— Kā lasīt šos stāstus

Par Elizabetes Lukšo-Ražinskas stāstu krājumu Netīro matu diena (Ascendum, 2025)

Ar stāstu lasīšanu ir tā – izlasi vienu un vari iegrimt stundām, dienām ilgās pārdomās par to, kāpēc kādā nelielā teksta gabaliņā ietverts tieši šāds sižets, valoda, ironija, ko pēc tā visa vajadzētu just, vai varbūt derētu nožēlot to, ka stāsts vispār ir pie tevis nokļuvis. Ja ir tieksme uz literatūrzinātniskāku analīzi, tad jādomā arī, ko autors ir vēlējies pateikt par galveno varoni vai viņa/viņas attiecībām. Tas allaž ir ceļš uz viedumu, kas ved caur padevīgu un pacietīgu ļaušanos neziņai, jeb kaut kāda Murakami vai Vulfas kontemplācija. Un stāsti mēdz tikt izdoti krājumos – konceptuālā secībā ar savu dramaturģiju un iedarbību, trūkumiem vai pārspīlējumiem noteiktā apjomā un veidā. Taču, lai arī mums ir meistardarbnīcas, kurās māca, kā stāstus rakstīt, nav tādu kursu, kuros mācītu, kā stāstus lasīt.¹ Varbūt tāpēc grāmatizdevēji nav sajūsmā par stāstu krājumu izdošanu, jo tos ir daudz grūtāk pārdot, salīdzinot, piemēram, ar romāniem. Un potenciālais iemesls, kāpēc pircējiem netīk stāstu krājumi, – cilvēki neprot lasīt to, kas prasa pacietību. Un potenciālais iemesls, kāpēc rakstnieki raksta stāstu krājumus, – viņi neprot rakstīt to, kas prasa pacietību, vai varbūt jūtas marginalizēti sabiedrībā,² laikmetā un dzīvē, ja šo dzīvi klasiskā, kopš skolas iepotētā romānā formā būtu jāattēlo “paplašinātā un/vai padziļinātā skatījumā”³.

Tā rodas priekšstats, ka romāns ir “nācijas balss”, savukārt īsproza – indivīda balss. Paradoksālā kārtā šis priekšstats pilnībā attaisnojas, jo līdz ar stāstu krājumiem latviešu literatūra tiek pie dažām spilgtām autoru balsīm, kas savos stāstu krājumos ieliek gan autobiogrāfiskas detaļas, gan aktuālus, sabiedrībai noderīgus sajūtu novērojumus. Te der atcerēties, piemēram, Jāņa Joņeva Tīģeri, Rvīna Vardes Kur tu biji, arī Viļa Kasima romānu esejās Svešuma grāmata, kā arī noteikti citus jaunākus un senākus izdevumus. Nu viņu vidū debitējusi arī Elizabete Lukšo-Ražinska ar stāstu grāmatu Netīro matu diena.

Pieļauju – krājuma nosaukums Netīro matu diena paredz, ka tā būs nedaudz atkailinātas, nesaķemmētas, literarizētas un no 2015. līdz 2024. gadam tapušas pieredzes vēstkopa tiem, kuri gribētu iepazīt mūsdienu sievietes skatpunktu uz ģimenes, attiecību, ceļošanas un bērnības konceptu. Turklāt, ja tiešām ir vēlme iepazīt šo stāstu krājumu, autores rakstības un stila diapazonu, varbūt pat iedomāties, ka stāstos ir runa par dažādām vienas sievietes šķautnēm, tad šo tekstu lasīšanas secībai ir nozīme un tā nevar tikt izjaukta, jo katram tekstam ir ierādīta stratēģiski iedarbīga vieta noskaņu režģī.

