— Zēns ar akmeni

Viņas sēž Madaras pieaugušas sievietes dzīvoklī un lieto kokteiļus no kokteiļu miksera.

Madara ir nometusi kurpes uz grīdas un savilkusi zeķubiksēs tērptās kājas zem sevis.

Lūcija ir uzvilkusi skinny džinsus, jo vēl joprojām var to atļauties.

Un viņa saka:

– Vai atceries Robertu? Es viņu satiku.

– Tinderī? – Madara jautā.

Lūcija smejas.

– Pārsteidzošā kārtā nē. Drogās.

Madara gaida stāsta turpinājumu, smieklīgi būtu, ja viņš būtu pircis lielo tamponu paku, jautājis Lūcijai, kuri ir labāki, nu, kaut kas tāds.

Bet Roberts nav precējies, un viņš pērk melnu matu krāsu.

– Iedomājies, – Lūcija saka, – viņš vēl arvien pērk melnu matu krāsu. Pēc tā īsā posma ar sarkanajiem atkal pārgājis uz melnu.

– Nē, nu tagad viņam varbūt patiešām vajag, – Madara saka. – Cik viņam tagad ir?

– Četrdesmit septiņi, tikpat, cik man.

– Aha, un cik ilgi jūs nebijāt tikušies?

– Nezinu, kādus divdesmit piecus.

Lūcija noliek glāzi, izstaipās, sagrozās, brīdi skatās pa logu decembra tumsā. Tad atkal paņem glāzi. Ledus gabaliņi tajā ir puskusuši. Skan Deine Lakaien. Madarai ir gaišs pasteļkrāsas kostīmiņš. Lūcija uzvilkusi baltu blūzi ar žabo un gaišzaļu žaketi. Viņām abām ir īsi apgriezti mati.

– Un kā viņam tagad iet? – Madara jautā, kad pauze kļuvusi par garu.

– Viņš nemaz nav mainījies, – Lūcija saka.

Viņš ir gan mainījies. Melni krāsoti mati, pārsukāti pār vienu aci, ir pilnīgi cita frizūra, ja to matu vairs nav tik daudz.

– Vēl joprojām izskatās pēc Trenta Reznora, – Lūcija saka.

– Ak dievs, – Madara izdveš un iesmejas.

– Bet tu nesaproti, – Lūcija pēkšņi iedegas. – Viņš vēl joprojām ir tāds pats kā toreiz.

– Pilnīgs kretīns? – Madara precizē.

Lūcija piesarkst. – Klausies, tu taču saproti, ka es ar tevi par viņu runāju tikai tad, kad mums bija slikti. 

– Loģiski. Tad, kad jums bija labi, tu pat telefonu necēli. – Tas izklausās skarbāk, nekā Madara bija iecerējusi, bet viņa iedzer vēl malku. Vienalga. No abām draudzenēm tieši viņa bija tā, kas vienmēr izsaka nepopulārus viedokļus. Un tieši tādai viņai arī bija jābūt, ņemot vērā to, ka Lūcija pie viņas skrēja galvenokārt tad, kad kāds bija izpildījies kā krāns. Nu, un Madara pie Lūcijas arī, protams. Ja draudzībai būtu piemērojams Behdelas tests, tad viņas tajā būtu pilnīgi izgāzušās.

– Tajā laikā nebija telefonu, – atgādina Lūcija. – Tikai peidžeri.

– Es zvanījos uz mājas telefonu kā tāda idiote, – Madara saka.

– Piedod.

Madara iesmejas. Ja esi tā draudzene, kas izsaka nepopulārus viedokļus, tad tev vismaz jāmāk ātri piedot.

– Viss normāli, vai, pareizāk, neviens no mums tajā laikā nebija īsti normāls, – viņa izlīdzinoši saka. Dramatiski iepauzē. – Vismazāk jau Roberts.

– Tie bija deviņdesmitie, – Lūcija saka.

– Nu ja, es jau teicu. Neviens no mums nebija normāls. 

– Es vairāk par to, ka tad jau īsti nevarēja dabūt normālu palīdzību. Varbūt viņam bija depresija.

– Kā tad, depresija. Viņam smadzenēs kaut kas nebija kārtībā. 

– Depresija pēc definīcijas ir tad, kad smadzenēs kaut kas nav kārtībā, – Lūcija aizrāda.

– Tu zini, ko es domāju. Viņš taču nebija normāls. Viņam bija spraužamadatas rokās.

Viņš mēdza iespraust spraužamadatu rokas virspusē, salikt kādas piecas vai septiņas rindiņā, iet uz madmixu, visu nakti ārdīties uz slapjās, lipīgās grīdas. Un tad viņi gāja mājās nakts vidū, nebalsī aurodami Kartāgu. Nu, Kartāgu nemaz nav iespējams aurot balsī. Cik vienkārši. Cik nožēlojami. Tagad Kartāgu varēja klausīties jūtūbē, bet Lūcija nevienam nebija rādījusi. “Rets gadījums, kad neprofesionāla studijas skaņa nevis traucē, bet palīdz uztvert mūziku tiem, kas to sajūt un vēlas,” citēts Uldis Rudaks. Lūcija nedomāja, ka to kāds sajūt un vēlas. 

