— “Vai kalns mani apēdīs?”

Par Baņutas Rubess romānu Te bija Brunis (Latvijas Mediji, 2024)

Brīžos, kad “visa zeme brēc pēc palīdzības”¹ un kad zūd pārliecība par izvēles brīvības iespējām draudīga pārspēka priekšā, kāda maza cilvēka naivi bērnišķīgs jautājums “Vai kalns mani apēdīs?” (166. lpp.) liek gan pasmaidīt, gan arī ietver liela izmisuma un baiļu spēku. Vai mežonīgā straume mani aizraus prom no sevis paša? Vai pārspēka vilnim iespējams tikt cauri sveikā? Kā to izdarīt? Ko nāksies zaudēt? Un vai tam ir kāda augstāka jēga?

Kanādā dzīvojošās rakstnieces, dramaturģes, režisores, lektores Baņutas Rubess dokumentālais romāns Te bija Brunis jaunajā romānu sērijā Latvijas kods ir izdots laikā, kad apkārt virmo tieši tik sakāpināti jautājumi. Tas vēsta par Otrā pasaules kara virpulī ierauto autores tēvu Bruno Rubesu (1926–2009), cilvēku, kurš Latvijā zināms kā trimdas latviešu kultūras veidotājs, uzņēmējs, nozīmīga personība Latvijas Bankas darbībā. Taču romānā viņu iepazīstam kā pavisam jaunu puisi, kurš spēlē vijoli un jaunības satraukumā traucas pretim lielajai dzīvei, līdz šo dabiskās pieaugšanas ceļu pāršķeļ iesaukums Latviešu leģionā, 15. SS Waffen-Grenadier divīzijā. Ieraugām viņu arī kā Baņutas tēvu, kura dzīves pieredze likusi meitai sasaukt kopā aizgājušo laiku un mūsdienas, vienlaikus gan liecinot par reiz notikušo, gan arī brīdinot par varas spēļu allaž nemainīgo mežonību.

Vai latviešu literatūra?

Latviešu trimdinieku pēcteces angliski rakstītais un Ievas Lešinskas latviskotais darbs aktualizē kādu būtisku jautājumu – kā un vai redzam šo darbu latviešu literatūras kopainā? Kas ir latviešu literatūra mūsdienu multikulturālajā pasaulē? Vai tajā joprojām iekļaujam tikai tos darbus, kas rakstīti latviešu valodā? Vai kā savus pieņemam arī citā valodā tapušus, bet latviskas izcelsmes autoru darbus? Vai varbūt par savai rakstniecībai piederīgu esam gatavi uzskatīt latviskai videi adresētu literatūru, kas tapusi jebkurā citā valodā? Tā kā grāmatas pamatā ir angļu valodā tapis dokumentālais romāns Bruno Slept Here, kas ir autores radošās rakstīšanas maģistra studiju rezultāts Gvelfas Universitātē, no vienas puses, tas aktualizē visus minētos jautājumus. Taču, raugoties no otras puses, Rubess ir tās latviešu trimdas paaudzes pārstāve, kuras dzīves saistībai ar Latviju jau sen vairs nav nekādu šķēršļu un viņas daudzveidīgā radošā darbība, neapšaubāmi, ir viena no Latvijas kultūras vērtībām, tāpēc šādiem jautājumiem vairs nebūtu vietas. To apliecina arī izdevniecības Latvijas Mediji redzējums un projekta vadītājas Lindas Kusiņas-Šulces pārliecība par Rubess darba nozīmīgumu.² Tomēr šis romāns, kas uzskatāms par latviešu posttrimdas literatūras piemēru, tā oriģinālvalodas dēļ potenciāli izkrīt no nacionālās rakstniecības pamatplūsmas, īpaši sarežģītā situācijā nostādot literatūras vērtētājus. Paredzams, ka tas varētu palikt oficiālās atzinības perifērijā, jo nav skaidrs, kā to kategorizēt. Turklāt šādā gadījumā vērtējams ir gan rakstnieka, gan tulkotāja veikums.

Izceļot Ievas Lešinskas ieguldījumu romāna latviskošanā, jāatsaucas uz autori, kura pateikusies tulkotājai par teksta pasargāšanu “no muļķīgām kļūdām” (362. lpp.). Jāsaka, ka Lešinska ne tikai ieviesusi precizitāti vēsturisku detaļu apzīmēšanā,³ bet arī spējusi oriģinālo tekstu pārradīt tā, ka tajā itin kā dzirdam Rubess latviskās valodas skanējumu, kurš veidojies angļu valodas klātbūtnē, taču atbalso arī trimdas un posttrimdas paaudzēm raksturīgu izteiksmi un vārdu izvēli. Romāns skan tā, it kā būtu trimdas pārstāvja latviski rakstīts teksts un gluži organiski tiecas iekļauties latviešu oriģinālliteratūras laukā. Tā valoda ir lakoniska, tieša un trāpīga, nereti – asa kā aisberga redzamā daļa, zem kuras rodamo emociju leduskalnu ļauts apzināt katram pašam atkarībā no savām spējām un vēlēšanās to darīt. Jādomā, ka valodas skaidrība, kas ievērojami izceļ šo darbu pagājušā gada latviešu romānu klāstā, ir autores un tulkotājas sadarbības rezultāts.

