— Viņš izjāja prūšu zemi

Par Jura Rozīša romānu Displaced Person. Kāda latvieša stāja svešumā (Dienas mediji, 2024)

Rakstīt recenziju par Jura Rozīša romānu Displaced Person. Kāda latvieša stāja svešumā bija mana personīgā izvēle, taču, lai gan interesējos par trimdas tēmām, pēc grāmatas izlasīšanas konstatēju, ka tomēr neesmu šīs grāmatas mērķauditorija. Tālāk centīšos pamatot, kāpēc.¹

Juris Rozītis ir Londonā dzimis latviešu rakstnieks. J. Rozīša ģimene drīz pēc viņa dzimšanas pārcēlās uz Austrāliju. Tur J. Rozītis dzīvoja līdz 20. gadsimta 70. gadu beigām, kad pārcēlās uz Zviedriju. Iesaistījies latviešu trimdas teātrī, aizstāvējis filoloģijas doktora grādu par latviešu trimdas romānistiku, kā arī darbojies dažādās trimdas kultūras un sabiedriskajās organizācijās. 1995. gadā iznāca viņa pirmais romāns Kuņas dēls, kas tāpat kā otrais romāns Displaced Person. Kāda latvieša stāja svešumā vēsta par latviešu dzīvi trimdā.

 Displaced Person centrālais personāžs ir rakstnieks Jūlijs Vēzis. Viņš nāk no Austrālijas, kur dzīvo arī viņa vecāki Gunārs (Doctor Cancer) un Velta un māsa Dagnija. Romāns sākas 20. gadsimta 70. gados, kad Jūlijs Vēzis paziņo vecākiem, ka dosies uz Eiropu, lai iepazītu to un turienes trimdas sabiedrību, kas, no Austrālijas skatoties, atrodas pasaules notikumu centrā. Romāns sastāv no Jūlija Vēža vēstījuma un viņa rakstītā romāna fragmentiem jeb nodaļām, kas vietām dublē Jūlija Vēža vēstījumu, savukārt citviet sniedz papildu ieskatu notiekošajā no atšķirīgiem skatpunktiem, tajā skaitā caur formas eksperimentiem. Šāda pieeja saskalda “tradicionālo” lineāro vēstījumu un ir Jūlija Vēža rakstniecības filozofijas pamatā, par ko var uzzināt grāmatas beigās.

Tiktāl viss ir skaidrs: romānam ir postmodernismam tipisks sadrumstalots/saskaldīts vēstījums un gredzenveida kompozīcija. Arī Jūliju Vēzi varētu uzskatīt par diezgan tipisku postmodernisma personāžu, kura pasaulē nav vienas patiesības/realitātes, tā ir fragmentāra un pretrunīga, un viņš tiecas to tā arī atspoguļot – kā caur spāres vai, precīzāk, mušas aci: dažādos acs laukumos projicējas atšķirīgi pieredzes gabaliņi: “Cenšos parādīt krikumus, kas veido mūsu dzīvi trimdā… jo tā nav viengabalaina… tai nav naratīva… vismaz tie naratīvi, kuros mēs cenšamies to iespīlēt, nav patiesi, tie ir sagudroti un viegli drūpoši…” (158. lpp.)

