— Zenta Mauriņa, laikmetīgā māksla un iekļaušana

Iedvesma

Sākumā bija tikai ziņa, ka sarunu un darbnīcu cikls¹ būs par iekļaušanos, un to iedvesmojusi Zenta Mauriņa, kurai 2027. gadā svinam 130. jubileju. Es piekritu piedalīties, bet ne jau Zentas dēļ. Mani vienkārši pēdējos gados interesē un urda viss, kas saistīts ar iekļaušanas tēmu. Es riņķoju ap to, iekļaušanās ir mana cilvēcības definīcija, mana saule. Zenta Mauriņa nāk pēc tam.

Pirms tas sākas, es apņemos rakstnieci iepazīt vairāk, tāpēc lasu viņas autobiogrāfisko triloģiju. Badīgi, alkaini, tveru katru vārdu, piepildos ar to, stiprinos. Pat neatceros, vai laikā, kad gāju skolā, literatūras stundās runāja par Zentu Mauriņu. Iespējams, ka pieminēja, varbūt, lasījām kādu no viņas esejām, bet tas atmiņā palicis pavisam bāli. Vēlāk, strādājot Rakstniecības un mūzikas muzejā, es Zentu Mauriņu satiku apzinātāk. Bet – tie bija fakti, liecības, pētījumi – manas Zentas tur nebija.

Rakstniece, tulkotāja un domātāja. Viņas autobiogrāfiskā triloģija pārņem manu dzīvi, es citus darbus daru tikai ar tādu pussolīti, pusspēciņu. Pat necenšos analizēt, kā jūtas mana ģimene, sastumta aizskatuvē, bet arī nespēju tam pretoties. Es beidzot sajūtu savu Zentu Mauriņu un pēc ilgāka laika sajūtu arī sevi.

Vīrs man jautā – ko tu ar to visu iesāksi? Rakstīsi maģistra darbu par Zentu Mauriņu? Es nezinu, nezinu. Vien nojaušu, ka Zenta Mauriņa man nozīmē pieņemšanu. Iekļaušanos. Iespējas. Zenta Mauriņa man nozīmē mākslu, kas drīkst būt neredzīga, drīkst sēdēt ratiņkrēslā un drīkst lasīt vieglajā valodā. Zenta Mauriņa nozīmē, ka vispirms ir cilvēks, tikai pēc tam viņa varēšanas un nevarēšanas. Tā ir kā ceļa zīme man pašai, kas apstiprina – tu esi. Tu drīksti būt.

Lielā atklāšana

Es pirmo reizi esmu Grobiņā, Zentas Mauriņas piemiņas istabās. Istabu aplūkošana ir mazliet bijīga, pietātes pilna, jo pavisam nesen tik daudz lasīts, un tagad mēģinu iztēloties, kā šeit auga mazā Zenta, kurš bija logs, caur kuru viņa vēroja pasauli, uz kura galda stāvēja vāze ar ziediem. Tas viss man šķiet tik trausls, ka baidos to sajaukt ar kādu nepārdomātu kustību, neveiklu vārdu. Es neesmu telpu un priekšmetu cilvēks, man drīzāk vajag upes un mežus, tāpēc vislabāk es Zentu Mauriņu tomēr sajūtu vēlāk, ejot pa taku gar Ālandes upīti. Spilgti atmiņā palicis, ka tēvs Zentai Mauriņai ļāva dzīvoties pa upīti laivā vienai pašai. Māte gan bijusi pret, bet tēvs bijis nelokāms: “Cilvēka griba ir viņa debesis.” Es esmu māte, tāpēc prātoju, vai laistu savu puiku, kurš pat jau māk peldēt, vienu pašu laivā pa upi? Nelaistu. Pat ja viņa tēvs teiktu jā. Es esmu mūsdienu sabiedētais cilvēks, kas uzkrājis pieredzi un par vissvarīgāko mūža darbu uzskata bērna pasargāšanu, kas, protams, ir aplami un neiespējami.

