— Karš no aizmugures puses

Andrijs Ļubka (Андрій Любка, 1987) – ukraiņu rakstnieks un tulkotājs, brīvprātīgais. Sācis kā dzejnieks, turpmāk vairāk pievērsies prozai un jau ar savu pirmo romānu Karbīds (Карбід, 2015) par ukraiņu kontrabandistiem nokļuvis prestižās BBC Gada balvas finālistu sarakstā, savukārt pēc romāna poļu tulkojuma iznākšanas – Centrāleiropas literatūras balvas ANGELUS finālistos. Par eseju krājumu Saudade (Саудаде) saņēmis Jurija Ševeļova balvu. Daudz tulkojis un atdzejojis Balkānu autorus. 

Lielā kara sākumā Andrijs Ļubka sāka gādāt Ukrainas Bruņotajiem spēkiem automašīnas: pirka, remontēja un pats sēdās pie stūres, lai tās nogādātu frontē. Ar viņa pūliņiem pie karavīriem nonākuši vairāk nekā 350 auto; viņš saņēmis Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka un Ukrainas Aizsardzības ministra medaļas. Trīs še publicētās esejas ir no 2024. gadā iznākušā krājuma Karš no aizmugures puses (Війна з тильного боку), kas jau iznācis arī tulkojumā poliski.

Pirmdien, 2025. gada 3. martā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiks publiska diskusija Pasaule krievijas pilnmēroga iebrukuma 3. gadadienā. Karš. Propaganda. Draudi. Tās dalībnieku vidū būs arī Andrijs Ļubka.

Māra Poļakova

 

On the Road

Par visu, kas notiek, gribas uzrakstīt vienā bezgalīgā teikumā – jo tam ir viena ideālā skaņa: ceļš, gara asfaltēta šoseja, kas vijas tālumā, pazūd aiz apvāršņa, gaist aiz līkuma, vilina sekot,

braukt – tā ir labākā mūsu darba daļa, no debesīm Ukrainu nesaprast, grūti sajust to vilcienā, kad aizmiedz un visu noguli, Ukraina jāizbraukā pie auto stūres,

jo Ukraina – šī kontinenta lielākā valsts – ir Eiropas Amerika,

izgaršo to, ieniris automobilī, kas no rietumkrasta traucas uz austrumiem, kas uz rietumu robežu lido no austrumgala, izbaudi šo ceļu,

pusotrs tūkstotis kilometru, pusotra diennakts bez miega un atpūtas augšā un lejā pa kalniem, caur ciemiem un miestiņiem, pa līkloču apvedceļiem, kas apjož novadu centrus, lauki un mežu joslas, ēnainie sili un gravas, dodies stepes klēpī, lai sajustu sevi kā smilšu graudu, ko aiznes vējš,

kā ripojošu zāles kamolu, kas pārtiek no ceļa, no tālēm, no ainavu maiņas, 

ceļš ir narkotika, pie kuras tik ātri var pierast,

braucot pa maršrutu atkal un atkal, tu padari ceļu par savu, zinot no galvas ik ieloku, ieplaku, glāsti to kā mīļotās ķermeni, ik centimetrs kā noskenēts ar pirkstu galiem, kā noskūpstīts un sasildīts, 

no Užhorodas braukt uz Donbasu nozīmē sagaidīt rītausmu ceļā, kad saule lec tavā vējstiklā – tur, kur tai jāuzlec, austrumos, kurp dodies,

un sārtais mirdzums tik lēni skauj krēslu, lai jau pēc brīža majestātiski iemirdzētos un caur stiklu salūztu visās spektra krāsās,

mudinot tevi atvērt logu, ielaist salonā gaisu un sākt jaunu dienu, 

kad neesi gulējis vairāk nekā diennakti un riteņu dūkoņa fonā jau šķiet kā dabas skaņa,

piepeši apziņa paver šauras durtiņas, ļaujot smadzenēm uzsūkt sevī ceļu,

tavā sirdī tās iezīmē apvidus kartes kontūras, padarot tevi par daļu šīs telpas,

un telpa nu ir daļa no tevis, nav vajadzīgi nedz ķīmiskie savienojumi, nedz zālītes, nedz šamaņu maisījumi – tu vienkārši neguli un brauc uz priekšu, naktis un dienas mijas, tu tikai klausies mūziku un riepu švīkstoņu pret asfaltu, lai

