— Tā nu reiz bija īsta traģēdija

 

Ambika Tompson ir dzejniece un mūziķe, kas publicējusi daiļliteratūru vairākos starptautiskos izdevumos, tostarp Electric Literature, Riddle Fence, Crab Fat Magazine, Fanzine, Joyland, The Fiddlehead un PANK. Identificējas kā nebināra persona. Ambika ir Kanādas Mākslas padomes stipendijas saņēmēja daļēji autobiogrāfiskam projektam par koloniālismu, depresiju un kvīru pieredzi. Ieguvusi maģistra grādu radošajā rakstniecībā Gēlfas Universitātē. Vada radošās rakstīšanas darbnīcas tiešsaistē un Berlīnē. Ir Berlīnes literārā žurnāla SAND daiļliteratūras redaktore un darbojas Riot Grrrl kustībai piederošajā čellu duetā Razor Cunts. Ambika piedalījās Apokaliptiskās dzejas lasījumos, kurus Latvijas PEN sadarbībā ar Rakstnieku savienību rīkoja 2024. gada Dzejas dienās.

Inga Gaile

 

 

 

Ieraksts

Šai telpā tu esi vienīgais vulvas labirints, kas spēlē ģitāru.
Te ir daudz peņu, kas to dara un grib tev likt to manīt.
Viņi atpogā savas ādas bikses un berzē savus peņus pret tavām
stīgām, kas izgatavotas no vienradža krēpēm un Atēnas acu
dārgakmeņiem. Viņi ieeļļo tavu kaislīgo pulsāciju pievilcējus.
Tava pašapziņa. Tā nu tu piepildi studijas tualeti ar savu
iepriekš tik mīlēto tamponu kolekciju, uzkrātu kopš 1997. gada.
Tualete eksplodē, kamēr tavai ģitārai izaug spārni kā dumpīgam
pegazam un tā aizlido drošībā kā lidmašīna filmā Lidmašīnā.
Un tu esi piepūšamā lelle, kurai neļauj lidot ar lidmašīnu.
Atkārto to solo vēlreiz, saka penis nr. 1. ar lūpām. Tikmēr penis nr. 2.
ar lūpām apkopj tavu mēnešreižu mūzas kapsētu.
Visu peņu lūpas kustas bezvēja sinhronitātē.
Tu piedzīvo ārpusķermeņa pieredzi, lūkojoties, kā lēni
izlien no savām iekšām. Un zvēri nekad nenokļūt vienā studijā ar viņiem.

 

Atpazīstamība

Viņa bija gara, tik gara. Tev vienmēr ir patikušas garas sievietes. Amazones. Viņa teica, ka tu izskaties kā Debija Harija. Tu neizskaties, bet tev patika, ka viņa tā teica. Un tu uzaicināji viņu pievienoties grupai. Tu domāji, ka viņas māsa ir geja vai kvīr, vai vismaz, ka viņai patīk drāzties ar čiksām. Viņas māsa domāja, ka tas ir smieklīgi, jo savukārt bija tevi redzējusi mīlējamies ar meiteni. Tu īsti nezini, kas tur smieklīgs, bet saproti, ka tas viss saistīts ar institucionalizētu heteronormativitāti un tas tevi padara neērti mīlīgu.

Pēc tam, vēlāk, tā garā tevi ienīda. Viņa bija tāda, kas saka: šis man nepatīk un tas man nepatīk.  Man un es. Man un es. Un tādā garā. Kādā brīdī tu vēlējies viņai pateikt, lai viņa iet sevi izdrāzt.

(Jābrīnās, kāpēc kaut kas tāds tiek uzskatīts par aizvainojošu. Tu novērtētu to, ja kāds tev to ieteiktu. Veltīt laiku sev un izdrāzt sevi. Tu būtu pateicīga.)

Tu apzinies, ka tev jāizdomā labāki apvainojumi. Galu galā, kad tu izrāvies brīvībā no tā visa, izrādījās, ka tas viss noticis, jo tu esi sasodīts sūds. Ka esi to darījusi, lai dabūtu slavu. Atpazīstamību. Tas gan tev šķita nudien smieklīgi. Atpazīstamība. Kas tas vispār ir? Var jau būt, ka tā mazliet arī bija, bet tomēr visticamāk viņa bija mazliet pimpis. Tas padarīja tevi nespējīgu uzticēties garām sievietēm. Tā nu reiz bija īsta traģēdija.

 

Hetero, balts puisis ar drediem

Hetero, balts puisis ar drediem pēc koncerta man saka, ka mums vajadzētu dabūt īstu bundzinieku.

Viņš man saka, ka man vajadzētu spēlēt ģitāru čella vietā un čellu ģitāras vietā un kājām būtu jābūt paceltām, piespiestām manām ausu ļipiņām. Ka man vajadzētu veikt krūšu galu rekonstrukciju, lai tās starmešu gaismā vairāk izspīlētos, un vajadzētu satikties ar viņu aizkulisēs, lai sūkātu viņa locekli, jo viņš zina, ka es to vēlos, un vēl man vajadzētu nodarboties ar jogu vai kādu citu sporta veidu, jo man esot pārāk liels dibens.

