— Juvelieres darbs

Nesen iznākusi dzejnieces un mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas ceturtā grāmata, dzejas krājums puķainā istaba (Orbīta, 2025). Par saviem darbiem Lote Vilma saņēmusi Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu, Grāmatu mākslas balvu Zelta ābele un Latvijas Literatūras gada balvu; grāmata Dzejnieks un smarža tulkota vācu un spāņu valodā. Tikāmies, lai parunātu par grāmatām, dzejoļiem un vārdiem, kurus ieskauj klusums.

 

Linda Mence

 

 

Kā tu zināji, ka grāmata ir pabeigta?

Sākumā es vienkārši atnācu pie krājuma redaktora Ivara Šteinberga ar dzejoļu čupu, bet man nebija saprotams, kā to salikt kopā, bet kādā reizē Ivars teica, ka ir daudz attiecību dzejoļu, un mēs sākām būvēt no tā, tas bija kā mugurkauls, kam likām apkārt dzejoļus, kas iekļaujas tajā poētiskajā pasaulē. Es paralēli biju sākusi praktizēt regulārāku dzejoļu rakstīšanu un pienesu Ivaram jaunus dzejoļus klāt. Man palīdzēja arī tas, ka Ivars pēc vienas tikšanās reizes teica: “Nu, ok, tad tagad neko nemainām, ja? Ja tu kaut ko absolūti ģeniālu uzrakstīsi, tad ieliksim, bet principā viss ir ļoti labi.” Un ar to man bija diezgan grūti, jo manī no diendusas pamostas perfekcionists – “Ko jūs teicāt? Jūs teicāt, ka mēs vairs neko nemainīsim? Kā, kā tas tā varētu būt?”. (Smejas.) Vispār, kad grāmata ir gandrīz pabeigta, man gribas palikt tajā stadijā, kurā es to varu padarīt gandrīz perfektu, nevis vienkārši tādu, kāda tā ir. Es varu paturēt netveramo fantāziju par to, kā varētu būt. Tāpēc labi, ka Ivars tā pateica. Kad taisi krājumu, tu it kā būvē māju, bet pati esi tajā iekšā un nevari paskatīties no malas, bet redaktors stāv ārā un redz, kur esi logu šķībi ielikusi, kur ķieģelis ne tā, un tad nu es ļoti centos izkāpt ārā no mājas un mēģināt uz to paskatīties tā, it kā es nebūtu visu laiku tur dzīvojusi. Un tad man likās, ka viss strādā diezgan labi, tas, kā tēli sabalsojas un tur grāmatu kopā, kā viņa emocionāli viļņojas. Es izlasīju un nodomāju – laikam tā būs laba grāmata –, un kaut kā nomierinājos.

 

Lasot tavus dzejoļus, ir skaidrs, ka tie ir par kaut ko, bet bieži vien tēma man ir otršķirīga. Vai tev pašai ir sajūta, ka šim krājumam ir tēma, vai dzejoļi ir par kaut ko?

Kaut kā jau var pateikt, par ko tie ir, vai vismaz par daļu vai kopumu. Vai par to, ko tie nozīmē man personiski, kas arī nav lasītājam īpaši svarīgi. Bet man tas ir otršķirīgi. Lasīju vienu grāmatu par radošumu, un autors minēja, ka tad, kad tu kaut ko radi, tas jau nav uzdevums, ko izpildīt, – tagad būs dzejolis par tādu un tādu tēmu. Nevienu tas neinteresē, tās tēmas tāpat visu laiku ir vienādas. Jautājums ir, kā tu to ieraugi, tu paskaties savā veidā. Dzeja vispār vairāk ir nevis par ko, bet kā. Tā es esmu sākusi domāt par dzeju. Es arī nerakstu konceptuālo dzeju, dzejā man ļoti svarīgs ir vērojums. Jā, man šķiet, tas vairāk ir par to, ka tu vari lasīt dzejoli un ieraudzīt, kā kāds cits uz to skatās un pats caur to skatīties. Ivars minēja attiecību tēmu, un es arī to minu, tā tas it kā ir. Bet savā ziņā reizēm man liekas, ka tas ir maldinoši. Tas nav tik svarīgi.

