— Rakstnieka talants

(Priekšnesums no Prozas lasījumiem 2024 6. decembrī Möku bārā)

 

(Ilmārs Šlāpins, iepazīstinot:) Nākamais uzstāsies autors, kas ir uzrakstījis prozas krājumu, kas neizskatās pēc prozas, dzejas krājumu, kas neizskatās pēc dzejas, un tulkojumu, kas neizskatās pēc tulkojuma, – jo kā vispār ir iespējams iztulkot Harmsu. Haralds Matulis.

Paldies Ilmāram par tik jauko pieteikumu! (Vēršas pie Ilmāra Šlāpina.) Tu arī parādies manā tekstā… tā ka būs dots pret dotu.

Noklausījos pirmo runātāju un sabijos, jo man ir apmēram 40 minūšu garš teksts uzrakstījies. Bet tad es dzirdēju otro runātāju un sapratu, ka es varu atļauties runāt garāk… (Nervoza sačukstēšanās.)

Atceros, kaut kad Svenam Kuzminam, man liekas, bija 40 minūšu uzstāšanās Prozas lasījumos. Un mēs visi klausījāmies… ar interesi. (Smiekli.)

Bet man īstenībā ir otra veida problēma. Es nemāku uzrakstīt gari, es rakstu īsi.

Un es sapratu, ka Prozas lasījumos ir iespēja parādīt savu personību. Jo… lasīt rakstniekus jau var ikdienā, bet, nu, šeit ir iespēja paskatīties uz viņiem… uz viņu personību.

(Pauze.)

Sākumā es gribētu izstāstīt, kā es šeit nokļuvu. (Smiekli.)

Un patiesība ir tāda, ka mani uzaicināja. (Smiekli.)

Un, ņemot vērā, es lasīju sociālajos tīklos, ka ir 123 cilvēki mēģinājuši tikt uz Prozas lasījumiem un mani uzaicināja, – tad es jūtos ļoti pagodināts.

Un, protams, es mazliet pašaubījos, pirms teikt jā. Pirms jūs sakāt jā, tas ir labais tonis, ka nepiekrītat uzreiz, ir mazliet jāpašaubās. Bet tur uzaicinājumā bija teikums, kas mani atbruņoja, man teica – Harald, mēs tevi uzaicinām uz pasākumu, kur lasīs jaunāki autori. (Smiekli.)

Un es biju iepriecināts – wow, mans jauneklīgums ir pamanīts.

Es teicu – tiešām es pie jaunākiem autoriem? Un viņi teica – jā, nu, relatīvi jaunāki autori, 30–50 gadi. (Smiekli.)

Es nodomāju: tā ir jaukākā, iekļaujošākā jaunības definīcija, ko esmu dzirdējis.

(Pauze.)

Kādu laiku domāju, ka man vajadzētu apkopot manas atklāsmes īsajā stāstā – galu galā šie ir Prozas lasījumi. Jā, un… man bija grūtības uzrakstīt vienu stāstu.

Tāpēc es lasīšu trīs miniatūras. Un man arī ir tādi kā nosaukumu varianti, bet man neizdevās izdomāt vienu nosaukumu. Man ir vairāki nosaukumi. Es varu jums piedāvāt. Viens variants ir Rakstnieka talants. Otrs ir Rakstnieks un personība. Un un trešais ir Rakstnieka dzīve. (Smiekli.)

(Ilmārs Šlāpins no zāles: “Pirmais!”)

Pirmais? Rakstnieka talants. Labi, tātad jūs dzirdēsiet stāstu Rakstnieka talants.

(Pauze.)

Es lasīšu vīriešu gramatiskajā dzimtē, bet nu principā… tas, kas tur ir teikts, tas var notikt arī ar sievieti rakstnieci. Tā ka tas nav obligāti par mani.

Un pirmā miniatūra ir tāda, ka rakstniekam ir sarunāta intervija, un institūtā, kur viņš strādā, ierodas žurnāliste:

 

“– Labdien! Nāciet iekšā!

– Labdien!

– Jūs no redakcijas? Priecājos redzēt!