Projektu atklāj sarunas. Mēs visi esam kopā Zentas istabās, lai runātu par atšķirīgo un kopīgo mūsos, lai runātu par iekļaušanos un tai labvēlīgiem apstākļiem. Mums visiem tas ir svarīgi, tāpēc svešums starp mums pazūd, un mani saviļņo cilvēku atklātie stāsti, kuros atzīstamies reizēs, kad esam baidījušies no saskarsmes, izvairījušies no cilvēkiem ar invaliditāti savas nezināšanas dēļ, bet tikpat ļoti mani sajūsmina stāsti, kuros mēs esam varējuši kopā radīt brīnišķīgas lietas.

Viņi un mēs. Kas ir viņi un kas esam mēs? Kur ir robeža? Vai māksla vieno?

Pavasara saule piespīd Zentas istabas. Smaržo pēc kafijas. Arī tagad Zenta Mauriņa ap sevi sasauc klausītājus un runātājus. Mazliet Mūrmuižas sajūta, lai gan nekad neesmu tur bijusi un neesmu klausījusies Mauriņas priekšlasījumos. Es tikai par to lasīju viņas grāmatās, bet, ja jau spēju iztēloties, tad viņai savā vienkāršībā ir izdevies to uzrakstīt tā, ka man nojūk laiks un vieta.

Māksla ir ļoti brīva, ja vien mēs ļaujam tādai tai būt. Kopīgai mākslas pieredzei ir milzīgi vienojošs spēks, ja vien mēs to ļaujam. Tātad, iekļauties ir jāgrib abām pusēm. Katram pašam. Bet, ja gribam, ja izdodas, tad šāda satikšanās mākslā ir vērtīga visiem. Cilvēcības pieredze, kurā izšķīst visi mēs un viņi. Paliek tikai “mēs”, viens otru veidojoši un rodoši. Mēs visi dzīvojam vienā lielā saskarsmes punktā, kas noteikti ir papildināms ar vides pieejamību un universālo dizainu.

Mūsu izskats

Mana projekta daļa ir trīs tikšanās reizes un radošā rakstniecība ar 7.b un 8.b Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolā. To veidojam kopā ar Lauru Brokāni. Ar jauniešiem un rakstīšanu ir jābūt ļoti uzmanīgiem, tā nav viņu mīļākā nodarbe, bet mana gan. Jau vairākus gadus braukāju pa Latvijas skolām, kurās satieku hūdijos ietinušos pusaudžus, kas ievaidas, kad ieminos par rakstīšanu. Kā viņiem izstāstīt Zentu Mauriņu? Vai viņus interesēs, cik nozīmīga rakstniecei bijusi valoda un literatūra? Kā ar viņiem runāt par iekļaušanos?

Rakstīšanas darbnīca Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolā

Šī projekta būtiskā daļa ir tas, ka mēs tiekamies vairākas reizes. Pirmajās reizēs pierodam, iepazīstamies, bet tad jau varam runāt arī par to, kā jūtamies. Cik iekļaujošs bija Zentas laiks, un cik draudzīgs tas ir tagad. Pastāstu viņiem par Zentas Mauriņas matemātikas skolotāju Liepājas ģimnāzijā, kurš meitenei lika atbildes pierakstīt uz tāfeles klases priekšā. Loģiski, ka viņa to nevarēja, tāpēc rakstīja viņas klasesbiedrene, bet Zenta visu no savas vietas diktēja. Tas nozīmē, galvā veikt aprēķinus laikā, kad tiec pazemota, kad piedzīvo emocionālu vardarbību un atgādinājumu par savu nespēju. Kur Zenta šīs izjūtas “nogrūda”? Kurā sirds kaktiņā? Jaunieši apgalvo, ka viņu matemātikas skolotājs esot līdzīgs, lai gan redzu, ka balsī tas neskan tik pārliecināti, kā vārdos šķiet.

Paši man gandrīz vienbalsīgi apgalvo, ka esot ļoti draudzīgi, visi klasē tiek pieņemti. Jautāju – vai tā ir visur? Varbūt kaut kur ir citādi? Un tad lēnām stāsti sāk raisīties. Viss esot baros, bet baru robežas ir mainīgas. Vienu dienu esi barā, tad nedēļu paslimo un – hops, no bara ārā. Aizejot uz treniņu, tas pats. Ja esi jauniņais, tad paiet laiks, kamēr tiec pieņemts. Es klausos, un man pilna galva ar Huba Bubas rozā burbuļiem, kuros esam paslēpuši savus grupējumus. Es aizdomājos, kā būt vienotiem, bet reizē palikt atvērtiem arī jaunpienācējiem? Cik tas vispār iespējams, jo bara veidošanās jau ir tāds neapzināts un instinktīvs process? Bars jau ir mūsu gēnos.

