— Kad un vai atzīties – es mīlēju krievu?

Eseja publicēta Aizmirsto grāmatu sērijā. Par Maimu Bergas romānu Es mīlēju krievu (Atēna, 2000; no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga)

Es mīlēju krievu. Ma armastasin venelast. Skan izaicinoši. Gan 1994. gadā, kad prozaiķes, kritiķes, tulkotājas Maimu Bergas (Maimu Berg, 1945) romāns ar Igaunijas Kultūrkapitāla fonda atbalstu pirmoreiz izdots Igaunijā, gan arī 2000. gadā, kad Maimas Grīnbergas tulkojumā tas publicēts latviešu valodā. Lai gan romāns tolaik jau bija guvis pietiekami lielu starptautisko atzinību – tulkots zviedru (1997), somu un vācu valodā (1998) –,¹ pēc grāmatas iznākšanas Latvijā neparādījās neviena recenzija. Tas nav pārsteidzoši – arī Igaunijā grāmata sākotnēji neizpelnījās īpašu ievērību pretstatā tās tulkojumu izraisītajai rezonansei citās Baltijas jūras reģiona zemēs. Romānam bija slavinošas recenzijas, tostarp, piemēram, Vācijas laikrakstā Frankfurter Allgemeine Zeitung² u. c. Acīmredzot gan Igaunijā 1994. gadā, gan Latvijā 2000. gadā mīlēt krievu šķita riskanti vai vismaz politnekorekti, tāpēc šāda nosaukuma darbu drošāk bija atstāt bez ievērības. Vai arī – šī romāna tulkojumu deviņdesmito gadu sākumā vienkārši nepamanīja, jo par tuvo kaimiņu literatūru pirmajā laikā pēc neatkarības atguves interese bija ievērojami mazinājusies.

Pēc dažiem gadiem Bergas darbs Latvijā tomēr tika pamanīts un novērtēts kā tāds, ar kuru vajadzētu iepazīties plašākai sabiedrībai. To apliecināja romāna latviskojuma radioversijas izveide, tiesa gan – atrodot tam neitrālāku nosaukumu. Evitas Sniedzes raidluga divās daļās, kas tapusi 2005. gadā (režisore Irēna Cērmane), nosaukta jau daudz apdomīgāk – Es mīlēju viņu…. Jā, Bergas darba galvenās varones – igauņu meitenes – mīlestības objekts romānā tiešām lielākoties saukts par Viņu, nevis krievu, taču autores veidotajam nosaukumam ir liela nozīme. Pirmkārt, tas neizvairīgi tieši, izaicinoši un vispārinājumā iezīmē etnisko un nacionālo attiecību kontekstu padomju un postpadomju zemēs; otrkārt, tas veido atsauci uz kādu citu, līdzīgu kontekstu iezīmējošu darbu igauņu literatūrā. Tas ir klasiķa Antona Hansena Tamsāres romāns Es mīlēju vācieti (Ma armastasin sakslast, 1935; latviski Es mīlēju vācu meiteni, 1974, tulkojis Jānis Žīgurs), kurš vēsta par igauņu puiša mīlestību pret vācu meiteni. Savulaik Tamsāre bijis drosmīgs, piesakot igauņiem sāpīgo un nacionālos kompleksus kutinošo tematu par attiecībām ar vācbaltiešiem, un arī Berga uzskatāma par drosmīgu rakstnieci, tik drīz pēc netkarības atguves sākot risināt igauņu un krievu attiecību jautājumus. Gan vienā, gan otrā gadījumā tautības apzīmējums nosaukumā, nenoliedzami, ir svarīgs. Izvairoties no tā vai arī ignorējot darbu ar šādu nosaukumu, skaidri norādām uz virkni neatrisinātu problēmu domāšanā un pasaules uztverē. Jo – ko nevar nosaukt vārdā, par to nevar analītiski domāt un runāt, nevar saprast un meklēt risinājumus.

