— Es nolēmu nemelot

 

Anna Auziņa (1975) ir viena no nozīmīgākajām mūsdienu latviešu dzejniecēm, piecu dzejas krājumu un prozas grāmatas Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata autore. Viņas dzejā sastopas miesiskais, garīgais, mītiskais, ikdienišķais, veidojot nedalāmu telpu, kas Annas balsij piešķir neatkārtojamu skanējumu. Nupat iznācis Annas piektais dzejoļu krājums Kāpostu zupa (Neputns, 2025), kurā jaušama ilgstoša interese par konceptuālismu un dziļa ielūkošanās personiskajā telpā. Intervijā Anna runā par atklātību, par viņai nozīmīgajiem autoriem, par neiroatšķirību un katoļu ticībai raksturīgo cerību.

Linda Mence

 

Kā tu nonāci pie tik lielas atklātības rakstot?

Droši vien tas notika pakāpeniski ar katru grāmatu. Ja paskatās Atšķirtos dārzus, tur viss ir aizplīvurots, un tolaik jau arī skaitījās labi tā rakstīt. Man arī tagad patīk, ka citi tā raksta. Pēdējā grāmata, ko ar lielu baudu izlasīju, bija Lorkas Dzejnieks Ņujorkā Arvja Vigula atdzejā, un es ar skumjām domāju, kaut es varētu atkal tā rakstīt. Ne jau kā Lorka. (Smejas.) Bet, ja nodala rakstīšanas veidus, tad manā agrīnajā dzejā bija vairāk tēlainības, mitoloģijas, neskaidrību, bet vēlāk – realitātes un vēstures. Šoreiz es gribēju grāmatā aiziet līdz galējai privātas atklātības robežai, kur tālāk vairs nevar. Un tad, no otras puses, man vajag rāmi, kas to satur kopā, un tāpēc mani gan personiski, gan poētiski glābj konceptuālisms. Tas savāc visu to personisko pļuru. (Smejas.)

 

Man ir priekšstats, ka tev jau sen patīk konceptuālisms. Kā tu pie tā nonāci?

Laikam mani tas sāka interesēt jau tad, kad es par to vēl nedomāju tādos jēdzienos. Man patika izmantot citātus. Jau 1995. gada dzejolī Dzelzceļa dzeja ir citāti, kas norakstīti no lifta sienas. Bet laikam jau Identitāte bija pirmais apzināti konceptuālais darbs. Tas sākās ar to, ka 2013. gadā uz Rīgu atbrauca Ļevs Rubinšteins un viņiem ar atdzejotāju Kārli Vērdiņu bija dzejas vakars. Rubinšteins jau bija publicēts Latvju tekstos, bet es nebiju rūpīgi izlasījusi. Man ārkārtīgi iepatikās Rubinšteins, un tas bija laikā, kad es pamazām biju sākusi rakstīt Annas pūra govi un negribēju uzrakstīt vēl vienu tādu pašu grāmatu, kā es jau biju rakstījusi iepriekš. Sapratu, ka es varu katru dienu uzrakstīt par vienam Annas Auziņas dzejolim, taču tas nebija tas, ko es gribēju darīt. Un tad Identitātei to rāmi, teikumu numerāciju es noblenzu no Rubinšteina. Bet, ja viņš lieto tikai padomju klišejas un personiskā ir daudz mazāk, es jau zināju, ka gribu pievērsties tieši privātajam arī klišejās. Tur ir, piemēram, tas, ko runā ģimenē, tas, kas ir pašsaprotams. Iemācīti pareizi teikumi, kurus tu vienkārši zini. Ka tajā un tajā gadā notika tas un tas. Pēc tam es uzrakstīju Apziņu, bez manas līdzdalības izveidojās Preiļu konceptuālisti, un viņi mani tur piesavinājās. Es arī neiebildu, jo tie bija mani draugi un man bija jautri. Bet par šo jauno grāmatu es jau uzreiz zināju, ka kopā būs sauss konceptuālisms ar jēli personiskām lietām, tikai sākumā es vēl nezināju, kā es to izpildīšu.

