— Kaķu tante

(fragments)

Stāstā darbojas:

Sibilla, ap 80 gadus veca sieviete, kura dzīvo koka mājā kaut kur pāri upei

Imants, bijušais mājas īpašnieks

Vaģiks, jaunais mājas īpašnieks, huculs

Ļoļa, Vaģika māsa, ar kuru Sibilla ir sadraudzējusies

Aigariņš, Vaģika palīgs saimniecības darbos

Margo, Ļoļas draudzene

Rudīte, Sibillas bijusī kaimiņiene

Maskavietis, Sibillas mūža mīlestība

Vladis, Sibillas mirušais dēls

Vijolīte, Cimdiņš, Ceriņš, Jasmīns, Poga un Adatiņa, Sibillas kaķi

Kad sāka ievākties jauni kaimiņi, viss mainījās. Pēc slimošanas kļuvusi vēl lēnāka, Sibilla visiem maisījās pa kājām, bet tas vēl bija sīkums. Uz vasaru sacēlās tracis. Rudītes dzīvoklī bija iegājusi ģimene ar diviem puikuļiem, un māte trakās dusmās metās Sibillai virsū, kad viens no puikuļiem, kādus piecus sešus gadus vecs, bija mēģinājis noķert un paņemt rokās Vijolīti. Vijolītei, protams, tādas lietas nepatika, un viņa iecirta bērnam krūtīs un rokās garas, sarkanas švīkas. Māte uzreiz sazvanīja Vaģiku un izbļāva pa visu gaiteni tādus vārdus kā “vecene”, “trakumsērga”, “maisās pa kājām”, “vienmēr klanās pie mājas ieejas, un kaķi pinas pa kājām”, “mašīnas riepas nočurātas”, “blusas un parazīti”, “pilns ar blusām!” viņa kliedza klausulē, kamēr puiks stāvēja blakus un bļāva balsī sarkanu, noraudātu seju. Sibilla sarāvās maziņa, maziņa un pazuda savā dzīvoklī, kur vēl kādu laiku atbalsojās kaimiņietes skaļā ķērkāšana un puika raudāšana. Tad ar skaļu durvju aizciršanās būkšķi iestājās klusums.

Jaunā sieviete tak uzreiz bija metusies uz Sibillas pusi bļaudama, kad viņa atvēra dzīvokļa durvis, lai saprastu, kas par kņadu. Vijolīte iedrāzās dzīvoklī, un pārējie kaķi kā visu saprazdami nolīda kur kurais un acīs nerādījās, pa kājām nemaisījās. Es būtu papriekš uz puiku paskatījusies, Sibilla purpināja, mierinādama trīcošās rokas ar cukurūdeni. Padomā, puika raud, bet viņa… Tik pēc pārs minūtēm Sibilla saprata, kas bija noticis: salūkoja puikam uz rokām sarkanas švīkas. Līdz kāzām sadzīs, gribēja sacīt, jo puikiņam vēl tas vecums, kad tā teikt drīkstēja, bet māte nebija uz jokošanos noskaņota. Pabļāvusi uz Sibillu, izvilka telefonu, zvanīšot saimniekam, nebūs te nekāds zvērudārzs, nolādētā kaķu vecene. Pašai gan aiz durvīm kvankšķēja mazsunītis – Sibilla to bija redzējusi saitītē uz tievām kājelēm…