Par ko tad liek domāt Bergas romāns? Vispirms tas, protams, kā sola nosaukums, tiešām ir mīlestības stāsts, kurā žanra piekritēji atradīs to, ko gaidījuši. Bet – ne tikai to. Līdzās provokatīvajam tematam par igaunietes un krieva attiecībām Berga izmetusi vēl nopietnāku izaicinājumu: pamatsižeta līnijā galvenā varone ir trīspadsmit gadus veca meitene, bet viņas iemīļotais – četrdesmit gadus vecs meiteni ārstējošais radiologs. Jā, šis romāns nereti saukts par igauņu Lolitu, tomēr tajā veidojas kardināli atšķirīgs vēstījums. Igauņu Lolitai Berga nav devusi vārdu, bet atšķirībā no Vladimira Nabokova romāna tieši viņai devusi balss tiesības. Tieši viņas personības attīstība ir romāna kodols un pamattemats, un tam ir izteikti feministiska ievirze. Meitenes skatpunktu autore ļāvusi iepazīt divos laika līmeņos. Viens ir stāstījums par meitenes pieaugšanu Padomju Igaunijā 20. gadsimta 50.  gados un neapturamo vilkmi pret nobriedušo, pievilcīgo, gudro, pieredzējušo krievu radiologu, kurš sākotnēji viņai aizstāj tēvu, bet, tā kā meitene jau pusaudzes vecumā ir garīgi nobriedusi, drīz vien kļūst par mīļoto. Otra laika līnija vēsta par šīs pašas meitenes jau kā nobriedušas sievietes, brīvās Igaunijas rakstnieces uzturēšanos rakstnieku mājā Vācijā, Vīpersdorfā, un komunikāciju ar reiz nepieejamās Eiropas rakstniekiem. Šī divu laiku satuvinājuma tendence, kas mūsdienu latviešu literatūras lasītājam vairs nav nekas svešs, jo ir pietiekami izplatīta jaunākajos nesenās vēstures pārvērtēšanai veltītajos darbos, Baltijā sāka uzplaukt tieši 20. gadsimta 90. gados, spilgtas izpausmes vispirms piedzīvojot kaimiņzemju rakstniecībā un tikai pakāpeniski ienākot latviešu prozā. Šāds tagadnes un pagātnes sapludinājums rakstniekam dod iespēju iesaistīt stāstījumā savu pieredzi un skatījumu, ļauj parādīt varoņus un situāciju attīstībā, iegūstot kritisku distanci pret notikušo. Berga šo iespēju izmantojusi, no ļoti īpašas un retas, tomēr iespējamas situācijas izvēršot augstu vispārinājuma pakāpi un paverot vairākas dimensijas.

Lai gan pārstāstījumā romāna sižets rosina aizdomas par auditorijas tveršanu ar triviāla sižeta palīdzību un pēcneatkarības laika prozai raksturīgiem iepriekšējo tabu pārkāpumiem, Bergas darbs paceļas pāri šīm aizdomām. Romānā Es mīlēju krievu nekas nav melns vai balts, pareizs vai nepareizs. Nav skaidras upura un varmākas lomas, nav godīgas vai negodīgas, atbildīgas vai bezatbildīgas rīcības pretstatījuma. Tāpēc jādomā te ir daudz. Berga itin kā spēlējas ar lasītāju priekšstatiem, liekot aizbīdīt maldinošo virskārtu un rosinot ieskatīties dziļāk savas varones sajūtās, iejusties konkrētajā situācijā. No šī lasītājam, visticamāk, iepriekš nezināmā skatpunkta raugoties, var nākties pārvērtēt vispārīgus morāles spriedumus, pieņemamo un nepieņemamo. Romāns aicina domāt ne tikai par mīlestības neizvēlīgo dabu un tās sadursmi ar sabiedrības priekšstatiem, ne tikai par pieaugušā likumīgo un neapšaubāmo atbildību un bērna nevainīgumu, bet arī par sevis nodevību dzīves komforta vārdā. Divu cilvēku attiecību stāsts romānā nemanāmi un neuzmācīgi paceļas augstākā alegoriskā līmenī, liekot domāt arī par mazo, nepieaugušo Igauniju un lielo, seno Krieviju 20. gadsimta otrajā pusē. Par to, vai vēstures notikumu apzināšanā tiešām pietiek ar to, ka tiek atzīta nosacītā varmākas vaina. Kā meitenes pārliecība “es viņu tik ļoti mīlēju”³ saskan ar viņas attieksmi pēc abpusējā sakara atklāšanas: “Es ne pie kā neesmu vainīga, pat ja tiks atklāts, ka vaina pastāv. Ja ir vaina, tad ir jāatrod vainīgais, to sāks meklēt un atradīs, taču tā nebūšu es, tā noteikti nebūšu es.”⁴ Vai tā nav savā ziņā ērta un atbrīvojoša? Vai gatavība pateikt – es mīlēju krievu – ir nepieaugušas personības izmainītās apziņas vai varbūt tomēr līdzatbildīgas būtnes pozīcija? Šķiet, Bergas darbs ir viens no pirmajiem Baltijas literatūrā, kas ievērojami drupina upura pozīciju, liekot domāt par savām izvēlēm, līdzdalību, līdzatbildību.