 

Kā atšķiras rakstīšanas process, kad raksti konceptuālus dzejoļus un, es nezinu, kā nosaukt, ne-konceptuālus dzejoļus?

Liriski? Bet arī ne vienmēr.

Nu, grāmatā ir, piemēram, konceptuāls dzejolis Koka gultas, kas ir vienkārši tīrs ready-made, ko es pa taisno norakstīju no mājaslapas un saliku pantos. Bet, teiksim, dzejolim Ceļojums nosaukums ir no Bodlēra, un tur ir arī Bodlēra citāti, kas ir slīprakstā, bet pārējo dzejoļa daļu es gribēju veidot kā vēsturi, kas sastāv no manas dzīves laika veikalu un kafejnīcu nosaukumiem. Ar to es arī pati netiku galā un jautāju cilvēkiem feisbukā, ko viņi atceras. Rinda Iesākumā bija Filatēlija ir personiska, jo Vesetas ielā, kur es dzīvoju rakstnieku mājā, bija filatēlijas veikals. Cilvēki no visas Rīgas tur brauca pirkt pastmarkas savām kolekcijām. Es no tā neko nesapratu, bet reizēm, kad vecāki iedeva naudiņu, es nopirku sev pastmarkas ar tauriņiem. Tālāk uz tagadējās Valdemāra ielas bija Gastronomija, tad piena un gaļas veikals. Tas tiešām ir par manu dzīvi. Tādā ziņā Ceļojums ir radošāks, daudzpusīgāks nekā Koka gultas. Bet Poēmā par personības traucējumiem es galvenokārt skatījos, lai tekstiem nebūtu autora. Es ņēmu no vikipēdijas, no psihiatrijas klasifikatora. Un beigās jau ir teksti, kas nav sarakstīti latviski, ko tulkojuši roboti un automātiskais tulkojums. Es minimāli rediģēju, tur, piemēram, bija dažādi tulkots autistic meltdown – viens, kas figurē, ir “autistiskais sabrukums”, kas, protams, latviski tā nav, bet es dažviet atstāju. Es gribēju, lai arī valoda tur ir it kā sabrukusi.

 

Tā ir tāda kā vākšana. Ej pa ielu, vāc lapiņas.

Jā, kaut kas tāds. Kārlim [Vērdiņam] jau bija vesela grāmata Gatavā dzeja, kas sastāv no savāktiem materiāliem, un es sapratu, ka netaisīšu vēl vienu tādu grāmatu, es gribu arī savus radošos dzejoļus tur likt iekšā.

 

Vai tev ir pieredzes vai sfēras, par kurām tu negribētu rakstīt, lai pasargātu sevi vai citus, un vai tev vispār ir tāda ideja, ka vajadzētu kaut ko sargāt no svešām acīm?

Man nav tādu robežu, es laikam neticu, ka man kāds var kaut ko nodarīt, kaut gan es esmu arī savā grāmatā sākusi nedaudz raizēties, vai mana ģimene necieš no manas pārmērīgās atklātības. Ne tikai privātās, bet arī publicistiskās.

Mani vecāki gan ļoti sargāja privātumu, it īpaši tēvs, un ar to man vienmēr bija konflikts. Tas jau ir arī par mani, un es uzskatīju, ka tas nav godīgi, ka es nedrīkstu par kaut ko runāt. Tad vecāki nomira, un es vienkārši par visu uzrakstīju.

 

Tad tai atklātībai dzejā ir kāda saistība ar tavu atklātību kā cilvēkam?