 

Es nezinu, vai tu pati uz to spēj atbildēt, bet kā, rakstot par tēmu, kurai tik viegli piešķirt banalitāti, tu no tā izvairies? Vai tu vispār par to domā, vai tev no tā ir bail?

Jā, man ļoti bail no tā. (Smejas.) Man šķiet, banalitāte tiešām ir viena lieta, no kuras es ļoti baidos. Es ļoti baidos uzrakstīt banālu dzejoli. Tas ir riskanti. Es daudz rediģēju dzejoļus, un viena lieta, ko es rediģēju laukā, ir tas, kas liekas banāls. Bet reizē banalitāte veidojas arī no slinkuma. Melnrakstā es rakstu pirmās lietas, kas man nāk prātā, bet tas ir neprecīzi. Un tad rediģējot es mēģinu atrast neparastāku veidu, kas man pašai būtu interesants. Varbūt ir kāds precīzāks, niansētāks vārds. Rediģēšanas process man ir svarīgs. Ivars recenzijā par Roberta Vilsona krājumu bija rakstījis, ka banalitāte rodas, kad tu piesoli pārāk daudz kā tāda, ko dzejolis nespēj izpildīt.

Domājot par romantiskām attiecībām, realitātē mēs tiešām piedzīvojam lielu emocionālu sakāpinājumu un ir tieksme to rakstīt, bet es nevaru to vienkārši tā izgāzt, ir risks to padarīt banālu. Tu uzraksti ļoti sakāpināti, un tas šķiet neīsti vai pat komiski, vai tur trūkst personiskā. Arī redzot pavisam jaunu autoru dzejoļus, viņiem ir svarīgi rakstīt par mīlestības tēmu un bieži tur ir banalitātes, bet problēma ir tā, ka trūkst precizitātes, viņu skatījuma. Viņi saka to, ko jau ir lasījuši, bet tas ir sen zināms. Tie ir lieli vārdi, kuros daudz tukša gaisa.

Banalitāte man saistās ar kauna sajūtu, lai gan patiesībā tas vienkārši ir uzmanības, darba, iedziļināšanās jautājums. Es domāju, man tas saistās ar to, ka, ja es uzrakstīšu kaut ko banālu, visi domās, ka es esmu stulba, un es pati justos ļoti muļķīgi. Ir vesela emocionāla buķete, ko es piedzīvoju, par to domājot. Bet realitātē ir vienkārši lietas, kuras tekstā strādā vai nestrādā.

 

Man tas sasaucās ar to, ko tu pirms sarunas minēji par meistarības sajūtu, – jo meistarīgāk tu pārvaldi valodu, jo vairāk izjūti, ka tie darbarīki ir tavā arsenālā.

Jā, tas noteikti ir pieredzes jautājums. Bet arī attieksmes. Manā gadījumā tas ir arī jautājums par attieksmi pret savām emocijām. Es varētu par to rakstīt banāli, bet varu arī iedziļinoties.

 

Tas ir interesanti, tas liek domāt, ka banalitāte ir tāda kā baidīšanās vai nespēja iet dziļumā, atklāties. Ja tu skaties precīzi, tu savā ziņā esi drusku atklātāks. Banalitāte palīdz kaut ko neparādīt.

Jā, savā ziņā jā. Lai gan man jau liekas, ka neviens tā apzināti to negrib darīt.

 

Tavā krājumā telpa ir privāta – istaba, virtuve. Kā tu izjūti privāto telpu attiecībā pret publisko, vai tev ir tāds dalījums?

Man ir svarīgs šis nodalījums. Es to vairāk redzu kā profesionālo telpu un savu privāto telpu. Es saprotu, ka es rakstu šādus dzejoļus, cilvēki tos lasa un uztver kā intīmus un privātus, bet es tos uztveru kā mākslas darbu. Cilvēki var būvēt mākslas darbus no visāda materiāla, daži būvē no konceptuāla materiāla vai citām grāmatām, kas jau ir uzrakstītas, vai uz kādas noteiktas tēmas. Es kā materiālu izmantoju savu dzīves pieredzi. Un tad no šīs pieredzes kaut ko uzbūvēju, bet tas, ko es uzbūvēju, nav mana dzīves pieredze. Man tas liekas pašsaprotami, bet citiem reizēm tā nešķiet. Protams, tur ir “es” forma. Man bija smieklīgs gadījums, kad ar Ivaru strādājām pie krājuma: es gribēju runāt par vienu dzejoli un runāju par to “es” formā, un Ivars man pārjautāja – tu domā lirisko “es”, vai ne? Un tad es domāju – ak nē, cik slikti! (Smejas.) Nu jā, protams, protams, tas ir tas, ko es domāju. Bet tas ir sarežģīti. Es jūtu, ka tā esmu es, bet vienlaikus tas ir mākslas darbs, atsevišķa lieta. Tā nav mana dienasgrāmata, tas ir mākslas darbs.