reaģē dzinējs uz visām tavām garastāvokļa un bioritmu svārstībām, līdz vienā brīdī nāks atklāsme, ceļš ielauzīsies tavos krustos, sajutīsi, kā tas ceļas augšup pa mugurkaulu, skriemeli pa skriemelim, kā vijīga čūska

iekļūstot smadzenēs – rītausmas uzliesmojums, austrumu gaisma, 

pakļaujies tai un atbrīvojies no ego, brauc un kaifo, stundām ilgi esi pats savās domās un atmiņās, 

ceļš savā ziņā ir grēksūdze, 

brauc to līdz galam, tad, neparādījis pagriezienu, 

strauji apgriezies, spied gāzi grīdā, 

laid vaļā visus zirgspēkus, kas ieslodzīti maģiskajās trubās un caurulītēs,

verdošajās alķīmijas kolbās un sprauslās, apseglo šo spēku,

lai kusties uz priekšu, lai neapstājies.

 

Trauksme Bahmutā

Katra gaisa trauksme ir unikāla un neatkārtojama. Tās skan savādāk dienā nekā naktī un ziemā nekā vasarā, dažādos toņos atkarībā no ģeogrāfiskajām koordinātēm un ierīcēm, kas pārraida sirēnu. Lūk, dažas no tām.

               Vēls vakars, 2023. gada ziema, komandantstunda Harkivā. Nakšņoju viesnīcā pēc uzstāšanās literārā sarīkojumā. Viesnīcā ir patvertne, bet darbiniece uzņemšanā, mani reģistrēdama, pateikusi, ka turp dodoties tikai ārzemnieki. Man vēl tobrīd iešāvās prātā: diez, viņa to domāja atbalstoši vai nicīgi nosodoši? Lasu grāmatu, dzirdu slāpētu būkšķēšanu kaut kur pilsētā, paskatos pa logu un redzu uguns atblāzmu no sprādzieniem. Būkšķ vēl un vēl, nakts debesis noklāj dzirksteļu un šķembu lietus. Meklēju ziņas vietējā plašsaziņā un noskaidroju, ka trāpīts pirotehnikas noliktavai, tāpēc tāda uguņošana debesīs. Rakstu sievai, ka viss kārtībā, esmu dzīvs. Un tikai tad Harkivā sāk skanēt trauksmes sirēna – līdz pilsētām krievijas pierobežā raķetes nonāk ātrāk nekā brīdinājumi par briesmām.

              2022. gada rudens, Užhoroda. Esmu tikko aizvedis meitu uz bērnudārzu un atgriezies mājās, lai ieietu dušā. Aiz loga sāk gaudot gaisa trauksmes sirēna. Nolamājos un atkal saģērbjos, lai dotos pēc meitas, jo bērnudārzā mazie tiek vesti uz bumbu patvertni vecā, drēgnā pagrabā, kur ož pēc pelējuma un kartupeļiem. Arī, ja trauksmes sirēna atskan klusajā stundā, kamēr bērni guļ, viņus tik un tā modina un ved uz pagrabu – tāds ir protokols. Kaut arī Užhorodā visi ir pārliecināti, ka uz šejieni neviena raķete nekad neatlidos, jo pilsēta atrodas uz robežas ar ES. Es tādas ilūzijas neloloju, tāpēc, ja vien iespējams, vienmēr savācu mazo no dārziņa – labāk, lai ir kopā ar mani.

              2023. gada vasara, vēls vakars, Užhoroda. Lasu meitai priekšā pasaku un ieklausos viņas elpā, cerēdams, ka beidzot viņa nomierināsies un iemigs. Pa atvērto logu iebrāžas gaisa trauksmes sirēnas skaņas. Sirdsdarbība paātrinās automātiski. Mazā saraujas, un miegs acumirklī ir prom. Viņa sāk kaut ko šļupstēt par “tlauksmi” un “laķetēm”. Tāds ir divgadīgas ukrainietes vārdu krājums.

