— Rotaļas, dārzeņi, ainavas, smeldzīgas sāpes

Ilgi gaidītā un nesen iznākusī Gaļinas Rimbu dzejas izlase Tu – nākotne (Neputns, 2024) ieved sāpīgā, skaistā un savādi pazīstamā telpā, kuru izgaismo Rimbu poētikas intensitāte. It kā jau redzētas vietas, bet ēnu un tumšu nojausmu vietā tās piepilda gaisma – reizēm maiga un saudzējoša, reizēm nesaudzīgi spilgta.

Rimbu iespējams lasīt latviski, pateicoties Annas Auziņas, Evelīnas Andžānes un Arvja Vigula ilgstošajam un rūpīgajam atdzejošanas darbam. Intervijā sarunājos ar Evelīnu Andžāni un Annu Auziņu, kuras atdzejojušas lielāko daļu grāmatā iekļauto dzejoļu.

 Linda Mence

 

Mans pirmais jautājums būs par valodu. Rimbu grāmatas ievadā, Anna, tu raksti, ka jums abām ar Evelīnu krievu valoda ir mātes valoda. Kā pēdējo gadu laikā, īpaši kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā, ir mainījušās un vai ir mainījušās jūsu attiecības ar mātes valodu?

Anna Auziņa: Man vienmēr tās bijušas sarežģītas, bet skaidrs, ka pēc pēdējo gadu notikumiem ir kļuvušas vēl jo sarežģītākas. Pirms kāda gada bija tāda situācija: gāju uz vilcienu, steidzos, sieviete nobremzē, paņem mani mašīnā un sāk runāt krieviski, un es uzreiz arī automātiski atbildēju krieviski. Tikai pēc brīža sāku saprast, ka viņai šeit, Latvijā, nevajadzētu ar mani runāt krieviski, jo viņa te dzīvo jau sen. Bet tajā brīdī es nedomāju, es vienkārši runāju. Un tā laikam ir atšķirība starp bilingvāliem latviešiem kā es un citiem latviešiem. Manī šī valoda ir īpaši dziļi, kaut arī esmu sākusi to aizmirst, jo nav daudz jālieto pēdējā laikā, to ietekmē arī pārējais konteksts, kas nāk tai līdzi… Bet es arī nevaru to izslēgt vai noliegt – tā ir valoda, kurā es sarunājos ar savu māti.

 

Kā ar tevi, Evelīn?

Evelīna Andžāne: Man mamma ir krievu tautības cilvēks. Manā bērnībā un pusaudžu gados ģimenē, rados visi runāja krieviski, izņemot tēta pusi, līdz ar to šī valoda man visu laiku turpina figurēt apkārt arī šodien, taču mana attieksme pret to ir mainījusies. Man ir arī vairākas vides, citādas, ne tikai ģimene, ir literārais lauks, bet arī citi interešu lauki, kur cilvēki pārsvarā runā krieviski, un viņiem ir ļoti lielas grūtības iemācīties latviešu valodu. Spilgts piemērs ir tas, ko pieredzu vogue kustību mākslas nodarbībās, kuras apmeklēju. Tur ir daudz krievvalodīgu cilvēku, kuri ir desmit un vairāk gadu jaunāki par mani, viņi Rīgā dzīvo blokmāju rajonos un ikdienā nepieredz latviešu valodu, viņi ir šajā borzā vidē dzimuši un formējušies, tādēļ es nevaru viņiem pārmest to, ka viņu komunikatīvā telpa ir komplicēta. Viņi to nevar saprast.

Ja par atdzejošanas procesu – es novēloti pieķēru sevi pie domas, ka mācos latviešu valodu no jauna, nodibinu šīs attiecības ar valodu no jauna un apzinātā vecumā, pilnīgi citādā veidā, nevis kā sākumskolas gados – iedēstīta konkrētos noteikumos par to, kā tas būtu jādara. Manuprāt, jebkuram cilvēkam saikne ar mātes valodu ir neizskaužama, un tā ir jāuzmana.

 

Lielā sajūta ir, ka Rimbu neraksta tukšumā, viņa raksta nevis kādam konkrētam adresātam, viņa runā ļoti skaļi, aptver ļoti plašu lauku. Ir dzejnieki, kuru darbus lasot rodas sajūta, ka viņi raksta it kā nevienam vai kādam ļoti tālu, bet viņas balss, šķiet, izskan ļoti skaļi tādēļ, ka tam ir telpa. Kā jums šķiet, kas ir tā telpa, kurā Rimbu raksta?