Vēl viens iemesls, kāpēc Te bija Brunis parādīšanās ir notikums latviešu literatūrā, balstīts iepriekš minētajā daļējā distancētībā no latviskās literārās vides. Rubess stāstījusi, ka darba pirmā recepcija Kanādā viņai ļāvusi saprast, kā Latvijas specifiskajai vēsturiskajai pieredzei veltītu literāru tekstu uztver auditorija, kurai nav nekāda priekšstata par konkrēto tēmu. Bez šaubām, tas ir spēcīgs filtrs, kas var parādīt literāra darba pašvērtību un dzīvotspēju ārpus lokāli šauras vides. Un otrādi – šajā lokālajā vidē tas ienes svaigu, no pamatplūsmas atšķirīgu intonāciju.

Vēsturiskās, biogrāfiskās un autobiogrāfiskās prozas plūsmā

Te bija Brunis latviešu literatūru atsvaidzina ne tikai valodiski un stilistiski – tas grodi iekļaujas un papildina vēstures un atmiņas literāro interpretāciju plūsmu, kas turpinās jau kopš 2014. gada, kad sāka iznākt sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts (2014–2018) romāni un cits pēc cita parādījās tai radniecīgi darbi. Šajā tendencē pakāpeniski iezīmējusies uzmanības pārvirze no vēstures traumatiskās pieredzes uz vēstures izdzīvotāju, ko apliecina latviešu literatūras klasiķiem veltītā sērija Es esmu… (2020) un citu biogrāfisko romānu birums pēdējos gados. Rubess romāns parāda, ka joprojām nav izsmelts nedz aplūkojamo vēstures nogriežņu un tematu klāsts, nedz arī veidi, kā par tiem stāstīt.

Meitas iekšējais ceļš pie tēva un viņa pieredzes izzināšana romānā atklāta gluži organiskā formā. Pati autore savu darbu dēvējusi par radošo dokumentalitāti (creative documentary), patapinot šo apzīmējumu no kino jomas. Rietumu rakstniecībā izplatītais dokumentalitātes un iztēles apvienojums, kurā ietverta arī autora pašrefleksija par darba tapšanu un komentāri par aplūkotajiem jautājumiem, jau kopš 20. gadsimta 80. gadu nogales ir apzināts kā vēsturiskās metafikcijas žanrs. Latviešu prozā tas nav pārāk izplatīts, bet ir vairāki spilgti piemēri – Paula Bankovska 18 (2014), Laura Gundara Svešam kļūt jeb stāsts par Gunāru A. (2021). Rubess darbs žanra iespējas izmanto pilnvērtīgi, veidojot dokumentalitātes un iztēles, biogrāfisko un autobiogrāfisko elementu dramaturģiski veiksmīgu saplūsmi vienotā struktūrā. Šķiet, ka šajā ziņā autorei lieti noderējusi ne tikai radošās rakstīšanas principu apguve, bet arī pieredze žurnālistikā, teātra mākslā, pedagoģijā un komunikācijā, spēja darboties multidisciplināri un mērķtiecīgi.

Dokumentālo un atmiņu materiālu romānā veido Bruno Rubesa dienasgrāmata, stāsti bērniem, citi rakstītie teksti (piemēram, Zedelgemas nometnes žurnālā Atskabarga), kā arī vēstures liecības un pētījumi. Savukārt autores izdomātās epizodes jēgpilni piepilda šo vēsturisko un biogrāfisko karkasu, padarot aprakstīto pieredzi dzīvu, ticamu un emocionāli iedarbīgu. Stāstījumu virza autores balss, kas secīgi, bet selektīvi aptver tēva dzīves notikumus, sākot no pirmskara gadiem līdz pat mūža nogalei, galveno uzmanību veltot viņa traumatiskajai pieredzei latviešu leģiona 15. divīzijas rindās un dažādās nometnēs pēc kara beigām. To papildina stāstījums par autores veikto ceļu, lai apsekotu vietas, kur “tēvs dezertējis, kur padevies gūstā, kur bijis ieslodzījumā” (236. lpp.) un refleksijas no rakstīšanas laika skatpunkta. Autorei izdevies harmoniski savienot 20. gadsimta 40. gadus, kad tēva dzīve ierauta kara notikumu virpulī, 60. gadus, kad ģimene sasēdusi sarkanbaltajā folksvāgena busiņā, lai braukātu pa Vāciju vai Holandi un klausītos tēva stāstos, un 21. gadsimtu, kad autore nonāk līdz kādreiz neiespējamajai domai – uzrakstīt grāmatu par savu tēvu. Darba ieceres un rakstīšanas laiku iezīmē gan tēva, gan dzīvesbiedra Nika Gothama zaudējums (1959–2013), vēlāk arī pandēmijas uzbrukums, kas acīmredzami saasinājis viņas skatu uz pasaulē notiekošo, neļaujot pazust tēva un vesela laikmeta pieredzei. Šiem laika krustpunktiem pievienojas arī romāna izdošanas laiks karadarbības fonā, kas visu uzrakstīto padara īpaši aktuālu.

