— Puķu valodas evolūcija

Par Lotes Vilmas dzejoļu krājumu puķainā istaba (Orbīta, 2025)

Lotes Vilmas (Vītiņas) otrā dzejas krājuma puķainā istaba atklāšanā grāmatas redaktors Ivars Šteinbergs atgādināja, ka, lai gan nosaukums mudina nekavējoties sākt runāt par puķēm, ļoti svarīgs ir arī otrs vārds – “istaba”. Gan “puķes”, gan “istaba” ir leksēmas, kurām ir bagāta vēsture literāro simbolu tradīcijā, un tās piešķir ļoti atbilstošu rāmējumu tekstam, kurš, no vienas puses, nepiespiesti un bez aprēķina pieskaņas iesavina šīs tradicionālās tēlu sistēmas kanoniski liriskā dzejā, no otras puses – dara to tik sistemātiski, precīzi un novatoriski, ka priekšplānā izvirzās krājuma konceptuālais (idejcentrētais), nedaudz pētnieciskais raksturs. Grāmata šķiet drīzāk programmatiska un neatgādina nejaušu, pēdējos gados sarakstītu tekstu sakopojumu. Arī pirmais Lotes Vilmas krājums Meitene (2020) radīja šo mākslas darba kopveseluma iespaidu, kuru pasvītroja pievilcīgais, asociācijas raisošais nosaukums un pārdomātais grāmatas dizains. puķainās istabas koncepciju lielākā mērā veido paša teksta īpašības – lakoniskā, koncentrētā forma un botānikas semantiskais lauks – mazākā mērā grāmatas vizuālie un fiziskie aspekti.

Kādā intervijā Lote Vilma joko, ka, “paldies Dievam”, otrā grāmata nav sanākusi ar nosaukumu Sieviete.¹ Sievietības nozīmju lauki tomēr šajā dzejā joprojām klātesoši – no asociācijām, kas saistās ar Virdžīnijas Vulfas “savas istabas” jēdzienu – konceptu, kas simbolizē sievietes vajadzību pēc savas telpas un autonomijas, iespējām nodoties radošam darbam² – līdz puķu simbolikai, kas kultūrā tradicionāli tikusi saistīta ar sievišķības un pasaules skaistuma reprezentācijām. Sieviešrakstības asociāciju tēmu varētu turpināt, pieminot Silvijas Plātas dzejoli Tulpes,³ kas neliekas ne zinis par tradicionālu skatījumu uz puķēm kā cildeniem simboliem un vēsta par negatīvām emocijām, kuras raisa uz slimnīcu atnestās tulpes. Tāpat varētu atcerēties, ka četriem Aspazijas dzejas krājumiem doti puķaini nosaukumi.⁴ Tomēr nav vajadzības istabas vai puķes saistīt tieši ar sieviešu rakstītu literatūru. Turpinot intertekstualitātes apziņas plūsmu, varētu pieminēt, ka pirmā Arvja Vigula dzejas krājuma nosaukums bija Istaba⁵ un viens no pazīstamākajiem ar puķēm saistītajiem latviešu literārajiem darbiem ir Viļa Plūdoņa poēma Fantāzija par puķēm,⁶ bet pasaules kontekstā – Šarla Bodlēra dzejas krājums Ļaunuma puķes.⁷ Ir milzum daudz veidu, kā jau runāts par puķēm, tāpēc vēl jo interesantāk ir palūkoties, kā tās tiek interpretētas pašlaik.

Pētniece Ksenija Rudzīte norādījusi, ka glezniecības un dzejas vēsturē ziediem izsenis piešķirtas simboliskas nozīmes, un tās pastāvīgi pakāpeniski mainījušās. Viduslaikos Jaunavas Marijas tēls tika saistīts ar puķu dārzu – “aizslēgto dārzu”, kas norāda uz Marijas šķīstību un nevainīgo ieņemšanu no Svētā gara: “Šajā Marijas dievišķo īpašību dārzā vijolīte simbolizē vienkāršību, īriss – skumjas, bet lilija, maijpuķīte, jasmīns un meža zemenes ziedi nozīmē tīrību un šķīstību. Jaunavas Marijas, debesu valdnieces, tēlu personificē puķu karaliene roze.”⁸ Renesanses laikmetā par populāru tēmu kļūst mīlas dārzs. Gan dārza, gan rozes simbolika ir daudznozīmīga, ambivalenta – tā saistīta gan ar dievišķo, gan pasaulīgo mīlestību, baudām un ciešanām, nevainību un jutekliskumu. 19. gadsimta sākumā, romantisma tradīcijā, dabas tēls kļūst par nozīmīgu cilvēka iekšējās pasaules un dvēseles stāvokļa atklāsmes instrumentu, savukārt simbolisma un jūgendstila uzplaukuma laikā autori puķu tēliem dažkārt mēdz piešķirt arī negatīvu nozīmi – puķes varēja reprezentēt ļaunumu, kārdinājumu un grēku.⁹

