— Vēl daži vārdi par esamību

Par Māra Salēja dzejoļu krājumu Atsevišķa gaisma (Pētergailis, 2025)

Māris Salējs ir no tiem dzejniekiem, par kuriem lasītāji dažkārt teikuši, ka viņi ir ārpus tendencēm – neseko ne formas modei, ne politiskām aktualitātēm. Šādi Salēja dzeju raksturojusi dzejniece Inga Gaile uz otrā krājuma Mana politika (2001) aizmugurējā vāka, savukārt Ingmāra Balode ievadvārdos krājumam Kā pirms pērkona (2016) rakstījusi, ka “grāmata tapusi [..] tajā laikā un telpā, kurā mērvienībām zūd jēga”. Salēja dzejā ir salīdzinoši maz “laikmeta zīmju”, un viņš pats nav spilgtākais jaunākās dzejas vai kādas paaudzes pārstāvis. Nav acīs krītošu māksliniecisku paņēmienu, kas nesen redzēti citiem dzejniekiem, nav daudz sava laika materiālo reāliju pieminējumu, nav daudz liecību par tādām jaunām, smalkām jušanas formām, kas pašlaik bieži pamanāmas. Tajā pašā laikā šī nav tāda dzeja, par kuru kādam ienāktu prātā teikt, ka tā ir nemoderna, – domubiedri to drīzāk atzīst par pārlaicīgu, tas ir, tādu, kas nezaudē vērtību, mainoties modei, demonstrē apskaužamu vārdu krājumu un iztēli, kā arī skar abstraktos “lielos jautājumus”, kas dzejniekus un filosofus nodarbinājuši gadsimtiem ilgi.

Salēja dzeja ir profesionāla, liriska, bieži precīza, tās no komatiem brīvo formu cieši tur neredzamās vīles tehnikā veidots filigrāns noģiedamu atskaņu šuvums. Tās prāts ir stiegrains kā priedes sakne, gadu gaitā rūdīts, tulkojot poļu, ukraiņu un krievu dzeju, pētot Ulža Bērziņa, Pētera Brūvera, Knuta Skujenieka, Egila Plauža, Jura Kunnosa poētiku un uzņemoties daudzu dzejas krājumu redaktora lomu.¹ Savu dzejnieka pozīciju Salējs pats formulējis krājumā Mana politika (2001): “mana politika ir / nelasīt avīzes / un skatīties debesīs / ar tādu interesi / ka pārplīst sirds.” (22. lpp.)² Šis teikums trāpīgi apvieno divus svarīgus Salēja dzejas balstus – interesi par metafizisko un spilgtu emocionalitāti, kas uzplaiksnī negaidīti, spēji un ļauj dzejai izklausīties autentiski un personiski, par spīti tam, ka autobiogrāfiskas detaļas tiek atklātas diezgan reti un vaļsirdības vietā drīzāk var sastapt daiļrunīgu tēlu.

Lai arī Salēja jaunā krājuma nosaukums Atsevišķa gaisma un ievadošie, kontemplāciju rosinošie dzejoļi noskaņo lasītāju filosofiski, manuprāt, teksta dionīsiskā³ – emocionālā un iracionālā – straume šoreiz ir vēl spēcīgāka, apliecinot, ka Salējs nav galvenokārt klasisks vai pasteļtoņu dzejnieks.

Sajūtas un jūtas

Tieši lirika, pārdzīvojumu attēlojums ir Salēja īstā stihija, tāpēc šī teorētiski varētu būt garākā recenzijas nodaļa, vien šoreiz paredzēts garāk apspriest citus jautājumus. (Un, godīgi sakot, kurš gan vispār var droši pateikt, vai Salējs kārtējā dzejolī runā par esamību vai mīlestību!)

Lasot senākus krājumus, man parasti bija sajūta, ka Salējs ir slepeni, apvaldīti kaislīgs, – jutekliski dzejoļi uznira reti un pēkšņi, dažkārt kā projekcija dabas norisēs, piemēram, spilgtajā tēlojumā krājumā Mana politika: “dienvidmalā padebesij rūsa / koda kaislīgi un slepeni.” (13. lpp.)