Leģiona traumas vai izdzīvošanas stāsts

Lai gan latviešu rakstniecībā ir gana daudz vēsturisku pētījumu un dokumentālu liecinājumu par leģionāru pieredzi, sākot no trimdā izdotām atmiņu grāmatām un pētījumiem līdz mūsdienīgām vēsturiskām interpretācijām (uz vairākiem darbiem autore atsaukusies arī savā romānā), un nacionālistiski sakāpinātā veidā šī pieredze pārradīta arī vairākos trimdas rakstnieku tekstos, taču mūsdienīgu un padziļinātu skatījumu latviešu prozā tā līdz šim nav piedzīvojusi. 2024. gads ir īpašs ar literātu uzmanības pievērsumu leģionāru tematikai, jo līdzās Rubess darbam tika izdots vēl viens literārs darbs – vēsturnieka un politiķa Ata Lejiņa debijas romāns Karavīrs un Guntiņa. Kāda latviešu zēna odiseja. Arī tas balstīts dokumentālos materiālos un paša autora pieredzē, satiekot leģionārus trimdas vidē, taču romāna ievirze ir pavisam atšķirīga – tas ir vēsturisks piedzīvojumu romāns.

Lai gan arī Rubess darbā netrūkst spraigu notikumu, tas nekoncentrējas uz to virknējumu un intrigas iekļāvumu. Tajā kā galvenās izceļas tēva un meitas fiziskā un garīgā ceļojuma paralēles. Vajadzību uzrakstīt par tēva pieredzi ierosinājusi rakstniecei kā t. s. pēcpaaudzes (postgeneration) pārstāvei raksturīgā atbildība savu vecāku traumu un pagātnes priekšā. Tieši tā likusi “sekot tēva drebošajam pirkstam pāri kartei”, kas “ceļoja pa savu izturības pārbaudes maršrutu” (123. lpp.), izzinot un fiziski iepazīstot viņa uzturēšanās vietas starp 1945. gada aprīli un 1946. gada maiju, ceļā no leģiona divīzijas cīņu vietām Vācijā uz tālākajām nometinājuma vietām Pomerānijā un Beļģijā. Rakstnieces meklējumi ir bažu caurvīti, jo ikreiz, kad paveras jaunas durvis uz tēva dzīves notikumiem, “kā sīki puteklīši novirmo nemiers” (92. lpp.). Tā ir godīga, vēsturisko realitāti neizskaistinoša attieksme, jo Rubess netiecas savu tēvu leģionāru padarīt par varoni. Viņš šajā darbā ir viens no laikmetā ierautajiem – “kristāliņš kaleidoskopā”, kuru “katrs var pakratīt, kā vien vēlas” (201. lpp.). Viņa pieredzes skarbums atklāts tieši un nenogludināti, lasītāju nesaudzējot. Autores skats ielūkojies pie neizturamā un neaprakstāmā robežas, arī tur, kur izdzīvošanas instinkts gūst virsroku pār garu, tur, kur nav nekā cildena un skaista. Tas ir atkailinošs stāstījums arī par traumas pēcdarbību, jo par smagākajām dzīves epizodēm tēvs nekad nav stāstījis, bet no nopietniem jautājumiem nereti izgrozījies ar joku. Turklāt tekstā ir epizodes, kas liecina par traumas pārmantotību nākamajā paaudzē, jo “es vienmēr ar acīm meklēju, kur izeja” (168. lpp.), jo “vainas apziņa ir dzinulis šai grāmatai” (77. lpp.).