Piemēram, ļoti veiksmīga šķiet doma, ka stāstu krājumam nav jāsākas ar vēstījumu par bērnību vai mātišķību, bet gan ar pašironisku, jaunas sievietes neveiksmīgo attiecību analīzi stāstā Pieci iemesli. Tam seko vasarnieces Ļoti skumjš stāsts par došanos pēc piena un viens no krājuma spēcīgākajiem stāstiem – Plūdi, kas ir nedaudz fantasmagorisks un vēsta par “mēnešreižu katastrofu” skolā. Un šķiet arī tā, ka krājuma vidu aizpilda stāsti ar nedaudz zemāku intensitāti, kuros trūkst kulminācijas elementu, lai gan pavisam noteikti netrūkst sirsnības: Pie vectēva atsedz vecvecāku attiecību virskārtu, kurā diemžēl visai virspusēji ieskicēta potenciāli interesantā divvalodības jeb divkopienu problēma; tam seko literāra skice Minūtes par mileniāles grūtībām pieņemt dzimšanas dienu kā svētkus; nostalģijā, neizceļot konkrētu sižetu, iegrimst bērnības ikdienu tēlojošais stāsts Pagalms un vides pētījumiem veltītais miniatūru veidojums Avotu iela. Pārsteidz vai liek vilties tas, ka Minūtēs pieteiktais modinātājs tā arī nenoskan pēc 22 minūtēm, bet Avotu ielā ir naivi priekšstati par ielas kaķu barošanu. Turklāt “nākamā pietura Ernesta Birznieka-Upīša iela” nevar skanēt no mikrofona (?) 22. trolejbusā, kamēr tas vēl brauc pa Avotu ielu. Stāstu noskaņu gan tas nebojā.

Vislabāk šajā posmā izskatās stāsts Patiesība par Salaveci, kas neparasti sirsnīgi noslēdz krājuma Netīro matu dienas vidusdaļu ar vēstītājas neizlēmību – skumt vairāk par tēva vai personīgā brīnuma zudumu un likt prātot lasītājam, nez kas no tā būs atstājis lielāku traumu.

Krājuma patiesā drāma sākas ceļojumiem/braucieniem veltītajos stāstos, kas neiederīgi atslābst skicē par iemīlēšanos – Tetovējums, taču tālāk stāsti Berlīne, Bez vārda un Kalni sniedz latviešu literatūrai nepieciešamās, mīļā literārā romantisma pārbaudītās kvalitātes: patiesu cilvēka un vides, cilvēka un skumju, cilvēka un dzīvnieka sarežģīto attiecību pārdzīvojumu. Stāstā Bez vārda galvenās varones attiecības ar savu suni, kuram viņa nespēj dot vārdu, jo dzīvnieks ir tik ļoti dievināts un stihisks, atgādina kaut ko no panteisma, kurā cilvēks ir gatavs dabas iemiesojumu pielūgt, lai tikai tas atgriežas pie saites, pirms aizgājis pēdējais vilciens. Kalni un Berlīne tiešām vēsta par kalniem un Berlīni, tikai ne tik daudz ģeogrāfiskā, kā sevis izpētes nozīmē, tiesa, laupot iespēju just kaut ko pret galveno varoni, jo ir tikai šis pret cilvēku vienaldzīgais tēls – pilsēta vai kalni.

Autore nevienā no stāstiem, varbūt izņemot Pagalmu un Plūdus, kas ir attiecīgi par bērnības pagalmu un par mēnešreižu pieredzi, nepauž vēlmi lasītāju pārliecināt, likt tam identificēties, sajust fiziski vai garīgi tekstā ietverto vēstījumu, lai atstātu iespaidu. Viņa drīzāk raksta tā, kā rakstītu publicistisku tekstu vai eseju – personiski, neslēpjot domu pavedienus, atstājot vietu ironijai un radoši tvertiem, taču lakoniski atspoguļotiem notikumiem. Tas nav slikti, jo piešķir stāstiem autentisku, biogrāfisku garšu, kas, līdzīgi kā romānos, izskan balsī, kura krasi nemainās un kuru var iegūt kā draugu ilgākam posmam. Taču pēdējos stāstos, kas vēstī par grūtībām ieņemt bērnu, milzīgu vēlmi bērnu radīt un bērna pirmajiem mēnešiem, izskan emocionāli piesātināts, komplekss sievietes vēstījums sabiedrībai – no kāda ārēja, visdrīzāk sabiedrības spēka modinātas pasīvas agresijas⁴ līdz bezgalīgai mīlestībai, kuras izteikšanai visbiežāk pietrūkst atbilstīgu vārdu –, kas izjauc iepriekšminēto plūdumu. Tieši šie divi stāsti ir sociāli vissvarīgākie un vērtīgākie vēstījumi par mūsdienu mātišķību, tāpēc tie veidoti tik ļoti atkailināti. Turklāt stāstā Mamma atgriežas Plūdu varone, kura veiksmīgi noslēdz krājumu daļējā gredzenveida kompozīcijā – no svešu sieviešu ķermeniskuma pētījumiem peldbaseina ģērbtuvēs bērnībā Ulla jau pieaugušā vecumā nonāk līdz savam spoguļattēlam, kas šo ķermeniskuma pētījumu beidzot atrisina.

