— Brīvība. Iespējams, vispirms brīvība

Ukraiņu dzejnieks, rakstnieks un tulkotājs Andrijs Ļubka ir dzimis 1987. gadā Rīgā un uzaudzis Aizkarpatos, Vinohradivā. Pēc skolas beigšanas viņš mācījies Mukačevas militārajā skolā. Līdz 2009. gadam studējis ukraiņu filoloģiju Užhorodas Nacionālajā universitātē, bet līdz 2014. gadam – balkānistiku Varšavas Universitātē.

Šajā laikā Ļubka kļuva politiski aktīvs, 2004. gadā atbalstot vēlēšanās Viktoru Juščenko, bet 2006. gadā Baltkrievijas vēlēšanās – kandidātu Aļaksandru Milinkēviču. Tajā pašā laikā Ukrainas žurnālos parādījās viņa pirmie dzejoļi, kam sekoja dzejoļu krājumi Astoņi šizofrēnijas mēneši (Visim misjaciv shysofreniyi, 2007), Terorisms (Terorizm, 2008), Četrdesmit dolāri plus dzeramnauda (Sorok baksiv plus chajovi, 2012) un stāstu krājumi Killer (2012) un Saudade (2017) un eseju krājums Guļot ar sievietēm (Spaty s zhinkamy, 2014).

Savā pirmajā romānā Karbīds, kas bija viens no BBC konkursa Gada grāmata finālistiem, viņš attēlo kontrabandistu pasauli Ukrainas Karpatos. Tajā pašā gadā iznāca arī Ļubkas kriminālromāns Tavs skatiens, Cio-Čio-San.

Ļubkas dzejoļi un esejas ir tulkotas vācu, ungāru, čehu, portugāļu, krievu un poļu valodā. Andrijs Ļubka ir Ukrainas PEN viceprezidents. Viņš ir ļoti aktīvs, gan palīdzot Ukrainas armijai – vāc naudu, pērk un piegādā frontes vajadzībām mašīnas –, gan intelektuāli atbalstot Ukrainas sabiedrību ar savu rakstnieka darbu un darbību Ukrainas PEN. Patlaban viņa tekstus regulāri var lasīt Patreon mājāslapā, par ko arī runājam šajā intervijā – par to, vai un kā Andrijs atrod laiku rakstīšanai kara vidū. 2024. gadā apgādā Meridian Czernowitz izdota viņa jaunākā grāmata Війна з тильного боку, ko 2025. gada novembrī izdevniecība Cherry Orchard Books laidīs klajā ar nosaukumu War from the Rear.

Inga Gaile

 

 

Varbūt tas ir pārāk plašs jautājums, bet varbūt arī nemaz ne: kā tu jūties šajā situācijā?

Es nezinu. Es esmu pārāk noguris un iztukšots. Man nav laika nekam tādam, kas ir par mani, jo visu laiku ir jādara kaut kas svarīgs – mans pienākums pret ģimeni, darbu. Man jādara arī brīvprātīgā darbs. Nepietiek laika nekam tādam, kas būtu domāts tikai man, un es domāju, ka es kā personība esmu pazudis no savas dzīves, un tas ir ļoti bēdīgi.

 

Vai tu jūties dusmīgs par to?

Jā, es jūtos dusmīgs, protams. Es arī domāju, ka šī iztukšotība ir saistīta ar to, ka sevi apmānu. Tāpat kā citi. Cilvēki nosaka termiņus savā galvā, iedomājās, ka karš būs beidzies līdz 2022. gadam. Pirmais šāds iluzorais termiņš bija 2022. gada Lieldienas – cilvēki domāja un plānoja, ka karš būs beidzies. Nākamais termiņš bija 2022. gada beigas, tad 2023. gada Ukrainas pretuzbrukums bija cerību pilns termiņš, cerība, ka karš būs beidzies, un tā cilvēks atliek un atliek savu dzīvi, to brīdi, kad viņš atgriezīsies normālā ikdienas rutīnā. Līdz brīdim, kad tu aptver, ka nav nekāda atpakaļceļa, ka nav zināms, cik ilgs būs šis karš. Tagad atkal cerību deva [Donalda] Trampa ierosinātās miera sarunas, bet droši vien arī tās nenesīs gaidīto mieru un atkal būs vilšanās. Un visu šo vilšanos dēļ tu kļūsti ļoti dusmīgs, un tas prasa ļoti daudz enerģijas. Ir ļoti grūti kaut ko plānot vai koncentrēties uz kaut ko savā personīgajā dzīvē, piemēram. Pēc visa šī laika es esmu ļoti noguris, tajā pašā laikā saprotot – cilvēki sagaida, ka es paudīšu sava veida optimismu, spēku un pārliecību, ka mēs uzvarēsim un izdzīvosim, un mums būs mūsu valsts. Bet realitātē, apskatot faktus un iespējamos situācijas iznākumus, ir skaidrs, ka tie ir pesimistiski un Ukrainai par realitāti var kļūt pat vismelnākais nākotnes paredzējums.