Jūlijs Vēzis kā muša sēž kaut kur uz stikla vai sienas: viņš piedalās romānā fiksētajos notikumos, taču nav pārāk aktīvs sabiedriskais darbonis, drīzāk viņš trimdas sabiedrībā ir skatītājs no malas, un, ja arī kādreiz kādam mēģina pavēstīt par savu dzīves izpratni, to darīdams, viņš neiespringst. Autora pieeja, ko varētu nodēvēt par “Te nu es esmu, plūstu līdzi, viss ir vienots, bet saskaldīts”, pati par sevi ir diezgan forša un varbūt pat varētu aizvest romānu līdz tādam punktam, kurā varētu ieraudzīt Jūliju Vēzi kā – nosacīti – “mūslaiku varoni”, kurš netiecas būt centrā, bet vienkārši eksistē, nespēdams savākt kopā dzīvi vai spēdams to pa pusei un kā kurā jomā. Teiksim, ja Jūlijs Vēzis kļūtu par vidējā cilvēka iemiesojumu, kurš ir apmaldījies fragmentētājā, neviennozīmīgajā pasaulē (ko romānā reprezentē latviešu trimdas sabiedrība) un galu galā samierinās, ka tā tas ir un viņš tur neko nevar padarīt, tad daudzas detaļas romānā sevi patiešām pamatīgi attaisnotu. Piemēram, tas, ka par trimdas sabiedrību, tās aktivitātēm un indivīdiem mēs uzzinām ļoti maz. Jūlijs Vēzis piedalās pasākumos, bet tie paliek aizkadrā. Jūlijs Vēzis satiek cilvēkus, bet neko daudz par viņiem nepavēsta (grāmatas filozofijā gan tas tiek attaisnots: “Jūlija Vēža uzskati nav svarīgi [..]” (338. lpp.)). Trimdas sabiedrība Austrālijā un Eiropā 20. gadsimta 70. gados tiek viegli ieskicēta, izņemot dažus momentus, kas man papildu noslēguma daļai, kurā runa ir par Jūlija Vēža filozofiju, arī šķita visinteresantākie visā grāmatā: kad Jūlijs Vēzis Anglijā satiek krusttēvu un kad dodas uz Latviju. Šajās epizodēs atspoguļojas tas, kas, manuprāt, attaisno romāna nosaukumu, kā arī beidzot tā unikālā Jūlija Vēža pieredze trimdas sabiedrībā un situācijā, kuru neviens cits nekad nevarētu pavēstīt. Proti, braucienā uz Latviju līdzās vispārzināmiem faktiem par izsekošanu un noklausīšanos tiek atklātas arī detaļas par to, kā Latvijā klausījās ārzemju mūziku, kā veidojās attiecības starp jauniem cilvēkiem no trimdas un Latvijas, kā arī, svarīgi, – Jūlija Vēža atsvešinātība no šīs sabiedrības, kurā viņam it kā vajadzētu justies kā mājās. Savukārt tikšanās ar krusttēvu alkoholiķi aicina domāt par šādu un citu psiholoģisku problēmu saikni ar trimdinieka stāvokli – nepiederības/neiederības sajūtu, dzīvojot svešā zemē.

Jūlijs Vēzis gan nav nekāds vidējais statistiskais rādītājs, viņš nav atpakaļrāpulis, par ko vedina domāt vēža kā dzīvnieka simboliskā nozīme. Viņš nāk no turīgas ārsta ģimenes (ciets eksoskelets), viņš ir rakstnieks (spīles), tātad viņam ir laba izglītība (ārēji stiprs), viņam ir iespējas ceļot, un viņš piedalās trimdas pasākumos (orientējas vidē). Bet tajā pašā laikā Jūlijs Vēzis ir ieņēmis pozu, kas aizsargā kaut ko viņā iekšā, ko viņš nespēj formulēt: “KĀ? – es varu būt rakstnieks un rakstīt par to, kas notiek ārpasaulē, ja nevaru pilnībā aprakstīt (jo nevaru pilnībā izjust) visu, kas notiek manī šai niecīgajā acumirklī.” (335. lpp.) Varētu domāt, ka arī šoreiz runa ir par trimdinieka stāvokli, ar ko viņš cenšas tikt galā, bet šis aspekts netiek izvērsts, reducējot to drīzāk līdz vispārīgam apjukumam pieaugšanas/nobriešana procesā: “Viņš, šai brīdī viens pats, šai metāla šūnā, šai vasaras tumsā, ir pilnīgi brīvs. Bet brīvība nav tik vienkārša. [..] Kaut kad būs jāpieņem lēmums.” (30. lpp.) To varētu arī uzskatīt par grāmatas kodolu – nonākšanu līdz apziņai, ka Jūlijam Vēzim kaut kad nāksies pašam sev un citiem pateikt, kas viņš ir, pašam būs jārīkojas, pašam, teiksim, jāapmaksā savi rēķini, nevis jāsūta tēvam, lai apmaksā. Tādā ziņā romāna vēstījums tomēr ir tradicionāli lineārs, jo Jūlijs Vēzis līdz šiem secinājumiem nonāk pakāpeniski loģiskā notikumu un domu ķēdē.