Līdztekus urbjošajam skatam pašiem uz sevi Bergas darbs arī tieši un atklāti rāda Krievijas nemainīgo seju. No mūsdienu skatpunkta, kad karš Ukrainā rit jau ceturto gadu un atzīšanās mīlestībā uz krievu romāna nosaukumā šķiet vēl neprātīgāka un nepieņemamāka, tik precīzi izskan romāna varones refleksijas: “Nekur dzīve nav tik šausmīga kā Krievijā. Nekur cilvēka dzīvības cena nav tik zema. Nekur atjaunotne un pārmaiņas, viss, ko brīvā pasaule ir pieradusi uzskatīt par demokrātiju, nav tik neiespējams. Tomēr krieviem Krievija ir vienīgais risinājums, viņi nekad nebeigs ilgoties pēc tās un ticēt tās gaišajai nākotnei. Mistiskā gaišā nākotne ir aprijusi paaudzi pēc paaudzes, taču nav viņiem atņēmusi ticību un cerību. Katru, pat visniecīgāko zīmi iztulko kā ticību un cerību. Īstenībā tā ir tikai visa vecā kārtējā, nebeidzamā agonija.”⁵ Zīmīgi ir tas, ka romāns 2009. gadā ir tulkots un izdots arī Krievijā,⁶ par ko rakstnieks un kritiķis Vitālijs Amurskis (Vitalij Amurskij, 1944) izteicies: “Maimu Bergas caururbjošais, jūtu nokrāsu sajaukumā smalkais Es mīlēju krievu, kas pirms pusotras desmitgades krievu valodā tika publicēts Igaunijas (tagad diemžēl vairs neeksistējošā) žurnālā Raduga un pēc tam kļuva par bestselleru, beidzot ir iznācis kā atsevišķā grāmata. Pat ne viens, bet divi izdevumi.”⁷ Diemžēl kritiķis norāda, ka romāns publicēts saīsinātā veidā, – būtu interesanti pētīt, kas tieši romānā īsināts.

Vai latviešu rakstnieces, kuras savos darbos, kas publicēti apmēram 20 gadus pēc Bergas romāna iznākšanas Latvijā, stāstījušas par varones neapdomīgo mīlestību pret krievu, zinot Bergas romānu vai ietekmējoties no tā? Iespējams, atbilde pat nav tik svarīga, jo arī bez tiešas ietekmes latviešu rakstnieces varēja nonākt pie nacionālo attiecību tēmas izvērsuma – galu galā sievietes pieaugšanas, personisko un sociālo attiecību pieredze Igaunijā un Latvijā ir līdzīga. Turklāt sieviešu rakstniecībai tipiskā gatavība analizēt sievietes tapšanas ceļu, attiecības ar māti, draudzenēm un mīļotajiem, apvienojot to ar pastiprināto interesi par neseno vēsturi, varēja novest līdz likumsakarīgam šīs sāpīgās tēmas izvērsumam. Protams, šāda izpausme var notikt tikai tad, kad ir sajūta par tēmas aktualitāti. Sabīnes Košeļevas īsromānā Rīga–Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts (2015), Janas Egles stāstu kopā Svešie jeb Miļeņkij ti moj (2018) un Daces Rukšānes smaržu tetraloģijas pirmajā romānā Krieva āda (2020) tāpat kā Bergas romānā mīļotais ir svešais, krievs – ar visām no tā izrietošajām sekām. Arī latviešu rakstnieces mīlestību pret svešo tiekušās pacelt pāri tikai personisko, intīmo attiecību līmenim, veidojot vispārinājumu un runājot par padomju un postpadomju pasauli vispār. Bergas romāna devums šīs tēmas izvērsumā ir tā pirmreizīgumā, smalkā attiecību, sajūtu, noskaņu tīklojumā, iekšējās brīvības un atbildības eksistenciālā satuvinājumā.

1. Ma armastasin venelast. Estonian Literature Centre. Pieejams tiešsaistē: https://estlit.ee/book/4097   (atpakaļ uz rakstu)
2. Estniche Allegorie. Frankfurter Allgemeine Zeitung. 30.06.1998. Nr. 148. S. 48. Pieejams tiešsaistē  (atpakaļ uz rakstu)
3. Berga M. Es mīlēju krievu. Tulk. Maima Grīnberga. Rīga: Atēna, 2000. 145. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Turpat, 162. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Turpat, 147. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Maimu Berg. Translations. Estonian Literature Centre. Pieejams tiešsaistē: https://estlit.ee/person/13/translations   (atpakaļ uz rakstu)
7. Амурский В. «Я любила русского», роман с вопросами. Литературный перекресток. 01.08.2009. Pieejams tiešsaistē: http://www1.rfi.fr/acturu/articles/115/article_3801.asp   (atpakaļ uz rakstu)