             2022. gada maijs, Bahmuta, pusdienlaiks. Esam atveduši karavīriem pikapu un daudz visādu derīgu lietu – no bruņuvestēm līdz guļammaisiem un enerģijas dzērieniem. Septiņi mēs un apmēram pusotrs desmits kareivju. Runājamies, smejamies, iztaujājam par kaujām Popasnas apkārtnē, interesējamies, kāda nu ir pieredze mūsu draugiem, kas vēl pirms trim mēnešiem bija teātra aktieri, bet tagad stāv mūsu priekšā ar automātiem. Atskan gaisa trauksme, un acumirklī ap mums nav vairs neviena. Mantu kaudze turpat uz asfalta, tai apkārt mēs, brīvprātīgie, bet karavīru nav. Līdz ar pirmajām sirēnas skaņām visi metušies uz visām pusēm: kāds pikapā pamucis tālāk no ēkām, citi prom pēc ķiveres un bruņuvestes, atlikušie noslēpušies pazemes patvertnē. Es šokā, jo nebiju vēl sastapies ar tik strauju un nepārprotamu reakciju uz trauksmes sirēnu: Užhorodā kara trešajā mēnesī no tādām skaņām neviens nepārtrauc pat kafijošanu restorāna terasē. Sanāk tā, ka trauksme Bahmutā un trauksme Užhorodā ir divas dažādas trauksmes…

             2022. gada jūlija sākums, Berlīne, pilsētas vilciena vagons. Dodos uz savu pirmo ārzemju uzstāšanos kopš pilnmēroga iebrukuma, pūlos prātā sakārtot pamata tēzes, jo vāciešiem pateikt gribu daudz, bet paneļdiskusijā laika būs maz. Pēkšņi telefons man kabatā sāk gaudot – gaisa trauksme manā dzimtajā pilsētā. Man piemetas šausmīgas bailes, jo sieva tur ir viena ar meitu, kamēr es, kā par sodību, – Berlīnē. Panikas lēkme: man sāk likties, ka tieši šoreiz – maksimālās cūcības likums – raķete noteikti atlidos uz Užhorodu. Trīcošām rokām ņemu telefonu, pūlos izslēgt brīdinājumu lietotni un uzrakstīt sievai; berlīnieši aizkaitināti skatās uz mani, jo es traucēju viņu mieru. Man sametas kauns par to, ka mēs tiekam iznīcināti. Vāks kaut kāds.

             2023. gada vasara, Zaporižja, nakts. Atgriežamies no tikšanās ar karavīriem dienvidu frontē, uzņemam kursu uz Užhorodu. Mums ir dokuments, kas teorētiski atļauj pārvietoties pa visu Ukrainas teritoriju arī komandantstundā, bet šoreiz tas nav ticis ņemts vērā, un mums nākas apstāties un gulēt turpat kontrolpunktā. Iemesls – Zaporižjā mums jābrauc pāri Dņipras tiltam, kas reizē ir arī Dņiprohesa aizsprosts. Pastāv liela iespēja, ka krievi, kas pavisam nesen jau iznīcinājuši Kahovkas HES aizsprostu, tēmēs savas raķetes tieši šurp. Ja tā patiešām notiks, var sanākt, ka esam aprakti gruvešos. Taču pilnīgi iespējams, ka mums ir unikālas skatītāju vietas un mēs ieraudzīsim kaut ko tik ārkārtēju, ka atcerēsimies to līdz mūža galam. Es pat pierakstu ideju esejai par ruinomāniju – īpašu psihisku traucējumu veidu, kad kara laikā cilvēks visu, ko vien redz sev apkārt, automātiski iztēlojas izšķaidītu un nosvilinātu. Tāda slimu prātiņu izklaide.

               Kaut kad, jau pēc kara, mūsu rīcībā būs apkopota pilnīga gaisa trauksmju statistika. Simtiem un tūkstošiem sirēnu, trāpījumu vietu, saskaitītu upuru. Mēs zināsim precīzu to stundu skaitu, ko šajos gados būsim pavadījuši gaisa trauksmes stāvoklī. Daļu no tām atcerēsimies īpaši spilgtās detaļās. Pēc divdesmit gadiem jautāsim draugiem: bet ko tu darīji tieši tās tur gaisa trauksmes laikā?

               Man tā būs arī pašam sava frāzes “kaut viņi nosprāgtu” lietojuma bilance. Jo ikreiz, kad dzirdu sirēnu, es nosūtu izplatījumā tieši šo vēlējumu. Ceru, ka tas tiks sadzirdēts.

