— Tā kļūda ir tavs teksts

Kirils Ēcis (2000) ir latviešu dzejnieks un mūziķis. Kirila debijas krājums te nu ir tā vasariņa (Neputns, 2025) ir gana ilgi gaidīts notikums – kopš pirmajām publikācijām Kirils paspējis piedalīties vairākās izrādēs, grupas Alejas sastāvā izdot trīs albumus un iesaistīties vēl virknē dažādu mākslas projektu. Lasot Kirila krājumu, gribas to līdzās Lotes Vilmas Vītiņas meitenei (Neputns, 2020) ierindot starp savas paaudzes silti spēcīgākajiem pieaugšanas krājumiem.

Edvards Kuks

 

Kā tev iet Vīnē?

Neesmu tur bijis kopš februāra, jo mācījos apmaiņas programmā Bukarestē. Ļoti iemīlēju to vietu un sapratu, ka iepriekš esmu alojies, domājot par Centrāleiropu kā kaut kādu centru. Bet nerunāsim par Vīni, Bukareste un Rīga man šķiet daudz interesantākas!

Krājums tapis šajās trīs pilsētās un ceļā starp tām. Vīnē iegāju kaut kādā dzejas posmā, uz kuru mani uzvedināja arī vizuālās mākslas konteksts. Es tur mācos starpdisciplināro mākslu, kur tev katru reizi sev pašam ir jāskaidro, ko tas nozīmē. Rakstot vizuālās mākslas kontekstā, centos rakstīt tādus tekstus, kas neizklausās pēc dzejas. Es ļoti sakautrējos no dzejiskuma, līdz ar to cenšoties laikmetizēties. Bet šovasar nonācu pie tādas atziņas, ka ir bezjēdzīgi censties trimmerēt zāli pa kluso, līdzīgi – nevajag censties rakstīt nedzejisku dzeju.

 

Tas pēc tam nonāca arī krājumā?

Jā, vairākiem tekstiem ir diezgan ironiska, brīžiem varbūt ciniska attieksme. Arī gana daudz vardabības un raupjuma, kas it kā tiecas spītēt dzejā bieži sastopamajai pasīvajai melanholijai, atcerei, apātijai. Iespējams, tas nāca arī lasot daudz angļu valodā sarakstītas literatūras, sevišķi amerikāņu autofikcijas. Bieži studiju dēļ arī rakstīju angliski.

 

Es par ārzemēm domāju arī praktiski – vai nesanāk rakstīt vairāk vai citādi, jo esi viens savā studiju klosterī.

Man tas epizodiski ir palīdzējis rakstīt tieši latviešu valodā, esot vidē, kurā nerunā latviski. Es teiktu, lielākā grāmatas daļa tapa Vīnē un gala manuskripta izšķirošie teksti tapa Bukarestē. Es vienā brīdī sajutu, ka varbūt tas saistās arī ar vienmēr klātesošām ilgām pēc dalīšanās ar tekstiem un valodu. Manuprāt, vairākus grāmatas tekstus pavada sentimentālas ilgas pēc latviešu valodas un dabas ainavas.

 

Kā sāka veidoties krājuma aprises?

Aprises sāka veidoties pagājušogad, pieaicinot par redaktoru Ivaru Šteinbergu. Man no sākta gala bija pārliecība, ka nav jācenšas izveidot koncepta krājumu, ka es varu grozīties kā gribu, tāpatās grāmatas koncepts būs “mana pirmā grāmata”. Tomēr man ir liela interese par eksperimentāliem tekstiem un konkrēto dzeju. Daļa no tādiem tekstiem palika ārpus krājuma. Bet galvenā metode krājuma veidošanā bija ņemt katru tekstu kā tādu laipiņu, no kuras atlekties. Un tad saprast, uz kuru nākamo dzejoli tas lec. Tas bija kā veidot māju no gataviem blokiem un brīnīties, cik savāda tā māja var būt, – nevis mēģināt būvēt ar stingru ideju, bet ar neskaidrām izejvielām.