Nu jā, bet es tikai tagad sāku saprast, ka tas varbūt nenozīmē, ka esmu ļoti jauks, atklāts cilvēks, varbūt tas ir kaut kāds defekts. (Smejas.) Bet man vienmēr ir gribējies atklāti runāt par to, par ko citi nerunā. Tagad jau arvien mazāk ir tādu lietu. Tagad ir tā, ka pat draugu lokā bieži vien ir sliktais tonis runāt par Palestīnu. Tad man arī ir jādomā, ka lai es to savu autentiskumu saglabātu, man laikam nekas cits neatliks, kaut arī es visu laiku domāju, ka es par to neko nezinu un nesaprotu, ka labāk paturēt savu viedokli pie sevis, bet tagad tas tā vairs nav iespējams.

Man, no vienas puses, gribas uzrakstīt mākslas darbu ārpus sociāli politiskā, kaut gan es nevaru teikt, ka, piemēram, Lorkas grāmata būtu ārpus sociāli politiskā. Tur ir ļoti daudz skarbas tā laika realitātes. Varbūt runa ir par veidu, kā to darīt. Tas, ko man tagad gribas, ir dzīvot vairāk iztēlē un estētikā, bet, iespējams, man būs jādara pilnīgi pretējais.

 

Man tieši šajā grāmatā vēl vairāk nekā Annas pūra govī bija sajūta, ka tās pretējās lietas, kas tradicionāli veido hierarhijas – metafiziskais/miesiskais u.c. it kā vispār nepastāv, ka tu pat necenties to savienot, bet kategorijas pazūd, nav berzes – tagad es domāju, līdzīgi kā zupā. (Smejas.) Vai tas bija apzināts solis, vai vienkārši tā notika?

Tas acīmredzot ir veids, kā es domāju. Reizēm es it kā bez ironijas runāju patiesību, bet sanāk kaut kā ironiski. Un tā varbūt arī ar to pārējo – tu vienkārši runā. Jautājums arī, ko kurš tur var ielasīt. Jo dažreiz man liekas, ka vairāki teksti tur ir absolūti primitīvi, piemēram, tas dzejolis par kaķiem. Tas ir nepoētisks un primitīvs. (Smejas.) Šķietami. Bet tas, uz ko es ceru, ir, ka, ieliekot to grāmatas kopumā, tas arī kaut ko parāda.

 

Ja tu paskaties uz izmaiņām tavā poētikā, vai tie bija konkrēti pagrieziena punkti, kas kaut ko pamainīja? Kā tu redzi pārmaiņas savā rakstībā?

Man tagad liekas, ka Atšķirtie dārzi bija tāda talantīga jauna cilvēka veiksme. Un tikai pēc tam es pamazām sāku strādāt. Pagrieziena punkti privāti, pirmkārt, ir tas, ka es kļūstu vecāka, un viss, kas ar to saistīts.  Pirms Annas pūra govs, 2010. gadā, es pavisam nopietni atgriezos katoļticībā, un tas bija tā, ka man likās, vispār nekāda atpakaļceļa vairs nav, ka es esmu gatava uz jebko. Pārbaudījumi, ko es gaidīju, – man likās, notiks kaut kas nenormāls, kosmisks. Bet īstenībā tie bija ļoti parasti, un izrādījās, ka es nespēju vai tikai daļēji spēju tikt galā ar tik elementārām lietām kā vecāku nāve. Tas mani no tā iztēlotā lidojuma atkal nolika ļoti zemu uz zemes. Annas pūra govs lielā mērā ir par laiku, kad nomira paps. Tur ir tā priecīgā daļa, kas saistīta ar dzīvesprieku un ticību, un tad paps aizgāja. Tajā pašā gadā, kad iznāca Annas pūra govs, piedzima mans jaunākais dēls. Par to ir arī Kāpostu zupā, kur laikam visvairāk tomēr dominē mammas tēls un viņas nāve.

