— Pieci veco laiku dzejoļi

 

Dienvidu ainava

Tas būtu nožēlojams, mazisks ideāls – rakstīt tikai vienai tautai: filozofiskam garam šis ierobežojums ir pilnīgi neizturams.
Frīdrihs Šillers

Man nav filozofiska gara, toties ir laba pase – esmu ieradies rakstīt dzeltenā pilsētiņā, kas izskatās pēc saulē izbalējušas fotogrāfijas. Brokastīs ēdu kruasānu ar marmelādi, dzeru kafiju ar putotu pienu, novakarē pastaigājos gar ezeru, mādams dīkajiem burātājiem. Man jāatceras, ka laivas ir gaišzilam papīram piesprausti tauriņi. Kad beidzot satumst, uzvelku žaketi un sēžos pie loga, it kā dzeja būtu darbs, it kā es norīkots aprakstīt latvietim dienvidu ainavu. Pamalē cipreses un kalni, bet te uz galda saburzītu lapu kupenas.

 

Karjers

Jēkabpils, 21. gs. sākums

Ko zina briļļains puika par appludinātu dolomīta karjeru, kur vietām atsegušās radzes, pārlido zīriņu bari un peldas mākoņi? Apsēdies uz mūrīša, viņš vēro baptistu kristības, kā viņi ieguļas tumšajā ūdenī, lai pēc tam, brīvi no grēkiem, iznirtu jaunai dzīvei. Citkārt raugās tālumā, iztēlojoties kaujas starp salu valstiņām – mazas, taču apņēmīgas vienības, kliedzienus un deguma smaku. Ziemā klīst gar tām, melns uz balta, līdz piepeši iekrakšķas ledus un viņš atgriežas krastā, kur, dusmīgi smēķēdams, jau gaida vectēvs. Tikai vēlāk viņam stāstīs, ka šeit noslīka mātes lielā mīlestība – mašīna naktī ieslīdējusi ūdenī, varbūt viņš iedzēris un aizmidzis. Bet tagad ir atkusnis, un puika uz divriteņa, šallei plīvojot, laižas no kalna pretī karjeram, pašā pēdējā brīdī, gandrīz par vēlu, bremzē.

 

Nakts ziņu meitene

Rīga, 2007

Iepazināmies akadēmijā kādā rudens dienā, kad viņa šķelmīgi uzrunāja mani uz jūs: “Vai neiebilstat?” un apsēdās tieši blakām, kaut auditorijā bija daudz brīvu vietu, gluži kā aicinātu, lai slepus vēroju viņas perfektās sejas kontūru, apvelkot to ar atmiņas zīmuli. Viņa radio lasīja nakts ziņas, un samtainā balss slīdēja pār mežos iegrimušo valsti, bezkaislīgi vēstīdama par tās pilsoņu nelaimēm. Kad viņa bija atvadījusies no klausītājiem, pagriezos gultā pret sienu un ilgi domāju par viņas trauslo, zēnišķo augumu, no kura nāk šī balss, kas ceļo ar dūmiem un pūcēm un neļauj man iemigt. Vēlāk viņa pameta radio, izstājās no akadēmijas un devās studēt uz Londonu, bet es paliku šeit, arvien pūloties iemīlēt kādu dzejnieci.

 

Aleksandra Sļusareva fotogrāfijas

Rīga, 2011

Šīs pilsētas ielas, protams, ir nejēdzīgi taisnas, tādēļ maskavietis fotografē parka celiņus – caur putekļainu logu vai koku zariem –, taču bez cilvēkiem, it kā viņi nosebojušies. Tālumā var redzēt namu rēgainās aprises, kur kāds skrien pa gaiteni ar pelēku mapi, kamēr ārā sprāgst pumpuri, mirdz ūdens un smiltīs spoguļojas stiebri. – Pametuši izstādi, mēs satikām miegainus ļaudis smagos mēteļos un patvērāmies kādā pagalmā, piesnigušā, gandrīz melnbaltā. Apkārt augsti, metafiziski mūri, kas glabā paši savus attēlus, – maskavietis noteikti neietu tālāk, vien smaidot skatītos šai pilnībā. Tur nebija zābaku pēdu, un mēs sazvērnieciski sadevāmies rokās.

 

Neona eņģelis

Lapotnes ik rītu paceļas gaisā lēni un smagi kā pasta baloni – atmiņas no deviņpadsmitā gadsimta, no kvēpainām debesīm. Beidzot uzmodušies, ļaudis stāv aizlaistos dārzos, gari žāvājas. Iespējams, pasaule arvien pieder gliemežiem un pulksteņiem. Tikmēr pilsētā virs katafalka raustoties izdeg neona eņģelis, netālu ģimnāzistes dala vaniļas cigareti, saldu kā alkas pēc jaunas dzīves. Re, muša ielido trauku veikalā, taču nav neviena, kas to uzpūstu, tikai krēsla pasludina uzvaru pār telpu, sen iekarotu un aizmirstu. Vai šonakt izdegs arī mēness un, ja izdegs, vai tas palīdzēs iemigt?