Ziedu simbolisko nozīmju skaidrojumi aizrāvuši cilvēkus arī ikdienas dzīvē – Latvijā 19. gadsimta beigās populāras kļūst “puķu valodas” vārdnīcas, kas šīs valodas zinātājiem, iespējams, ļauj burtiski sazināties “caur puķēm”. Tā, piemēram, baltā astere nozīmējot – “kādēļ tu man netici?”, ceriņi – “nākošais ziedonis atradīs mūs savienotus”, magone – “ārīgs skaistums drīz zūd”, narcise – “tu esi bez nopelna lepna”, smilga – “vai uz savām vēstulēm nekad atbildes nedabūšu”, tulpe – “tavās acīs var tavu mīlestību lasīt”, vērmele – “mums jāšķiras”.¹⁰ Neapšaubāmi, dzejnieku varā ir iemiesot augos pilnīgi jaunas vai situatīvas nozīmes. Lotes Vilmas pieminēto augu vidū narcise saglabājusi saikni ar patmīlības, sevī vērstības nozīmi (vienlaikus piedāvājot novatorisku tēmas traktējumu), savukārt tulpes, lupīnas, māllēpes, lēpju lapas saistītas ar erotisko, pienene – ar ikdienišķu, nedaudz atsvešinātu, bet siltu kopā būšanu. Šeit pieminu tikai dažus augus, krājumā kopumā to ir daudz vairāk.

Lūkojoties uz puķēm ekokritiskā skatījumā, ziedi lielā mērā jau sākotnēji ir izteikta dabkultūras parādība – dārzā vai pļavā kultivēta, pieradināta, cilvēka rokām pārveidota daba. Dzejolī grīda ir šķība liriskā varone ir botāniskajā dārzā, kur no jauna atskārš narcises nosaukuma nozīmi (37. lpp.),¹¹ savukārt dzejolī pagalam no sveša dārza izplēstā puķe ir mākslīgi stinga un šķietami nevīstoša pat vāzē bez ūdens (29. lpp). Dārza motīvs ironiski tiek apspēlēts dzejolī briesmīgais dārzs: tajā nav brīnišķīgu ziedu, bet ir apgāzta kanna, šļūtene, nolūzis zars, gumijas zābaks, kas samin gliemezi (44. lpp.). Tāpat kā dārzs, arī istaba veido noslēgtu telpu, kas var reprezentēt cilvēka iekšējo pasauli vai kalpot kā notikumu un pārdzīvojumu norises vieta. Salīdzinot ar dārzu, istaba ir vēl tuvāka civilizācijai, vēl noslēgtāka, vēl privātāka – puķes tajā atrodamas vāzēs vai, iespējams, vienīgi tapešu rakstā. Urbānās liriskās dzejas kontekstā istaba nereti iemieso nevis Vulfas tēloto autonomijas un radošuma telpu, bet izolētības un ciešanu vietu, dvēseles moku kambari.

Lotes Vilmas krājuma sākumā istaba vispirms ir vientulības scēna – dzejolī grafiski uzzīmēta piloša ūdens skaņas telpa, un pār galdu ļimst krizantēma, atbalsojot mēnešreižu un vientulības sāpes. Turpmāko krājuma dramaturģiju veido nodaļas tulpes, lapas, nazis, mēness un ūdens. tulpēs iekļauti daži no krājuma pārsteidzošākajiem un saviļņojošākajiem atradumiem – piemēram, jutekliskie dzejoļi mutē sabojājušies vārdi… un tulpes. Pirmajā no šiem tekstiem erotiskās emocijas tvertas tādos urbānos tēlos kā “nākamā dienā / kā piloša sniega pika / atdzisis radiators” un “vārdi / kā no makaroniem / salīmēts saulriets” (15.–16. lpp.), savukārt tulpes (18.–21. lpp.) attēlo mīlēšanos, izmantojot botāniskus tēlus – ziedus, augļus, pumpurus, asnus u. c. Ņemot vērā, ka augļi un dažādas augu daļas nereti tiek izmantoti kā erotiski eifēmismi, dzejolim ir nedaudz nenopietna noskaņa, taču tā neko neatņem dzejoļa nopietnajiem nolūkiem, vienīgi padara gaisotni priecīgāku.