Kāpēc reizēm neesi barā? Kāpēc reizēm par tevi smejas? Meklējam tālāk. Reliģija, ādas krāsa, dzimumidentitāte, jo tu pārģērbies par dzīvnieku, invaliditāte, jo tu smirdi (higiēna? es pārjautāju), apģērbs, tas esot ļoti svarīgi.

Kamēr jaunieši iejūtas un raksta dienasgrāmatu, kurā viņi “it kā” kāda nosauktā iemesla dēļ netiek pieņemti barā, es vēroju, kā mēs esam apģērbušies. Līdzīgi. Atceros, par mani skolā smējās, jo man bija adīts zaļš komplekts – svārki un jaka. Nevienai tāda nebija, tikai man, jo neko citu ģimene nevarēja atļauties. Zaļais adījums bija sadabūts, un gan jau ne no šī laika. Man arī tas komplekts nepatika, nepatika arī tas, ka nebija izvēles, bet tā reizēm dzīvē gadās. Esmu pateicīga, ka varēju iet uz skolu. Jo bija arī septembri, kurus iesāku nedaudz vēlāk nekā citi, tikai tāpēc, ka nebija drēbju. Daudzus gadus vēlāk, kad dabūju pirmo darbu, omīte man no galdauta uzšuva bikses. Alga jau tikai pēc mēneša, bet ar gadu tehnikumā novalkātiem džinsiem uz smalku iestādi nevar iet. Bez galdauta biksēm es nevarētu iet uz darbu, un tāpēc es vienmēr būšu omītei pateicīga. Šis gan ir arī iemesls, kāpēc man ir grūti svinēt Baltā galdauta svētkus. Bikses arī bija baltas.

Kad pēc nodarbības, mājup braucot, lasu jauniešu darbus, jo šoreiz drosmīga izlasīt savu darbu skaļi bija tikai viena meitene, es domās viņiem jautāju: “Ja jau jūs man teicāt, ka esat tik draudzīgi un pieņemoši, kā jūs varat tik precīzi zināt nepieņemta un izsmieta cilvēka izjūtas?” Visi mēs reizēm esam bijuši ārpus burbuļa, visi mēs pazīstam nepieņemšanu, lai cik ļoti es gribētu, ka jauniešiem tas vairs nav jāpiedzīvo un ka vienu dienu tas skaisti beidzas. Es gribētu, lai burbulī vienmēr ir mazas burbuļa durtiņas, pa kurām drīkst ienākt citi, drīkst iziet un padzīvot citā burbulī, lai mēs smejamies tikai par jokiem, kuros neviens netiek sāpināts.

Satikšanās

Es ticu, ka liela nozīme mūsu dzīvēs ir cilvēkiem, kurus satiekam vai nesatiekam. Mēs ietekmējam cits cita varēšanu un nevarēšanu. Rakstnieces Zentas Mauriņas dzīve veidojusies, klātesot daudziem viņai nozīmīgiem cilvēkiem. Ar tā laika varēšanu un iespējām, ar ratiņkrēslu, kas nav salokāms, viņas dzīve bez līdzcilvēku atbalsta noteikti būtu citāda. Vai šodien tas ir mainījies? Ja es izbāžu galvu no sava rozā burbuļa un atbildu godīgi, tad man šķiet, ka ir labāk, bet ne tā, kā varētu būt. Man ir draudzene, kura ir neredzīga kopš dzimšanas, bet apguvusi spēju pārvietoties patstāvīgi ar baltā spieķa un mūsdienu tehnoloģiju iespējām. Tātad, it kā viņai cilvēks-pavadonis vairs nav vajadzīgs, bet pajautājiet viņai, cik bieži viņa ziemā viena pati var iziet no mājas? Neviena ierīce vēl nebrīdina par sniegu, peļķi vai suņa kaku. Tad vēl jāpadomā, cik neredzīgu cilvēku ir gatavi un spējīgi apgūt palīdzošas mūsdienu tehnoloģijas?