Un pa vidu bija viss, kas notika pasaulē. Pandēmija, un pēc tam, kā zināms, Putins to divās dienās izārstēja ar savu pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Un tagad, tas gan tiešā veidā neparādās grāmatā, bet pēdējo pusotru gadu – lai gan tas, protams, nenotika tikai pēdējo pusotru gadu –,  saasinājās situācija Gazā. Mēs bijām spiesti to beidzot ieraudzīt. Es pati nāku no ļoti proizraēliskas vides, mani vecāki bija kā vairums latviešu intelektuāļu tagad, kas nekādā gadījumā negrib būt antisemīti, un tur ir tas paradokss, jo arī daudzi ebreji šobrīd iebilst pret pašreizējo Izraēlas politiku.

Bet, domājot par pārmaiņām rakstībā, manā personības attīstībā bija svarīgi arī tas, ka es sāku izglītoties, sāku domāt. Nu, jo Mākslas akadēmiju es savulaik pabeidzu, bet es biju pa gaisu. Un paradoksālā kārtā es kā pieaudzis cilvēks varbūt pirmoreiz sāku strukturēti domāt reklāmas aģentūrā, kur man vispār galīgi neveicās ar to domāšanu. Beigās mani tāpēc no turienes arī atlaida. (Smejas.) Tad es iestājos Kultūras akadēmijā vēlreiz uz maģistru un pēc tam doktorantūrā Latvijas Universitātē. Es vienkārši sāku lasīt teoriju, domāt, un tā es kaut kā tagad esmu kļuvusi par cilvēku, kas jau 15 gadus strādā tikai to, ko grib. Kultūrā un literatūrā.

 

Tu pieminēji Ļevu Rubinšteinu, bet vai ir bijuši citi autori, kas ļoti spēcīgi tevi ietekmējuši kādos brīžos?

Droši vien, pirmkārt, tie, ar ko es strādāju. Pagājušogad iznāca divas grāmatas, pie kurām es strādāju gan kā tulkotāja, gan kā sastādītāja. Tas bija Džons Donns un Gaļina Rimbu. Es savu smadzeņu izkaisītības dēļ joprojām nevaru tulkot lielus tekstus, un arī šīs grāmatas es netulkoju viena. Bet abi šie autori, lai cik tālu viens no otra, uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Un tad ir rindām to autoru, kas man patīk. Kopš pusaudzes gadiem lasīju to, kas bija tulkots latviski, bet ne visu, tas laikam atkarīgs no gadījuma un ietekmes, piemēram, franču dzejas izlasi Es tevi turpinu izlasīju 16 gadu vecumā, kad man to ieteica Kaspars Vanags. Lasīju Fransuā Vijonu, Arturu Rembo, Gijomu Apolinēru, Andrē Bretonu, Polu Eliāru, Sent-Džonu Persu. Bet Šarla Bodlēra nozīmi sapratu tikai ap 40 gadu vecumu, kad jau strādāju par pasniedzēju. Maz lasīju sievietes dzejnieces, lai gan izlikos, ka lasu Annu Ahmatovu. Montu Kromu un Vizmu Belševicu arī novērtēju tikai, kad man jau bija pāri 30. No jaunāku paaudžu dzejniecēm uz mani spēcīgu iespaidu atstāja Ieva Rupenheite, kad mēs piedalījāmies vienā seminārā. Linarda Zolneroviča dzeja man bija svarīga. Pēc tam jau nāca mana vecuma kolēģi – Inga Gaile, Kārlis Vērdiņš –, un jaunāki; viņu atdzejotie darbi. Vēl Paula Celāna Magone un atmiņa bija viena no svarīgākajām grāmatām. Jaunībā draudzējos ar Janu Vērdiņu, kas jau toreiz atdzejoja Celānu, un 2022. gadā Neputns izdeva grāmatu Melnās pārslas viņas atdzejā.

 

Kāpostu zupā viscaur ir paaudžu turpināšanās, tur ir vismaz četras paaudzes, sākot ar tavu vectēvu Otto un līdz taviem bērniem. Cik svarīgi tev ir just sevi tajā līnijā vai tīklojumā?