Nodaļā lapas atrodam izcilus atsvešināšanās dzejoļus – akmens (26. lpp.), mēs tagad esam normāli… (27. lpp.) u. c. Šajā nodaļā katrā dzejolī ir dzeļošas rindas – “es esmu jutusi / strautu novēršamies / strautu atdziestam” (26. lpp.), “puķainā blūze / ieaugusi starp nezālēm” (27. lpp.), “kad beigsies purvs / kad nāksi ar mani” (28. lpp.), “kaklā sakāpušas / sausas lapas” (31. lpp.) u. c. Dzejolis akmens būtu iekļaujams visu laiku labākās latviešu mīlas lirikas izlasē. Arī nodaļā nazis mīļoto attiecībās pagaidām nav sagaidāms nekas labāks. Nodaļu ievada īsākais krājuma dzejolis – “plastmasas maisiņš / pilns ar šķērēm” (35. lpp.). Botāniskās semantikas lauks papildinās ar kukaiņiem, kaitēkļiem, kas savairojušies lielā skaitā un rosās lapu apakšpusē; augam jāmēģina izlocīt lapas, lai patiktu (38.–39. lpp.); istabā ir sasmakuši citroni, nemazgāts ķiploku nazis, grīda piebārstīta ar gružiem (40. lpp.). Atsvešināšanās liek doties dziļāk personiskās apziņas padrūmajā telpā – istabā uz palodzes (43. lpp.), briesmīgajā dārzā (44. lpp.) vai pie sirreāla, monstroza ezera (45. lpp.). Visbeidzot, cerība un jaunas patības meklējumi – pastaiga dabas parkā (46. lpp.). Nodaļa mēness turpina vientulīgas introspekcijas motīvu, savukārt ūdens atved atpakaļ puķainajā istabā, kurā atkal ir divas ūdens glāzes, no kurām dzēruši divi cilvēki. Krājuma pārdomātā struktūra ļauj lasīt tekstu kā secīgu vēstījumu, kurā līdztekus attiecību drāmai iespējams sekot arī simbolu semantikas pavērsieniem.

Taisnība, ka Lote Vilma sasniegusi lakoniskas, ekonomiskas un spilgtas izteiksmes meistarību, – krājumā ir maz tādu dzejoļu, no kuriem negribētos nocitēt kādu spilgtu tēlu. Ar minimāliem valodas līdzekļiem tiek izveidots izteiksmīgs attēls un spēcīga emocija. Teksti tomēr nav vienveidīgi, lakonisms izpaužas dažādās formās – kā minimālistisks, grafisks dzejolis, kurā dominē viens vārds – “pak” (vientulības vēsture (5.–7. lpp.); kā beigu beigās garš dzejolis ar daudzām īsām rindām (tulpes); kā piecas rindas garš dzejolis ar vienādu pirmo un pēdējo rindu – līdz ar to bezgalīgi atkārtojams (par glaudīšanu par jūdzēm par pienenēm (25. lpp.)); kā tiešām īss – divas rindas garš dzejolis (35. lpp.); kā japāņu īso dzejas formu iedvesmots dzejolis, kurā sastatīts dabas vērojums un eksistenciāla doma (dabas parks (30. lpp.)) u. c. Bieži veidoti dzejoļi, kuru rindas nav garākas par trim vārdiem. Dzejoļu temps un ritms var būt atšķirīgs – pārnesumu un tukšumzīmju salēnināts vientulības vēsturē (5. lpp.), griestos… (30. lpp.) un mēness dejās (18. lpp.), straujš un kāpjošs tulpēs; dabiskas pauzes veidojas arī brīžos, kad dzejolis kļūst mazliet japānisks vai vienkārši filosofisks.

Lai arī grāmata lielā mērā veltīta mīlestības sāpēm, tā ir neizsakāmi pacilājoša. Tā rāda, ka sāpes cilvēku nesatriec un neiznīcina pilnībā – arī tad, ja tiek apzinātas un izdzīvotas sīkākajās niansēs. Nekomfortablā emocija tiek reģistrēta, aplūkota no visām pusēm, taču to nav nepieciešams eskalēt destrukcijā, kā to darījuši neskaitāmi nelaimīgi iemīlējušies dzejnieki. Zaudētā mīlestība nav totāla nāve un pasaules gals, dzīve un mīlestība turpinās.

1. Vītiņa L. V., Adamaite U. Uzvelku tavu džemperi: saruna ar dzejnieci sakarā ar otrā dzejas krājuma “puķainā istaba” izdošanu. Kultūras Diena un Izklaide. 27.03.2025. 4.–6. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Vulfa V. Sava istaba. Rīga: Atēna, 2002.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Plāta S. Tulpes. Domuzīme. Nr. 4. 2019. 32.–33. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Sarkanās puķes (1897), Ziedu klēpis (2011), Asteru laikā (1928), Kaisītās rozes (1936), Mēnessdārzs (1943).  (atpakaļ uz rakstu)
5. Viguls A. Istaba. Rīga: ¼ Satori, 2009.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Plūdons V. Plūdoņa Fantāzija par puķēm: moderna cilvēka dvēseles lāsts. Rīga: Saulit–Melder apgādībā, 1911.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Bodlērs Š. Ļaunuma puķes. Rīga: Liesma, 1989.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Rudzīte K. Puķu simbolu valoda Eiropas 16.–19. gadsimta glezniecībā LNMM. Referāts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkotajā zinātniskajā konferencē Puķe. Simbols, tēls, motīvs (2011. g. 9. jūn.). Muzeja raksti. Nr. 5. 2014. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. 61.–68. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Turpat, 68. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Pilsoņu Jēkabs. Jaunības un mīlestības albums un Puķu valoda: mīlestības dziesmas, dažādi jauki dzejolīši priekš ierakstīšanas piemiņas grāmatiņās, jautājieni un atbildes, laimes un nelaimes dienas gadā, puķu valoda, puķu pulkstens. Cēsis: J. Ozola apgādibā, 1894.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Šeit un turpmāk: Lote Vilma. puķainā istaba. Orbīta. 2025.  (atpakaļ uz rakstu)