Pirmais grāmatas nosaukums bija Helikolopotopers, kas vedināja koncentrēties uz valodas dekonstrukciju, bet mēs diezgan ātri sapratām, ka kontā ir daudz lirisku, tēlainu tekstu, ka neatsveras tāds fokuss. Tad mēs salikām citas aprises un iegaismojās daži aklie posmi, kas bija jāaizpilda. Man bija vīzija par vairākiem tekstiem, kurus es vēl nebiju uzrakstījis un kuri uzprasījās tapt uzrakstīti. Iespējams, tie man ir vismīļākie teksti, kuri nāca kā pildījumi vietām, kurās vajadzēja izveidot tiltu.

 

Vai vari pastāstīt mazliet vairāk par to, kā jūs ar Ivaru strādājāt pie manuskripta?

Mēs sazvanījāmies, sarunājāmies un tikāmies. Ar diviem dzejoļu jaukšanas piegājieniem pa grīdu mēs viņu salikām secībā. Man kā tramīgam debitantam ļoti noderēja Ivara konkrētība un lakonisms. Ar Ivara palīdzību iemācījos distancēti uzlūkot to darbu.

Darba procesā mēs sapratām, ka daudzi mani teksti ir diezgan vietai specifiski, ka tiem ir saistība ar kādu konkrētu vietu, ka tie teksti notiek “kaut kur”. Tas bija diezgan labs ietvars, kā domāt tālāk.

 

Tu minēji vairākus virzienus – konkrēto dzeju, skaņas dzeju –, un man liekas, ka šajā krājumā kopumā dzeja ir diezgan muzikāla. Vai ir kaut kas konkrēts, ko tu meklē dzejas muzikalitātē? Piemēram, Dzirnais teletaukšķis vai Džeris.

Man no sākta gala dzeja ir šķitusi pilna ar performatīvu potenciālu, un tas skaniskums viņu padara skandējamu. Atceros, kad sāku pielipt dzejai, es to pārsvarā uzņēmu tieši klausoties – tikko bija saplaukuši Rīgas dzejas slami. Dzeja uz brīdi nonāca meinstrīmā. Arī slavenais 10. bunkurs, kas bija tāda maza garāžiņa, kur ik pa brīdim satikās dzejnieki un pustumsā viens otram lasīja. Līdz ar to valodas muzikalitāte, iespējams, bija tas, kas mani sākotnēji ieinteresēja dzejā. Droši vien tas tālāk ir novedis pie intereses, kā dzeja skan apvienojumā ar mūziku. Lai gan es nesauktu Aleju tekstus par dzejoļiem. Tur ir nedaudz cita loģika.

Bet par Džeri runājot – man patīk rakstīt tekstus no otra gala. Nevis sākt ar izdomāšanu, par ko varētu būt dzejolis, bet sākt ar kādu ikdienā sastopamu valodisku struktūru vai situāciju. Piemēram, dzejolis Džeris ir priecīgs ir valodiska situācija, kurā nav tik grūti nonākt, – vienmēr, kad mēs sarunājamies ar dzīvniekiem, mēs kļūstam par bērniem. Man patīk dzeja, kas vienlaicīgi darbojas gan sarunvalodas līmenī, gan tajā, kur katram šķietami nejaušam vārdam ir masīva jēga.

 

Šajā krājumā ir daudz runātās valodas, atstāstījuma sajūtas. It kā tu atstāstītu šīs vasaras, izstieptas vasaras notikumus. Viens no tēliem, kas krīt atmiņā ir ciems. Iedomājos arī par Lotes Vilmas Vītiņas “meiteni” kā krājumu ar līdzīgu noskaņu. Man liekas, tava dzeja ir ļoti klātesoša mirklī, kuru tā apraksta.

Es nezinu, vai tās ir precīzas kategorijas, bet man šķiet, ka es bieži vien pieeju dzejai ar prozaisku domāšanu. Tā paģēr vienotu notikuma vietu, tēlus, kas atgriežas un darbojas šajā vietā, un tad jau šo tēlu attīstību laikā, kas sākas vienā situācijā un atrisinās citā.

 

Krājumā ir arī diezgan daudz ciklu un garāku dzejoļu.