Domu līdz galam neizšķetinājusi, Sibilla pārlēca pie nākamās. Un te pat Ļoļa nespēs līdzēt, viņai bija skaidrs. Nāks Vaģiks, būs tracis. Tā sēžot un gaidot to ļaunāko, kaķi bija sanākuši ap Sibillas kājām, un Cimdiņš ielēca klēpī, un Vijolīte, vainīgi skatīdamās, tomēr atļāvās uzlēkt uz galda un tad uz palodzes, no kurienes nolūkojās uz pagalmu, kur pie kastaņas zālītē Poga mazgāja ķepas, bet Adatiņa ķerstīja savu asti. Cimdiņš, ātri aizmirsis notikušo, pieprasīja glaudas, sliedams degunu gaisā un bakstīdams Sibillas roku. Kā Sibilla piedūra viņam pirkstu – pie skausta, kur maiga, pūkaina spalva, –, uzreiz sāka klusi murrot. Te viņam bija visa pasaule, šajā klēpī un šajās vecajās, grumbainajās rokās. Ceriņš un Jasmīns sagūla Sibillai pie kājām. Tā viņus atrada Ļoļa, nākdama iekšā pa durvīm. Cimdiņš tad izlēca no Sibillas klēpja un skrēja pretī, un, kad Ļoļa pieliecās un pastiepa plaukstu, iekāpa tajā un kā ar liftu uzbrauca pasaules trešajā stāvā – tik augstu, ka visu redzēja un pārredzēja labāk par pārējiem.

Vaģiks arī nāca. Vakarā. Sibilla jau bija mazliet nomierinājusies, sadzērusies cukurūdeni, parunājusi ar Ļoļu. Ļoļa domāja, Vaģiks neko neteiks, Vaģik horošij cilveks, što emu tam skandaļiķ,¹ viņa teica, bet Sibilla nesaprata, vai viņa to saka, tikai lai Sibillu nomierinātu, vai tiešām tā arī domā. Bet Vaģiks patiešām nebija dusmīgs, drīzāk savaldīgs, un runāja mierīgi.

– Nu čto slučilos,² – viņš iesāka tā, it kā neko nezinātu.

Sibilla viņa klātbūtnē vienmēr norija mēli. Baidījās ko teikt, tikai skatījās, bet, likās, Vaģiks no viņas atbildes nemaz negaida.

– Nu ņičevo, ņičevo,³ – viņš noteica kā vairāk sev. – Koški, eto huiņa. Ja vot čto hotel sprosiķ, Sibilla Georgijevna, – vi podaļi zajavku na polučeņieje sociaļnoj kvarķiri?⁴

Pēc šī jautājuma Sibilla sarāvās. Lai arī šī lieta, kopš Imants to bija pieminējis, visu laiku bija tupējusi kaut kur Sibillai pakausī, viņa patiesībā bija piemirsusi.

– Ņet, izvīņīķē, zābīla,⁵ – viņa novilka pēc neilga klusuma brīža.

– Nu tak ņepoiģjot,⁶

– Dā, dā, izviņīķē,⁷ Imants nav vainīgs, – Sibilla sarāvās vēl vairāk. Ievilks vēl Imantu nepatikšanās.

– Ja hoču zdeļaķ remont v etoj kvarķire, toļka ždu kogda vam dast sociaļnuju.⁸

– Ja poidu, ja vsjō ulāžū, no koški… kaķus ņepozvōļit v sociāļnoj kvārķīre.⁹

– Ja že skazal, koški, eto huiņa. Mņe vsjo ravno,¹⁰ – Vaģiks sāka uzvilkties.

– No kak…¹¹ – Sibilla vēl gribēja ko bilst, bet Vaģiks viņu pārtrauca:

– Ļoļa naiģjot koškam dom, ne volnuiķes. Pastaraiķes ulaģiķ dela poskoreje. Budu ždatj izvestiķije.¹²