Laika gaitā Salēja dzejas emocionalitāte, manuprāt, kļuvusi vienmērīgāka, visuresošāka un daudzveidīgāka; bagāts ir gan jūtu, gan reprezentējošo tēlu spektrs. Jaunajā krājumā mazāk tieši jutekliskuma, bet saviļņo gan emocijas tiešums un vienkāršība kā rindā “esmu gatavs noskumt” (18. lpp.), gan simboliski ietilpīgs minimālisms kā dzejolī “gāju mājup / uz ādas bija palicis 1 piliens jūras” (23. lpp.), gan sarežģītākas jūtu ainavas – kā dusmu, bezspēcības un vēlmju drāma dzejolī kā “visas norādes uz mani pazudušas” (20. lpp.). Struktūras ziņā pēdējam līdzīgs, izvērsts kā sajūtu etīde ir dzejolis “tiktāl paskaidrojumi. tālāk trakums” (55. lpp.), kurš vēl vairāk pasvītro pašironisko, pat nedaudz komisko noti dramatiskajā emociju vērojumā (dzejoļa noslēgumā lielveikala pārdevējas drudžaini šūpo antenas).

Emociju izteikšanas tēma nereti saistīta ar valodu, muti un skaņu – “vārdi nāk ārā pa muti un nesaiet atpakaļ” (18. lpp.), “no mutes veļas ķieģeļi” (19. lpp.), “zeme noalgojusi mani par savu kliedzienu” (29. lpp.), “tavi vārdi ir tik viegliņi ka tūdaļ izkūp / pa ausu ejām kā spietot niezīgas bites” (37. lpp.) u. c. Sajūsmina it kā vienkārši, bet tehniski gudri paņēmieni, piemēram, “aci nomainu pret plakstiņu / plaukstu nomainu pret dūri” (14. lpp.), kad tiek izmantota kadru montāža tā vietā, lai sacītu, ka roka dusmās savelkas dūrē. Aizkustina partikulai piešķirts apzīmētājs – “samtainais varbūt” (17. lpp.), iepatīkas abstrakcijai iedotās mīlīgās fizikālās īpašības – “čab kā iespēja ar smalku stirnas purnu” (102. lpp.)

No autobiogrāfiskiem, Salējam mazāk raksturīgiem reālistiskākiem tekstiem šeit divi lieliski dzejoļi – panāc pretī, lietus beidzies… (26. lpp.) un Cauri putekļu plīvuram varēja manīt… (46. lpp.), kas apliecina Salēja poētikas daudzšķautņainību un radniecību ar dažādu laikabiedru dzeju. 

Laikmeta zīmes

Jāuzsver, ka Salēja jaunais krājums nav vienaldzīgs pret laikmeta aktualitātēm, – tās atklājas gan kā dzejoļa priekšmets, gan kā viela tēlu veidošanai. Krājuma struktūrā šoreiz neuzkrītoši nošķirtas nenumurētas nodaļas, toties katram dzejolim pievienots datējums, kas sniedz papildu interpretācijas iespējas. Starp dzejoļiem, kas datēti ar 2022. gadu un vēlāk, ir liels pesimistisku, nežēlībai veltītu dzejoļu īpatsvars. Ukrainas kara tēma nepārprotami nolasāma vienā no spilgtākajiem krājuma dzejoļiem, kurā pieminēta Ļviva, – apstājies laikā (87. lpp.). Taču arī citos 2022. un 2023. gada dzejoļos nojaušams, ka tie varētu būt tapuši Ukrainas kara ietekmē, – brīnos cik manī tumsa ir tekoša (78. lpp.), tas ir vēl tukšais un neuzbūvētais gadsimts… (84. lpp.), novēlu tev aizmigt tumsā ar izrautu kontaktu no realitātes (86. lpp.),⁴ sasodīts sniegs pār pieminekļiem (28. lpp.) u. c.⁵ Šie motīvi padara pamanāmākus dažus senāk rakstītus pesimistiskus dzejoļus, mudinot secināt, ka kopumā krājumā cilvēka daba tēlota bezcerīgāk un rezignētāk nekā iepriekšējos krājumos, – “es tūdaļ tev nodziedāšu cilvēku: / viens divi trīs! / visi tik mīļi un klusi / ar pietāti attiecas pret / suņiem” (12. lpp.).