 

Vai tu jūti pienākumu būt optimistisks?

Jā, es jūtu šo pienākumu kā publiska persona un kā brīvprātīgais, kurš palīdz armijai. Es jūtu šo pienākumu sabiedrības priekšā, aicinot viņus savākt naudu, pat ja mēs esam nabadzīgi, ir inflācija un mēs esam ekonomiskajā krīzē. Es jūtu šo pienākumu arī tāpēc, ka cilvēku garīgais, mentālais stāvoklis Ukrainā kara dēļ ir ļoti slikts. Cilvēki ir tik nomocīti, ka ideja par to, ka karš turpināsies, mūs ļoti biedē. Tātad, no vienas puses, man ir jārāda cilvēkiem sava stiprā ticība tam, ka viss būs labi, un ka tam, ko mēs darām, ir kāda jēga. Un vienlaikus man tas ir jārāda arī armijai. Ka civilā sabiedrība, kas ir kara aizmugurē un dzīvo kaut kāda veida kvazinormālu dzīvi, nav aizmirsusi par karu un armijas vajadzībām. Un ka viņi ne tikai iet uz kafejnīcām un restorāniem, bet arī vēlas ieguldīt naudu armijas vajadzībām. Un ir ļoti grūti izlikties, kad esi tik noguris.

 

Tas izklausās ļoti smagi, un es no sirds jūtu līdzi.

Es saku, kā ir.

 

Liels paldies, ka tu runā tik atklāti un pastāsti, kā ir. Kā, dzīvojot šādos ekstrēmos apstākļos, tev izdodas saglabāt veselo saprātu un līdzsvaru?

Tā ir visvieglākā lieta. Koncentrēties uz maziem, maziem soļiem, uz īstermiņa mērķiem. Es esmu ļoti aizņemts, man ir daudz dažādu lietu, kas jādara. Kad stundu neesmu bijis tiešsaistē, pēc tam man ir vairākas ziņas dažādās vietnēs un sarakstēs – kāds Londonā jautā, vai mēs varam nopirkt šito mašīnu (armijai), kāds Užgorodā prasa, vai mēs varētu salabot to un to par tādu cenu – man visu laiku ir jāpieņem nelieli lēmumi, un tas prasa daudz laika, un tad man ir jābūt kādā diskusijā un kaut kas jāpasaka, tad kaut kas jāuzraksta, jābrauc pakaļ bērnam. Es visu laiku esmu steigā, un tas ir daudz vieglāk, jo tagad, kad mēs ar tevi sarunājamies, es kopš pusastoņiem rītā neesmu lasījis ziņas. (Saruna notiek ap diviem dienā. – I. G.) Mēs Ukrainā jokojam, ka šobrīd ir bailīgi iet gulēt, jo tad Tramps mostas. Bet, kad tu koncentrējies uz ļoti maziem soļiem, tu nogursti, un tad ir jāiet gulēt, gribi vai negribi. Kad es kaut ko izdaru, piemēram, nopērku mašīnu, varu to aptaustīt, tā kaut kam būs derīga, un tad es izjūtu, ka ir bijusi laba diena, kurā es kaut ko izdarīju. Tas ir mazs darbs, bet tas, ko varu izdarīt. Es esmu noderīgs mazā, bet savā līmenī. Šī sajūta ir ļoti svarīga. Varbūt šobrīd svarīgāka, nekā būt rakstniekam. Svarīgāka nekā ieraksts sociālos tīklos vai kāds teksts, bet, neskatoties uz to, es mēģinu apvienot šīs abas realitātes.