Man kādreiz tas nelikās svarīgi. Tas laikam nāk ar gadiem. Tagad es domāju par cilvēkiem kā par gailenēm vai citām augu kopām. Mana vecākā dēla pirmā draudzene – viņi ilgi bija kopā – teica par augiem, ka vajag nogriezt tās vecās, sačervelējušās daļas, jo tā augam ir ļoti liela slodze – rūpēties par vecajām lapām. Un es domāju, cik augam tas ir vienkārši un cik grūti tas ir cilvēkiem. Es zinu, ka psihoterapijā jādomā par sevi, jo tas ir vienīgais, ko tu vari kaut cik kontrolēt, bet es par cilvēkiem domāju tikai kā par kopām. Zinu, ka par to nevar baigi gruzīties, es joprojām arī ticu, ka mums katram ir izvēle. Tādā ziņā man katoļu redzējums joprojām ļoti patīk. Mēs varam izvēlēties, bet reizē es esmu arī sākusi ļoti sāpīgi apzināties iepriekšnolemtību, un uz to mani vedina arī raudzīšanās uz ģimenēm, uz kopienām.

Sevi izjūtu kā ļoti spēcīgu posmu tajā visā. Bet es arī redzu, ka nāk jaunākas paaudzes. Arī literatūrā. Man patika Arvja Vigula recenzija par Katrīnas Rudzītes grāmatu, kas bija izcila, domājot arī par to, kas vispār notiek latviešu dzejā, un viņš saka, ka Katrīna daudz skarbāk nekā Inga Gaile pasaka kaut kādas lietas, gandrīz pravieto, un tā ziņa, ko viņa saka, nav laba. Man varbūt ir vairāk cerības, bet es arī citās, jaunās balsīs, jūtu to cerību.

 

Es pašlaik arī lasu Dzejnieku Ņujorkā, un man bija sajūta, ka, lai gan viņš Ņujorkā redz pagrimumu, tomēr visu laiku ir tā cerība. Es domāju, kā tas ir saistīts ar to, ka viņš bija katolis. Viņš arī vēstulēs vecākiem stāsta, cik šausmīgs ir amerikāņu protestantisms, ka viņi izmēzuši visu, kas ir jauks un silts. Kā tev šķiet, vai tavai cerībai ir saistība ar ticību? 

Es īstenībā Lorkas grāmatā jūtu daudz vairāk bēdu, tā nebija tā cerīgākā grāmata. Bet varbūt patiešām es pati lielā mērā cerības dēļ nonācu pie katoļticības. Pēc visiem gadiem, ko esmu apzināti par to visu domājusi un visu ko sapratusi, cerība un izvēle joprojām ir tas, kas mani katoļticībā pievelk. Arī, teiksim, sociāli politiski – man protestantisma kapitālistiskā ētika kaut kā galīgi nepatīk: Dievs svētī visus neirotipiskos un darbspējīgos cilvēkus. Jau Bodlērs – jāatzīst gan, ka viņš dzīvoja katoļu zemē, – uzrakstīja Litāniju sātanam, kur viņš parāda, ka kapitālismā Dievs ir paredzēts veiksmīgajiem un pareizajiem, ka visiem atšķirīgajiem nav iespējams vērsties pie Dieva. Viņš jau nezaimoja un nebija arī ateists, bet vienkārši gribēja parādīt, kas notiek sabiedrībā. Un turpat blakus viņam arī ir tas dzejolis par Kainu un Ābelu, un viņš nav pirmais, kas šo mītu risina, to ir darījis Bairons un citi, bet Bodlērs aiziet no Kaina un Ābela un liek nojaust arī mūsdienu dalījumu, kur Kaina pusē ir ne tikai trūcīgie un dumpinieki – mūsdienās mēs redzam, ka tur ir arī kvīri un daudzas citas atstumtas identitātes, visi neiroatšķirīgie. Un varbūt tieši tāpēc arī Bairona Kains uzdod tos visus jautājumus –  jo viņš ir neiroatšķirīgs. Mēs gan nevaram tagad uzstādīt diagnozi Baironam…

 

Vai Kainam (Smejas.)