– Jā.

– Gribēsit tēju?

– Nē, paldies.

– Jūs gribat runāt par manu talantu.

– Kā, lūdzu?

– Es jūs saprotu. Redaktors jūs atsūtīja, lai intervijā atklājat manu talantu. Jūs gribat redzēt manu talantu. Tas ir tas, kāpēc redaktors jūs atsūtīja, jā. Tas ir tas.

– Mani atsūtīja jūs intervēt sakarā ar jūsu jauno grāmatu.

– Es jums pateikšu, labi, – es esmu gatavs runāt par savu talantu. (Izpleš rokas.) Jā, lūdzu. Jautājiet!

– Es gribēju pavaicāt, kā nonācāt pie savas jaunās grāmatas varoņiem?

– Jau bērnībā jutu, ka esmu citādāks nekā citi bērni. Tolaik es vēl nezināju, ka tas ir mans talants.”

(Smiekli.)

 

Labi. Es biju sagatavojies ļaunākajam. Ka valdīs klusums. Bet smiekli visu attaisno.

Man bieži ir tāda situācija, ka cilvēki saka, ka viņi nesaprot, ko es esmu uzrakstījis. Piemēram, Ilmārs Šlāpins tā uzrakstīja: “Nav skaidrs, kas šie teksti ir, vai tas jau ir kaut kur lasīts?” Anna Andersone tā arī pateica: “Es nesaprotu, ko tu raksti.” Bet Gustavs Strenga privātā sarakstē uzrakstīja: “Vai tā ir troļļošana?”

(Smiekli.)

Un pirms kāda laika es iepublicēju sociālajā tīklā saviem sekotājiem tādu jautājumu – tā kā Ilons Masks, tādu kā aptauju – “Es domāju uzrakstīt nākamo grāmatu, bet nevaru saprast – vai ir vērts?” (Smiekli.)

Un viena talanta cienītāja tā arī ierakstīja:

“Neraksti vairāk!”

(Smiekli.)

“Neraksti vairāk,” viņa saka, “nav vērts. Labāk par iepriekšējo grāmatu būs grūti uzrakstīt.” (Smiekli.)

Un nesaproti, kā justies. Tā kā sirdi pārņem siltums, bet domā – ja nu viņa to nopietni saka. Un, un, jā, kā turpināt dzīvot.

Un par to arī nākamā epizode. Un tā vēl nav miniatūra, bet tāda starpspēle, kāda mēdz būt stendapos vai humora šovos, kad tā personība uz skatuves kaut ko stāsta no savas dzīves pieredzes. Nu, un šis ir tas brīdis. Ja mēs būtu kādā seminārā, no jums paņemtu 80 eiro. Bet šeit jūs to dabūsiet par brīvu. Ļoti, ļoti izdevīgi.

(Smiekli.)

Tātad – situācija: jūs kādu aicināt satikties, bet šis cilvēks atsaka.

(Smiekli.)

Tas nenozīmē, ka jūs viņam nepatīkat. Varbūt jūs viņam patīkat tik ļoti, ka tas cilvēks baidās jūs satikt un iemīlēties.

Padomājiet par to. (Smiekli.)

Ja kāds jums saka nē, vienmēr paturiet prātā, ka varbūt jūs viņam patīkat tik ļoti, ka cilvēks baidās jūs satikt un iemīlēties.

Bet nu ar to jābūt uzmanīgiem. Citreiz ar to var gadīties pārpratumi.

Man, piemēram, vienreiz bija tāda situācija. Es tātad nolemju uzrakstīt grāmatu. Nu, kā nekā es esmu rakstnieks, esmu dažas grāmatas jau uzrakstījis. Rakstu kultūrkapitālam projektu. Es te ļoti saīsināšu, bet nu tā projekta doma īsumā tāda: “Vīrietis sarunājas ar eņģeļiem. Par savām jūtām.”

(Nervozi smiekli.)

Esmu ļoti apmierināts. Vairākas nedēļas, satraukti pacilāts, gaidu rezultātus.