– Tu pati teici, ka zināji par viņu tikai tad, kad mums bija slikti, – Lūcija saka. Viņa ielej sev vēl kokteili. Tas šķiet novadējies. Drausmīgi, viņa taču kādreiz dzēra tulamoru ar kolu, un vēl skaitījās izvēlīga.

– Ai, nu labi, – Madara saka. Alkohols patiešām šķiet novadējies, viņai ir gandrīz nelabi. Jāpaņem olīva. Jāiedzer ūdens, bet arī ūdens ir novadējies un skāņš. – Es zināju, kāda tu esi, kad jūs esat laimīgi.

Lūcija aizver acis un atgāž galvu. Tā ir gandrīz kļūda.

– Tu taču staigāji bez apakšveļas. Un visi to zināja. Jūs pisāties krastmalā. Astoņpadsmitā novembra salūta laikā.

Lūcija iesmejas. Kopš Roberta viņa tikai dažreiz bija to darījusi ārā, un tie vienmēr bija bijuši kaut kādi čaļi, kas paņem līdzi rūtainu sedziņu vai kam čiekuri duras vai kas. Un šogad vairs nebija salūta, tikai militārā parāde.

– Jūs vienmēr bijāt jukuši prātā, – Madara saka.

– Jā, – Lūcija nočukst.

Mēs bijām tik jauni, viņa domā, bet nespēj to formulēt. Es viņam teicu, ka mīlēšu viņu vienmēr. Un es neizturēju, jo mēs bijām tik jauni. Kaut kur pie heroīna es vairs neizturēju. Vai pat jau pie amfikiem. Bet savā ziņā es viņu mīlēju vienmēr. Katru es salīdzināju ar Robertu. Teicu sev, cik labi, ka tas nav Roberts. Cik labi, ka tas nav tā. Cik labi, ka tas nav tik briesmīgi. Cik labi, ka man vairs nav Roberta. Cik labi. Un tagad viņai ir četrdesmit septiņi, un viņa vairs nesaka, ka mīlēs vienmēr. Kas ir pilnīgi stulbi, jo četrdesmit septiņos mēs runājam par īsāku laika posmu.

– Es vispār brīnos, kā viņš tik ilgi nodzīvojis, – Madara saka. – Viņš totāli nebija tas tips, kas nodzīvotu pāri divdesmit septiņiem.

– Mhm. – Lūcija pastiepjas pēc telefona, kurā visu šo laiku nebija skatījusies, ne mirkli. Jo viņa ir pieaugusi sieviete. 

Es tevi mīlu, viņa raksta. 

Labrīt / kur esi / guli droši vien / es raizējos / ak dievs, vienalga / piedod par vakardienu / lūk tieši tāpēc šī ir kļūda / ziņa izdzēsta un Lūcija cer, ka viņš nebija to redzējis uz ekrāna / viņš nav izlasījis nevienu ziņu / dieva dēļ nu lūdzu vienkārši runā ar mani / atraksti dajebko / es tevi mīlu.

Skan Deine Lakaien orķestra aranžējumā. Stulbā publika aplaudē dziesmai pa vidu.

– Un viņš visu laiku darīja tā feikās pašnāvības, – Madara saka.

– Kā tu zini, ka tās bija feikas, – Lūcija iebilst.

– Pati taču teici, ka viņš vēl ir dzīvs. – Madara iesmejas. It kā viņai vienmēr būtu par kaut ko jāsmejas.

Lūcija grib mainīt tēmu. Viņa grib teikt, ka tagad ir sapirkusi veselu kasti ar rotaļlietām. Lielākā daļa no tām ir izmantotas vienreiz vai pat nekad. Tas, šķiet, ir kā ar grāmatām: pirkšana ir hobijs pats par sevi.

Viņi gandrīz vienmēr sastrīdas, un salabšanas sekss ir atsevišķs žanrs, to nevar gluži darīt anāli.

Bet viņai iekšā ir vaginālā lodīte, kuru viņa gandrīz vairs nevar noturēt iekšā, skaidri zina, ka nākamreiz, kad ies uz tualeti, tā ņems un ieslīdēs biksītēs. Jo viņa nēsā apakšveļu, vismaz pie džinsiem.

Viņa ir pārliecināta, ka varētu iepriecināt un šokēt Madaru, ja izstāstītu, ka dildo nekādā veidā nav labākais, ar ko masturbēt.

Varbūt ar to vajadzēja sākt. Nevis ar Robertu, par ko viņa nespēs izstāstīt.

Madara nožāvājas. Lūcija zina, ka viņai jāsauc bolts.

Taksī viņa zvanīs Robertam, jo ir piedzērusies un stulba.

Dieva dēļ, tev tūlīt būs piecdesmit, un tu to vēl joprojām dari. Tev tūlīt būs piecdesmit, un tu vēl arvien to spēj. Dieva dēļ, vai tas nekad nebeigsies. Dieva dēļ, vai tiešām tev atkal ir divdesmit, vai tev vienmēr būs divdesmit. Vai viņš vēl aizvien dzen spraužamadatas rokās.

Viņa aizrakstīs vēlreiz. Nepieminēs to, ka viņš atkal draudējis ar pašnāvību. Viņa bija teikusi, ka nekad to nepiedos, un tomēr piedod, un ir labāk, ja tas vismaz nav tieši pateikts.

Viņš neatbildēs.

 

Stāsts nolasīts festivālā “Prozas lasījumi 2024”.