 

Tavā krājumā ir daudz metaforu, kas izriet no taustes. Man vismīļākā no tām: “vārītā ola / silta kā putns.” Ko tev tas nozīmē?

Es domāju, tas ienāk dabiski caur to, kā es piedzīvoju pasauli. Es pasauli piedzīvoju caur pieskārieniem, ķermeniskām sajūtām, man tas ir svarīgi. Un, kad es rakstu, tas dabiski ienāk, jo es tā izjūtu lietas.

 

Man ir sajūta, ka vārdus tavos dzejoļos ietver klusums, – arī vizuāli vārdiem ir daudz vietas lapā, rindas ir īsas. Bet es nedomāju, ka tas ir viss. Ko tev nozīmē klusums dzejā?

Tā kā es rediģēju, reizēm daudz ņemot ārā, manuprāt, tie vārdi, kas ir izņemti, rada telpu. Tas sablīvē dzejoli un veido emocionālu sakāpinājumu, bet tādu noklusētu. Noklusējums savā ziņā rada klusuma sajūtu. Bieži vien tas nav mierīgs klusums, bet gan pielādēts. Arī cenšanās strādāt ar minimāliem līdzekļiem rada klusuma un telpas sajūtu, man visbiežāk ļoti nepatīk paskaidrojoši, pārāk stāstoši teikumi. Arī šajā grāmatā bija svarīgi, ka liekam dzejoļus, kas vairāk rāda, nevis stāsta. Bet arī teikumu un rindu īsums, kuru tu minēji. Taču no dzejoļa iekšpuses tas ir vairāk mēģinājums atbrīvoties no liekā.

 

Vai tev ir svarīgi lietot skaistus vārdus? Vai ir skaisti vārdi un neglīti vārdi?

Jā, man ir tāda skaistu vārdu izjūta. Vienā dzejnieku pasākumā mēs spēlējām spēli, ko vadīja Marts Pujāts, – nosauc skaistāko vārdu, nosauc pretīgāko vārdu. Skaists vārds ir, piemēram, “flīģelis”. Jā, tas ir skaists vārds. Bet, piemēram, “puncis” – tas ir šausmīgs vārds.

 

(Smejas.)

Līdz ar to, jā, es domāju, šī vērtēšanas skala eksistē.

 

Un kā tev šķiet, ja mums ir tāds spektrs no punča līdz flīģelim, kurā posmā tu iezīmētu savu valodas lauku?

Man liekas, es esmu diezgan “briesmīgs” estēts. Man ir svarīgs vārdu skaistums. Man ir bišķiņ sajūta, it kā tas būtu kaut kāds netikums, bet tas laikam man ir raksturīgi. Gan tajā, kas man ir apkārt, gan vizuāli un tekstā. Var jau arī uzrakstīt dzejoli, kurā viss ir ļoti skaists, un beigās ieliec punci, un tas kaut ko izdara. Bet es droši vien teiktu, kas es esmu vairāk tajā skaisto vārdu skalas daļā. Laikam es vienkārši izvairos no vārdiem, kas man liekas neglīti, groteski.

 

Puncis laikam ir uzvarētājs, bet kādi vārdi vēl būtu neglīto sarakstā?

Es apzinos, ka tehniski, sausi vārdi, svešvārdi vai kādas nozares vārdi neliekas skaisti. Nezin kāpēc iedomājos “izpūtējs”, bet tas patiesībā ir diezgan skaists vārds. Ir arī sarunvalodas vārdi, kuriem ir kaut kāda brutalitātes piegarša. Man nāk prātā vārds “bamslis”. Grūti iztēloties, kā es varētu ielikt dzejolī bamsli. Ne jau ka šis vārds ir slikts, bet man būtu grūti atrast tam vietu.