Zenta Mauriņa par savu ratiņkrēslu runā nelabprāt, vismaz tā nojaušu lasot. Es dzirdu milzīgu vēlmi un vajadzību, lai cilvēki vispirms (un varbūt – tikai) domātu par viņu kā cilvēku, kā rakstnieci un tulkotāju, lai to ratiņkrēslu vispār viņai “nekabina” klāt. Bet mēs “kabinām”, vismaz es. Ai, tik ļoti baidos vispārināt, jo šī ir tēma, kurā iespējams pārmest par katru kļūdainu vārdu. Nesen kādā sarunā par iekļaušanos un cilvēkiem ar invaliditāti tieši runāju par to, ka invaliditātes tēmas ir tik jūtīgas, un vairākkārt jau esmu dabūjusi “pa ausi”, nepareizi izrunājot kādu diagnozi vai vispārinot. Tas manī uz laiku radīja klusumu, es secināju, ka vieglāk par to ir nerunāt vispār. Bet vai tā ir labāk? Riskēju ar savām ausīm un tomēr runāju.

Atceros to pašu draudzeni – kā mani sākumā mulsināja viņas teiktais – “Es aizgāju uz teātri” vai “Es aizbraucu brīvdienās līdz jūrai”, jo es ar savu tā brīža saprātu domāju: “Nu kāds “es”? Tu neaizgāji, tevi aizveda!” Tikai pateicoties viņai, pateicoties Zentai Mauriņai un visiem pārējiem cilvēkiem manā dzīvē, es tagad saprotu, cik svarīgi ir palikt šajā “es”. Es jau arī neaizietu uz koncertu, ja vīrs nepasēdētu mājās ar bērnu. Kaut kāda dzīve un virzība ir iespējama tikai mijiedarbojoties, tikai palīdzot viens otram. Es daudz kur neaizietu (funkcionāli varu, bet mentāli man tas ir ļoti grūti), ja man nebūtu cilvēku, kas aizved. Vienkārši palīdzēt viens otram, neprasot par to celt pieminekli. Zentas Mauriņas draudzene Elfrīda Lauva taču arī to pieminekli negaidīja, lai gan abas noteikti apzinājās, cik neatsverams ir viņas devums rakstnieces dzīvē.

Par Elfrīdu Lauvu un viņas satikšanos ar Mauriņu Purmsātu bibliotēkā runā arī māksliniece Anda Lāce, aicinot mūs visus satikties. Uz tikšanos ir sanākuši gan lieli, gan mazi. Es ar interesi vēroju Andu, jo zinu, ka man nodarbībās ir vieglāk, ja ir līdzīga vecuma cilvēki. Bet te ir dažādi. Anda mums pastāsta par performances mākslu un tad ņem rokā papīru un krītiņus. Es iekšēji atgaiņājos, es baidos, jo man pašai vienmēr bijusi pārliecība, ka papīrs un krāsas man nepadodas. Kad vadu rakstīšanas nodarbības, tad uzsvaru lieku tieši uz jautājumu – kāpēc tu gribi rakstīt? Vai gribi balvu? Varbūt vēlies būt populārākais autors lasītāju vidū? Vai gribi rakstot palīdzēt pasaulei? Tad nu šo pašu tagad jautāju sev. Ko tu, Laura, gribi panākt ar zīmēšanu? Neko. Vērot sevi. Vērot savu satraukumu, savu perfekcionismu, savu iekšējo soģi. Gribu vērot, cik ļoti man izdosies vai neizdosies ļauties. Mierina tas, mēs vairāki esam tādi nedaudz sabijušies. Bērniem ir vieglāk, bet daļa pieaugušo tiešām iekšēji noteikti atgaiņājas ar rokām un grib iet mājās, jo mēs taču nemākam zīmēt! Par šo arī jādomā. Kāpēc mums tā šķiet? Jo bērnībā teica, ka saule nedrīkst būt zaļa? Bet es tiešām esmu redzējusi zaļu sauli! Saule patiesībā izstaro plašu krāsu spektru, visizteiktāk ir zili zaļais, ko mēs gan neredzam, jo mūsu smadzenes to visu kombinē nedaudz citādāk. Bet es vienreiz redzēju zaļu sauli, tas bija saulrieta laikā. Manas smadzenes izveidoja jaunu kombināciju, un uz mirkli saule bija zaļa. Atceros, mirkšķināju acis un mēģināju saprast, bet visu jau nevar saprast.

