— Par iemierināšanu pasaulē

Par Ievas Vieses dzejoļu krājumu laikam (Neputns, 2024)

Rakstniecei, māksliniecei, pētniecei un kritiķei Ievai Viesei iznākusi pirmā grāmata. Izdevniecībā Neputns tapušais, Armanda Zelča veidotais izdevums, kurā ir pašas autores radīti attēli, rada sajūtu, ka dzīvojam liberālajā utopijā, kurā varam atļauties ekskluzīvu mākslu, dzeju, filozofiju, nesasteigtību, pesimismu un stāstīt sāpes. Gandrīz A4 lieluma lapās ir atstāts daudz brīvas telpas lasītāja pārdomām un aizklīšanai papīra baltajā tuksenī. Dažkārt tas ļāvis vienā lappusē kompakti ietilpināt garus dzejoļus, kuriem varētu traucēt rindu salaušana un lapas pāršķiršana, bet dažkārt atvērumā ir tikai vienas rindas garuma aforisms, kuru apstaro no lapu šuvuma horizonta līnijas iznirstoša planēta.¹ Satura rādītājā lappušu numuri attēloti kā punkti bilžu mīklā – grūti pretoties vilinājumam ar zīmuli tos secīgi savilkt kopā, atsedzot trauksmainu lauztu līniju. Vēlāk, šķirot lapas, būs redzama keramiska miesa vai gaļa, brūces, atsegti kauli. Šī miesa būs estetizēta, rožaina, sausa un abjektīva, bet dzejoļi vietumis arī slapji kā “nonēsājušies šrapneļu sašķaidītās miesās” un “glumi asiņainās rokās” (22. lpp.).²

Krājuma nosaukums laikam sasaucas ar mūsu laika dzejā pazīstamu³ paņēmienu – novietot uzmanības centrā apstākļa vārdu, partikulu, dežūrfrāzi – it kā necilu vārdu vai vārdu savienojumu, kas ikdienas valodā pildītu tikai nozīmes niecīga modificētāja vai pat tikai pauzes aizpildītāja funkciju. Vārds “laikam” ir daudznozīmīgs, un teorētiski varētu pieņemt, ka krājums poētiski veltīts mūsu laikmetam, taču grāmatā iekodētais pasaulskatījums vedina vārdu tulkot kā partikulu “laikam”, kas norāda uz to, ka runātājam nav stingras pārliecības par izteikuma saturu – trūkst pašpaļāvības vai informācijas par to, kas nākotnē varētu notikt. Nenoteiktību signalizējoši vārdi kļūst par zīmēm, kam piešķirts liels nozīmes vai nozīmes apsolījuma svars. Arī turpmāk krājumā šķietami nepoētiskajai ikdienas valodai dažkārt būs piešķirta svarīga loma – kā motīvā, kur tradicionāli lieli vārdi ir tikai gatavošanās, bet galvenais nozīmes sāpju smagums nokrīt pār lasītāju ikdienišķā, nenoteiktības marķētā frāzē: “cerot ka sāpju dzelmē ir sapratnes atslēga / parasti nav” (11. lpp.). Kā efektīvi un efektīgi lietotas ikdienas valodas piemērs minams arī saīsinājums “LOL” (14. lpp.),⁴ kas dzejolī Meditācija par dzeju kalpo gan kā mantras “OM” aizstājējs, gan kā pašironiskā “joka” (dzejoļa) trāpīgais noslēgums.

Viens no Vieses dzejoļu sevišķās izteiksmes avotiem ir veids, kā autore iesavina – vai līdz galam neiesavina – dažādus simbolus un motīvus. Dzejolī Rudens varone jūtas gauži nelaimīga un prāto, vai kāda personifikācija, piemēram, Rudens vai Vējš nevarētu kalpot kā mierinošas figūras (22. lpp.). Rudens un Vējš šajā dzejolī patiešām kļūst par teatrāliem, personificētiem tēliem, taču saglabājas distance – dabas tēli šeit ir kā kultūrā atrasti simboli, kuriem teorētiski vajadzētu spēt pildīt mierinātāju lomu, taču tie nespēj un tā arī netiek “cieši ieausti” dzejolī kā audumā. Tradicionālu tēlu dekonstrukcija tomēr nav dzejoļa mērķis, un distance nav postmoderni ironiska – visi meklējumi ir īsti un dziļi kā sāpes, un dakteris Klauns šajā dzejolī no auss izvelk ne vien monētu, bet arī norautu kāju, masu kapu un sirdi.

Citi “atrastie objekti” atrodami krājumu ievadošajos dzejoļos, kuros autore spēlējas ar sazvērestības teoriju simboliem – piemēram, reptiliāņiem, iluminātu piramīdām. Šie tēli izmantoti jaunu māksliniecisku jēgu konstruēšanai, sākotnējās nozīmes ironiski novietojot kā dekorācijas aizmugurējā plānā vai velkot līdzi kā blāvas ēnas, kas nes sevī klusus, neskaidrus un ne visai pārliecinošus draudus. Seši dzejoļi, kas nosaukti par meditācijām, veido ciklu, kura ģeogrāfiskajā telpā vairākkārt atgriežamies Rīgā, Esplanādē – pamestajā viesnīcā Rīdzene un pie Raiņa pieminekļa. Atrasto objektu kolekcijai – piramīdām, viesnīcai – pievienojas izžuvusī upe Rīdzene un Raiņa piemineklis. Tukšā viesnīca gan burtiski ilustrē, gan simbolizē nākotnes cerību plūsmas pārtrūkšanu, dzīves apstāšanos un iztukšotību, savukārt Raiņa piemineklis saistīts ar dzeju un dzejošanu. Tos abus vieno kapličas tēls: pieminekļi tiek būvēti mirušajiem, miruši ir klasiķi, un dzejas izcilība ir ambivalenti saistīta gan ar rakstīšanu mironīgajai Mūžībai, gan ar dzejnieces vajadzību tomēr atrast savu vietu šajā pompozajā, aukstajā un akmeņainajā ainavā. Rainis ir tikai nesasniedzams piemineklis, taču ir iespējams parunāties un būt “uz tu” ar Aspaziju – sievieti, kura bijusi pieminekļa sieva.