 

Orientālisms

Ir viens visiem zināms noslēpums, par kuru maz runā, bet visi zina. Es to izjūtu visu laiku, kad esmu Rietumos un saskaros ar turienes auditoriju. Pat mūsu lielāko atbalstītāju un sabiedroto balss tonī jūtama tāda kā augstprātība, kas apliecina, ka viņi (varbūt neapzināti) uzskata, ka ar mums karš ir noticis tāpēc, ka mēs, ukraiņi, esam to pelnījuši, un domā, ka pie viņiem gan tāds karš nevarētu notikt, jo viņi ir citādāki, labāki, rietumnieciskāki. Jā, karš Ukrainā ir briesmīgs, bet tas ir Ukrainā, pie mums gan tas nav iespējams. Jo… Var atrast simtiem izskaidrojumu, un tie galvenokārt norāda uz orientālismu.

Es labi saprotu viņu domu gājienu, jo pats līdz 2022. gada 24. februārim domāju tieši tāpat. Ka krievijas uzbrukums noteikti būs, bet tās būs izolētas kaujas kaut kur starp Krimu un Donbasu. Ļaunākajos murgos es nebūtu iedomājies par raķešu apšaudēm uz Frankivsku vai Ļvivu, Čerņihivas un Trostjanecas izpostīšanu, īstu civiliedzīvotāju genocīdu Kijivas apgabalā vai zvērīgu Mariupoles aplenkšanu.

Tikai pirms dažiem gadiem līdzīgi kara noziegumi tika pastrādāti Sīrijā, bet pirms trīsdesmit gadiem – teju vai mūsu kaimiņzemē Bosnijā, kas vēl aizvien nav atguvusies no šī briesmīgā kara sekām. Daudzus gadus es pētu karu bijušajā Dienvidslāvijā, esmu iztulkojis par to grāmatas desmit, bet kaut kā neapzināti prātoju: “tas bija viņu karš, bet pie mums tas nav iespējams”. Galu galā, salasījies atmiņu apceres un grāmatas par Otro pasaules karu, biju pārliecināts, ka Eiropa nekad vairs negrims šādās šausmās. Varu derēt, ka šodien daudzi Eiropas Savienības pilsoņi, tostarp mūsu kaimiņvalstīs, domā tieši tāpat.

Tagad, kad karš Ukrainā plosās jau pusotru gadu, es atminos savu attieksmi pret baismīgo karu Sīrijā. Es to pārdzīvoju ļoti asi, daudzus savus tekstus veltīju kara noziegumiem un nepieciešamībai iežēloties par bēgļu likteni, kā arī rūpīgi sekoju līdzi ziņām no turienes. Bet teikšu jums patiesību: analizēdams to karu, es domāju, ka Ukrainā kas tāds nevar būt. Mēs taču esam Eiropā! Ka Sīrijā ir tuksneši, arābi, musulmaņi, fanātiķi, tur ir iespējamas zvērības, bet pie mums, mūsu omulīgajā Eiropā, kas tāds ir neiedomājams, jo mēs visi esam guvuši Otrā pasaules kara sāpīgo mācību! Šodien atminoties savu attieksmi pret karu Sīrijā, es jūtu kaunu: tolaik (kopš 2014. gada) Ukrainā jau bija ienācis karš, lai arī hibrīdformā, un es naivi domāju, ka raķešu triecieni pilsētām, teātru un slimnīcu bombardēšana un civiliedzīvotāju apšaude – tas uz mums neattiecas. Svētā vientiesība! Kāds es biju idiots, kāds es biju orientālists.

Neapšaubāmi, visa iepriekš aprakstītā “loģika” ir tipiski orientālistiska, un zīmīgi ir tikai tas, ka līdzīgi domāja kāds Austrumu iedzīvotājs, tikai šajā gadījumā – Austrumeiropas.

Lai gan Sīrijā krievijas armija arī parādīja visai pasaulei, ka ļoti bieži savos noziegumos tā spēj aiziet tālāk par pašu ISIS. Tieši krievi bija tie, kas līdz pamatiem nopostīja Sīrijas pilsētas, lietoja ķīmiskos ieročus un aizliegtu munīciju un civilos uztvēra kā labāko mērķi. Un tad – visnotaļ krievijas deģenerētā cinisma garā – uz sagrautās Alepo drupām viņi rīkoja simfoniskās mūzikas koncertus, kurus diriģēja Kremlim pietuvinātais Gergijevs. Jāteic, Sīrija krievu armijai ir kļuvusi par mācību poligonu, par savu ieroču izrādīšanas show room un reklāmas gājienu, kura mērķis ir radīt mītu par krievijas varenību. Rietumi uz visiem šiem kara noziegumiem nereaģēja tik aktīvi, jo arī tur ļaudis vadījās pēc orientālistiskas loģikas: nu ko lai dara, tādas lietas Tuvajos Austrumos vienkārši notiek…