Anda Lāce vada darbnīcu Purmsātu bibliotēkā. Foto: Vika Daugina

Andas darbnīca, kurā mēs visi zīmējām un zīmējumos satikāmies, ir lielisks piemērs, kā dzīvot dzīvi. Vieglāk, plūstošāk, ar interesi par pasauli, rotaļīgāk. Andas darbnīca ir arī lielisks piemērs, ka mums biežāk vajadzētu darīt kopā. Nevis dalīties vecumos, dzimumos, varēšanā un nevarēšanā, bet kopā. Kopā sanākšana papildina mūsu varēšanu. Attālināties un satikties. Kā tāds kosmoss, kur viss ir lielā mainībā.

Kustība

Es atzīstos, ka daudz domāju par Zentas Mauriņas vēlmi rakstīt. Viņa pati to pat neizjūt kā vēlmi, bet vajadzību. Man tā nav, man ir pretēji. Es esmu rakstniece, kurai nepatīk rakstīt, kamēr Mauriņa raksta un raksta. Sāp mugura, bet raksta. Saņem kritiķu nievas, bet raksta. Es viņas tekstos meklēju šaubas par rakstīšanas nozīmi, bet neatrodu. Lielie dzīves zinātāji runā, ka vienu maņu atņemot, mums pastiprinās cita. Ja tiek atņemta kustība, tad lielāka kustība tiek dota prātam? Vai Mauriņas prātam bija kājas, vai rakstīšana bija viņas ejamais ceļš?

Priekules sociālā atbalsta centrā mēs visi satiekamies, lai kopā ar horeogrāfi un režisori Kristīni Brīniņu runātu par deju. Vispirms gan kopā spēlējam kāršu spēli UNO. Es vēl nekad nebiju spēlējusi ar tik daudz spēlētājiem vienā reizē, man šķiet, ka bijām desmit. Satikšanās ap spēļu galdu man nedaudz atgādina kadrus no vecām filmām par kazino, tikai izpaliek revolveri, blēdīšanās un cigāru dūmu pilna istaba. Pie mums spīd saule, mēs lūram viens otra kārtīs un skaļi palīdzam. Es klusībā brīnos par meiteni, kura tikpat kā nerunā, tikpat kā neklausās, un man ir sajūta, ka par spēli nedomā, tomēr viņa prot spēlēt! Viņa uz dzelteno liek dzelteno, un devītnieka liek devītnieku, un ir visbēdīgākā, kad vairs nespēlējam. Prasmes ne vienmēr ir ārēji redzamas, pat ne nojaušamas.

Kristīnes Brīniņas darbnīca Priekules sociālā atbalsta centrā. Foto: Vika Daugina

Tad Kristīne mums stāsta par deju un uzliek vienu no savām “dejojamajām” dziesmām. Kustība un deja līdzīgi kā māksla ir mani “es nevaru”, bet tāpēc jau esmu šajā projektā, ka gribu “varēt”. Gribu nodejot no sevis nost kaunu un aizkrāsot bailēm acis.

Nav tā, ka visi tūlīt pievienojas, nepievienojas arī beigās, lai gan es īsti droši šo nevaru apgalvot, jo biju ļoti aizņemta ar sevi. Es mēģinu nedaudz šūpoties, klausīties ritmos, kustinu rokas un kājas. Pamanīju, ka man dejojot ir grūti skatīties uz citiem, es izvairos no acu kontakta un man gribas pievērt acis. Jāatceras par šo Kristīnei pajautāt, viņa zinās, kāpēc tā ir, jo manā prātā viņa pati ir deja.