2013, gada dzejolī salts nebūtības pagājums (100. lpp.) skaudri tēlota iznīcības aina – meža nociršana. Iespējams, šajā dzejolī iekodēti arī ekokritiski motīvi, tēlojot koku ciršanu kā ciešanu un bojāejas ainavu.⁶ Reizē dzejoli varam lasīt kā alegoriju, kas simbolizē cilvēku kolektīvu rīcību, kas ir nepiedodama (tās piedošanai būtu vajadzīgs tik milzīgs gara spēks kā Kristum), tomēr vienlaikus šī situācija ir ikdienišķa – “cilvēcīga”. Tehnoloģiju un ražošanas attīstība kā drīzāk negatīvi spēki parādās arī dzejolī pa prāta malu varētu vēl pastaigāt, kas reflektē par nākotni, kur “ķīmija ar kapitālismu rokrokā / no jaunās tūkstošgades māj”; patvērums un īstums vēl rodams “prāta tumsā neizcirstajā mežā” (54. lpp).

Laikmetīgam dabas tēlu traktējumam raksturīgus motīvus atrodam arī jau pieminētajā Ukrainas karam veltītajā dzejolī apstājies laikā: vienaldzīgo laika ritējumu, kas kontrastē ar kliedzošo vēsturisko situāciju, simbolizē piens, kuru radījušas anonīmas govis nezināmā saimniecībā, un tukša piena pudele, kuru dzejoļa varonis pasniedz neatpazīstamam pārdevējam (87. lpp.). Lielāks optimisms atkal atrodams krājuma noslēgumā, Lieldienām veltītajā ciklā: “es priecāties gribu par katru trūdu / par trūdu kas paliek pēc grēku plūda / par dubļiem no kuriem Kungs darina ļaužus” (104. lpp.). Paradoksāli, ka optimisms iespējams, tikai atgriežoties pagātnē, – šie dzejoļi rakstīti 2017. gadā.

Sociāli kritiskas ir rindas “es redzu šos pieturā sanākušos cilvēkus. Ekrāni uzsūc visu / uzmanību no blāvām gaismas lapiņām klātām sejām” (79. lpp.). Telefonu ekrānos iegrimušie cilvēki dzejolī šeit traktēti kā iztukšotas čaulas – “drēbes, kuras uz brīdi novilkuši viņu saimnieki”. Dzejolis ir daļa no cikla, kas ir viens no mīklainākajiem un zosādu raisošākajiem krājuma tekstiem; tajā atrodami arī vārdi, kas vēlāk nokļūs krājuma nosaukumā, – “atsevišķa gaisma”. Pie šī motīva vēl atgriezīsimies nākamajā raksta nodaļā. Taču, ciktāl runa ir par laikmeta zīmēm, Salēja dzeja liek atcerēties, ka viedtālruņi varētu būt tehnoloģija, kas samazina noteikta veida dzejoļu rašanās iespēju. Tie ir dzejoļi, kas var sadīgt tukšajā apziņas telpā situācijās, kas paģēr neproduktīvu gaidīšanu, – pieturā vai stacijā, braucot transportā, izjūtot garlaicību pēcpusdienas saules apspīdētā istabā vai uz ceļa klajā laukā, kur cilvēka uzmanību notver un sagūsta dabas parādību skaistums un eksistenciālisms. Ļaujoties nebeidzamai virtuālu attēlu un vārdu plūsmai, ir arvien mazāk cilvēku, kuru prātā uzrakstīsies senākiem laikiem tik tipiska rinda – “gribēju uzlūkot peronu – apjaust ar ādu vakara vēsumu” (10. lpp.).