Es rakstu nelielus, īsus tekstus – kā slejas vai dienasgrāmatu ierakstus. 2023. gadā izveidoju savu lapu Patreonā, un tas ir bijis labs lēmums. Tobrīd neko nerakstīju, jo domāju, ka kara beigas ir tepat aiz stūra, un tad es atsākšu rakstīt. Bet daudzi cilvēki abonē manu Patreon lapu, viņi maksā apmēram 100 grivnu (3 dolāri. – I. G.) nedēļā, un es viņiem apsolīju, ka rakstīšu vienu tekstu nedēļā. Katru svētdienas vakaru jums būs svaigs, jauns teksts. Ja tu man jautātu, vai es gribu katru nedēļu rakstīt jaunu tekstu, tad atbilde būtu – protams, nē, bet tā ir mana apņemšanās un pienākums. Vakar, braucot no Viļņas uz Rīgu, mašīnā teicu draugiem, ka man ir jāuzraksta teksts, jo cilvēki gaida. Šī lapa mani disciplinē un ir devusi man iespēju arī uzrakstīt grāmatu par brīvprātīgā darbu. Katru nedēļu es uzrakstu tikai vienu lappusi, atrodu kaut ko īpašu, ko izstāstīt par kādu kareivi vai situāciju manā brīvprātīgajā darbā, bet gada beigās man ir daudz šādu lappušu, un, tām kaut ko pievienojot, jau sanāk grāmata.

 

Tava jaunākā meita piedzima kara laikā. Kā viņa piedzīvo šo karu?

Mana otrā meita piedzima 2023. gadā. Viņa nebija plānota. Radīt vēl vienu bērnu kara laikā nebija mūsu nodoms. Ja plānotu, būtu noticis citādi. Bet reizēm bērni atnāk kā lietus. Mēs esam ļoti laimīgi par notikušo, jo iespēja būt kontaktā ar maziem bērniem sniedz enerģiju. Ar maziem bērniem ir šī tiešā, ļoti sirsnīgā saikne, un tu gribi dalīties ar viņiem tajā, kas tev ir labs. Kad modini no rīta, ir jāsmaida un ir jāspēlējas, jāveido šī labā atmosfēra. Tas mums ir ļoti motivējoši, jo šajos tumšajos laikos ir jāspēlējas, jāsmaida un jāvelta tam laiks. Un šie mazie prieka mirkļi ir labākie brīži dienā. Mani bērni man ir iemācījuši dzīvot šajā mirklī. Ja esmu laimīgs un smaidu, tad es pa īstam esmu laimīgs. Kopā ar bērniem tu vari izjust šīs dzīves intensitāti un emocijas. Bet, protams, pirmā un pēdējā dienas doma man ir par to, kas notiks nākotnē, vai un kā lai es radu drošu vidi un dzīves perspektīvas savām meitām. Vai ir droši palikt Ukrainā vai tomēr nebūtu jāsāk domāt par plānu B? Varbūt ir jāpārceļas uz Kanādu? Vai varbūt ne uz Kanādu? Protams, mēs dzīvojam Rietumukrainā, kas ir daudz drošāka vieta nekā Austrumukraina, tomēr es domāju par to, kas notiks, piemēram, pēc Ukrainas sakāves. Ja nu notiek tāpat kā ar [Bašaru al] Asadu Sīrijā, kad kādā brīdī visi ir tik novājināti, ka tiek sagrauti divu nedēļu laikā pēc gadiem ilgas karošanas? Tas ir biedējoši, bet, ja tu esi atbildīgs, tad tev ir jāpārdomā šie melnākie iespējamie scenāriji. Ja ir bērni, tev ir arī morāla atbildība pieņemt pareizos lēmumus, jo, ja mēs būsim tik laimīgi un izdzīvosim šajā karā, varbūt pēc piecpadsmit gadiem mana jaunākā meita izlasīs par karu vēstures grāmatās un prasīs man: “Ko tieši tu darīji kara laikā, un kāpēc mēs esam šeit, piemēram, Kanādā?” Tas ir veids, kā domāt kā pieaugušajam laikā, kad pēkšņi esi attapies kā divu bērnu tēvs, kuram ir jābūt nopietnam, bet savā ziņā jūties kā pusaudzis un domā: “Kurš man palīdzēs ar to visu?” Ir jāapliecina bērniem, ka viss būs kārtībā, ka mēs visu kontrolējam tagad un nākotnē, bet patiesībā jau tā nav.

 

Vienā no savām esejām tu raksti par to, kā liec gulēt savu meitiņu un ka viņa jau prot nosaukt kara lietas īstajos vārdos. Viņai jau ir zināma šī “kara vārdnīca”?