Ar Žanetes ciklu vai dzejoli Lai dzīvo bērni es uzķēru iekāpšanu tēlā, ko piedāvā rakstīšana. Man vienmēr šķita, ka dzejā tā īsti nedara, ka tēli un pirmās personas fikcija ir prozai un ka dzejai pienākas būt rakstītai no autora pozīcijas vai arī objektīvas, distancētas acs. Varbūt to ir ietekmējusi manā agrā iepazīšanās ar teātri, kur, grozies kā gribi, tu vienmēr esi kāds cits uz skatuves. Arī rakstot šī varbūt ļoti atbrīvojoša pieeja. Rakstot dzejoli Žanetes cikls, piefiksēju brīvību, ko piedāvā iekāpšana tēlā, un aizvien vairāk un vairāk ar to esmu strādājis, tā domājis par literatūru, par dzeju. Agrāk es baismīgi cīkstējos ar rakstīšanu no sevis, tas bija ļoti satraucoši.

Diezgan svarīga pieredze bija arī sadarbība ar Kristu Burāni izrādei Netikumīgie par pusaudžiem kādā Cēsu pamatskolā. Uzstādījums bija veidot dzejoļus portretus par šiem astotklasniekiem, dzejā ietilpinot viņu stāstus. Tur es piefiksēju, kā dzeja var arī reportēt iekšējus, emocionālus cilvēku portretus.

 

Vai dzejai kaut ko esi aizņēmis arī no dziesmu tekstu rakstīšanas [grupai Alejas]?

Jā, noteikti. Es domāju, es esmu apguvis kaut kādu valodas ritmiku. Arī muzikālu kompozīciju veidošanu iekš dzejas tekstiem. Pēc dziesmu tekstu rakstīšanas atgriežoties pie dzejas, es bieži vien pakausī nodomāju, ka dzejolī reizē ir jāinskribē tas nedzirdamais audiofails. Ar dziesmu tekstiem es esmu atklājis rakstīšanas metodi, kura sākas ar ritmiskas konstrukcijas izveidi un tad es to piepildu ar vārdiem. Tas ir kā Lego dzejniekiem.

 

Vai tu jūti, ka dzejolim ir dabisks garums? Teiksim, apmēram lappuse.

Man par šo bija skaidra vīzija iepriekš. Cik garam jābūt dzejolim, kam šajā dzejolī jānotiek. Tad es sapratu, ka es vienā brīdī pats saguru no šādas konstrukcijas. Teiksim, dzejolis sapnī man bija 40 000 km garas rokas ar muskuļiem sākās kā pretošanās šai konstrukcijai – vēlme iekāpt situācijā un tēlā, un kamēr teksts kaut ko dod pats, tikmēr tam sekot un sekot, un sekot.

 

Vai tu piesēdies un vienā bliezienā uzraksti, cik vien vari, vai izkacini tos tekstus?

Jā, kacināšana ir labs vārds. Šis teksts ir diezgan stāstniecisks, līdz ar to es centos aizskriet, cik vien tālu es varu, un tad jau veidot detalizētākas istabiņas pa ceļam, pieturas. Es ilgi strādāju ar vienu tekstu un ļoti lēni tie teksti nāk. Vienīgais, ko esmu atklājis, ka man ir jāsēž pie galda stundām un stundām, un stundām, – citu variku nav. Un tad varbūt kaut kas notiek. Vēlams, jālasa ik pa brīdim. Tiklīdz tu sāc rakstīt, tavs teksts nonāk dialogā ar visiem tekstiem, kas jau ir sarakstīti vai vismaz tev šobrīd ir aktuāli. Un kļūst interesantāk rakstīt, kad tu jūti klātesošu, abstraktu adresātu vai sarunas formu. Bieži vien tu vienkārši izlasi kādu krutu tekstu un domā – bāc! Es arī gribu to pieredzēt, bet no otras puses. Pieredzēt uzrakstīt tādu tekstu. Daudz kas nāk no cenšanās kaut ko atdarināt, jo grozies, kā gribi, lai arī cik precīzi tu gribi kādu atdarināt, tur vienmēr iezogas kaut kāda autentikas kļūda. Un tā kļūda ir tavs teksts.