A. A.: Rimbu sāka rakstīt, kad viņa vēl piederēja pie krievu kultūras telpas. Viņa dzīvoja Omskā, pēc tam Maskavā un Pēterburgā un tikai no 2018. gada pārcēlās uz Ukrainu, un arī tur viņa turpina rakstīt krievu valodā. Respektīvi, primāri tā ir tā telpa, kas lasa krieviski, bet tā ietver arī ļoti daudz cilvēku, kas nevēlas to lasīt. Šo polemiku viņa arī risina dažos savos dzejoļos, visskaidrāk laikam dzejolī Diženā krievu literatūra, kurā it kā atbild tām diskusijām, kas izcēlušās pēc viņas iepriekšējā garā dzejoļa Mana vagīna. Plašāk, tulkojumos, domāju, ka ar viņas dzejoļiem visvieglāk ir identificēties ļoti plaša spektra atstumtu un represētu cilvēku auditorijai… Sievietes, politiski apspiestas kopienas, neiroatšķirīgi cilvēki, un tā varētu turpināt… Arī tas, ka viņa pati savulaik zaudējusi savu ukrainietes identitāti, jo viņas vecvecāki tika izsūtīti uz Sibīriju, kur viņi pārkrievojās, un tagad viņai ir grūti to dabūt atpakaļ, lai kā viņa vēlētos. Tas būtībā ir traģiski. Un viņas tēvs, kas bija moldāvs un rumānis – šis dalījums jau ir absurds, viņa tieši tā arī raksta: moldāvs UN rumānis, kas interesanti. Viņa raksta arī par to, kā viņš ticis izstumts un apsaukāts Sibīrijā, ka viņa pati ir bijusi melnā un čurka. Arī par savām pretrunīgajām attiecībām ar tēvu. Tēvs pats ir kļuvis par vardarbīgu cilvēku, un ne jau labas dzīves rezultātā, arī runātāja to saprot. Viņa vairs nespēj kontaktēties ar vecākiem, bet tajā pašā laikā viņus mīl un vēlas viņu klātbūtni, kuras viņai ir pietrūcis un pietrūks visu mūžu… Es laikam aizrunājos prom no tava jautājuma.

 

Šķiet, ka tā rakstīt var tikai tad, ja ir sajūta, ka tevi dzird… Kā tev, Evelīn, šķiet par to telpu, kur viņa runā? Un kā tas mainījies šajos apstākļos, viņai esot Ukrainā?

E. A.: Atceros to reizi, kad uzstājos Latvijas PEN lasījumos pie Raiņa pieminekļa un pirmo reizi lasīju dzejoļa Diženā krievu literatūra tulkojumu. Sapratu, ka šādi teksti sarežģīto tēmu dēļ ietekmē ne tikai literatūras laukā esošus cilvēkus, bet arī vienkāršus ļaudis, kas iet garām un piestāj, un raud, vai tieši pretēji – iet prom un bļaustās. Līdz ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā Rimbu sāka publicēt jaunus dzejoļus savā Facebook profilā, un, kad uzņēmos atdzejot arī tos, sapratu, ka viņas dzeja rada manī nepieredzētas reportāžas sajūtu. Viņa translē no notikumu vietas, viņa reaģē uz Annas minētajām diskusijām ar spēcīgu tekstu. Domāju, viņas balss ir tik skaļa un nepieciešama, ka tā ir spējusi izmainīt diezgan daudz ne tikai cilvēkos, kas ir regulāri rakstoši, lasoši, jebkā citādi figurējoši literatūrā. Šķiet, ka tas arī man ir ļoti svarīgs punkts, kāpēc turpināt atdzejot Rimbu, ne tikai Diženo krievu literatūru.

 

Tas bija pirmais teksts, ko atdzejoji no viņas?

E. A.: Nē, pirmais teksts bija dzejolis nakts. guļam pie robežām no mazas, mazas grāmatiņas ar nosaukumu Zemes laiks, ja tulkojam. To es pirmoreiz izlasīju bārā Čē laikam 2020. gadā, kad Rimbu bija atbraukusi uz lasījumiem. Tur tika pārdotas mazas grāmatiņas par vienu, diviem, trim eiro. Tolaik par viņu neko daudz nezināju, tikai priecājos, ka bija tāds pasākums, jo nepaspēju uz festivālu, kur viņa ieguva galveno balvu.