Jā, protams. Viņas pirmais vārds bija “tlevoga” – trauksme, sirēna. Viņa to sākumā neizrunāja pareizi. Un, protams, viņa man ir arī jautājusi dažus ļoti svarīgus jautājumus. Jautājumus, uz kuriem nav tik viegli atbildēt bērniem. Piemēram: “Kāpēc krievi grib mūs nogalināt?”

 

Un ko tu viņai atbildi?

Ka viņus kontrolē sava veida ļaunums. Viens no viņas pirmajiem jokiem bija par melnajiem maisiem, kuros ieliek bojāgājušo cilvēku ķermeņus vai to, kas no tiem atlicis frontē. Un viņas pirmais joks, kas bija šokējoši, bija par to, ka mēs paņemsim moskaļus un ieliksim melnajos maisos, un tad viss būs kārtībā. Viņa acīmredzot to bija dzirdējusi bērnudārzā. Es, protams, negribu, ka maniem bērniem jādzīvo šādā realitātē, es gribētu viņus paslēpt arī no šāda veida informācijas diskursa. Bet viņi ir daudz gudrāki un nobriedušāki, nekā mēs iedomājamies.

Redzēsim, vai tas bija pareizs lēmums radīt bērnu kara laikā. Viņas dzīve šobrīd gan ir pietiekami normāla. Jaunībā, redzot politiskos uzsaukumus “Domā par saviem bērniem! Balso par mums!”, es domāju, ka tās ir pilnīgas muļķības. Tikai kad pats kļuvu par tēvu, es sapratu, ka tam tomēr ir kaut kāda jēga. Kad tev ir bērni, tava ēna ir kļuvusi daudz garāka, jo tev ir jādomā vairākas desmitgades uz priekšu, jo tu uztraucies, lai ar taviem bērniem nenotiktu nekas slikts. Un tev ir jādomā, kā nodrošināt viņu nākotni, ne tikai savējo. Bet tajā pašā laikā es neesmu pārliecināts, ka man ir gatavas atbildes uz bērnu jautājumiem par šo realitāti, kurā viņiem nākas dzīvot.

 

Es gribu tev pajautāt par PEN. Ko tāda organizācija kā Ukrainas PEN var darīt kara laikā, un kā karš to ir mainījis?

Pēc pilna apmēra iebrukuma Ukrainas PEN loma mūsu sabiedrības dzīvē kļuva vēl nozīmīgāka ne tikai Ukrainā (kas ir mūsu primārais uzdevums), bet arī ārpus tās, izplatot informāciju par Ukrainu ārzemēs. Viens no nozīmīgākajiem uzdevumiem ir kara noziegumu dokumentēšana Ukrainā, kā arī bojāgājušo kultūras darbinieku kataloga veidošana. Tas jāizplata ārzemēs, lai parādītu, ka šis nav tikai teritoriāls karš, bet gan genocīds pret ukraiņu cilvēkiem un šī kara mērķis ir iznīcināt ukraiņu valsti un identitāti. Mēs piedāvājam arī atbalstu rakstniekiem, meklējam partnerus, kas varētu mums palīdzēt vai nu rezidenču, vai stipendiju veidā. Organizējam arī izbraukumus uz fronti, uz deokupētajām teritorijām, provinces pilsētām. Kopā ar Renesanses fonu veidojam projektu, kurā aicinām žurnālistus no visas pasaules – visvairāk no vietām, kurām ir problemātiska attieksme pret Ukrainu, lai viņiem būtu iespēja uz vietas redzēt, kas patiesībā notiek. Mēs nerakstām tekstus viņu vietā, bet sniedzam iespēju iepazīties ar realitāti un pašiem izdarīt secinājumus.

 

Tu teici, ka krievi grib iznīcināt ukraiņu identiāti. Kāpēc, tavuprāt, viņi to dara?

