— Domāt par to, kas patiešām interesē

Es piederu pie paaudzes, kas lasīja visu pēc kārtas. Mani mājas apstākļi to īpaši sekmēja, tomēr pienāca laiks, kad sāku izvairīties no intelektuālas piepūles. Drīz pēc pubertātes vecuma sasniegšanas uz vairāk nekā 20 gadiem lielā mērā izslēdzu loģisko un strukturēto domāšanu, kuras man bija piemitušas sākumskolā, un arī lasīju krietni mazāk. Šķita, ka mani diez ko neinteresē literatūras teorija vai vēsture. Jaunības neapzinātajā teksta baudā, nesakārtotajā sajūsminošo detaļu gūzmā, kad neaizdomājos, kāpēc daži teksti fascinē, bet citi – garlaiko, spēju tomēr savas intereses definēt kā “sekss”. Taču literatūrā sekss nekad nav nodalīts no visa, kas tam apkārt. Sāku rakstīt dzeju – ne jau tieši par seksu, lai gan netrūka juteklisku tēlu. Pēc kāda laika uzzināju, ka manis rakstītais ir bijis kas “atšķirīgs”, sievišķs.¹ Izlasīju Virdžīnijas Vulfas Savu istabu, kas man likās ārkārtīgi skumja grāmata, un sadraudzējos ar Kārli Vērdiņu, kurš reiz pastāstīja, ka brauks uz “geju literatūras” festivālu – vai arī konferenci, vairs neatceros. Kad es jautāju, vai tas nozīmē geju rakstīta literatūra vai tematiski saistīta, viņš atbildēja, ka abējādi. Tā pamazām tēlaini miglainajā juceklī, kāds līdz 35 gadu vecumam valdīja manā galvā, iedegās arvien jaunas lampiņas, kas iezīmēja ceļu, kādu vēlos iet turpmāk.

2012. gadā, pateicoties Vērdiņam, tikusi pie vēl nenodrukātās grāmatas Mūsdienu literatūras teorijas² manuskripta, izkonspektēju: “Feminisma, maskulinitāšu un zilo³ teorijas ir 20. gadsimta otrās puses Rietumu kultūras un literatūras teorijas, kuras vēršas pret patriarhālās kultūras stereotipiem un kopš 80. gadiem, citai citu savstarpēji papildinot, veido dzimtes pētījumus (angļu val. gender studies) kā plašu teorētisko diskursu.”⁴ Šodien līdzās būtu jāmin arī kripu un nespējas teorija, turklāt pastāv pārliecinoši argumenti, kāpēc “dzimtes studijas” varētu nebūt precīzākais jumta jēdziens visam to teoriju kopumam, kuras vēršas pret hegemoniskajām sabiedrības struktūrām, kas savukārt izslēdz sievišķo, vājāko, atšķirīgo. Intersekcionālā feminisma teorētiķes iebilst pret gender first pieeju – pieņēmumu, ka feminismā dzimte ir primārā analīzes atskaites kategorija –, kā vienlīdz svarīgus faktorus izvirzot veselības stāvokli, seksuālo orientāciju, ādas krāsu, izcelsmi, izglītību un ienākumu līmeni. Šoruden intervijā Jana Kukaine izteica bažas, vai kopīgajā dzimtes pētījumu diskursā nepazudīs iespēja pievērsties tieši sievietēm.⁵ Vienlaikus, ņemot vērā citus hegemoniskās maskulinitātes aspektus – baltādaino, heteroseksuālo, veselo, neirotipisko, privileģēto cilvēku kundzību –, pastāv arī šaubas, vai spārnu, zem kura patveras visa veida apspiestie indivīdi, ir pareizi dēvēt par feminismu, kas primāri ticis saistīts ar sieviešu tiesībām.