A. A.: Tas bija 2017. gadā festivālā Dzeja bez robežām. Un, jā, tur viņa visus apbūra. Tur viņa lasīja Baltmaizi, ko es iekļāvu grāmatā. Baltmaize latviski jau vienreiz bija publicēta mazākā grāmatā, kas tika izdota šī festivāla balvas rezultātā, ar nosaukumu Kosmiskais prospekts. Šo dzejoli Arvja Vigula atdzejojumā es vienkārši nevarēju neielikt jaunajā grāmatā. Grāmata Tu – nākotne krievu valodā ir ļoti bieza, tas ir ļoti apjomīgs krājums, kur dzejoļi rakstīti no 2016. līdz 2020. gadam – respektīvi, dalās Krievijas un Ukrainas posmā. Kad Gaļina uzzināja, ka būs grāmata latviešu valodā, viņa man atsūtīja arī pēdējo garo ciklu Pēdas, kuru viņa sarakstīja jau 2022. gadā, pēc Krievijas iebrukuma, tas rakstīts no Ļvivā dzīvojoša cilvēka pozīcijas, ļoti garš. To arī iekļāvu jaunajā grāmatā.

 

Viņas rakstībā droši vien saplūst vairākas tradīcijas. Un viena no tām gan jau nenovēršami ir “diženā krievu literatūra”. Bet kuras citas telpas ienāk viņas poētikā?

A. A.: Viņa ir labi pazīstama arī ar Rietumu tradīciju, moderno dzeju, viņa pati daudz strādā ar valodu un ieved tur dažādas jomas, kas līdz šim literatūrā maz bijušas. Piemēram, dzejolis ar jauniem vārdiem, tajā ir arī svešvārdi un adaptācijas. Evelīnai nācās drusku pasvīst, to atdzejojot, jo tur bija tādi vārdi, kas latviešu valodā līdz šim nemaz nav bijuši. Kas saistās ar tādām realitātēm, par kurām, man šķiet, nevienā tradīcijā – kas ir loģiski un likumsakarīgi – nav līdz šim runāts: tās ir dažādas seksuālās identitātes, neiroatšķirības, un tad, protams, ir arī sociālpolitiskais konteksts, ko Gaļina ir piedzīvojusi savā situācijā dažādās Krievijas pilsētās… Tas, uz ko mēs šobrīd negribam skatīties. Viņa pati arī vairs negrib risināt Krievijas problēmas. Manuprāt, tomēr ir labi to iepazīt, lai saprastu, no kurienes tas ļaunums nāk.

 

Evelīn, kā tu izjūti to, ko varētu nosaukt par to pamatu, vielu vai vidi, kas veido viņas dzeju?

E. A.: Tās ir vairākas realitātes kopējā kontekstā. Pati tās vairākos veidos esmu izdzīvojusi. Piemēram, neiroatšķirīgā pieredze man arī ir palīdzējusi atdzejošanas procesā. Jo man valoda nav burtiska, man ir nepieciešams sajust, ka es dzīvoju valodā, lai to varu dabiski uztvert. Brīdī, kad man ir sarežģīti iztulkot kādu no vārdiem, kad nezinu, kā cilvēkam to paskaidrot, tas ir vērtīgs traucēklis un rādītājs, ka ar valodu jāveido attiecības, lai būtu jauni vārdi, jauni dzejoļi. Jā, strādājot pie šī dzejoļa, ko nupat minēja Anna, es jutos zināmā mērā atviegloti un mājīgi, it kā Rimbu būtu apkopojusi un radījusi pamatu, siltu vietu dažādībai. Kad pirms dažiem gadiem to nolasīju Ingas Gailes rīkotajos pasaules sieviešu – dzejnieču izceļošos lasījumos Atdzeja. Sievietes Skapī uz letes, tas nostrādāja uz mani pašu tā, ka iekšējam nemieram, tai trīcei tapa drošas mājas.

 

Man šķiet, arī Rimbu tekstos maigums, mīlestība un bērnība ļoti savijas ar vardarbību. Tā, ka to nevar atšķetināt. Domāju arī par to, ka dažādos veidos tiek paziņots, ka krievu valoda un tās tradīcija pati par sevi ir vardarbīga. Vai, jūsuprāt, runāt konkrētā valodā ir saistīts ar vardarbību vai tas ir daudz smalkāk?