Nobriešanas tēmai klāt nāk trimdinieka identitāte, turklāt specifiska – trimdā dzimuša latviešu trimdinieku pēcteča identitāte, kurai sevi vēl tikai jāformulē. Jūlijs Vēzis nekļūst par latviešu trimdas politisko vai kultūras flagmani, ko varbūt no viņa sagaida (kā iepriekšējā paaudze, tā lasītāji, kuriem ir zināšanas par trimdas sabiedrības dinamiku un kuri līdz šim lielākoties sastapušies ar šādiem trimdas flagmaņiem). Viņš nekļūst arī par tās oponentu, disidentu. Viņš turas līdzi un ir tajā iekšā, un viss. Iespējams, šajā pozīcijā jūtams svaigums, kas tāds, ko iepriekš saistībā ar trimdu, trimdas kultūru un literatūru neesam sastapuši. Latviešu pagātnes un šodienas gaidas ir vairāk saistītas tiem, kas nesa Latvijas vārdu cauri gadu desmitiem, tiem, kas uzturēja latviešu kultūru dzīvu, turpināja latviešu teātri, literatūru, mākslu u. tml. Par viņiem mēs skatāmies filmas, lasām grāmatās, presē un citur. Un tāds flagmanis ir autors pats. Taču Jūlijs Vēzis vienkārši vēlas būt tur, neko vairāk. Ļoti jauki, lai gan ne gluži tik viennozīmīgi, jo Jūlijam Vēzim tomēr ir viedoklis. Proti, viņam visu citu latviešu nostājas nepatīk (latvieši pārāk iztapīgi (45. lpp.), visi latviešu trimdas izdevumi ir sūds (97. lpp.), visi trimdas pasākumi, lai kur notiktu, ir vienādi (80. lpp.), viņam ir cits skatpunkts (199. lpp.), kas tā arī netiek atklāts (tiek minēts, ka Jūlijs stāsta savus uzskatus, bet lasītāji ar tiem netiek iepazīstināti)): ““Es nelasu Latviju – tā mani neuzrunā. Man nepatīk vairums trimdas teātra izrāžu. Mani garlaiko kopkora koncerti. Svinīgie akti lielākoties ir mokas…” “Kas tad tevi interesē?” “Es nevaru pateikt.” (211. lpp.) Tas sagriež kājām gaisā filozofiju, kurā vienkārši būšana kaut kur iekšā un vērošana, un jušana pārvēršas par flirtēšanu ar filozofiju, jo, lai arī savu nepatiku Jūlijs Vēzis pauž, viņš nespēj to pamatot (brīžiem grāmatā sastopama sekla filozofija, piemēram, par dziļumu 117. lpp. vai par krāsām 172.–173. lpp.) un piedāvāt kaut ko vietā. Personāžs sadrūp pats sevī un savā pretrunīgumā, no viņa garšīgās miesas lasītājam netiek nekas, rokās var paturēt tikai cieto čaulu. Tas, protams, ir konceptuāli, bet, man šķiet, autors ar šo koncepciju ir pārāk aizrāvies. Viņš gudri caur intelektuālām spēlēm būvē tēlu un viņa filozofiju, bet kā blakusprodukts neparedzēti rodas tādas pakāpes pretrunīgums, kurā Jūliju Vēzi iespējams uztvert vienīgi kā rīku noteikta literāra paņēmiena atveidei. Tāpēc ar Jūliju Vēzi ir ļoti grūti identificēties, ja tas vispār ir svarīgi un ja fakts, ka runa ir par balto heteroseksuālo cis vīrieti, to jau nebija atcēlis. Un, ja nav iespējams identificēties, tālāk var sekot tikai kontekstualizēšanas iespēja: kāpēc man ir jālasa šī grāmata, ko tā vēlas man pavēstīt, vai es gūšu unikālu ieskatu tajā, uz ko vedina domāt grāmatas nosaukums u. tml.

Protams, Jūlijs Vēzis nav tikai trimdinieks, tad tas būtu vienas dimensijas tēls, un autors pavisam noteikti centrālo personāžu kontekstualizē – caur spēju just: “Viņš tikai cenšas konstatēt, ko pats jutis, – ar visām jautājuma zīmēm.” (338. lpp.) Tas ir daudzsološi, jo vīrietis + emocijas var būt superīgs romāna pamats. Taču, par spīti romānā izklāstītajai filozofijai, kas mazliet atgādina postmodernisma teoriju, autors izvēlas (un tā ir apzināta rīcība) jušanu reducēt gandrīz vienīgi līdz erekcijai/seksam. Lai kur Jūlijs Vēzis dotos, lai ko (ne)darītu, lai ko (ne)īstenotu, viņa redzeslauku aizņem sievietes, kuras, par spīti tam, ka dažkārt viņam nedz patīk, nedz interesē, viņā raisa domas par seksu vai noved līdz tam. Tātad romāns vēsta par un tiek vēstīts, balstoties īpašā filozofijā, par kuru var uzzināt grāmatas beigās, bet, lai līdz tai tiktu, jāizbrien cauri kādām 250 lappusēm erekcijas. Vai latvieša stāja, kas piesaukta nosaukumā, ir erekcijas eifēmisms?