Un prom viņš bija. Tā Sibillai bija bijusi garākā saruna ar Vaģiku – parasti viņi apmainījās sveicieniem, un viss. Viņa jau tā visu šo laiku bija jutusies kā traucēklis Vaģika acīs, un nu beidzot bija pienācis neizbēgamais – viņai būs jāvelkas uz domi un jākārto papīri tagad, kad viņa vislabprātāk nedarītu neko, jo vienkārši nebija spēka, varēšanas un gudrības, lai ar to tiktu galā. Kāpēc ar cilvēkiem vienmēr bija tik sarežģīti, domāja Sibilla, kura līdz zināmam brīdim bija labi ar cilvēkiem tikusi galā, bet pēdējā laikā šī prasme kaut kur bija pazudusi, varbūt nelietota iesīkstēja, pārkoksnējās un galu galā atkrita no viņas kā veca piepe. Ar kaķiem bija vieglāk – viņu prasības bija skaidras un viegli izpildāmas, un kurš gan cits tagad, šajā mirklī, būtu laimīgs, ja Sibilla uzliktu viņam savu roku? Būtu puisītis, būtu Vladis palicis dzīvs, varbūt arī dzīve būtu bijusi citāda, un pēc ilgāka laika Sibilla beidzot apraudāja savu likteni, no kura nekas jēdzīgs nebija sanācis. Bet tas bija cilvēka prāta mērs. Kamēr viņa tā domāja raudādama, uz viņu noskatījās pieci acu pāri, un tiem jau nu gan bija cits skatījums.

Dzīvokļa lietu nokārtot uzņēmās Ļoļa. Zvanījās, kamēr noskaidroja, kur jāiet, kas jādara un kādi papīri jāsagatavo. Bet viegli nebija: Ļoļa ne visu saprata, Sibilla vēl jo mazāk. Ja izgāja ārā, tad arī uzreiz bija tracis: kaimiņiete ar savu kranci un puikuļiem pa pagalmu vien grozījās, it kā gaidīdama, kad parādīsies Sibilla un kaķi. Poga bija nozudusi, saspīlējumu juzdama, un Sibilla tagad satraucās arī par viņu – ja nu kas slikts notiek un kas pabaros. Labi, ka Adatiņa turējās tuvumā. Bet Pogai turpināja nest ārā bļodiņu ar ēdienu un atstāt zem beņķa.

Nepietika ar to, ka dzīvojās pa pagalmu vien, – ieraudzījusi Sibillu iznākam no mājas un apsēžamies uz soliņa un kaķus viņai sekojam, kaimiņiete uzreiz sacēla traci un demonstratīvi stūma bērnus iekšā, mazo kranci paņēmusi klēpī. To vien dzirdēja kā “kaķu vecene šo” un “kaķu vecene to”. Pat mazie puikuļi bija pasākuši, ejot gar Sibillas durvīm, klaigāt: “Kaķu vecene!” Ja pagalmā trāpījās Vaģiks, tad kaimiņiete brāzās viņam klāt un skandalēja vēl skaļāk ar tiem pašiem argumentiem: pagalms smird pēc kaķu čurām, puikas nevar paspēlēties, blusas uzreiz saviešas, iziet no mājas nevar, pinas kaķi pa kājām, tiešām jāuztur te kaķu vecene, tādai tik pansionātā vieta, un ko tik vēl ne. Ir gan cilvēkiem spēks un enerģija, Sibilla nodomāja, kaut ko darbodamās pa virtuvi un noskatīdamās uz notiekošo pa logu. Pati izgāja arvien retāk un dažu reizi lūdza Ļoļai izvest kaķus ārā. Ļoļai pretī kaimiņiete nerunāja: kad nostājās līdzās, bija Ļoļai tikai līdz pusei, un arī Vaģiks joprojām Ļoļu respektēja. Ja viņa bija solījusi palīdzēt nokārtot dzīvokļa lietu, tad nokārtos, to viņš zināja, bet, božečki¹³, kā krita uz nerviem tie kašķi, jau tā pietika ko darīt, kur nu vēl risināt visādas bābu lietas, un viņš uzsprāga.