A. A.: Tas ir atkarīgs no apstākļiem. Domāju, ka ir daudz cilvēku, kuri paši cieš no tā, ka ir spiesti tādu vai citādu apstākļu dēļ šajā valodā runāt. Piemēram, pārkrievotie ukraiņi vai baltkrievi, kuri cenšas atgūt savu iepriekšējo identitāti. Tādu pārkrievoto etnisko grupu ir ļoti daudz. Arī cilvēki, kas spiesti šo valodu lietot, lai sazinātos ar mums. Piemēram, ukrainietes, kuras joprojām dzīvo manu vecāku dzīvoklī. Viena no viņām, tulkotāja Līna Meļņika, jau bija mācījusies latviešu valodu un šobrīd jau izcili runā latviski, bet viņas mamma nokārtoja pirmo pakāpi. Kad viņas atbrauca, mēs sarunājāmies krieviski, kaut arī, es domāju, nevienai no viņām tas nebija patīkami. Patiesībā etniski mēs ar māsu esam vairāk krievietes nekā viņas. Un tādu cilvēku ir ļoti daudz. Un vēl ir visu to cilvēcisko cilvēku daļa, kuriem tā vienkārši ir viņu dziļi dzimtā valoda, neraugoties uz visām konstrukcijām, kas ap to ir bijušas. Piemēram, tas mīts, ka Puškins ir radījis krievu valodu no tālaika sausās franciskotās literārās krievu valodas, kurai Puškina gadījumā nāca klāt auklītes tautas valoda, un tāpēc viņa radītā literārā valoda ir tik poētiska. Es pati šo mītu atražoju studentiem. Nav jau tā, ka tas būtu klaji melots, bet vienlaikus ir daudz sarežģītāk. Varbūt neesmu īstais cilvēks, kam par to būtu jāstāsta, piemēram, tulkotāja Māra Poļakova būs spēcīgāka pastāstīt par to, kā “krievu diženās kultūras” mīti ir konstruēti un atražoti, un izplatīti pāri citām tautām, noklusējot viņu kultūras. Man šķiet, ka problēma nav esenciāli krievu valodā vai krievu literatūrā. Problemātiski ir tas, ko tā kā process izdara ar citām kultūrām. Un reizēm to ir arī ārkārtīgi grūti nošķirt. Tāpēc ka indivīdi jau nav vainīgi, talantīgi cilvēki nav vainīgi. Piemēram, mana mamma, kas arī bijusi cietēja visā šajā situācija… Tajā pašā laikā cilvēkam, kas uzaudzis ar “diženo krievu literatūru”, ir ļoti grūti atbrīvoties no šīs imperiālistiskās domāšanas sevī. Nedomāju, ka vairs nekad nevajadzētu mācīt Dostojevski studentiem. Var iepauzēt, bet pēc tam vajag mācīt – ar atbilstošiem komentāriem. Un tikpat daudz ir jāmāca kaut kas cits. Problēma ir tāda, ka pie mums ukraiņu literatūru vispār nav iespējams pasniegt. Slāvistikas nodaļā Latvijas Universitātē ir tikai krievu valoda. Un tagad arī, kad tur sarosījušies patulkot kaut ko citu, tas notiek caur krievu valodu, jo nav citas iespējas.

 

Evelīn, tu esi pievērsusies arī ukraiņu valodas apgūšanai un atdzejai no ukraiņu valodas, ko mācies pie Māras Poļakovas. Esi teikusi, ka uzreiz sākāt ar smagām tēmām – karu, izvarošanu… Kā bija atdzejot tos smagos tekstus? Kas tev pašai bija visgrūtāk?

E. A.: Diemžēl es to daru visai pasīvi šobrīd tīri iekšējo resursu izsīkumu dēļ, tāpēc nevarētu teikt, ka aktīvi apgūstu un atdzejoju. Taču varu teikt, ka teksti, kuriem gājām cauri pirmajā nodarbībā, lika man apdomāt, pavērties uz to, kas ir noticis ilgi pirms manas dzimšanas, un arī vairāk iepazīt to, kas notiek man apkārt, rados, draugu vidū, un mēģināt cilvēkiem palīdzēt, nevis notušēt traumu. Un runājot par vardarbīgu valodu. Nezinu, vai tas ir dīvaini vai pašsaprotami, taču pirmā pieredze, kas man nāk prātā, domājot par to, ir, kad Rīgā izsaucu taksi un nākas saskarties ar krievvalodīgiem vīriešiem, kuri uzstājīgi runā ar mani krieviski, uzvedas valdonīgi, un man kā sievietei latvietei nekas cits neatliek kā izturēt, piebalsot jokam, pamāt ar galvu, jo ir vienkārši neparedzami un bail. Nenovēršama ir tā atmiņa, kad esi pieredzējis, kā cilvēks lieto savu valodu tavā priekšā, jo tā veido tavu attieksmi pret to. Vardarbības tēma kopumā ir tik daudzšķautņaina, man šķiet, ka es sāku labāk atpazīt dažādus “paternus”, kā tā tiek projicēta uz cilvēkiem. Ka tā var būt ne tikai fiziska, bet dažādos veidos manipulatīva. Vardarbībai ir tā vara iekapsulēt cilvēku posttraumatiskā sindromā, līdz tu pats nesaproti, kāpēc tev ir regulāra trauksme vai vispār nespēja funkcionēt vidē.