Tas ir saistīts ar to, ka krievu cilvēkiem nav nacionālās identitātes. Tā ir bijusi impērija, un bez Ukrainas krievu cilvēki zaudētu savu kodolu. Tā vairs nebūtu Eirāzijas impērija, bet gan tikai Āzijas impērija. Bez Kijivas nav iespējams uzturēt Rusu zemes pamatlicēju mītu (kas viņiem ir ļoti svarīgs) par to, ka Kijiva tiek iesvētīta krievu pareizticībā. Un bez tā nav iespējams uzturēt pārliecību par mesianistisko mītu par Rusu zemi kā pasaules glābēju un labāko nāciju pasaulē. Ja Kijiva ir neatkarīgas valsts galvaspilsēta, vairs nevar apgalvot, ka Krievija ir sena valsts, kuras saknes sniedzas viduslaikos. Tas nav tikai par ekonomiku un politiku, bet gan par krievu identitātes pārdefinēšanu. Es domāju, tikai zaudējums viņiem liktu aizdomāties, kas patiesībā ir Krievija un krievi. Un viņi šobrīd negrib meklēt atbildes uz jautājumiem, jo ērtāk ticēt šiem Rusu zemes dibināšanas mītiem. Tāpēc viņiem jāiznīcina Ukrainas identitāte, jo citādi ir grūti ticēt saviem maldiem. Un viņi ir diezgan atklāti par saviem mērķiem. Jo sākumā taču pateica, ka, ja kāds vēlas kaut kādu vienošanos, tad viņu prasība ir NATO atgriešanās pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu robežās. Un tas nozīmē, ka Baltijas valstis un Ukraina tiek izdzēstas no kartes.

Viņi, protams, arī negrib skatīties uz reālo Krievijas pagātni, viņi negrib runāt par holodomoru, par Staļina noziegumiem – ne tikai pret ukraiņiem, bet dažādu nacionalitāšu cilvēkiem, arī krieviem –, viņi nevēlas runāt par Gulagu, tām šausmām. Tam arī ir izdevīgs šis karš.

Man šķiet, ka pasaules ideāli joprojām ir saistīti ar stipras varas un valdības ideju un joprojām tiek pieļauts, ka, lai šo stingro varu iegūtu, var būt šādas tādas problēmas, par kurām pēc tam netiek runāts.

 

Staļinam piedēvē teicienu, ka, lai iegūtu omleti, ir jāsasit olas. Patiesībā to esot teicis Staļinam simpatizējošais Valters Dirantijs, kurš strādāja New York Times un paziņoja šo Ukrainas holodomora laikā 1933. gada martā. Tu minēji, ka varbūt pēc piecpadsmit gadiem meita tev jautās, ko tu darīji šī kara laikā, bet mans jautājums ir – kā, tavupāt, karš beigsies?

Piemēram, kad sākās Vīnes modernisms, sākumā cilvēki to noraidīja, bet tad caur šo jauno mākslas virzienu piedzīvoja, ka var kļūt brīvāki – ekonomiski, personiski, politiski. Un nācijas sāka domāt par to, kādā pasaulē tās vēlas dzīvot, un tomēr tas noveda pie Pirmā pasaules kara. Pasaules kari, manuprāt, notiek tad, kad pasaules kārtība ir pārāk arhaiska, lai izskaidrotu realitāti. Un man šķiet, ka mēs šobrīd esam šādā situācijā. Apvienoto Nāciju Organizācija “nestrādā”, pēc Otrā pasaules kara iedibinātā drošības sistēma vairs nedarbojas – tas šobrīd ir redzams pēc tā, kā uzvedas Tramps, kā viņš izturas pret Eiropu. Patlaban Rietumu dominance pasaulē ir zem lielas jautājuma zīmes. Dažādu iemeslu dēļ, bet vispirms jau Ķīnas un Indijas lielvaru attīstības dēļ. Mums ir jāpārkārto pasaules kārtība, un parasti tas saistās ar kādu katastrofu, kataklizmu. Un pēc tam būs kaut kāds miera līgums. Tāpāt kā tika izveidota Nāciju līga pēc Pirmā pasaules kara, Apvienoto Nāciju Organizācija pēc Otrā pasaules kara, un kaut kas būs arī pēc šī…

 

Kā tev šķiet, kā šis “kaut kas” izskatīsies?

Man šķiet, ka Trešais pasaules karš jau ir sācies un mēs atliekam konfrontāciju ar realitāti un tos lēmumus, kurus šī konfrontācija mums liktu pieņemt, un tas nozīmēs, ka mums būs jāmaksā vēl dārgāk. Tagad, kad cilvēku resursi ir pārguruši, mēs redzam, ka mākslīgais intelekts arī var vadīt dronus. Varbūt es esmu pārāk pesimistisks, bet tā ir mana izpratne par situāciju, kas, sķiet, beigsies ar kādu vēl lielāku sadursmi. Kā teātra izrādē tas ierocis, kuram kādā brīdī ir jāizšauj, un šobrīd viņi viens otram draud ar atomieročiem, un es domāju, ka tie tiks izmantoti un tikai pēc tam, pēc lielākas sadursmes, visi beidzot atmodīsies un teiks: labi, tagad mums ir jāsarunā, kā mēs pārkārtosim mūsu kārtību, jāvienojas, kā dzīvosim tālāk. Pirmkārt, tā būs lielā vienošanās starp Rietumiem un Ķīnu. Jo šobrīd Ķīna apšauba Rietumu demokrātiju un tajā pašā laikā viss ir ražots Ķīnā, tā ir šizofrēniska situācija. Sanāk, ka mēs finansējam Ķīnas režīmu.