Kā sauc manu nevarēšanu? Man nav uzstādītas diagnozes, bet tāpat zinu, ka esmu pilna ar ratiņkrēsliem, ar dzirdes aparātiņiem, ar neredzēšanu, un es par to priecājos. Jau gadu vadot nodarbības Iļģuciema cietumā, es esmu atradusi sevī arī cietumu. Pieņemot sevi, ir vieglāk pieņemt citus. Es palīdzu, un man palīdz, varēšanas nav mērāmas, ir tikai griba.

Sviests, 5. un 6. jūnijs

Sviests ir mazliet iedzeltens, tā man atmiņā no bērnības, kad kūlām to paši, un dzeltens ir arī veikalā nopērkamais sviests. Vai sviesta izstrādājums? Nebiju domājusi, kas tas īsti ir, vienkārši ziežu uz maizes, jo tā darīja mani vecāki, vecvecāki un gan jau arī vecvecvecāki. Ja govis saēdas purenes, tad piens un pēc tam sviests jo īpaši dzeltenāks, to arī no bērnības atceros. Rucavas grupu dzīvokļos “Sudrabi” es pirmo reizi uzzinu, ka ir arī baltais sviests. Tā pagatavošana ir atšķirīga no ierastā, un rucavnieki ir panākuši, ka baltais sviests atzīts par Eiropas Savienības aizsargātu produktu.
Grupu dzīvokļu cilvēki mūs nesagaida ar vienkārši sviestmaizēm, bet gan baltā sviesta gatavošanas meistarklasi, un šis liek aizrauties elpai. Mūsu sagaidīšana grupu dzīvokļos tikšanos iegriež pavisam citā jaudā. Pēc pamatīgas kulšanas mēs visi kopā ēdam kartupeļus ar sviestu, un es uzzinu, ka senos laikos šo sviestu dēvēja par mazvērtīgu, bet saimnieku – par skopu, ja ar tādu cienāja ciemiņus. Nav vairs senie laiki un nav ciemiņi, mēs jūtamies tik ļoti gaidīti, tik ļoti savējie, ka tā ciemiņu būšana pazūd. Pilnu muti baltā sviesta es atceros nabagpankūkas no savas bērnības. Nav ne jausmas, kāpēc nabagpankūkas, varbūt klāt netika likts piens, es biju pārāk maza, lai tajā iedziļinātos, bet gan jau arī ar tām necienāja ciemiņus, lai gan man nabagpankūkas un tagad arī baltais sviests vienmēr būs par milzīgu siltumu un mīļumu. Nabadzība savā veidā kļuvusi par bagātību.

Rucavā darbnīcu vada māksliniece Eva Vēvere, un tad vairs nav ne miņas no baltā sviesta, jo mēs pazūdam krāsās. Mēs esam paši sev kodols, paši sev aplis, mēs paši krāsojam sevi, savu dzīvi, savu pieredzi, lai pēc tam kopā krāsās arī satiktos. Man košās krāsas liek smaidīt, dzeltenajā samiedzas acis, tā ir saules gaisma. Es esmu rakstu cilvēks, bet nu jau darbnīcās guvusi pieredzi, ka arī krāsās varu būt brīvāka. Kādā krāsā es izkrāsotu sevis uzrakstīto? Kādā krāsā ir Zenta Mauriņa? Skaidrs, ka pirmais impulss viņu grib redzēt baltu, bet gan jau bija tur melnuma arī. Bija pelēkā un zaļā, bija zilā un mēļā, purpurs un sēpija, kastaņbrūnais un bēšais. Arī Zentas Mauriņas tekstos gredzenu zelts, papardes zaļais un albatrosa baltais, pazemes melnums un dubļu brūnais. Mūsos ir viss, ko apjaušam un neapjaušam.
Rucava noārda jebkādas robežas starp mēs un viņi. Starp tiem, kuri var un nevar staigāt, var un nevar redzēt, dzirdēt, runāt – tās ir tikai krāsas, pasaule jau mums viena.
Mājupbraucot domāju par to, ka mana dzīve mazliet sagājusi laikmetīgajā mākslā (lasi arī – “saiet sviestā”) un tā ir viena jauka saiešana. Esmu ar to mierā.