Tomēr līdztekus traumas stāstam romānā ietverts mēģinājums ieraudzīt notikušajā jēgu un nozīmi. Šāda pieeja raksturīga kopš 20. gadsimta nogales populārajiem t. s. traumas izpirkšanas naratīviem (redempting naratives) Rietumu un jo īpaši Amerikas literatūrā. Tipiski izpirkšanas naratīvi ir tāda indivīda stāsta konstrukcija, kurā izaicinoša, negatīva vai traumatiska pieredze tiek izklāstīta veidā, kas norāda uz izaugsmi, jēgu vai atrisinājumu. Traumas un izaugsmes sasaistes pieeja stingri sakņojas ASV nacionālajās vērtībās,⁴ un tā pirmsšķietami rodama arī Rubess darbā. Līdzīga filozofiski eksistenciālā līnija latviešu oriģinālliteratūrā pagaidām visspilgtāk izpaudusies feministiskas ievirzes tekstos, bet vēsturei un personībām veltītajos darbos nav izteikti novērota. Rubess romānā tā pieteikta jau pašā sākumā, kad rādīta tēva iepazīšanās ar jogas mācību un nonākšana “starojošā morālā pasaulē” (50. lpp.) – garīgo skolotāju Harija Dīkmaņa un Mirdzas Bendrupes mācību lokā. Spēja garīgi pacelties pāri realitātei un noturēties ķermeniskajā esamībā ar mantras palīdzību ir motīvs, kas caurvij visu romāna stāstījumu, un autore liek noticēt, ka arī Bruno Rubesa dzīvi.

Tomēr spēcīgā “dzīves mācība” romānā nenoved līdz ezoteriski patosētam sludinājumam un darbs tikai daļēji atbilst izpirkšanas naratīviem raksturīgajam pozitīvismam, jo autore nepoetizē traumatisko pieredzi kā tādu, kura rada jēgu un izaugsmes pamatu, kā arī nesniedz gandarījumu lasītājam, piedāvājot laimīgas un līdzsvarotas turpmākās dzīves ilūziju. Gluži pretēji – tēva izdzīvošanas spēks meklēts viņā ieliktajos pamatos pirms traumatiskajiem notikumiem, un tēva turpmākās dzīves stāstā ieskicēta viņā palikusī klusēšanas trauma. Lai gan autore pati atzinusi zināmu izpirkšanas klātbūtni, jo viņa radījusi tādu tēva tēlu, kāds var palīdzēt pat “pašā nelaimes biežņā” (356. lpp.), izdzīvošanas formulas patoss romānā līdzsvarots ar racionalitātes, ironijas un humora, tostarp arī melnā humora, klātbūtni, jo – “smieties par sāpēm nozīmē izraut tām dzeloni” (237. lpp.).

Nekādu izpirkumu nesola arī skaudrais tiešums, ar kādu romānā izcelti vēsturiskie noziegumi, kas rakstnieci acīmredzami satricinājuši, bet kurus joprojām nelabprāt atceramies. Rubess darbā ietvertie atgādinājumi skarbi kutina sirdsapziņu un liek aizdomāties: ko gan mēs darītu, redzot varas noziegumu? Vai kliegtu par to, ka nacisti aizdedzina Stabu ielas sinagogu? Vai izmeklētu čekistu masu slepkavību Centrālcietumā? Vai mēģinātu pabarot koncentrācijas nometņu ieslodzītos, kuri iesprostoti vilciena vagonā Zīlstorfā? Vai, Zēdelgemā dzīvojot, pamanītu un pēc tam atcerētos latviešu gūstekņu tūkstošu necilvēcīgo dzīvi? Rubess romāns izceļas ar to, ka šeit nav ierasto polaritāšu – gan krievi, gan vācieši, gan amerikāņi, angļi un beļģi, un, protams, arī latvieši varas spēlēs veikli maina upuru un varmāku pozīcijas, atgādinot – ja reiz kārtība ir izjaukta un haoss ir sācies, ir teju neiespējami palikt tajā tīram. Te bija Brunis izskan kā šobrīd tik nepieciešams stoicisks aicinājums skatīties realitātei tieši acīs, lai cik skaudra tā būtu, un sarūpēt sevī to, kas varētu dot izdzīvošanas iespēju varas spēlēs.

1. Rubess B. Te bija Brunis. Tulk. I. Lešinska. Rīga: Latvijas Mediji, 2024. 83. lpp. (Turpmāk tekstā – citētā lpp.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Kusiņa-Šulce L. Baņuta Rubess: Tas priecīgais izdzīvotāja spēks. Mājas Viesis. 24.12. 2024.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Baņuta Rubess: Rakstot grāmatu, pati tuvāk iepazinu savu tēvu. LSM.lv. Pieejams tiešsaistē.  (atpakaļ uz rakstu)
4. McAdams D. P. The Redemptive Self: Stories Americans Live By. New York: Oxford University Press, 2006. Pieejams tiešsaistē.  (atpakaļ uz rakstu)