Taču tolaik es nedomāju par kapitālisma kritiku un pie dzimtes pētījumiem nonācu caur interesi par seksualitāti – jomu, kas manā agrajā jaunībā tika lielākoties noklusēta, bet vēlāk stereotipizēta, un katrs dziļāks, neviennozīmīgāks skatījums šķita kā svaiga gaisa malks. 1998. gadā latviešu valodā iznāca Virdžīnijas Vulfas Deloveja kundze, 2000. gadā – Maikla Kaningema Stundas, bet 2003. gadā – Mājas pasaules malā, grāmatas, kuras būtiski izmainīja manu pasaules redzējumu, it kā apstiprinot iepriekš nojausto, taču neizteikto. Pirms 20 gadiem tvēru to intuitīvi; tagad esmu apguvusi, ka Vulfa spoži demonstrē “es” plūstamību, un, pārlasot Deloveja kundzi, ar baudu vēroju, kā stāstītājs pārmiesojas ne vien no viena varoņa galvas citā, bet pat gluži telpiski izmet loku pa Londonas kolektīvo apziņu. Vulfa savam laikam drosmīgi iezīmē arī seksuālās orientācijas nepastāvību – Klarisa, precēta pusmūža kundze, atceras iemīlēšanos jaunības draudzenē. Kvīru literatūras nu jau arī klasiķis Kaningems Stundās īpaši pagodina Vulfu, akcentējot viņas ietekmi pēc gadu desmitiem. Kā raksta Sāra Ahmeda, šī ietekme uzreiz nedara sievietes laimīgas. Tā var izraisīt pat traģiskas sekas, kā, piemēram, Stundu varones aiziešana no ģimenes, kas vēlāk rezultējas dēla pašnāvībā. Tomēr pēc vairākām paaudzēm tā var nest augļus.⁶

Vēl agrāk mani bija apbūris jau padomju laikā izdotais Ivlina Vo romāns Atkal Braidshedā. 2011. gadā, stājoties LKA maģistrantūrā, nolēmu rakstīt par tajā atspoguļoto reliģisko un seksuālo identitāti. Profesore Daina Teters mēģināja mani no Vo pētīšanas atrunāt, teikdama, kas tas neinteresē “ne mūs, ne jūs”, taču es ietiepos.  Kopš agras jaunības mani šajā grāmatā fascinēja gan galvenā varoņa un stāstītāja Čārlza iekāre pret sievieti, Džūliju, gan arī viņa neviennozīmīgi aprakstītās attiecības ar Džūlijas brāli Sebastjanu, par kuru Čārlzs saka: “Viņš bija priekštecis.”⁷ Šķiet, visvairāk apbūra Čārlza un Sebastjana attiecību atspoguļojuma maigā nenoteiktība. Ne vien Čārlzs, bet pat Sebastjans, kuram nav nevienu heteroseksuālu attiecību, grāmatā nav pozicionēts kā “homoseksuāls”. Tā vietā autors liek stāstītājam Čārlzam aizrautīgi aprakstīt abu jaunekļu romantisko draudzību. Lai gan stāstījuma brīdī Čārlzs tāpat kā Ivlins Vo uzskata homoseksuālas attiecības par grēku, tomēr studiju gadu Arkādijas un pirmās, bezrūpīgās Braidshedā pavadītās vasaras niansētais apraksts pauž klaju nostalģiju pēc jaunības romantiskajām viendzimuma saiknēm.

Rakstot šo savu pirmo pētījumu, sapratu, ka 20. gadsimta 40. gados tapušais Ivlina Vo romāns, kura darbība notiek 20. un 30. gados, savam laikam ir drīzāk vecmodīgs. Vo kritiski vērtē modernismu – piemēram, runājot par literatūru, izturas noliedzoši pret apziņas plūsmu kā paņēmienu.⁸ Viņš uzskata, ka, zūdot tradicionālajām vērtībām, sāk valdīt haoss un iestājas pagrimums, un viņam piemīt vājība uz pirmskara (domāts Pirmais pasaules karš)  Anglijas aristokrātu vidi un tās estētiku. To komentējot, britu dzejnieks un pētnieks Gregorijs Vudss savukārt atsaucas uz Mārtinu Grīnu, kurš raksta, ka modernisma mākslas vietā, ko grāmatā pārstāv cits varonis, kurš sevi atklāti pozicionē kā homoseksuālu, Vo tāpat kā Čārlzs izvēlas “šarmu, rotaļīgumu, dīvainību un untumus”.⁹ Grīns uzskata, ka šīs izvēles dēļ varonis cieš neveiksmi kā mākslinieks, taču nepasaka, vai arī rakstnieku Vo analogas izvēles dēļ uzskata par neveiksminieku.