…vai Kainam. Bet par Baironu tagad domā, ka viņam bija bipolārie traucējumi. Un redzējuma atšķirība sekmē aizkaitinājumu. Es to saskatu arī tuvos cilvēkos. Dzejnieki jau gan to visu ļoti tolerē. Kā nu kurš tiek galā, ir dažādi ceļi, dažādas izvēles.

 

Bet arī izvēles iespējas dažiem ir ļoti ierobežotas, to ietekmē tas, kur tu esi dzimis.

Un arī bioķīmija.

 

Jā, kā tavā Poēmā par personības traucējumiem. Piemēram, cilvēkiem ar robežstāvokļa personības traucējumiem, kuriem piemīt impulsivitāte – tu kaut ko izdari, pirms tu vispār esi veicis apzinātu izvēli.

Es nesen lasīju tādu atslēgas teikumu: tā bija tāda vai tāda cilvēka izvēle, bet to ietekmēja tas un tas. Es par izvēli nedomāju tādā veidā, ka kādu cilvēku varētu vainot par to, ka viņš kaut ko ir izvēlējies.

 

Mani kristietībā vienmēr visvairāk atgrūdusi tā pareizība, kristieši, kurus es pazinu bērnībā, kuriem ārkārtīgi patika dažāda veida hierarhijas. Jēzus taču visu laiku tusēja ar sabiedrības atstumtajiem. Un tāpēc jo vairāk tā pareizība un liekulība atgrūž.

Nu jā, man arī bija šī problēma. Bet to es it kā atrisināju jau ar Annas pūra govi, kad es nolēmu nemelot nekur. Būt kristietim automātiski nenozīmē liekulību. Es katoļu feisbuka grupā jau kādu laiku rakstu, ko es domāju. (Smejas.) Ne bieži, bet dažreiz es nenociešos. Tomēr tagad atkal esmu attālinājusies no baznīcas, un vienlaikus man ir drausmīgas skumjas par to, jo man tās ļoti pietrūkst. Kaut ko līdzīgu var atrast mūzikā un mākslā, bet bieži tajās ir mazāk cerības. Reti ir laba un vienlaikus priecīga māksla.

 

Tāpēc man bija grūti lasīt Voltu Vitmenu. Es maz esmu lasījusi, bet man viņš likās pārāk jūsmīgs. Es saprotu, ka viņam nebija viegla dzīve, bet..

Man ļoti patīk Vitmens. Visi viņa dzejoļi nav tik jūsmīgi. Viņam jau ir arī tas dusmīgais dzejolis Respondez!, kurā viņš vēršas pret liekulību. Bet nu jā, es arī saprotu, ka tas bija tāds laiks, viņam nozīmīga bija transcendentālisma mācība, Amerikas daba. Un tad vēl viņa naivā tautu draudzības izpratne. Protams, ka mūsdienās viņa uzskati šķiet naivi. Taču viņš veido tādu kā piramīdu. Ir Vitmens, un tad aiz viņa nāk Ginsbergs, bitņiki. Viņi būvē uz šīs tradīcijas, bet runā jau daudz asāk. Taču arī Vitmens dabūja pa kaklu no puritāņiem – piemēram, par to, ka puņķi un sperma pielīdzināti kosmosam.

 

Poēmā par personības traucējumiem ir tāda vieta: “tie pauž galējās vai vismaz manāmās novirzes no uzvedības, kā rīkotos vidusmēra cilvēks esošajā kultūrvidē, kā viņš domātu, uztvertu, justu un it īpaši izturētos pret citiem”. Kādas ir tavas attiecības ar vidusmēra cilvēka tēlu un esošo kultūrvidi kā vēsturiski, sociāli konstruētu telpu?