Atmiņas, 17. jūlijs

Šī ir darbnīcu cikla Iekļaušanās un laikmetīgā māksla noslēdzošā darbnīca, un tieši uz šo es netieku. Esmu pāraugusi ar vairākiem projektiem, vēl nevaru saprast, vai tā ir mana izvēle, vai arī līdz pat šim brīdim neprotu sevi ielikt kaut kādos laika un spēju nogriežņos. Man reizēm šķiet, ka esmu koks, ko apaug biezi ķērpji, un tas izskatās skaisti, bet kokam paliek aizvien grūtāk vienkārši skatīties un priecāties par pasauli, jo arī acis jau pilnas ķērpjiem.

Es ļoti būtu gribējusi būt klāt Annas Priedolas vadītajā darbnīcā Ceļa kartes Vaiņodes sociālā atbalsta centrā, bet, kā jau minēju, – netieku. Vai tad ir kāds cilvēks, kurš dabū visu, ko grib? Gribēt un varēt. Atkal un atkal jādomā par Zentu Mauriņu. Viņas dzīve šķietami ir pilna ar nevarēšanu. Atceros, kā nevarēju neraudāt par viņas gribēšanu peldēt. Uzaugt pie upes, bet nepeldēt, kamēr māsas šļakstās ūdenī, nirst un veldzējas vasaras tveicē. Arī es uzaugu pie upes, visu vasaru staigāju slapjiem matiem, starp peldreizēm tie nepaguva izžūt. Gribēt peldēt, gribēt staigāt, gribēt rakstīt bez sāpēm, gribēt dejot, gribēt mazāk lūgt otra palīdzību, gribēt sapratni, iespējams, gribēt vīrieti, bērnus, gribēt cieņu, gribēt mežā, gribēt dzīvi bez pārpūles. Tieši tādi diagnozi mūža nogalē Zentai uzstāda ārsts – pārpūlēšanās. Mūsdienās to sauktu par izdegšanu? Apspiesta gribēšana, milzīga koncentrēšanās uz varēšanu, kā nesačākstēt īgnumā, skaudībā un dusmās? Atzīšos, ar baudu klausos zinātāju stāstos, ka Zenta tomēr mazliet sačākst, mūža nogalē viņa sūdzējusies daudz un dikti. Zvanījusi uz iestādēm, ķīvējusies, pieprasījusi, pārmetusi. Atzīšos, ka man der jebkas, kas cilvēku dara par cilvēku. Jo ar Mauriņu ir tā, ka reiz pat aptvēru domu rakstīt eseju Zenta, kur ir tavas dusmas?. Viņa rakstos ir tik rūpīgi veidojusi savu tēlu, kopusi to, audzējusi, man ir sajūta, ka, rakstot sevi gaišāku, viņa cerējusi padzīt sāpes un netaisnību. Reizēm apzināti neredzējusi (neuzrakstījusi) nievas, pazemojumus un cilvēku bezsirdību, lai tikai nesabruktu, lai nekliegtu, lai nenievātu pati. Un tad savā esejā es rakstītu par Zentas dusmām – gribēt dusmoties, bet nevarēt. Dusmas sagrūstas dziļi sirds nostūrī, sirds mozaīkās.
Cik daudz Vaiņodes sociālā atbalsta centra iemītnieki grib un var? Vaiņodē agrāk bijis lidlauks, un lidlauks ir debesis, te atkal atceros Zentas Mauriņas tēva teikto – “cilvēka griba ir viņa debesis”. Nenoliegt gribu.
Mana griba būtu bijusi varēšana kopā ar visiem Vaiņodes darbnīcā:
• mētāties ar baloniem un krāsainām bumbiņām;
• locīt papīra lidmašīnas;
• palīdzēt un pieņemt palīdzību;
• atbalstīt un spēlēs sadarboties, jo tieši tas mani pārsteidzis ikvienā no darbnīcām;
• vērot, kā māksliniece kopā ar vietējiem iedzīvotājiem veido Vaiņodes sajūtu un atmiņu karti;
• piedzīvot sociālā atbalsta centra iedzīvotāju satikšanos ar mūsdienu tehnoloģijām un redzēt atmiņu stāstu “atdzīvošanos” ar mākslīgā intelekta palīdzību;
• dzirdēt otru, jo stāsti ir mans dzīvotprieks.