Man kā rakstniekam un brīvprātīgajam ir unikālas iespējas veikt savus privātos (un nereprezentatīvos) sociokulturālos pētījumus. Patiesi, kā brīvprātīgais es bieži uzturos Ukrainas austrumos, Donbasā un dienvidos, saskaros ar cilvēkiem, kas pārdzīvojuši okupāciju, ar militārpersonām, kas redz krievus savu ieroču tēmēklī, un vietējiem iedzīvotājiem, kuru mājas faktiski atrodas uz frontes līnijas. Bet kā rakstnieks es diezgan bieži dodos uzstāties uz Rietumiem, braucu tūrēs pa Vāciju un Šveici, kā arī uzstājos Zviedrijā, Čehijā, Albānijā, Norvēģijā un Polijā. Tā nudien ir ļoti netipiska pieredze – no vācu bibliotēkas doties uz Ukrainas fronti. Jo daudzi dodas uz Berlīni un daudzi dodas uz Kramatorsku, bet nebūt ne visiem izdodas apvienot šos divus punktus.

Šo punktu apvienošanas pieredze bieži vien ir sāpīga. Tā ir sava veida hibrīda realitāte, izkropļota un izliekta laiktelpa, kad Berlīne un Kramatorska ir vienas un tās pašas pasaules daļas, bet vienlaikus šķiet atrodamies dažādās galaktikās. Pietiek ar nelielu telpisku pārmaiņu, lai sajustu milzīgas pārmaiņas laikā. Tiklīdz tu šķērso Ukrainas kontrolpunktu un nonāc ES teritorijā, rodas iespaids, ka šeit valda dzīve “pirms 24. februāra”. It kā, šķērsojot robežu Čopā, tu ne tikai dodies no vienas valsts uz otru, bet arī no 550. kara dienas, t. i., 574. februāra, uz 23.

Mēs, ukraiņi, zinām, ka šis iespaids ir maldīgs, ka dzīve ir mainījusies un nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms pilnmēroga iebrukuma. Bet Rietumos valda aplams uzskats, ka šis karš viņus neskar, ka tas ir iespējams tikai pie mežonīgiem slāviem viņu atpalikušajā Eiropas Orientā. Un sirdsapziņas mieram viņi var piešķirt dažus miljardus humanitārajai palīdzībai, sagādāt – vienmēr par vēlu – nedaudz ieroču un tad atkal gremdēties ilūzijā par savu pārākumu un drošību.

Es nenosodu rietumeiropiešus, jo līdz 24. februārim, atkārtošos, arī pats tāds biju. Es uzskatīju, ka šāds karš pie mums nav iespējams, ka lielās tanku kaujas Eiropas laukos nekad vairs neatkārtosies, ka mūsu kontinentā nav reāli nomest bumbu tieši uz teātri, kas pilns ar pārbiedētiem cilvēkiem.

Pirmajos kara mēnešos es vēl ticēju, ka cilvēkus Rietumos var atmodināt, ka var līdz viņiem aizkliegties, visu viņiem uz pirkstiem izskaidrot. Tagad esmu skeptiskāks savās gaidās: šķiet, ka dažu kļūdainu pasaulskatu sekas ir jāpiedzīvo uz savas ādas – tikai tad mācība tiek apgūta. Iespējams, katrai paaudzei ir jāiziet sava skola, lai atcerētos, ka demokrātija, drošība un miers nenāk par velti, bet gan tiek iegūtas ar ieročiem rokā. Un katrai paaudzei tās jāizkaro no jauna, atkal atklājot to piemirstās kvalitātes.

Šis karš mūs ir piemeklējis ne tāpēc, ka esam ukraiņi, pareizticīgie vai dzīvojam Austrumeiropā. Šis karš ir šeit tāpēc, ka cilvēka dabā pa daļai vienmēr mīt tīrs un neslēpts ļaunums, kas nāk iznīcināt un nogalināt. Šodien ļaunums ir atvēris durvis uz Eiropu un mēģina priekšnamā nožņaugt Ukrainu, taču tas nenozīmē, ka tas apstāsies un nedosies uz tālākām istabām.

Tāpēc, dārgie kontinenta kaimiņi, neesiet orientālisti – aizsargājiet sevi!

 

No ukraiņu valodas tulkojuši Linda Vītuma, Anete Simanovska un Dens Dimiņš