Es spēju diezgan veiksmīgi imitēt šo vidusmēra cilvēku, jo man kaut kā jādzīvo. Bet ar to, ko es zinu tagad, es arī atskatoties redzu, ka tas nav vienmēr bijis viegli. Tāpat arī redzu, cik daudz mana mamma izdarīja, lai es to spētu. Un viņai pašai arī visticamāk bija UDHS, kaut gan toreiz tam nebija nosaukuma, bet viņa to labi zināja. Viņa vienmēr centās, lai mēs dzīvotu kārtīgi, lai man būtu režīms. Es toreiz zināju, ka es esmu impulsīva vai talantīga, izklaidīga vai nesavaldīga – mēs toreiz to visu saucām kaut kādos citos vārdos. Bet es pabeidzu vienu augstskolu, otru un trešo, tagad es strādāju normālā darbā, kurā es pat nejūtos slikti – atšķirībā no reklāmas aģentūras. Muzejā jūtos daudz labāk. Un mans bērns var pateikt skolā, ka mamma strādā muzejā. Viņam nav jāskaidro, ka mamma ir dzejniece. (Smejas.)

 

Poēmā par personības traucējumiem ir kontrasts starp pilnīgi medicīnisko, sabrukušo valodu, kā tu jau teici, un ārkārtīgi personisko tekstu, kas ir tava dienasgrāmata. Vai tev ir noderējusi medicīniskā pieeja ar paradumu sadalīt, kategorizēt? Vai tu juti pāreju, kurā pēkšņi visi zina šos terminus un nereti pašdiagnosticē?

Tas kaut kā leģitimizē tās sajūtas, ka tāda lieta ir, ka tu neesi vienīgais, kam tā ir. Dažkārt to sauc par modes diagnozēm, bet pirms tam to pašu teica par kvīriem – ka tā ir modes lieta, jo daudzi pēkšņi izdomā, ka viņi ir kvīri. Bet tas tā nav, vienkārši esošie sāk par to runāt. Un tāpat arī neiroatšķirīgi cilvēki beidzot ir spējīgi par sevi runāt, tā ir ļoti laba ziņa, tas nozīmē, ka ir uzlabojušies apstākļi. Arī informatīvā telpa: tam ir nosaukums. Nekādu labu risinājumu gan mūsu sabiedrībā joprojām nav. Es zinu, ka citās Eiropas valstīs ir labi atbalsta pasākumi cilvēkiem ar mācīšanās traucējumiem. Jo intelekts jau var būt ļoti augsts, teiksim, cilvēkam ar disleksiju. Latvijā tas joprojām tiek saistīts ar zemu intelektu – ja tev ir augsts intelekts, tev nevar būt mācīšanās traucējumi. Bet tā nav. Viegli neiroatšķirīgiem cilvēkiem, skaidrs, ka nebūs kaut kādas mākslīgas atbalsta sistēmas, tur drīzāk jāmainās visām pārējām struktūrām, lai šiem cilvēkiem būtu veiksmīgāka dzīve. Pamazām uz to iet, bet ļoti lēni un ar atpakaļatkritieniem. Piemēram, pandēmijas laikā ļoti daudzas darba vietas ieviesa attālināto darbu, neatsēdēt stundas. Un kad tas beidzās, bija daļa darba devēju, kas gribēja atpakaļ veco režīmu, bet daļa saprata, ka var notikt arī citādi, ka cilvēks var būt brīvāks. Citiem atkal grūti pašiem sevi organizēt. Es esmu kaut kā savākusies, es taču pat iztulkoju pusi no Donna Lūgšanām un apcerēm! Bet jā, es nesaprotu, kāpēc joprojām visam ir tik agri jāsākas. Kāpēc skola tik agri sākas. Kad lai dzīvo?