 

Vai jums ir sajūta, ka Rimbu meklē veidus, kā dzīvot tālāk? Ir vārds “dziedināt”, nezinu, vai tas ir atbilstošs, vai vismaz – izdzīvot. Zināms, ka var būt gan neveselīgi izdzīvošanas mehānismi, gan veselīgāki, adaptīvāki, un tie ir ceļi, pa kuriem viņa iet savā dzejā, apzinoties, ko ir piedzīvojusi. Saprotu, ka autobiogrāfiskā Rimbu ir arī diezgan tuva viņas dzejas balsij?

A. A.: Viņas spēks un laime ir tā, ka viņa spēj par to reflektēt. Viņai ir dāvana, ka viņa var par to runāt un palīdzēt gan sev, gan citiem. Nu, viņa jau mēģināja dzīvot tālāk, aizbrauca uz Ļvivu, tur bija laimīga ar visām skumjām un pagātni. Viņa pati ir teikusi, ka tur jūtas ļoti labi. Karš to visu pārtrauca. Es gan maz ar viņu esmu runājusi. Kad viņa bija Rīgā, festivālā Dzeja bez robežām, biju stāvoklī un nedzēru. (Smejas.) Un 2020. gadā arī viņu nesatiku. Pēc tam tikai dažas reizes sarakstījāmies par tulkojumu, par publikācijām. Diezgan bieži viņa man neatbild dažādu iemeslu dēļ. Viņa savos tekstos atklāti apraksta, kā sadzīvo ar trauksmi, depresiju, ka viņai nav darbaspēju, ka viņai ļoti jāizvēlas prioritātes, kam veltīt spēkus. Un es neņemu ļaunā, ja kādreiz neatbild. Saprotu, ka tas ir ne tikai tāpēc, ka viņa sēž pagrabā un slēpjas no uzlidojumiem, bet arī tāpēc, ka viņai nav psihisko resursu visiem atbildēt. Bet runājot par izeju no traumas… Piemēram, intervijā Jeļenai Glazovai viņa pieminēja elementāras privātas prakses, kas cilvēkam var atvieglot ikdienu. Kuras noteiktos apstākļos kļūst nepieejamas, piesavinātas.

 

Par kādām praksēm viņa runāja?

A. A.: Ja pareizi saprotu, ikdienā darīt kaut ko jauku. Ka mēs pat ne obligāti meditējam vai ejam pie psihoterapeita, bet pasēžam saulītē, parunājamies un apēdam kaut ko garšīgu, aizejam ar bērnu pastaigā. Kad mums ir, ko ēst, ir normāla ikdiena, mēs varam izklaidēties un atpūsties. Rekreācija. Jo kas tad palīdz pret smagu pieredzi? Tu nevari visu laiku tikai strādāt ar traumu, tev ir vajadzīga arī rekreācija. Es nedaudz gāju pie terapeites, un viņa teica: rekreācija un ventilācija. (Smejas.) Būtu tā kā pazeminoši Gaļinas krājumu nosaukt par “ventilāciju”, jo tas ir ļoti svarīgs, tā nav Gaļinas privātā “ventilācija”. Bet nav arī nekā cita, kas palīdzētu. Palīdz, kad raksti, vai kad atpūties, dzīvo.

E. A.: Šī grāmata dod iespēju sajust sevi šeit un tagad. Ticēt saviem pamatiem, ķermenim, prātam. Sajust. Nevis domāt labas domas. Esmu iemācījusies atpazīt šo spiedienu, speciālistu un līdzcilvēku radītos noteikumus, kā tev būtu jāiziet no traumas, tā vietā, lai tu ieklausītos sevī, ko reāli pieredzi un jūti.

A. A.: Tiklīdz ir kāds miera laiks, Rimbu raksta par laimīgiem brīžiem ar vīru, ar dēlu, dabā, rotaļājoties, dārzeņi, ainavas, intīma kopā būšana ģimenē. Tas, protams, ir ļoti smeldzīgi sāpju un traumu kontekstā. Bet viņai, it sevišķi Ukrainas posmā, ir daudz tādu gaišo brīžu uzplaiksnījumu.