 

Es varu iztēloties, ka tu pusaudžu vecumā dzēri bamsli.

Jā, es tiešām dzēru bamsli. (Smejas.)

 

Bet es arī nevaru iedomāties bamsli tavā dzejā.

Nē, nu, es varu iztēloties darbu, kurā bamslis ideāli iederas, bet tas ir cita cilvēka darbs. Punci man ir grūti iedomāties jebkurā vietā.

 

Vai tev arī runājot ir svarīga skaista valoda?

Man liekas, dzīvē man patīk arī runāt visādas muļķības, visādi jokoties un reizēm teikt lietas nepareizi. Es reizēm saku “manīm”, jo man tas liekas mīlīgi. Varbūt man tas saistās ar to, kā runā bērni, ar tādu naivumu un vēlmi sagrozīt vārdus pēc untuma. Bet es to daru, esot ar tuviem cilvēkiem, kad jūtos droši tā darīt. Man liekas, valoda noteikti mainās atkarībā no attiecībām. Tas ir citādi, nekā rakstīt. Tāpēc man patīk strādāt ar dzeju, tas ir tāds juveliera darbs. Tu vari katru vārdu apskatīt no visām pusēm un iedziļināties, meklēt vārdus, kurus ikdienā neizmantojam, ielikt tos dzejolī. Un tad tiem nāk līdzi cits raksturs. Man tas ir ļoti interesanti. Bet, jā, tas ir dziļāks līmenis, kādā darboties ar valodu, nekā izdodas ikdienas sarunā.

 

Kādus dzejoļus tev patīk lasīt?

Droši vien man patīk lasīt tādus radniecīgus dzejoļus. Es domāju, vizuālā tēlainība un metaforas man ir svarīgas un interesē. Ir grūtāk ar dzejoļiem, kuros ir dažādi abstrakti jēdzieni, konceptuālas, tikai tīri valodiskas lietas. Precīza un daudznozīmīga tēlainība man sagādā prieku. Precizitāte. Varbūt mani kaitina liekvārdība. Nezinu, man šķiet, varbūt arī tādus intelektuālus tekstus man grūtāk lasīt. Grūti definēt, kas tad ir intelektuāls dzejolis. Esmu ievērojusi, ka mūsdienās daudz raksta dzejoļus no “es” perspektīvas, un man tā personīgā pieredze ir vieglāka, nekā ja dzejolis ir ļoti vispārīgs, abstrakts. Nav tā, ka viens ir labs un otrs slikts, varbūt tas ir saistīts ar kaut kādām smadzeņu puslodēm. Man, piemēram, vienmēr ir bijis grūti ar matemātiku, tā ir domāšana, kas man vienkārši totāli buksē. Es zinu, ka ir cilvēki, kas raksta dzejoļus matemātiski. Bet, teiksim, Marts Pujāts, kurš arī kaut kad ir atsaucies uz tādu līdzību, man vienalga ļoti patīk, bet viņam ir ļoti spēcīgi un neparasti tēli. Taču man ir interesanti un svarīgi lasīt dažādus tekstus, jo caur grāmatām tu vari dažādos veidos paskatīties uz lietām.

 

Sākumā tu teici, ka ir visādas vielas, no kurām būvēt dzejoļus. Tavos dzejoļos tu tiešā veidā nenorādi atsauces uz citiem autoriem vai darbiem – vai tā ir bijusi apzināta izvēle?