Romāns drīzāk ir versija par Es izjāju prūšu zemi, kurā Eiropa nāk pretī kā kaira dāma, kas ir pakļauta vīrieša skatienam (male gaze), un tālāk par to, ko viņš redz, viņš nemaz nevēlas tikt. Ja sievietei ir krūtis, kas parādās blūzes izgriezumā, vai krūšgali izspiežas cauri blūzei, tad tas noteikti tiks minēts. Ja sieviete Jūliju Vēzi nesaprot vai pat nav ieinteresēta viņā, viņš tik un tā domās, kā būtu ar viņu pārgulēt. Ja sieviete piekrīt pārgulēt, tad par to var lasīt tādās detaļās, kādas neviens latviešu saiets un trimdas cilvēks neizpelnās (piemēram, leģendārā pulcēšanās vieta Pagrabs Stokholmā pieminēta vien garāmejot). Problēma ir tajā, ka Jūlijs Vēzis seksualizē bezmaz vai VISU: ieradies bez brīdinājuma pie Lauras (personāžs grāmatā) agri no rīta, viņš istabā novelk kurpes un zeķēs sajūtas kails, savukārt tas, ka Laura, ielaidusi istabā agri no rīta vīrieti, klāj gultu, un tas, ka viņas privātajā telpā ir redzama viņas apakšveļa, ir pamats izjust šo situāciju kā maigi erotisku (134. lpp.). Brīžiem sieviešu raksturojums ir komisks, piemēram: “Klusībā Jūlijs izbrīnīti pavīpsnāja – šķietami tik progresīvi radikālam cilvēkam kā Rutei, kas, pēc Lauras nostāstiem, raksta Eiropas jauno kreiso revolucionāru izdevumiem un apgrozās aprindās, kam ir sakari ar revolucionārām šūniņām, varbūt pat teroristiem, drīkst būt tik buržujiskas emocijas kā bailes no noziedzniekiem?” (152. lpp.) Starp citu, Rute, pie kuras Jūlijs Vēzis aizbrauc, lai parādītu sava topošā romāna fragmentus, nesniedz viņam gaidīto atbildi, ka romāns ir ģenEāls, taču tas Jūlijam Vēzim netraucē prātot par iespējamu dzimumsakaru, kura kontekstā, jāpiebilst, ir kļūdaini izmantots vārds “aseksuāls” (155. lpp.), saistot to ar pakļāvības trūkumu un loģikas klātbūtni sievietē (?). Vispār tās vietas romānā, kas ir saistītas ar Ruti, atgādina komiskos sieviešu aprakstus citu vīriešu grāmatās, kurus apkopojusi amerikāņu rakstniece Mega Vondriska (Meg Vondriska. A Tale of Two Titties, 2024). Piemēram, Jūlijs Vēzis un Rute dodas uz pludmali, kur Jūlijs Vēzis nezina, kā rīkoties, un par to prāto (177. lpp.), bet Rutei nepajautā. Turpinājumā: ““Tu gribēji kaut ko teikt par mana romāna plānu?” Jūlijs viņai vaicā, labi apzinādamies, ka runā ar kailu sievieti.” (179. lpp.) Pat vilcienā Jūlijs Vēzis nespēj vienkārši sēdēt blakus sievietei (vecāka par viņu un drusku mietpilsoniska (?)), kura ir pieskārusies viņa kājai; viņš prāto par to, vai tas ir seksuāls mājiens (!) un vai “būtu dumji iespēju palaist garām” (186. lpp.). Turklāt romānā tiek noliegta piekrišanas (consent) nozīme: Laura jautā Jūlijam Vēzim, vai viņš vēlas nodarboties ar seksu, kam seko piezīme, ka šis jautājums bijis lieks, un pārdomas par spontanitātes trūkumu (190. lpp.). Komiskumu pastiprina salīdzinājumi un eifēmismi: matiņi, biksīšu nospiesti, piegūlušies viņas ķermenim kā zāle veldrē; Laura [..] skatās uz viņu kā uz mazu puiku; Jūlija rīks; “viņš [penis – E. K.] ir tik glīts,” saka Laura; Jūlijs ar roku noglauda Lauras kaunumu un satver delnā visu trīsstūri, un piespiež, kā spiestu roku sasveicinādamies; viņa ar kājām turas ap viņa ķermeni kā koala lācītis ap koku (191.–195. lpp.).