 

Tu minēji arī amerikāņu ietekmi. Viņu gan ir šaušalīgi daudz. Vēl es, protams, pamanīju intertekstualitāti Sēņotāji bučojas miglā ar Annas Auziņas krājuma Slēpotāji bučojas sniegā nosaukumu, lai gan teksti nemaz nav līdzīgi.

Nē, nē, tur līdzības vispār nav. Tas ir varbūt kāds pompozs intertekstualitātes triks. Bet tas ir arī ļoti ritmiski – ta-ta-ta ta-ta-ta ta-ta. Vienkārši jāpaņem jau gatava ritmiska valodas struktūra un jāuzliek citi vārdi.

Par ietekmēm – pirmo izpratni par dzeju man veidoja Fricis Bārda un Klāvs Elsbergs. Man šķiet, Elsbergam arī ir tipiska un klātesoša tā ritmika, repiskums un jokošanās ar valodu un atskaņām – divas govis, jovis un bovis, teksti par kartupeļiem un veļiem. Tas no latviešiem man ir pamatus lējis. No amerikāņiem tas noteikti ir visa tā alt-lit paaudze, Tao Lins, Mira Gonzalesa. Viņiem ir kopīga grāmata, kur apkopoti īsas formas tvīti. Tā man ilgstoši bija grāmata, kuru izmantoju kā tādu batutu brīžos, kad nevarēju palekties pats. Vēl no latviski lasītiem tekstiem, kas atstājuši uz mani ilgstošas sekas, nāk prātā Italo Kalvino Neredzamās pilsētas Daces Meieres tulkojumā.

 

Es kaut kā tevi ar Neredzamajām pilsētām nesaslēgtu kopā, vismaz ne šo krājumu.

Man gan šķiet ļoti loģiski. Tur arī ir ļoti skaidra koncentrēšanās uz vietu, kas mani arī interesē. Jā, arī ciema tēls, kas ir sataustāms gandrīz katrā tekstā šai grāmatā. Slēgta, neliela vide.

 

Kā tu vispār atrodi grāmatas?

Es klausos podkāstus. Ir tāds Šons Tors Konro, amerikāņu rakstnieks no Tao Lina paaudzes, kam ir grāmata Fuckboy, vai tāds Skots Makhaligans, kam ir grāmata The Sarah Book, kas arī bija svarīgs atskaites punkts. Bet pārsvarā grāmatas atrodu caur rakstniekiem, pie kuriem jau esmu nokļuvis. Apskatos, ko viņi lasa.

Man jau liekas, ka dzeju vislabāk saprot pusaudži. Teiksim, es visintensīvāk dzeju esmu pieredzējis tieši pusaudžu gados. Tur absolūti izveidojās kaut kāda ideja par to, kā dzeja var kalpot par lupu pieredzei. Dzeja kā dzīves pieredzes forma, ka, rakstot tekstu, ir iespējams kaut ko piedzīvot. Iespējams, tādēļ arī, lai gan Lai dzīvo bērni un citiem tekstiem ar mani nav biogrāfiska sakara, es to esmu piedzīvojis, šo tekstu uzrakstot.

Man šķiet, ka tie dzejas slami atvēra kaut kādu kanālu vaļā Rīgā, un tagad, vērojot, kādā amplitūdā ir aizgājusi Dzejas pusnakts, manuprāt, jauniešiem tā dzeja rausta kaut kādu nervu. Vienā brīdī jau visi ir rakstījuši dzeju.

 

Kāds tu gribi būt dzejā?

Manā pieredzē svarīgas mākslas pieredzes ir bijušas diezgan funkcionālas pieredzes. Funkcionālas tādā izpratnē, ka man māksla un literatūra, it īpaši dzeja ļoti bieži ir devusi cerību. Laikam tas ir tas, ko es vēlos radīt savos tekstos.

Man pirms grāmatas izdošanas bija bail, ka šī varētu būt pēdējā grāmata. Iespējams, vienkārši vēl neesmu iznācis no grāmatas pabeigšanas miglas un sapratis, ka tie teksti ir pieejami un nonākuši arī citu realitātē.

 

Bet kas tad slikts notiks, ja arī būs pēdējā?

Nekas slikts nenotiks, bet, iespējams, nenotiks kaut kas labs. Man šķiet, Raimonds man tomēr pārmetīs bišķīt.