Pēc kāda mēneša saņemu vēstuli: “Aicinām noformulēt precīzāk un sniegt nākamajā projekta konkursā.”

(Smiekli.)

Pie sevis domāju: jā, patiešām, gudri cilvēki sēž tai komisijā. Pareizi saka. Vajadzētu to visu precīzāk pateikt, nevis caur eņģeļiem runāt.

(Pauze.)

Iedziļinos sevī, vairākas nedēļas domāju un rakstu tā:

“Mūsdienu vīrietis pēta savu emocionalitāti, afektivitāti, seksualitāti,

(smiekli)

un kā integrēt savā uzvedībā refleksiju par savu privileģētību un patriarhālo mantojumu…

(priekšnesumu pārtrauc smiekli)

un vēsturisko atbildību, reizē saglabājot dzīvesprieku, enerģiju, interesi par pasauli un cieņpilnu attieksmi pret citām būtnēm.”

(Smiekli.)

Perfekti! Kvintesence mūsdienu vīrieša stāvoklim.

Iet laiks. Satraukti pacilāts gaidu atbildi.

Pēc mēneša pienāk atbilde: “Neraksti vairāk!” (Smiekli.)

(Pauze.)

Es tā skatos, domāju, nu kas šī ir par situāciju?

Protams, ir iespējams, ka es viņiem ļoti patīku. (Smiekli.) Viņi vienkārši baidās, kas būs, ja es rakstīšu vēl.

Bet nolēmu viņiem vairāk nerakstīt. Nu, vismaz par šo tematu.

(Pauze.)

Lai atgādinātu, ka KKF nav sliktākais, kas ar jums var notikt dzīvē, es gribu pastāstīt līdzību no vizuālās mākslas.

Šo tekstu rakstīju ap 2020. gadu, un viņš ir uz tādas robežas ar nepiedienību. Jo māksliniekam nevajadzētu kost rokā, kas viņu baro.

(Nervozi smiekli.)

Bet nu, tā kā šis ir tāds neformāls pasākums, varbūt šī ir vienīgā iespēja to tekstu nolasīt, jo publicēt droši vien to nav iespējams.

Tā ir otrā miniatūra, saucas Bārenis.

[izgriezta, jo, šķērīšu simbols]

“Kāds bagāts onkulis aizgāja uz bērnunamu, jo atcerējās savas bērnības grūtības. Viņš atnesa bāreņiem konfektes. Tas viņam tik ļoti iepatikās, ka viņš sāka nākt biežāk, dāvināja bāreņiem konfektes, bet tie aizgūtnēm bučoja viņa roku. Padzīvojušās uzraudzes skatījās vien un smaidīja. 

Nolēma onkulis vienu bāreni adoptēt un paņēma to pie sevis dzīvot, i drēbes tam deva, i ēdienu, un neko pretim neprasīja. Un šad tad mēdza apciemot arī pārējos bāreņus un nesa tiem konfektes. Vienkārši tāpat, jo tas viņam sagādāja prieku.

Pēc trīspadsmit gadiem uznāca ekonomiskā krīze un bagātais onkulis saīga. Viņš paziņoja, ka vairāk neuzturēs adoptēto bāreni. Bārenis brīnījās. Bērnunams padzirdēja, viedokļu līderi izteica viedokļus. Bet onkulis tikai atbildēja: “Nav man tāda pienākuma. Neviens nevar mani piespiest to darīt, nav mana atbildība par bāreņiem rūpēties. Es bāreni uzturēju, jo es tā gribēju. Citi vispār neko nedarīja.”

“Ko man darīt?” jautāja bārenis bagātajam onkulim. “Nezinu, tā nav mana problēma, manis pēc vari iet atpakaļ uz bērnunamu, dari, kā gribi.” Ilgi bārenis lūdzās, un onkulis kļuva pielaidīgs, jo īstenībā viņš bija dziļi sirdī labs, un sacīja: “Ēst es tev vairs nedošu, nevaru atļauties, un negribu arī, ka tu manā mājā dzīvo. Bet, ja gribi, drīksti nakšņot uz mana zemes gabala, zem lielās kļavas. Ēdienu gan vajadzēs pašam meklēt.”