Tādas sajūtas kā kauns? Vaina? Neiederēšanās? JEBKAS CITS, izņemot seksu? Lūk, tas būtu forši, bet sekss kā vienīgais sajūtu atspoguļotājs, īpaši pēc Velbeka, nav nekas pārsteidzošs, ko mums varētu piedāvāt balts heteroseksuāls cis vīrietis. No otras puses, autors ļoti skaidri apzinās šo pieeju, tekstā nodēvēdams Jūliju Vēzi par “veco izvirtuli”. Īstenībā nav iespējams pateikt neko tādu, ko autors nebūtu jau paredzējis. Tas liek domāt, ka teksts ir tapis ilgā laikposmā, iespējams, lielākā tā daļa ir tapusi kaut kad senāk, un nesenā posmā ir pierakstītas piezīmes, turklāt tas darīts tad, kad autoram ir mainījušies uzskati vai skatījums uz lietām vispār. Varbūt sākotnēji romāns rakstīts ar citiem uzsvariem, kas laika gaitā pārvirzījušies, tāpēc centrālais personāžs procesā ir kaut ko būtisku zaudējis. Par spīti, tas viss lieliski iederas romāna pamatsadrumstalotībā, taču.

Kā jau var saprast, arī es slīgstu pretrunās: ja man kaut kas romānā šķiet ok, tad tomēr seko “bet” un visu laiku jāmēģina saprast, kāpēc kaut kas nenostrādā līdz galam. Iespējams, tā ir tāpēc, ka, manuprāt, šī grāmata ir intelektuāla spēle, kuru lasīt nav tik patīkami, cik interesanti ir par to domāt (tad var izlaist (vai aizmirst) seksismu un neiekļaujošas valodas lietojumu),² šķetinot visus autora izliktos pavedienus, kas savelkas kopā tikai tad, ja grāmatu izlasa līdz galam. Var arī tā, kāpēc ne? Taču stereotipiskais vīrieša skatiens un sieviešu objektificēšana, kas veido būtisku romāna daļu, izslēdz mani no tā fanu loka. No otras puses, varbūt ir vērtīgi zināt, ka nozīmīgi latviešu kultūras flagmaņi tomēr neatšķiras no vairuma, kad runa ir par attieksmi pret sievietēm.

1. Janvāra sākumā Normunda Naumaņa vārdā nosauktās kritikas gada balvas pasniegšanas ceremonijā bija uzvests skečs, kurā burti bija sadusmojušies uz kritiķiem par to, ka kritiķi “viņus dauza”. Tas, par spīti skeča kičam, jau saknē ir aplams pieņēmums: pirmkārt, burti, vārdi, teikumi, teksti ir kritiķa labākie draugi, kas kritiķim rūp. Otrkārt, neviens kritiķis nekad nealkst rakstīt negatīvu recenziju. Ja kādam kritiķim jau sākotnēji ir šāds uzstādījums, tad man ir lielas šaubas par viņa profesionalitāti un piemērotību šai nodarbei. Taču tieši bargā kritiķa tēls cirkulē ne tikai “parasto” ļaužu, bet arī kritikas balvas ceremonijas veidotāju priekšstatos, un no tā izriet vairākas būtiskas problēmas, par kurām dziļāk varētu parunāt kādā citā reizē, ja tas kādu interesētu. Šīs recenzijas kontekstā svarīgs ir fakts, ka mani nolūki, izvēloties recenzēt šo grāmatu, sakņojās neviltotā interesē par trimdas literatūru un sabiedrību.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Izdevēji ir pievienojuši divas atsauces: 1) ka autors izmanto Austrālijas latviešu valodu; 2) ka ž vārdam trimdas latviešu valodā nav noniecinošas nokrāsas. Tomēr romānā ir izmantoti ir arī citi vārdi, ko iekļaujošas valodas kontekstā ieteicams nelietot. Ja ir bijusi vēlme atveidot reālo 70. gadu valodu, kā tas iederas šajā romānā, kurā centrālais personāžs it kā nespēj formulēt konkrētus viedokļus un nomokās ar konkrētās realitātes fiksēšanu? Tas drīzāk izskatās pēc pārprastas vārda brīvības un liek uzdot jautājumu, kas ir romāna mērķauditorija.  (atpakaļ uz rakstu)