nevis afektīvi iemitināta analīze. Centieni ekokritisko apziņu nošķirt no citiem kritikas veidiem rada priekšstatu, ka klimata krīze un ar to saistītais antropocentriskais pasaules uzskats ir izolēta, nevis sociālpolitiska un vēsturiski variabla parādība.

Tiesa, tekstā tomēr radu apliecinājumu, ka Regīna Ezera nebija gluži būtne bez ķermeņa. Dace Bula atsaucas uz autores “mīlassērdzības dienu”, kad viņa jutekliski ļāvusies ārpuscilvēka pasaulei. Tomēr Bula brīdina, ka epizodi nevajadzētu interpretēt “vienkāršoti”, proti, kā “nepiepildītas sievišķās dzimumvēlmes projekciju dabā” (50. lpp.). Feminisma filozofijā sievišķās iekāres jaunradošais impulss aprakstīts izsmeļoši, tāpat kā sievietes ciešā saikne ar dabu, kam uzmanību pievērš mūsdienu kritiskās teorijas, šķetinot Rietumu domāšanā nostiprināto sievietes asociāciju ar instinktīvo, necivilizēto un iracionālo, tātad dzīvniecisko. Likme uz dzimumneitralitāti zooprozas analīzē neatmaksājas, drīzāk rada risku nepamanīt atšķirības, kas piemīt ne tikai dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem. Jāatzīst, ka autore tomēr ir bagātīgi integrējusi tekstā feminisma filozofu – Valas Plamvudas, Braidoti, Haravejas – atziņas, reizē vairoties no vārda feminisms⁶ vai dzimtē balstītas analīzes,⁷ ko varam skatīt kā reģionam raksturīgā feministiskā noēnojuma jeb viscerālā feminisma izpausmi.

Izvēlētie Regīnas Ezeras darbi ne vienmēr pakļaujas ekokritiskam lasījumam bez atlikuma – ir aizraujoši vērot, kā autore reflektē par šīm grūtībām un piedāvā ietvarus to risināšanai, pārliecinot lasītāju, ka teksts ir kritisks komentārs par kādu problēmu, nevis šīs problēmas izpausme. Šķiet, daļa izaicinājumu saistīti ar pētnieciskajiem jautājumiem, kas virza analīzes gaitu, it īpaši noslēdzošajā nodaļā, kurā autore lūko noskaidrot, kā pasauli redz dzīvnieks, kāda ir tā apziņa, ko dzīvnieks teiktu, ja tas spētu runāt, citiem vārdiem, tiecas atklāt dzīvnieku pasaules “latento diskursivitāti” (124. lpp.). Rodas iespaids, ka pārsugu iejūta un materiālā afektivitāte pamazām atkāpjas, lai priekšplānā izvirzītos runa un prāts, logoss un diskurss. Jāpiebilst, ka redze Rietumu kultūrā tradicionāli saistās ar racionalitāti, kas arī ir galvenā pazīme – saskaņā ar Aristoteli –, kas cilvēku šķir no dzīvnieka. Zvēri, saprotams, neraksta stāstus un neiesaistās publiskās debatēs.

Šīs pārdomas iezīmē jautājumu par literatūras izredzēm pietuvoties vairāk kā cilvēka pieredzei un atklāt tās “būtisko citādību” (64. lpp.) un aicina iedziļināties antropocentrisma, antropomorfisma un zoomorfisma jēdzienos, kas grāmatā skaidroti vairākkārt. Būtiska ir Daces Bulas izceltā nianse: antropocentrismu varam saprast arī kā “cilvēka fiziskās, garīgās un emocionālas esības determinētu perspektīvu, ne vērtīborientāciju” (118. lpp.). Šajā nozīmē Regīnas Ezeras iztēles vingrinājumi iezīmē tādu “cilvēces pašapzināšanās veidu” (139. lpp.), kas primāri mudina pievērsties ekoloģiskai paškritikai. Līdz ar to zooprozas interpretācijas ļauj pārskatīt ierastos lasīšanas, domāšanas un attiecību veidošanas modeļus, kā arī aicina kultivēt noteiktu uzmanības pievēršanas veidu: Bulas grāmata apliecina vārda tāpat kā citu mākslu sniegto iespēju runāt par globālām parādībām lokālā mērogā, abstraktas problēmas tulkojot ikdienas pieredzes pietuvinājumā.

1. Pārstāsts ir aptuvens un balstās atmiņas iespaidos.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Līdz šim veikti mazāka apjoma līdzīgas ievirzes pētījumi, sk., piemēram, Mariana Rižija nodaļu grāmatā Mūsdienu literatūras teorijas (2013) vai Ineses Vičakas disertāciju Ekokritika un ekofeminisms amerikāņu rakstnieka Kormaka Makārtija romānos (2024), kā arī Kitijas Balceres rakstus. Izsaku pateicību Zitai Kārklai par bibliogrāfiskām referencēm.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Ja vien nebalsīga un balsīga līdzskaņa mija neradītu izrunas grūtības, vārdam būtu iespēja pārspēt potenciālo konkurentu “kopesme”.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Radio sarunā Dace Bula atklāj, ka dažus tulkojuma variantus aizguvusi no kolēģiem.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Dace Bula lieto arī jēdzienu “pašidentitāte”, kas būtu jāpaskaidro.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Radītājā vārds “ekofeminisms” parādās vienu reizi (ir pamatotas aizdomas, ka starp rādītāja informāciju un faktisko tekstu ir četru lappušu nobīde).  (atpakaļ uz rakstu)
7. Feministiskai analīzei īpaši piemēroti Četri suniski stāsti, kuros saskatīts mātes-bērna attiecību modelis, kā arī stāsts Hiēna, kurā pausta teju “skandaloza” doma, ka sievietes liktenis ir būt par slapstīgu pavadoni, “kurš pārtiek no citu sarūpētajiem labumiem”, ja vien dzimumu līdzvērtības trūkumu autore nebūtu raksturojusi kā galvenās stāsta varones “pašas izvēli” (133. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)