 

Lasot Rimbu, mani nepamet sajūta, ka viņa nevis vārās tajā čerņā, bet mēģina skatīties ārā. Man šķiet, bieži var just, ja autori baigi kaifo no tumsas. Bet Rimbu tekstos vispār nav sajūtams, ka viņa to estetizētu vai izmantot kā paņēmienu. Šķiet, tas ir kaut kas ļoti dzīvs, jo ir sarežģītība. Tur ir tumsa, bet visu laiku arī gaisma, viss tik ļoti savijies. Nevienu brīdi nav sajūtas, ka viņa mēģinātu savu pieredzi kaut kā izmantot… Tāds godīgums.

E. A.: Tas nav tikai par poētiku. Tas ir par dzīvi. Tāpēc arī “cilvēkam parastajam” ir vieglāk identificēties. Vismaz tā esmu to uztvērusi.

Arī valodiski. Nezinu, vai to var nošķirt – viņa raksta par lietām, par kurām ir ļoti grūti labi rakstīt, bet viņa raksta ļoti labi. Vieglāk ir labi rakstīt par tēmām, kas skaitās intelektuālas.

A. A.: Jā, atražot kaut kādu pseidometafiziku labā valodā ir vieglāk, nekā runāt par traumu labā valodā.

 

Diženajā krievu literatūrā viņa piemin konkrētu krievu rakstnieku, viņa gan vārdā ir mainījusi burtus vietām, bet, ja iegūglē, “izmetas” tas čalis. Žannai Sloņovskai, ukraiņu poļu rakstniecei, ir romāns Māja ar vitrāžu. Romānā ir tēls, tāds padomju intelektuālis, ļoti nopietns, viņš zina, kā ir, viņam ir spriedumi par visu, viņa viedoklis ir nenormāli pareizs un labs. Tas ir tāds patriarhāls veids, kā vispār raudzīties uz literatūru, uz intelektuāliem centieniem. Kaut kā izplest šo domāšanu, lai mūsu komunikācija būtu šeit un tagad, ir gandrīz neiespējami. Manuprāt, šim reģionam ir ļoti raksturīga tāda patriarhāla, intelektuāla tradīcija, kas manī iesēdusies ļoti dziļi. Zinu, ka savu pirmo krājumu rakstīju, ļoti cenšoties tam atbilst. Vai jums ir kāds līdzīgs novērojums vai ceļš ārā no tā? Viena lieta, kad vardarbība ir klaja, kā Rimbu to apraksta, bet man šķiet, ka ir arī tāds ļoti slēptais veids…

A. A.: Jā, un man šķiet, ka tā ir ne tikai šajā, bet visos reģionos. Bieži tas nav klaji vardarbīgi, bet apslēpti. Labās ģimenēs tas ir slēpti un smalki. Nesit, bet manipulē vai vienkārši dominē. Tas ir tik ļoti iesūcies. Teiksim, pēdējā laikā es atklāti saku – lūdzu, nepārtrauc, kad sieviete runā. Vai – nepārtrauc mani. Ir vīrieši, kuri ar to sevī strādā, tā ir labākā daļa. Viņi nevar to uzreiz mainīt, bet apzinās, ka tas ir pirmais solis. Inga Gaile man reiz teica: tu jau arī, Anniņ, esi alfa. Viņa arī par sevi to saka. Ir arī sievietes, kurām ir gana liela tā vīrišķā daļa, kuras vēlas dominēt… Bet man nav tik daudz ļauts dominēt, cik es gribētu. (Smejas.) Kultūrā sievietēm ir sarežģītāk, viņām ir grūtāk ar publisko runu, skaļo runāšanu, jo viņām tas nav bijis atļauts gadu simtiem, tūkstošiem. Nav tā, ka – runā, Anniņ, es tev palīdzēšu strukturēt tavu domu. Ir tā: ja tu neiespraucies tajā šķirbiņā un uzreiz nepasaki gatavu domu, tad viss – iespēja ir pakāsta. Es nezinu, vai atbildēju uz tavu jautājumu.

 

Dzejolī Likumam šeit nepiemīt spēks un konstitūcija neglābs no sāpēm un naida ir tādas rindas: “es rakstu garus dzejoļus / garus kā diennaktis mentenē / jo es vienmēr sajaucu, ko gribēju pateikt / it kā es liecinātu un nebūtu droša par notikušo.” Daudziem dzejniekiem, kuri piedzīvojuši politisku vajāšanu, ir nepieciešamība liecināt par personisko traumu. Un radies iespaids, ka šī nepieciešamība rodas brīžos, kad viņi domā arī par plašākas grupas, sabiedrības vai tautas pieredzi. Kā jums šķiet, kad dzeja kļūst par liecināšanu vai liecību?