Uzmanības fenomenoloģija cita starpā talantīgi dokumentēta arī Salēja dzejolī plēsīgs gaismas plankums (9. lpp.), kurā vērotājs sākotnēji seko gaismas stara ceļam, kas izraisa eksistenciālas pārdomas, bet, sajutis uzglūnošo vientulību, viņš ķeras pie glābiņa (vai noslīkšanas līdzekļa) – grāmatas.

Šajā tekstā spilgti izgaismojas Salēja poētikas “spēja dramatisko atklāt caur tikko tveramo kustību, ainavas refleksiju, detaļu izteiksmīgumu”, par kuru savā kritikā par krājumu Tuvošanās (2018) savulaik rakstīja Iveta Ratinīka.

Metafizika

Lai arī metafiziskai dzejai dažkārt piedēvējam pārlaicīgumu, dabā nav dzejnieku, kuri būtu ārpus telpas un laika, un arī metafiziskajai domai ir savas vēsturiskās attīstības trajektorijas.⁷. Metafizikas galvenie jautājumi filosofijas vēstures gaitā bijuši mainīgi. Antīkajā laikmetā uzmanības centrā ir esamības būtības un tās formu skaidrojums, viduslaikos – universāliju problēma, transcendentālais, Dieva eksistences pierādījumi, brīvās gribas problēma. 20. gadsimtā metafizikas uzmanības lokā līdzās vispārīgai ontoloģijai filosofus nodarbinājuši jautājumi par telpu un laiku, kauzalitāti, iespējamību, cilvēka prāta būtību, identitāti u. c. ⁸. Tādējādi vēsturiski metafizika bijusi saistīta ar teoloģiju un teosofiju, bet pievēršanās metafizikai nepieciešami nenozīmē, ka tiek pieņemta Dieva eksistence. Metafiziska dzeja gan parasti paredz kāda transcendentāla spēka klātbūtni esamības struktūrā.)) Salēja kā literatūrzinātnieka nozīmīgākais darbs – monogrāfija Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika⁹ – lielā mērā veltīts abstraktās, metafiziskās, teoloģiskās un mitoloģiskās domas pētniecībai Bērziņa poētikā. Šis pētījums, no vienas puses, izceļ tieši Bērziņa dzejai raksturīgās galvenās tēmas un tēlus, no otras puses, vispārīgi definē paradigmu vai ietvaru, kā lūkoties uz metafiziska dzejnieka poētiku 20. gadsimta otrajā pusē, atsedzot dažādos diskursa slāņus un tēlu sistēmas, kas veido tradicionālās sakārtās balstītu, bet reizē nepārprotami modernu poētiskās domāšanas veidu. Šajā pētījumā jaušama Salēja neviltotā interese par šo tēmu, kas, manuprāt, varēja sekmēt Salēja paša poētikas programmas formēšanos. Tā, piemēram, arī Salējam raksturīgi “vieliskot garīgo, abstrakto, sasaistīt to ar realitātes faktūru”,¹⁰ kā arī vispārīgi interesē abstrakcijas reprezentācijas jautājumi.