Un kaut kā visi pielāgojās jaunajai situācijai. Pa dienu bārenis gar miskastēm šurīja, pārtiku meklēdams, bet naktī gulēja īpašuma stūrī zem lielās kļavas.

Bet, kad ekonomiskā krīze beidzās, bagātajam onkulim uzlabojās garastāvoklis un viņš uzaicināja bāreni atpakaļ mājā dzīvot.

Un visi cildināja viņa nesavtību. Jo, kamēr citi vispār neko nedarīja, viņš iespēju robežās darīja bāreņa labā visu.”

(Atviegloti smiekli.)

(Pauze.)

Un pēdēja miniatūra ir par mīlestību, ko rakstnieks saņem. Un tā ir tāda situācija, saruna pirms ētera. Sarunājas rakstnieks, kurš uzaicināts uz Kultūras rondo, un raidījuma vadītājs. Un rakstnieks ir uzaicināts, jo no darba brīvajā laikā viņš piestrādā, rakstot scenāriju Dziesmu svētku pasākumiem. Un viņu starpā norisinās šāda saruna:

“– Ja padomā par Jāzepu Vītolu, tad pirmā doma ir – kultūras kanons, izcilība. Bet, ja salīdzina ar Raini, tad Vītols nav diez kāds intelektuālis.

– Nē, ja salīdzina ar Raini, tad noteikti nē. Drīzāk dziesminieks, kordziesmas tēvs.

– Jā, bet tādā ziņā jau Rainis pats arī nebija ļoti intelektuāls. Nu, es ne par viņa vērienu un ambīcijām, bet tieši par intelektuālo jaudu. Jo faktiski jau tas tāds simbolisms-romantisms, uz tautas mitoloģiju balstīts, un tas vien, ka latviešu teātris spēj simt gadu apropriēt Raini un turpināt atrast tur latvisko kodu, tas vien jau ir aizdomīgi.

– Jā, protams, šādā ziņā Rainis drīzāk ir tautas rakstnieks. Starptautiska redzējuma, bet tomēr dziļi tautisks, vienmēr vērš savu skatienu atpakaļ pie nacionālā.

– Jā, nav nekāds Brehts.

– Bet tas jau dabiski. Īsti intelektuāļi nekad nav ļoti populāri tautā. Piemēram, tu – tu esi mūsu laika intelektuālais rakstnieks.

– (Glaimots.) Jūs man glaimojat! (Smaida līdz ausīm. Mazliet piesarkst.)

– Nē, nē, kāpēc, es to domāju nopietni.

(Rakstnieks apguļas uz muguras, izstiepj kājas un rokas augšup un ļauj, lai raidījuma vadītājs viņu ieskā un kasa krūtis. Raidījuma vadītājs viņu ieskā, bet rakstnieks, atiezis zobus, labpatikā vāļājas uz grīdas un klusi rūc. Pēc brīža nokaunās un ceļas augšā laimīgs.)

– Patiesībā jau Rainim arī ir spēcīgi darbi.

– Jā, noteikti! Piemēram, Dagdas skiču burtnīca.

– Arī dienasgrāmatas, ļoti interesantas.

– Tā, pēc 30 sekundēm sākas ēters.

(Abi noskaņojas un gaida.)

– Dārgie radioklausītāji! Šodien svinam 100 gadu Jāzepa Vītola kordziesmai ar Raiņa vārdiem, kas kļuvusi par Dziesmusvētku repertuāra neatņemamu sastāvdaļu, – Gaismas pilij –, un esam viesos aicinājuši rakstnieku un literatūrzinātnieku X, lai parunātu par šīs dziesmas tapšanu. Vai pareizi saprotu, ka sākotnēji Vītols nemaz nebija paredzējis strādāt ar Raiņa tekstu šai dziesmai?

– Jā, leģenda vēsta, ka sākumā Vītols iecerējis kādu Ausekļa dzejoli, bet laikabiedri pārliecinājuši, ka…”

(Smiekli.)

Paldies!

Paldies par jūsu uzmanību un mīlestību!