Viesei bieži izdodas pierādīt, ka dzejoļa formai ir pamats un jēga. Piemēram, viesnīcai Rīdzene veltītajā dzejolī, kas vēsta par bezizeju un strupceļu, arī forma ir iekšupvērsta, veido apļveida struktūru – dzejolis sākas un beidzas ar frāzi “Viesnīca ciet”, bet noslēgumā tai kā durvju aizciršanās pievienojas izsaukuma zīme (10. lpp.). Krājuma turpinājumā dzejolī Telpa bez durvīm (25. lpp.) autore turpina analizēt bezizejas tēmu, liekot frāzēm pīties un griezties ap savu asi; palīgos tiek ņemts pat ilustratīvs palindroms “zen – nez”. Un patiešām – esam jau noticējuši bezizejai, kad autore mūs palaiž brīvībā, norādot uz loģisku kļūdu, paradoksu tajā, ko nupat sacījusi: ja ir iespējama atgriešanās telpā, no kuras nevar izkļūt, tad jābūt iespējai arī tikt no tās laukā.

Mūsu laika dzejā jau tik iemīļotais frāzes atkārtojums, emocijas kāpinošs rečitatīvs kalpojis par pamatu tādiem simfoniskiem dzejoļiem kā Turp (44. lpp.). Teksts viļņojas, uzplūst un noplok kā jūra, pie kuras dzejoļa gaitā nonāk tā varoņi. Formas ziņā pamatoti jeb formu un saturu savstarpēji papildinoši arī grafiskie dzejoļi: tekstā Smiltis (19. lpp.) burti irdeni sagrupēti un nudien atgādina mitras smiltis, savukārt dzejolis dzejoļa virsraksts vēl skatās tevī, bet tā miesa pagriezusies profilā ilustratīvi attēlo tieši to, kas nupat pateikts (37. lpp.).

Vieses izteiksmes līdzekļu un tēmu repertuārā ir arī dzejoļi, kas tiecas kļūt par spēka vārdiem, kas grib burties un stāstīt par cilvēku paaudžu saiknēm cauri laikiem; viens no raksturīgiem šī stila piemēriem ir dzejolis Kvēpināšana, kurā autore aicina (vārdos neizteikto) pacelt virs galvas un saukt savas dzimtas spēcīgo sieviešu vārdus (60. lpp.). Saprotu ieceri, bet neizdodas iešūpoties līdzi dzejoļa noskaņai, kā nedzērušam neizdodas iejusties gadsimta ballītē. Toties nekavējoties dedzīgi un uzticīgi identificējos ar domu, kas pausta līdzīgi mērķētā dzejolī Atceries, atkārto: “Atkārto šo brīdi, kurā tavi radi ieaijā, ieaicina, iemierina pasaulē.” (6. lpp.) Nudien, pasaule ir visai biedējoša vieta, mazi bērni tik gauži un bieži raud, it kā to nojauzdami, un vecāki viņus paaudzi pēc paaudzes “iemierina” pasaulē. Esamības plūsmai man izdodas pieskarties arī garajā dzejojumā Bezsvara stāvoklis, kas kā Terensa Malika filma Dzīvības koks panorāmiski ved lasītāju cauri cilvēka piedzimšanai, bērnībai, pieaugšanai, nebeidzamai cīņai, cīņas zaudēšanai un jaunai savas esamības atrašanai.

Noslēgumā jāpiebilst, ka laikam ir no tiem krājumiem, par kuriem gribas turpināt kaut ko piebilst arī tad, kad recenzijas izlasāmais apjoms ir izsmelts. Gribētu veltīt apcerējumu dzejolim Vizītē pie hidroreptiliāņiem (5. lpp.), savukārt pie teksta Runā (35. lpp.) nāksies atgriezties vēl vairākas reizes, lai tiktu tam cauri bez noslīkšanas. Nevis laikam, bet pavisam noteikti autorei ir izdevies atrast kādu “jaunu zīmi mirkļa struktūrā” (54. lpp.).

1. Agnija Ābiķe recenzijā par Vieses grāmatu saka, ka viņu dažkārt mulsinājis teksta mērogs pret pārējo tukšo laukumu (Ābiķe A. Celties augšup. Delfi.lv. 2024. 19. dec.). Es brīvo telpu sajutu kā atļauju kaut ko tur uzrakstīt – komentēt vai jautāt dzejolim.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Šeit un turpmāk citāts pēc: Viese I. laikam. Neputns, 2024.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Piemēram, Semjona Haņina krājumos Tikko (2003), Bet ne ar to (2017), Ne tā (2019).  (atpakaļ uz rakstu)
4. Cita starpā šī burtu kopa caur Īsziņu vārdnīcu jau iefiltrējusies vispārējā latviešu valodas vārdnīcā. Sk.: Spektors A. u. c. Tēzaurs.lv. 2025. Ziemas versija. Tiešsaiste: https://tezaurs.lv/LOL.  (atpakaļ uz rakstu)