Pētījumā par Bērziņa dzeju Salējs akcentēja divas asis – laiku un telpu –, kas ļāva pārskatāmi analizēt daudzveidīgos hronotopa modus – vēsturisko lineāro, agrāro ciklisko un bezlaicīgo laiku, pazemes, zemes un debesu telpu utt. Šajā ziņā Bērziņa un Salēja poētikas fokuss ir atšķirīgs. Ja Bērziņa metafizikā īpaši nozīmīga ir laika būtības izpēte, tad Salēja poētiskajā domā centrālāka ir ontoloģija¹¹ – eksistences un esamības būtība, tās izpratne un ķermeniskā pieredze, mēģinājumi to attēlot valodā. Šīs pieredzes Salējam saistītas ar daudzveidīgu izjūtu spektru – ne vien ar mistiķa ekstāzi (kā tas ir, piemēram, latviešu dzejas teosofa Edvīna Raupa darbos), bet arī ar citām pieredzēšanas formām – kontemplāciju, skaistuma izjūtu, skumjām, šausmām, frustrāciju. Jau no iepriekšējiem krājumiem atkārtojas pietuvināšanās motīvs (2018. gada krājuma nosaukums ir Tuvošanās). Lasot Atsevišķas gaismas pirmos dzejoļus, esamības noslēpums šķiet esam tepat līdzās, aiz plānas sienas, gaismas plankumā uz galdauta, spriegā klusumā. Sapnī kā “nedzirdama nemūzika” (25. lpp.). Vai ikdienišķās lietās – kad ierejas suns (38. lpp.). Eksistences pieredze var būt arī šausminoša – “vakara vieglās šausmas: nebūt” (75. lpp.); tā var manifestēties arī kā vienkārši klātbūtne – “nesasniedzamais nogulst acu priekšā. liepa ir lieta priede ir lieta. pašas par sevi” (21. lpp.).

Cita vairākos dzejoļos atkārtota figūra formulē apzinātības mirkli kā aizbēgšanu no ikdienības – “kur tu tagad atplīsusi esamībai guli?” (50. lpp.) Vēl uzsvērtāk šis motīvs izvērsts citā dzejolī – “kaut būtu nojucis no esmes ēsmas / kaut nolupis no dienas gaitām” (56. lpp.). Aptvert esamību, saprast tās kopsaucējus detaļu daudzveidībā iespējams tikai, “pakāpjoties uz malu”.

Šķiet, nozīmīgākie krājumā pētītie abstraktie un metafiziskie jēdzieni ir “tumsa” un “gaisma”. Nav iespējams dot īsu un izsmeļošu kopsavilkumu par šo vārdu nozīmēm krājumā – ja to varētu izdarīt, tad dzejoļi diez vai būtu labi. Tumsas un gaismas tēma saistīta ar vairākiem nozīmju laukiem. Neizbēgami – ar redzēšanas tēmu, cilvēka nespēju saskatīt eksistences būtību vai pat tikai spēt radzenē notvert zūdošo mirkļa skaistumu (“pats aklais skaistums nāk pretī / pati sevi neredzoša gaisma / grib pretī melnai acs zīlītei izpeldēt” (48. lpp.)). Esamība it kā ir visur, katrā lietā, no otras puses, tā ir neredzama, tās būtība ir abstrakta, un redzēšanas/neredzēšanas, tumsas/gaismas nojēgumi ir vieni no nedaudzajiem vārdiem, kas vispār ļauj pietuvoties šim jautājumam: “kas tevi neredzamu padara? [..] jau esamība ieslēgta bet neizgaismo mani.” (49. lpp.) Citkārt tumsa var norādīt arī uz vēl nerealizēto potenciālu, vēl nezināmo nākotni, neapzināto psihē, kā arī uz negatīvajiem aspektiem, ļaunumu, niknumu (“milimetru pa milimetram atlaidusi savas tumsas dūres / pasaule atgriežas pie mirdzēšanas” (58. lpp.)).