Dilemma starp klaju homoseksuālas identitātes reprezentāciju un rotaļīgu, plūstošu seksuālo identitāti literāros darbos atgādināja arī Virdžīnijai Vulfai veltīto 20. gadsimta 70. gadu feministu kritiku, proti, vairākas angloamerikāņu feminisma autores pārmeta Vulfai nepietiekamu feminismu. Norvēģu izcelsmes amerikāņu teorētiķe Tūrila Moi 1985. gadā pievērš uzmanību faktam, ka amerikāņu literatūrzinātniece Elēna Šovaltere sava darba Viņu pašu literatūra (A Literature of Their Own) nosaukumā gan pārfrāzējusi Vulfas Savu istabu (A Room of Ones Own) un tātad atzīst Vulfu kā feminisma pionieri, taču vienlaikus kritizē Vulfu par to, ka viņa tiecoties uz politiskā un estētiskā nošķīrumu un cildinot androgīniju, bet asai sociālajai kritikai veltītajās lappusēs nepaužot personisku pieredzi, ko pati Šovaltere uzskata par būtiski nepieciešamu feminisma ietvaros.¹⁰ Moi uzsver, ka Šovaltere aplūko Vulfas rakstīto atrauti no mainīgās un rotaļīgās stāstījuma formas un sagaida no Vulfas reālismu, nesaprotot, ka Vulfas modernistiskā rakstīšanas maniere jau pati par sevi, no iekšpuses, grauj patriarhālās – šajā gadījumā teksta – struktūras.

Tūrilas Moi grāmata Seksuālās/tekstuālās politikas: Feminisma literatūras teorija (Sexual/Textual Politics: Feminist Literary Theory, 1985) nostāvēja uz mana galda vairākus gadus. No tās iespējams lieliski apgūt 20. gadsimta feministiskās literatūrkritikas vēsturi. Esejā Sava istaba un citos Vulfas darbos rakstītais ir Moi grāmatas alfa un omega, un arī es, vēlāk pasniedzot studentēm (un dažiem studentiem) ievadu feminisma un dzimtes studijās vai līdzīgus priekšmetus, izmantoju Savu istabu kā vienu no pamatiem un svarīgākajiem tekstiem. Lai gan Vulfa neatzīst vārdu “feminisms”, viņa Savā istabā piesaka visus galvenos jautājumus, kas vēlāk nodarbina feminisma literatūrteorētiķes.

Moi atkal atgriežas pie Vulfas 2008. gada esejā Es neesmu sieviete rakstniece.¹¹ Tajā Moi aplūko feminisma teorētiķu intereses zudumu par sievietēm rakstniecēm 21. gadsimta sākumā kā simptomu plašākam feminisma teorijā jaušamam intereses zudumam par jautājumiem, kas saistās ar sievietēm un estētiku, kā arī sievietēm un radošumu.  Lai gan Latvijā tolaik interese par sievieti mākslā drīzāk auga – ņemot vērā, ka līdz neatkarības atgūšanai bija novērojami tikai tās aizmetņi –, tomēr virsrakstā minētais apgalvojums starp rakstniecēm un māksliniecēm bija un ir ļoti populārs arī pie mums. Laikā, kad daudzas sievietes rakstnieces un mākslinieces patiešām uzplauka, sajutušas brīvību paust savu pieredzi,¹² citām sievietēm autorēm sievišķuma un dzimtes atšķirību uzsvēršana šķita vienkārši kaitinoša. Vairākas man pazīstamas mākslinieces pauda, ka nevēlas izstādīties īpašā sieviešu izstādē tikai tāpēc vien, ka ir sievietes, – taču dažas ieklausījās, kad teicu, ka, ierindotas starp “vienkārši māksliniekiem”, daudzas autores sievietes riskē netikt pamanītas vai pēcāk tikt aizmirstas, ņemot vērā, ka “objektīvie kvalitātes kritēriji” ir veidojušies, ignorējot femīnu pieredzi vai nespējot novērtēt no “universālā” atšķirīgu oriģinalitāti. Tā kā Latvijā apgalvojums “es neesmu sieviete rakstniece” (vai māksliniece) 15 gadu pēc Moi esejas arvien ir aktuāls, esmu neizsakāmi pateicīga Ievai Melgalvei par tās tulkojumu žurnālā Strāva.

Uz iespējamiem iebildumiem par to, ka dzimte taču tiek veidota, konstruēta vai performēta, tāpēc nav iespējams droši apgalvot, kura ir sieviete rakstniece un kura nav, Moi atbild: “Neviena teorija par dzimtes sākotni nemainīs faktu, ka seksistiskā sabiedrībā cilvēki, kuri tiek uztverti kā sievietes [tostarp transseksuāla vai interseksuāla sieviete, lesbiete vai vīrietis, kurš tiek uztverts kā sieviete], tiek uztverti kā Cits attiecībā pret vīrieša normalitāti.”¹³ Līdz ar to feminisms nav pretrunā ar dzimtes studijām, lai gan joprojām pastāv jautājums, kurš jēdziens no šiem abiem ir plašāks un ietver otru.