Tur ir kaut kādas atsauces. Uz Rotko, piemēram. Vientulības vēstures nosaukums ir no Zagajevska. Es to rindu tā diezgan vienkārši paņēmu. Nebiju domājusi, ka tas būs labs dzejolis un to publicēšu, vienkārši gribēju to uzrakstīt. Atsauces manos dzejoļos it kā ir, bet es izturos, it kā to nebūtu. Līdzīgi kā ar bailēm no banalitātes man ir bijušas bailes no nebūšanas pietiekami izglītotai, zinošai. Man nav formālas, akadēmiskas izglītības saistībā ar valodu vai literatūru, es neesmu studējusi filosofiju. Es esmu meklējusi veidus, kā mācīties rakstīt, piedalījusies Literārajā akadēmijā, semināros un literārās nometnēs, es lasu grāmatas un zinu kaut kādas lietas, bet man ir sajūta, ka es ļoti daudz nezinu. Ir tāda nedrošība. Es esmu pieņēmusi, ka tā nav lieta, ar kuru es nodarbojos. Es arī nezinu, vai man tas ir interesanti. Bet es atcerējos par diptihu Mēs, kas ir grāmatā, tas ir iedvesmots no Marka Šagāla gleznas, kurā ir pāris, kas lido pa gaisu, neatceros precīzi darba nosaukumu. Mani ļoti ietekmē tas, ko es lasu un redzu, bet nekad neesmu jutusies, ka tajā intelektuālajā veidā kaut kas ar to jādara, ka tas būtu mans lauciņš. Man liekas, Meitenē es pat gribēju vienu citātu ielikt, neatceros, no kā, un Artis Ostups ieteica izņemt, jo vienkārši likās, ka nav nepieciešams. Laikam tas kaut kā tā izveidojies. Un viens no iemesliem, kāpēc es gribēju, lai Ivars ir mans redaktors, bija tā drošības sajūta, ka es varbūt nezinu kaut kādas lietas, bet Ivars ir tik izglītots, ka viņš mani pasargās no muļķības. (Smejas.) Es apzinos, ka tur ir nedrošā manis daļa, kas baidās no tā, ka nezina lietas. Un es jūtos droša būvēt no savām pieredzēm, jo man neviens nevar uzbraukt augumā, ka es kaut ko nepareizi interpretēju. Tad es jūtos, ka tā ir mana lieta, ar kuru es strādāju, un fakjū. Ūdenstornī bija viena atsauce uz Amandas Aizpurietes citātu, bet man bija ļoti liels prieks, ka es to tur ieliku, jo Amanda ir ļoti ietekmējusi manu ceļu literatūrā. Tas citāts bija apmēram: “es nemāku staigāt cauri sienām, bet caur skumjām es māku.” Un man tas likās ļoti spēcīgi. Bet tas atkal ir kaut kas cits, savā ziņā goda nodošana otrai sievietei dzejniecei, no kuras es esmu kaut ko mācījusies un saņēmusi.

 

Vai pēc krājuma pabeigšanas tev ir kāda citāda sajūta par turpmāko rakstīšanas procesu?

Atšķirībā no citām grāmatām, kuras es pabeidzu, un tad bija tāds tukšums, šobrīd es esmu sākusi regulārāk rakstīt dzejoļus, un esmu procesā visu laiku. Tā ir forša sajūta, ka nav pēckrājuma depresija, es vienkārši turpinu darīt lietas. Vairāki dzejoļi krājumā neietilpa, un no tiem var taisīt atsevišķu publikāciju, man tā iepriekš nav bijis. Es gaidu Strāvas publikāciju, numura tēma ir kaisle un valoda, līdz ar to es atlasīju citus seksīgos dzejoļus, kuri neietilpa šajā grāmatā. Man arvien vairāk rodas jautājumi par to, ko es rakstu un kāpēc, un man gribas rotaļāties. Strāvai es uzrakstīju dzejoļu ciklu par masturbēšanu, es jutu, ka es kaut kam pārkāpju pāri, kad to uzrakstīju. Tas bija vienkārši ļoti forši, ļoti priecīgi. Kad biju Ventspilī, uzrakstīju dzejoli par deguna urbināšanu. Man šķiet, es skatos, kur vispār es varu aiziet, kādas lietas caur dzeju paust. Man liekas, ir lielāka uzdrīkstēšanās un sajūta, ka manā balsī ir spēks. Ka tu kaut kādas lietas vari nevis vienkārši pateikt, bet caur dzejas tekstu pateikt konkrētā veidā un atzīt pašai sev, ka tur ir kaut kas spēcīgs. Ar masturbēšanas tēmu man ir grūtības, man ir kauns, un par to ir grūti runāt, un bija kaut kā forši lietot dzejas valodu, lai es pati vispār varētu par to domāt. Jā.