Tas notika tad, kad Ļoļa beidzot bija tikusi skaidrībā par dzīvokļa nokārtošanu, bija sarunājusi, ka ies uz kantori nu tur kaut kad pēc divām vai cik nedēļām, un Sibilla Georgijevna bija beidzot iznākusi ārā – kur tas laiks, kopš bija redzēta. Kopā ar viņu, protams, pa durvīm izsprāga arī viss kaķu bars: papriekš mazākie kaķi lielā ātrumā apskrēja ap māju, tad lēni un vienā solī ar Sibillu Georgijevnu gāja laikam vecākais kaķis, tā cienīgi pavadīja veču līdz solam un tad arī pazuda ap mājas stūri. Aiz viņiem pēdējie iznāca divi kopā saspiedušies baltie kaķi, tie vienmēr turējās kopā un tālu no Sibillas Georgijevnas neaizklīda, parasti gulšņāja turpat ap soliņu tuvumā tā, lai neizlaistu viņu no acīm. Šoreiz viņus visus pavadīja Ļoļa – bija atskrējusi. Piesēda abas uz soliņa, kaut ko runāja. Sibilla Georgijevna pēc slimošanas neizskatījās labi, bija sarāvusies mazāka, palikusi lēnāka. Nebija jau prāta darbs dzenāt vecu un slimu cilvēku pa visādiem kantoriem, bet kas viņam, Vaģikam, cits atlika – tas bija bizness, nevis labdarība. Pietika jau, ka Ļoļa nez kāpēc noņēmās ar veču un kaķiem, it kā pašai savas dzīves nebūtu. Bet nu nebija jau arī savas dzīves, ne vīra, ne bērnu, skraidīja tik apkārt ar to aptetovēto Margo.

Ļoļai iezvanījās telefons, un viņa aizgāja aiz mājas. Pa to laiku ārā iznāca kaimiņiete ar saviem puikuļiem, it kā būtu sagaidījusi īsto brīdi, un uzreiz sāka savu ierasto: sākumā uzmeta Sibillai niknu skatienu, sazīmēja pagalmā, kur kaķi, ieraudzīja Vaģiku un, parāvusi bērnus aiz rokas, tesās klāt, sākdama veco dziesmu. Vaģiks centās atrunāties, bet bija sakrājies, un pirmo reizi mūžā viņš uzbļāva īrniecei, ubiraisja, ja zģes nepatik,¹⁴ un tad, pastūmis viņu malā, pats savas rīcības pārsteigts, nikns devās uz mašīnu, pa ceļam uzsaukdams arī Sibillai, lai lasās iekšā un savāc savus kaķus līdzi. Iemeties mašīnā, iedarbināja motoru un trieca kāju pa pedāli tā, ka nospolēja uz aizmuguri un tad ātri iznesās pa iebraucamo ceļu ārā no pagalma. Brīnums, ka garām nebrauca neviena cita mašīna, nebija jāpiestāj, un pazuda Vaģika auto ap stūri. Kaimiņiete no sašutuma pirmo reizi bija mēma un uzreiz pazuda iekšā mājā.

Sibilla arī vīkšījās iekšā, bet nepaspēja uzlikt kāju uz pakāpiena, kad Ļoļa parādījās ap mājas stūri, un pirmais, ko Sibilla ieraudzīja, bija ļenganais Vijolītes ķermenis viņas rokās, tikai pēc tam acu priekšā nostājās bālā un asarām noplūdusī Ļoļas seja un Aigariņš aiz Ļoļas, kurš bija balts kā palags un knapi valdīja asaras. Neviens neteica ne vārda, un nekas vairāk par asinīm ap Vijolītes degunu neliecināja, ka notikusi nelaime, – viņa varēja tikpat labi gulēt. Taču tā nebija taisnība – Ļoļa pakratīja galvu, izlasījusi jautājumu Sibillas acīs. Uzkāpa augšā klusēdami, tikai Ļoļa visu laiku šņukstēja, ik pa laikam raudama iekšā elpu un puņķus, kas tecēja līdz ar asarām. Sameklēja vecu kurpju kasti, kādas vēl pa skapi bija saglabājušās. Ieklāja šalli, ielika Vijolīti. Pie durvīm skrapstēja – Ļoļa steidza atvērt, ielaida iekšā Cimdiņu, Adatiņu un Jasmīnu ar Ceriņu. Kaķi ostīja gaisu, un Cimdiņš sāka ņaudēt, kā saukdams Vijolīti, un tad arī Aigariņam izlauzās asaras. Sibillai uzreiz kā atņēma spēku nostāvēt, viņa atsēdās uz gultas malas. Pirmo reizi viņu pazīšanās laikā arī Ļoļa izskatījās bezspēcīga, bet tikai uz mirkli – paskatījusies uz Sibillu, sapurinājās un ņēmās nodarīt lietas līdz galam. Uzlika kastei vāku, paņēma pirms brīža Sibillas atrasto šņori, apsaitēja kasti.