A. A.: Redzi, mēs jau arī labākos apstākļos nevaram izvairīties no vēsturiskiem, politiskiem un sociāliem kontekstiem. Mēs visi esam kādos apstākļos iemiesotas būtnes, un liecināšana notiek arī tad, ja tava zeme tobrīd netiek okupēta. Drīzāk liecināšana ir svarīga, domājot par līdz šim retāk artikulētām pieredzēm. Līdz nesenam laikam literatūrā bija ļoti daudz balta, puslīdz labi situēta, neirotipiska vīrieša pieredžu, tāpēc tās varēja atļauties dziļi un smalki reflektēt, kamēr citas pieredzes nebija izteiktas vispār. Ir virkne lietu, par kurām nerunā, īpaši dzejā. Tikpat labi var uzdod otru jautājumu – kurā brīdī liecināšana pārvēršas par dzeju? (Smejas.) Gaļinas dzeja ir tas gadījums. Tāpēc arī viņa ir izcila autore un personība, kur tas sakrīt.

 

Bet tomēr šķiet, ka liecinot ir nepieciešama distance. Ja esi liecinieks savai traumai, ir nepieciešama kustība projām no tās.

A. A.: Tas, kā autors strādā ar personīgo, biogrāfisko materiālu, protams, ir ļoti interesanti. Piemēram, kāda konkrēta epizode. Pēc konteksta saprotu, ka viņa ir gājusi uz policijas iecirkni liecināt par to, ka tēvs viņas ar mammu ir sitis. Pirmkārt, viņa saka, ka nav pārliecināta, vai tas ir noticis. Skaidrs, ka cilvēkam, kurš ko tādu stāsta, ir tendence meklēt savu vainu – varbūt tā nemaz nebija, varbūt mans tētis tā neizdarīja? Varbūt es pati biju vainīga, varbūt es viņu izprovocēju? Ja sieviete ir izvarota, [viņa domās] – varbūt pati viņu provocēju, pati biju piedzērusies… Un, otrkārt, kā tu saki, ja trauma ir svaiga, ir īpaši grūti par to runāt, artikulēti izstāstīt, kas notika. To var cilvēks, kas ir drusku atguvies. Arī kā liecina no kara lauka… Gaļinas pēdējais dzejas cikls, kas ir tāds haotisks pieraksts, ir nepastarpināta liecība, ka arī tā ir iespējams. Tas nav no paša kara lauka, frontes, bet gan no pilsētas kara apstākļos, kur viss kaut kas var notikt.

 

Un tomēr traumas kontekstā ir sajūta, ka karš, politiski notikumi, ir kaut kas publisks un tātad leģitīms, bet tas, kas notiek mājās, ģimenē, ir šaurais, sievišķais konteksts.

A. A.: Bet tas jau arī ir viens ar otru ļoti saistīts. Izvarošana ir arī ierocis karā, bet tas, kas sistemātiski ir noticis daudzās ģimenēs, ir vēl viens karš.

 

Vai jums šķiet, ka Latvijas literatūrā ir vēl kādas tabu, specifiskas sieviešu tēmas? Kaut kas no tā, par ko raksta Rimbu, mums joprojām ir kaut kas jauns, nebijis, kas tāds, par ko nav ierasts runāt vai grūti rakstīt?

A. A.: Jautājums ir par to, kā tas tiks novērtēts. Rakstīt jau tu vari. Mēs varam rakstīt par jebko. Nebūs jau tā, ka mūs nepublicēs, bet balvu iedos tam vīrietim, kurš smukāk izsakās.

E. A.: Man šķiet, ka Latvijas literatūras laukā gan rakstošie, gan tie, kas lasa un pieredz autorus uzstājamies publiskajā telpā, ir diezgan pretimnākoši dažādiem atklātības līmeņiem. Vismaz es to tā jūtu. Mani atbrīvo literatūra, kurā tiek runāts par slimību un nāvi. Bet ne tādā traģiskā, drīzāk traumu pārskatošā veidā, proti, meklējot, kā es citādi varētu uztvert vienu no svarīgākajām dzīves norisēm un neturpināt šo paškaitējuma tradicionālo ķēdi. Bieži tas ir autobiogrāfisks teksts, kas liek saprast, ka ne tik ļoti ar ārstu, kā ar šādas literatūras starpniecību tu vari sagatavoties tam, ko saknē dēvē par “ļaunāko, kas var notikt”. Tā man ir nebijusi un ļoti svarīga pieredze. Tas varbūt ir dīvaini, bet nepieciešami, tas veido arī manu literatūru, manus tekstus.