Krājuma kompozīcija var atklāt vēl dažas citas skaistas paralēles: otrajā stāstā varone dodas pēc piena, bet pēdējā stāstā piena avots jau ir viņa pati; randiņi bāros pirmajā stāstā spilgti kontrastē ar došanos kalnos tālākos tekstos. Tā veids, kādā atklājas Netīro matu dienas sievietes pasaule, var kļūt par nelielu, aizraujošu pieauguša lasītāja spēli. Un, lai gan lasīt stāstu krājumu nozīmē iet cīņā ar laiku, mēģināt pārtīt kaut ko un izcelt kādu epizodi, kas neseko lineārai kārtībai, ir žēl, ka dzīve nav kā stāsti, tāpēc ka atmiņa visdrīzāk strādā tieši kā stāstu vai dzejas krājums, nevis romāns.

Vai Elizabetes Lukšo-Ražinskas stāstu krājums tiecas kļūt par šādu atmiņu epizožu albumu? Tas būtu viens no veidiem, kā radīt literatūru un palikt patiesam pret sevi, pret savu vēlmi nodot sabiedrībai ziņas par pieredzi. Turklāt šī ir grāmata, par kuru visdrīzāk var un vajag spriest arī “pēc cepures”, proti, Esteres Betijas Grāveres veidotais dizains un īpaši apstrādātās fotogrāfijas kalpo kā gaumīgs vizuāls papildinājums, netraucējošs komentārs un satraucošu paužu kopums vienlaikus. Ne velti Hulio Kortāsars stāstus ir salīdzinājis ar fotogrāfijām, jo to autoram ir ierobežots lauks un estētiskam sprādzienam līdzīgi nodomi, kas esot laba stāsta pamatā.⁵ Vai visi stāsti Elizabetes Lukšo-Ražinskas krājumā ir esētiski sprādzieni? Un vai tās vietas, kur “sprādziena” trūkst, papildina attēli?

Bet kopiespaids ir labs, turklāt stāsti šādā izkārtojumā un iekārtojumā iegūst krāsu un noskaņas kalibrāciju, kas atvieglo arī lasītājam doto uzdevumu – lasīt to, kas nav romāns.

1. Nu, labi, ir humanitāro zinātņu mācību iestādes, bet ne jau visi tās absolvē.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Patea, V. The Short Story: An Overview of History and Evolution of the Genre // Short Story Theories: A Twenty-First-Century Perspective. Rodopi: Amsterdam, New York, 2021, p. 7.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Lāms, E. Romāns // Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/202705-rom%C4%81ns  (atpakaļ uz rakstu)
4. “Un vēl, lūdzu, nevajag jautāt, kāpēc es tik ļoti gribu bērnu. Pietiek taču ar to, ka grib. Tāpēc neliec man būt par manu vēlmju advokātu.” Lukšo-Ražinska, E. Netīro matu diena. Rīga: Ascendum, 2025, 85. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Cortázar, J. Some Aspects of the Short Story // Arizona Quarterly A Journal of American Literature Culture and Theory, February 1980, p. 7.  (atpakaļ uz rakstu)