Lai arī recenzijas gaitā es vieglu roku atstāstu dzejoļu nozīmes, radot iespaidu, ka tas viss šajā grāmatā viennozīmīgi saprotams – tā, protams, nav. Šajā sakarā riskants ir arī dzejoļu cikls, kurā atrodams vārdu savienojums “atsevišķa gaisma”. Novietojums krājuma nosaukumā liek meklēt šajā nojēgumā kādu simboliski ietilpīgu vispārinājumu, bet pats teksts ir visai hermētisks, bez norādes, kas ļautu to lasīt kā biogrāfisku, politiskajai situācijai veltītu vai ezoterisku. Kādā no iespējamām interpretācijām šis dzejolis varētu būt stāsts par jaunā Dieva – Cilvēka – ierašanos uz zemes. Šķiet, viņš ir visai aroganta un izlutināta persona (“nē, saullēktu vairs negriboties” (79. lpp.)); viņa atnākšana atnes notrulināšanās, jēgas zuduma laikmetu (II cikla daļā tēlotā telefonos iegrimušo cilvēku-tukšo drēbju epizode). Cikla III daļā vakars vai pasaule ir “viena atsevišķa cilvēka radīts”, un šo cilvēku ir apspīdējusi “atsevišķa gaisma”, tas ir, cilvēks ir pārliecināts par savu izredzētību un to, ka tieši viņam ir dotas īpašās zināšanas par eksistenci šajā pasaulē. Tajā pašā laikā – viņš pasauli nemīl.

Alternatīvā lasījumā šī būtne varētu būt velns, kurš viesojas uz Zemes un visus grib padarīt slimus.

Vai varbūt tomēr atsevišķs, vienaldzīgs Dievs? Uz to nebūs vienkāršas atbildes.

1. Piemēram, Ronalda Brieža, Leona Brieža, Andra Ogriņa, Gaiķu Māra, Sergeja Timofejeva, Semjona Haņina, Andreja Sen-Seņkova grāmatām.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Salējs M. Mana politika. Rīga: Pētergailis, 2001.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Apoloniskā un dionīsiskā nošķīrumu cilvēka dabā un kultūrā ierosināja Frīdrihs Nīče darbā Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara (1872). Apoloniskie spēki saistīti ar racionalitāti, kārtību, idealizāciju, bet dionīsiskie – ar pirmatnējo haosu, iracionālo, emocionālo.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Salējam netipiskais it kā “jēlais” un atkailinātais nolādošais dzejolis iepriekš iekļauts izdevumā Ukrainas almanahs (Rīga: Jāņa Akuratera muzejs, 2023).  (atpakaļ uz rakstu)
5. Salējs šajā laikā tulkojis ukraiņu dzejniekus – Serhiju Žadanu (Harkivas dinamo, Rīga: Orbīta, 2023) un Ļubu Jakimčuku (Donbasa aprikozes, Rīga: Orbīta, 2025).  (atpakaļ uz rakstu)
6. 2013. gadā izdota antoloģija Mūsdienu literatūras teorijas, kurai Salējs sarakstījis ekokritikai veltītu nodaļu (Rižijs M. Ekokritika. Ulža Bērziņa dzejoļa Koncerts vecajā augstskolā lasījums. Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013. 447.–472. lpp.). Tajā pašā gadā izdots arī krājums Ceļojums dzejnieku pasaulē, kurā Salēja Egila Plauža dzejas analīzei ir ekokritiska ievirze (Rižijs M. Kultūras–dabas–dzejas “es” mijiedarbes problemātika Egila Plauža pēdējā krājumā Pelnu deja: ekopoētiska lasījuma mēģinājums. Ceļojums dzejnieku pasaulē. Māris Čaklais, Egils Plaudis. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013. 257.–286. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)
7. Metafizika kā filosofijas nozare vispārīgi ietver to jautājumu pētniecību, kas ir āpus fiziskās pieredzes; tā pievēršas vispārīgiem un abstraktiem jēdzieniem, principiem un sistēmām (Rotkale L. Metafizika. Nacionālā enciklopēdija. Pieejams tiešsaistē: https://enciklopedija.lv/skirklis/137313-metafizika (skatīts 20.07.2025.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Metaphysics. Wikipedia. Pieejams tiešsaistē:  https://en.wikipedia.org/wiki/Metaphysics (skatīts 20.07.2025.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Rižijs M. Uldis Bērziņš: dzīve un laiktelpas poētika. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2011.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Turpat, 99. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Ratinīka I. Tuvāk, dziļāk, klusāk. Domuzīme. 2019. Nr. 1. 51. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)