– Paidjom ka tam…¹⁵ – viņa noteica, un, pretī saņēmusi Sibillas rokas mājienu, pazuda abi ar Aigariņu durvīs.

Apraka Vijolīti pie kastaņas, kur mīkstāka zeme, kā jau visus iepriekšējos kaķus, tikai šoreiz bez Sibillas klātbūtnes. Sibillai nebija spēka piecelties. Uz domi neaizgāja, nevarēja paiet, un Ļoļa arī neuzstāja, kaut kā nešķita piemērots brīdis. Visu pārņēma neērts klusums – ne tāds, kas iestājas, kad ir patīkami, bet tāds, kad ir noticis kaut kas slikts un neviens nezina, ko īsti teikt. Ļoļa bija bezmaz vai sadevusi Vaģikam pa ausīm, bet viņš bija dievojies, ka neredzēja, ņespeciaļna¹⁶, un izskatījās gaužām satriekts. Kaķi varbūt nemaz nebija tāda huiņa¹⁷, kad runa bija par to dzīvību, bet varbūt viņš bija satriekts par to, ka viņam tagad uz kakla ir vecene, kura nevar pakustēt, nevis vienkārši vecene, kura jāizdabū laukā no mājas. Ļoļa stingri ticēja brāļa labajai dabai, nē, nerunājiet tā, viņa teica, eto ņe pravda¹⁸, Sibilla Georgijevna, kad atnāca palīdzēt Sibillai. Dažreiz līdzi atnāca Margo, bet Vaģiks nerādījās.

Sibilla jau arī negaidīja, viņa vispār neko diži negaidīja, tagad bija arī vienalga, vai aizvedīs uz pansionātu, vai ko. Spēka bija vien tik, cik pa māju pakustēt, labi, ka vēl pati uz tualeti aizgāja, bet neko vairāk arī neiespēja. Pat virtuvē pie loga pasēdēt – to varēja kādas piecpadsmit minūtes, tad atkal gāja atgulties. Tikai Cimdiņš, Adatiņa un Ceriņš ar Jasmīnu vēl izsauca smaidu sejā, kad nāca pie Sibillas gultā saglaudīties. Vaģikam tomēr bija taisnība vienā lietā – labi, ka bija Ļoļa, jo viņa noteikti parūpēsies par kaķiem, tā domāja Sibilla, kad glaudīja mīkstos, siltos kažociņus. Tas bija viņai mierinājums, un atlika tikai cerēt, ka nāve ilgi nekavēsies.

Kā tas tomēr notiek – jau no mazām dienām Sibillai patika dejot, kustēties, nevarēja uz vietas nosēdēt. Tā kā uguns iekšā dedzināja, turēja nemieru visu laiku siltu, tāpēc jau agri, vēl pusaudze būdama, pameta mājas, devās meklēt savu vietu. Taču tā notiek tikai pasakās, ka nez no kurienes uzrodas tā sava vieta. Īstajā pasaulē tāda sava vieta ir jābūvē, un tur vajag līdzekļu. Kam tie nāk no ģimenes, kam no biznesiem un pazīšanās, kam no smaga ikdienas darba, tas uzbūvē savu vietu, bet Sibillai nebija nekā, tikai uguns, kas dedzināja no iekšas. Varbūt baleta skolā paņems, viņa domāja, bet tur pasmējās, ka padsmit gados neviens ar baletu nesāk, viss esot nokavēts. Sibillai salūza sirds, bet nebija laika bēdāties, bija priecīga, kad dabūja darbu savā lokālā par dejotāju: uz laiku tas uzturēja uguni stabilu, bet ar visu, kas nāca tam darbam līdzi, uguns pamazām sāka dzist. Pavisam tā apdzisa pēc Maskavieša un puisīša. Tad vairs nebija nemiera, gribējās tik mieru – lai dzīve notiek tiem, kam tā labvēlīga, bet lai liek Sibillu mierā, lai ļauj viņai būt pašai ar sevi un savām atmiņām. Un, lūk, kā beigās notika – atņēma viņai spēju kustēties, lika dzīve viņu mierā pavisam. Bet kāpēc tad atstāt dzīvu? Kāpēc? Tā domāja Sibilla un piesnauda, un sapnis pie viņas atnāca:

Sibilla ir jauna, pavisam vēl jauna, un tieva, sprigana, gariem, tumšiem matiem, kas krīt viļņos pār pleciem. Viņa ir kaut kādā lielā veikalā, kurš skaistu un jaunu drēbju pilns. Sibilla ir izvēlējusies sev visskaistāko kleitu no visām: tā ir balta, garumā līdz puslielam un apakšā visa sarkanā un zilā tillā, kas lien ārā pa malu un dara kleitu kuplu jo kuplu. Un kleita turas Sibillai mugurā, kā šķiet, tikai ar domu spēku, jo tai nav ne lenču, nekā. Bet tik skaista kleita! Un tik skaista Sibilla! Vai tiešām viņa kādreiz tāda bijusi?

Sibilla stāv un apbrīno sevi baltajā kleitā, skatīdamās spogulī, kurš rāda viņai jauno Sibillu visā augumā. Blakus Sibillai stāv viņas māte – māte, kura nomira, kad Sibilla vēl bija gluži bērns, un tikai paretas, vājas atmiņas aiz sevis atstāja. Arī māte apbrīno Sibillu skaistajā kleitā, bet apbrīna ilgst tikai mirkli – jau drīz māte nobālē un Sibillai saka:

– Kad sapnī sevi baltā kleitā noredzi, tas uz miršanu.

Tā patiesi Sibillas māte mēdza teikt, kad vēl bija dzīva. Sibilla to atminas sapnī, un māte arī uzreiz pazūd. Viņas vietā stāv cita – sveša sieviete, bet tai ir kaķa galva, un tā saka:

– Nu mēs atkal tiekamies, Sibilla.

– Vai pēdējo reizi? – Sibilla jautā.

 Svešā sieviete neatbild, bet turpina savu:

– Pirmo reizi mēs tikāmies, kad tu biji maza. Vai atceries?

– Atceros, – Sibilla atbild, jo viņa uzreiz atceras arī. – Tu sēdēji man blakus pie gultas slimnīcā, un otrā pusē sēdēja mana māte. Toreiz es atgriezos mājās kopā ar māti.

– Otro reizi mēs arī tikāmies slimnīcā. Vai atceries? – svešā sieviete atkal jautā.

– Atceros, – saka jaunā Sibilla. – Tad es sēdēju pie sava puisīša slimnīcā, un tu sēdēji otrā pusē. Mājās es atgriezos viena.

 – Varbūt gribi uzspēlēt kārtis? – svešā sieviete ar kaķa galvu jautā.

– Kurš muļķis tad spēlē kārtis ar nāvi? – Sibilla iesmejas.

 – Nesaki vis, kādam arī paveicas.

– Dzīve nav nekāda veiksme, – Sibilla sadusmojas un triec ar dūri pa spoguli, kas saplīst sīkās lauskās.

Pamodās Sibilla no siltas kustības zem rokas – Cimdiņš tur staipījās –, un sejā viņai spīdēja saule – tik spilgta gaisma, gandrīz vai nepanesama. Bet silta, un Sibilla pasmaidīja, iedomājoties, ka varbūt tieši šāda ir miršana, varbūt nāve ir silta un murrā kā kaķis. Viņa pat uz brīdi apjuka: Sibilla bija noticējusi, ka ir pamodusies taisaulē. Taču, kad atskanēja kluss klauvējiens un Cimdiņš aizskrēja pretī Ļoļai, kuras galva parādījās istabas durvīs, un arī Adatiņa un Jasmīns, un Ceriņš devās viņai pretī, gaidot brokastu, Sibilla lēnām atgriezās šaisaulē. Bija tomēr izsprukusi – kā kaķis – no nāves.