Pēdējā cikla darbnīca. Man ir nojauta, ka ikviens no sastaptajiem Grobiņā, Purmsātos, Priekulē, Rucavā un Vaiņodē gribēs tikties vēl. Arī es. Man gribas, lai ir varēšana turpināt.

Pieredzes svinēšana, 15. augusts

Mēs atkal esam Zentas Mauriņas piemiņas istabās Grobiņā, lai visas darbnīcu vadītājas pārrunātu savu piedzīvoto, dalītos pārdomās un secinājumos. Ar mums kopā arī Birute Banevičiūte no Lietuvas, kura stāsta par savām iekļaujošajām dejas nodarbībām. Man tā ir kā universitāte bez papīriem un diplomiem, es mācos, pieredzot un klausoties otra pieredzētajā. Šis ir projekts par iekļaušanos. Vai mēs pašas iekļāvāmies? Vai mūs pieņēma?

Kad vēlāk atbrauc rucavnieki no jau iepazītajiem grupu dzīvokļiem, tad saprotu, ka iekļāvušies esam mēs visi. Milzīga atbrīvotība un cilvēcīgs tuvums. Māksla ir bijis tilts ar stipriem balstiem. Iekļāvāmies uz palikšanu un svinam šo pieredzi visi kopā. Evas vadībā zīmējam galdautu svētkiem, tad klausāmies Sabrinas mūziku, ko caurvij Dianas Lelis apvārdoti Zentas Mauriņas teksti, nobeigumā ejam līdz Ālandes upītei, kur skaļi lasu fragmentu no Zentas Mauriņas autobiogrāfiskās triloģijas pirmās grāmatas par viņas bērnības pieredzi, kurā tēvs nopircis baltu laivu un mazā Zenta tajā drīkst viena pati laivot upē. Vasaras beigās āda tik brūna kā čigānam. Es zinu, jāraksta romam, bet grāmatā bija čigāns, tāpēc atļaujos šo vārdu lietot arī šeit. Man pašai ir grāmata par čigāniem/romiem, tas arī viens no iemesliem, kāpēc atļaujos vairāk, kā drīkst. Reizēm tie vārdi nemaz tā nesāp, svarīgākais ir brīdis un konteksts, kādā teikti. Un es zinu, ka “būt brūnai kā čigānam” vēlētos daudzas un daudzi no mums. Ja vien UV nebūtu tik bīstams, protams. Katru vasaru nopērku SPF krēmus, kas tā arī apputekļojas plauktā, vienmēr piemirstu lietot.

Augusta vidū saule vairs nav tik spēcīga. Zentas pagalmā zem ābeles jau sakrituši āboli. Reizē ar mūsu kopā būšanu mēs svinam arī Zentas Mauriņas vārda dienu. Šī brīnišķīga sieviete ir bijusi iedvesma visam sarunu un darbnīcu ciklam. Šī brīnišķīgā sieviete ir savedusi mūs visas kopā, un pēc šīs dienas es zinu, ka iedvesma visiem nākamajiem iekļaušanās un mākslas projektiem man vairs nebūs tikai Zenta. Iedvesma būs arī Lība un Māra, Laura, Anda, Kristīne, Eva un Anna.

Teksta redaktore Laura Brokāne

1. Sarunu un darbnīcu ciklu Iekļaušana un laikmetīgā māksla organizē radošā apvienība Colorize. Tas tiks īstenots vairāku mēnešu garumā Dienvidkurzemē, kur dažādi mākslinieki tiekas ar vietējām kopienām, lai kopā piedzīvotu sarunas un praktisku darbošanos, kas palīdzētu labāk izprast laikmetīgo mākslu un tās nozīmi iekļaušanās procesos. Projekta autores ir mākslas zinātniece Māra Žeikare un iekļaujošas kultūras veicinātāja, mākslas terapeite Lība Bērziņa. Sarunu un darbnīcu cikla īstenošanu šajā gadā finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Mākslinieku ilgtermiņa sadarbību ar vietējām kopienām atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.  (atpakaļ uz rakstu)