To visu saprotot, pirms kāda laika pavisam citām acīm pārlasīju Silvijas Plātas romānu Stikla kupols, kuru pirmoreiz biju lasījusi neilgi pēc tā iznākšanas latviešu valodā 1996. gadā. Tikai tagad ievēroju, ka tā varonei ne vien sociālu faktoru iespaidā saasinās psihiski traucējumi, bet viņai arī ir grūti iekļauties sabiedrībā dzimtes un kultūras faktoru dēļ. Estere augstskolā uzņemta īpaši apdāvinātiem studentiem paredzētā programmā, taču nespēj apgūt 17.–18. gadsimta angļu literatūru, jo kursā pārstāvētie autori ir vienīgi vīrieši, kuru rakstītais meitenei šķiet garlaicīgs. Varone ar šausmām saprot, ka zina daudz mazāk nekā viņas mātes studenti krietni mazāk prestižā koledžā. Lai gan es pati jaunībā necietu no mentālas saslimšanas, kāda atspoguļota Plātas romānā, vismaz no tik nopietnas ne, tomēr tamlīdzīgs kultūras faktors varētu būt viens no iemesliem, kāpēc es ilgstoši nevēlējos analizēt lasīto. Mani tas gluži vienkārši neinteresēja dominējošajā kultūrā, kuras universālais subjekts bija tālu no manis. Tomēr es spēju atgriezties, kad sajutu, ka ir leģitīmi domāt par to, kas mani patiešām aizrauj.

Raksts tapis ciklā “Latviešu grāmatai 500” ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu.

1. Sk., piemēram, šeit: Elsbergs J. Sievietes, sievietes, sievietes. Satori. 23.09. 2008. Pieejams šeit.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Mūsdienu literatūras teorijas. Sast. K. Vērdiņš un I. E. Kalniņa. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Pēcāk man vairākkārt jautāja, vai queer teoriju patiešām latviski saucot par “zilo”. Tā tas tolaik bija literatūrzinātnē, pateicoties Džonatana Kalera Literatūras teorijai Haralda Matuļa tulkojumā, kamēr sociālajās zinātnēs lietoja “kvīru” – kā tagad tomēr iegājies arī humanitārajās, kopš plašajai LGBTIQA+ kopienai negāja pie sirds šaurais apzīmējums “zilie”.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Šo acīmredzot secināju no minētās grāmatas Sandras Meškovas rakstītās nodaļas Feminisms un Kārļa Vērdiņa nodaļas Zilo teorija.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Laikmetīgā kultūra ir feminisma avots Latvijā. Jana Kukaine intervijā Annai Auziņai. Punctum. 14.10.24. Pieejams šeit.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Ahmed S. Feminist Killjoys. Duke University Press, 2010. Pp. 70–78.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Vo I. Izlase. Grēcīgā miesa. Atkal Braidshedā. Dārgā aizgājēja. Stāsti. Rīga: Liesma, 1978. 399. un 439. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Vo I. Intervija BBC programmai Monitor. 1964. Pilns teksts un audio fragmenti pieejami šeit.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Citēts pēc: Woods G. A History of Gay Literature: The Male Tradition. New Haven and London: Yale University Press, 1998. P. 261.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Moi T. Sexual/Textual Politics: Feminist Literary Theory. London and New York: Methuen, 1985. Pp. 1–8.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Latviski: Moi T. Es neesmu sieviete rakstniece. Strāva. Nr. 3. 2022. 47.–61. lpp. No angļu valodas tulkojusi I. Melgalve.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Moi to attiecina uz 20. gadsimta 70. gadiem anglofonajā tradīcijā; Latvijā šis uzplaukums novērojams vēl gluži nesen, es pat teiktu, ka tas nav vēl realizējies līdz galam, ja atceras, cik, piemēram, izstāde Tikai neraudi (2023) šķita piesardzīga drosmīgākajām feministēm, kamēr liela daļa sabiedrības to uztvēra kā radikālu.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Moi T. Es neesmu sieviete rakstniece. 58. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)