– Dobroje utro,¹⁹ – Ļoļa klusi teica. – Kak sebja čustvojeķe?²⁰

– Horōšō, spasībo Ļoļečka,²¹ – Sibilla atbildēja.

– Smotriķe, kto v gosti prišol,²² – Ļoļa teica un palaida sev pa priekšu Vaģiku. Viņš ienāca tāds kā nokaunējies, nolaidis galvu, bet pastiepis uz priekšu rokas.

– Smotriķe, smotriķe,²³ – Ļoļa bērnišķīgā priekā sauca viņam aiz muguras, un, kad Vaģiks pavēra plaukstas, tajās gulēja sīks kaķēns smilšu krāsā.

Sibilla saslējās uz elkoņiem, lai labāk redzētu, un Vaģiks pastiepa kaķēnu vēl tuvāk. Nez kur bija ņēmis tādu pavisam sīku pīkstuli.

– Izviņiķe,²⁴ – Vaģiks klusi noteica un uzlika kaķēnu uz segas Sibillai blakus, bet Ļoļa, joprojām priecīgi aizrāvusies, iesaucās:

– Nazavjom jevo Marcipančikom! Davaj?²⁵

1. Vaģiks ir labs cilvēks, ko viņam tur skandalēt  (atpakaļ uz rakstu)
2. Nu, kas noticis  (atpakaļ uz rakstu)
3. Nu nekas, nekas  (atpakaļ uz rakstu)
4. Kaķi ir sūds. Es jums gribēju pajautāt, Sibilla Georgijevna, vai jūs iesniedzāt pieteikumu par sociālo dzīvokli?  (atpakaļ uz rakstu)
5. Nē, atvainojiet, aizmirsu  (atpakaļ uz rakstu)
6. Nu tā gan nevarēs) – Vaģiks nošūpoja galvu. – Imants skazal, što vi dogavoriļis.((Imants teica, ka jūs sarunājāt  (atpakaļ uz rakstu)
7. Jā, jā, atvainojiet  (atpakaļ uz rakstu)
8. Es šajā dzīvoklī gribu uztaisīt remontu, tikai gaidu, kad jums piešķirs sociālo  (atpakaļ uz rakstu)
9. Es iešu, es visu nokārtošu, bet kaķi… ar kaķiem neļaus sociālajā dzīvoklī  (atpakaļ uz rakstu)
10. Es jau teicu, kaķi ir sūds. Man vienalga  (atpakaļ uz rakstu)
11. Bet kā…  (atpakaļ uz rakstu)
12. Ļoļa sameklēs kaķiem mājas, nesatraucieties. Pacentieties nokārtot lietas ātrāk. Gaidīšu jaunumus  (atpakaļ uz rakstu)
13. mīļo dieviņ  (atpakaļ uz rakstu)
14. Vācies prom, ja te nepatīk  (atpakaļ uz rakstu)
15. Mēs iesim tur…  (atpakaļ uz rakstu)
16. nespeciāli  (atpakaļ uz rakstu)
17. sūds  (atpakaļ uz rakstu)
18. tā nav taisnība  (atpakaļ uz rakstu)
19. Labrīt  (atpakaļ uz rakstu)
20. Kā jūtaties?  (atpakaļ uz rakstu)
21. Labi, paldies, Ļoļečka  (atpakaļ uz rakstu)
22. Skatieties, kas ciemos atnācis  (atpakaļ uz rakstu)
23. Skatieties, skatieties  (atpakaļ uz rakstu)
24. Piedodiet  (atpakaļ uz rakstu)
25. Sauksim viņu par Marcipāniņu! Labi?  (atpakaļ uz rakstu)