 

Vai Rimbu atdzejošana ir ietekmējusi to, kā jūs rakstāt? Vai jums ir tapis kas jauns?

E. A.: Mani noteikti. Visus šos gadus, kamēr atdzejoju Rimbu, es strādāju pie sava krājuma, palēnām. Rimbu ir liels nopelns, kā mani teksti ir formējušies. Tas atklātības līmenis, tuvināšanās ķermenim, ķermeņa valodai, ko es vispār varu pateikt par savu pieredzi pasaulei. Arī par savām tumšajām pusēm, kuras it kā nebiju ievērojusi.

 

Vai bez Rimbu ir vēl kādi autori, autores, kas ir tavi pieturpunkti, runājot par šīm tēmām?

E. A.: Latvijā man ir būtiskas sievietes rakstnieces iekš Latvijas PEN. Man ļoti patīk, kā raksta Katrīna Rudzīte. Ļoti tuva ir jaunās paaudzes dzeja – gan mana vecuma autori, gan jaunāki. Redzu, kā viņi atveras tēmās, un arī mani kā autori tas ietekmē. Man ir būtiski teksti, kur smalka, dūmakaina poētika mijas ar pašironiju. Vienkārši kruti, ka tāda kombinācija nostrādā palīdzoši arī psiholoģiski. Brīnišķīgie – Līva Marta Roze, Roberts Vilsons, Elvīra Bloma, Emija Grigorjeva.

Par citiem laikiem, citiem autoriem runājot. Pagājušajā gadā man ļoti nozīmīga autore bija Annija Erno, īpaši viņas memuārs Happening par aborta pieredzi sešdesmitajos, pirms tas tika legalizēts. Šobrīd lēni lasu vienu īpašu grāmatu (arī memuāru, paldies Gundegas Evelones grāmatplauktam!) Smoke Gets In Your Eyes, kuru sarakstījusi amerikāņu autore Keitlina Dotija. Viņa ir arī mortiķe (nezinu, vai latviski šis tulkojums ir iederīgs) un grāmatā raksta par savu pieredzi, sākot strādāt krematorijā 24 gadu vecumā. Būtībā jauna sieviete vēlas sadziedēt savu pirmo traumatisko saskaršanos ar nāvi bērnībā, tagad rūpējoties par citu aiziešanām. Man tas šķiet neaptverami labi un nepieciešami – runāt par nāves kultūru, nāves industriju, šeit tas ir izvērsti par to, kā tas ir Amerikā un kā pret atbrīvošanos no ķermeņa izturas dažādi cilvēki, tautas ar savām tradīcijām. Te ir arī ļoti foršs balanss starp to, kā medicīna kapitulē nāves priekšā un to, kā krematorija darbinieki komunicē par mirušā ķermeni. Skaudro viņi tik mierinoši iznes caur žargonu, piemēram, kādā no nodaļām priekšnieks sievieti iepazīstina ar to, ko savējie iesaukuši par “kaulu blenderi” jeb kaulu kremēšanu atsevišķi, tā radot citus “pelnus”. Viņa ar šādu situāciju sastopas pirmo reizi un tā brutālā sarunvaloda, ironija viņu būtiski restartē, manuprāt.

A. A.: Man šķiet, pēdējos gados jūsu paaudzē ir pilnīgs uzplaukums. Nu, nosacīti paaudzei. Autoru ir vairāk, un tie ir brīvāki nekā jebkad agrāk, tostarp daudz sieviešu. Man arī tas ļoti patīk. Droši vien arī netieši ietekmē. Mani, protams, paralēli ietekmē arī daudz kas cits, ko es daru un lasu. Pirms Rimbu pagājušogad iznāca vēl kāda manis sastādīta grāmata – Džona Donna Cilvēks nav sala. Atdzejot viņu es neuzdrošinājos, bet iztulkoju pusi no tur publicētā prozas darba Lūgšanas un apceres ārkārtas gadījumos. Tas ir it kā pavisam citāds autors – vīrietis, stipri agrāk un riktīgi patriarhālā tradīcijā dzīvojis, bet arī viņam dzejā ir ļoti būtisks miesiskais aspekts. Un vienlaikus viņam ir arī smalka izteiksme, kas varbūt nepielīp tik tieši, bet ietekmē. Man pašlaik ir aktuāli, kā strādāt ar valodu, ja gribu pateikt arī sensitīvas, jēli personiskas lietas, lai tas būtu labā, tīrā valodā.