Tas puisis ar drediem pie merča galdiņa saka, ka mūsu albuma vāks varētu būt labāks un ka mums vajadzētu uzstāties kopā ar kori, ar kuru mēs varētu doties turnejā, un viņš saka, ka pasaule ir plakana un Saule rinķo ap Zemi, žagojoties un purkšķinot, ka mana grupas biedrene ir izskatīgāka nekā es un ka man, kad es spēlēju bungas, vajadzētu piesiet ķieģeļus pie kājām, kad es rakstu I kursīvā, tos nevar atpazīt, ka mani vecāki mani neesot mīlējuši, ka viņam esot visi Wrecking Crew ieraksti, ka Čārlzs Mensons esot bijis lielisks dziesmu autors un ka māsa Rozeta Tarpa nemācēja spēlēt ģitāru un dziedāt, godīgi sakot, pat elpot viņa nemācēja, ka visām mūsu dziesmām vajadzētu būt trīs ar pus minūšu garām un ka vajadzētu dziedāt esperanto un, ka man vajadzētu iemācīties spēlēt ar kreiso roku gadījumam, ja es zaudēju labo gaļas griezējā vai gaterī. Hetero, baltais puisis ar drediem, tas vienmēr ir hetero, balts puisis, dažreiz ar drediem, dažreiz – bez, reizēm pālī, reizēm skaidrā, kurš vienmēr uzraušas uz skatuves koncerta beigās, lai pateiktu, ka otrā grupa gan bija labāka nekā mēs, bet mums patiešām ir potenciāls, it īpaši gadījumā, ja mēs aizstātu sevi ar vīriešiem, kuriem nekādā gadījumā nav vairāk privilēģiju kā mums, un mums vajadzētu būt pateicīgām par šo patiešām apbrīnojamo padomu.

 

No angļu valodas atdzejojusi Inga Gaile

 

Puķe

Atceries to stāstu par nezināmu zemi,
kur nebija vīriešu un sievietēm bija spārni.
Un vīrieši nogrieza sievietēm spārnus. Nocirpa
nost – prom – mazi stumbeņi to vietā.
Viņai ir puķes vārds. Puķu spēks.
Iespējams, arī rentgenstaru redze. Madara, Gundega,
Roze, Violeta, Jasmīna, Margrieta, Īrisa.
Pastāv 583 sugas nāvējošu augu. FYI.
Uzvalks der kā uzliets, kad viņa spēlē ģitāru.
Grupas biedri smējās par viņas nosietajām krūtīm.
Viņa varētu balsot par Merkeli, pat ja Merkelei šķiet –
laulība pastāv tikai starp vīrieti un sievieti.
Merkele galu galā ir sieviete, tas laikam
kaut ko nozīmē. Tā viņa man teica, pirms
nopisāmies vannasistabā. Jo draugi
tā dara. Un tad tam pienāca gals. Mēs vairs nevaram
runāt par sievietēm ar spārniem, Tribe 8,
Crystal Gems, viņas rozā māju Falko,
neatklātām zemēm, un vienkārši, lai tu zini – dažkārt
man aizvien tevis pietrūkst.

 

Sapņu vienādojums

Ja sareizini visas reizes, kad esi sapņojusi par mīlēšanos ar bijušo, kurš pret tevi bija pilnīgi kretīnisks, bet smaržoja pēc konfektēm, ar reizēm, kurās esi sapņojusi, ka tavu gudrības zobu ar varu izrauj ginekologs, un dali to ar visām reizēm, kad iznāci no skapja saviem vecākiem, un atņem no tā reizes, kad pavisam noteikti esi sapņojusi par gigantiskiem zirnekļiem pagrabā, ne tikai tās, kuras vari atcerēties, tad tu iegūsi precīzu skaitu, cik reizes vēl sapņosi, ka mīlējies ar savu bijušo.

 

Reiz bērni

Pāri debesīm slīd gaisma un bērni dodas mājās no skolām, no viņu dienas aprūpes iestādēm, viņu institūcijām. Baznīcā bērni kliedz. Tie atdarina ziedus un vēju, un viļņus, un lapas, un rudens krāsas, un sniega krišanu. Balsis savienojas unisonā. Murmināšana skan cauri biezajiem ķieģeļiem, kalstošajai zālei. Mušas zina, ka ir mirstīgas. Tās par to nedomā. Ir pārāk daudz, ko darīt. Sieviete radio teica, ka palika blakus, kamēr viņš mira. Viņa kovboja zābaki notriepti asinīm. Viņš bija par kautrīgu, lai uzlūgtu glīto rudmati ar ielocēm uz deju. Viņi bija no austrumu puses. Saskačevanas. Albertas. Kaut kur Britu Kolumbijas iekšzemē. Vēl viens vīrietis, kam šķiet, ka tam kas pienākas. Radīsim vēsturi. Manis pēc varam arī iziet ar blīkšķi. Bērni baznīcā ir klusi. Viņi spēlē peles, kas snaikstās pēc siera. Viņi ir Helovīna gaidās. Sniegs. Viņi domā par vakariņām un saldām lietām, cepumiem un lakricu un košļenēm. Kad viņi būs lieli, tad dzirdēs stāstus. Vislielākos. Visbriesmīgākos. Visšausmīgākos. Daži no viņiem būs ieguvēji. Dažiem šķitīs, ka tiem pienākas. Tā saka, ka visi reiz ir bijuši bērni. Tā saka.

 

No angļu valodas atdzejojusi Elīna Vendija Rībena