 

Kad es rakstīju savu grāmatu Skaistās, es primāri gribēju risināt savu tumsu, vēršoties pie vēstures tumšajiem punktiem, un, kad to rakstīju, domāju, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Protams, biju nezinoša un naiva, jo tas, protams, notika jau 2019. gadā, bet pēc pilna apmēra iebrukuma Ukrainā bija skaidrs, ka tas atkārtojas. Ka tas nav aiz muguras. Ko darīt, lai tādi kari vairs neatkārtotos? Kā mums jāmaina domāšana, lai nebūtu vairs Ceturtā pasaules kara? Kādas kļūdas tika pieļautas pēc Otrā pasaules kara, ka mēs atkal esam šajā situācijā?

Sākšu atbildēt ar to, ka tad, kad man jautā, kura grāmata jālasa, lai izprastu karu Ukrainā, es vienmēr saku, lasiet Homēra Iliādu, jo kari ir cilvēka dabā.

 

Vai tiešām tā ir?

Man tā šķiet. Ir neiespējami no tiem izvairīties. Laiku pa laikam tie vienkārši ir. Kā melnbaltās līnijas zebrai – kādu brīdi dzīvojam miera laikos, un tad atkal tuvojamies jaunam karam. Un, tā kā pasaule ir kļuvusi globāla, tad mums nākas saskarties ar globāliem kariem. Ir neiespējami caur grāmatām jaunajai paaudzei iemācīt, ka kari sagādās tikai ciešanas. Jaunā paaudze nevēlas tikt šādā veidā pamācīta. Es domāju, ka katra paaudze ir kā bērns, kas tikai pēc tam, kad pieskaras kaut kam karstam, zina, ka to nevajag atkārtot. Un tā tas notiek paaudzi pēc paaudzes. Tāpēc man šķiet, ka nav iespējams izvairīties no kariem. Atvaino par šo pesimismu.

 

Es nevaru piekrist tam, ka kari ir cilvēka dabā, un arī savā grāmatā Skaistās es mazliet tam pieskaros – ka kari ir tieši vīriešu dabā.

Pārāk seksistiska pieeja. Atvaino. (Smejas.)

 

(Arī smejas.) Kari jau arī ir caur un caur seksistiski.

Iespējams, karā daudz svarīgāka ir sociālā kategorija. Ja tev ir maz naudas, tad drīzāk nokļūsi ierakumos, nekā tad, ja esi bagāts.

 

Tu minēji, ka mums jāaizstāv savas vērtības. Tas tika pieminēts arī diskusijas laikā,¹ ka mums jānosargā savas vērtības. Kas tās ir?

Vienlīdzība. Brīvība. Iespējams, vispirms brīvība. Savstarpēja cieņa arī pret citiem, cieņa pret dažādu nāciju, seksuālo orientāciju un rasu cilvēkiem. Un demokrātija. Man šķiet, ka demokrātija tomēr ir svarīga un ka tas ir vislabākais veids, kā nosargāt cilvēku dzīvības.

 

Un ko tu ieteiktu lasīt no ukraiņu literatūras?

Es sākšu ar ukraiņu literatūras pamatlicēju Ivanu Kotļarevski, kurš 1794. gadā uzraksta humora pilnu darbu par imperiālismu Eneīda. Otrais būs Tarass Ševčenko, jo viņa dzīve un darbs ir par brīvību. Un trešais – Hrihorijs Skovoroda. Viņš daudz runā par brīvību un sirdi. Viņam raksturīga empātijas filozofija. Šajos tumšajos laikos empātija ir ļoti svarīga.

1. 2025. gada 3. martā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika publiskā diskusija Pasaule Krievijas pilnmēroga iebrukuma 3. gadadienā. Karš. Propaganda. Draudi.  (atpakaļ uz rakstu)