— Vairāk par solīto

Par Jāņa Ozoliņa monogrāfiju Ievads naratoloģijā (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2025)

Ievads naratoloģijā literatūrzinātnes akadēmiskajā vidē ir gaidīta parādība. Kopš kolektīvās monogrāfijas Mūsdienu literatūras teorijas (LU LFMI, 2013) izdošanas pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kuru laikā latviešu literatūras pētnieki turpinājuši izzināt, adaptēt un praktiski izmēģināt dažādas jaunas literatūras lasīšanas un interpretācijas stratēģijas. Lai arī lielākoties novēloti un sporādiski, tomēr teoriju iepazīšanai un aprobācijai latviešu valodā ir nepārvērtējama nozīme, jo tā ļauj iekļauties kopējā domas apritē, nodrošina nozares attīstību un, kas pats svarīgākais, paplašina literatūras izpratnes un interpretācijas robežas.

No strukturālisma atziņām attīstītā naratoloģija ir zinātniska disciplīna, kas sākotnēji fokusējās uz stāstījuma formu, struktūru, funkciju, bet laika gaitā arī uz ietekmes izpēti un interpretāciju. Tā ir viena no visnozīmīgākajām literatūras pētniecības pieejām, jo piedāvā rīkus, kas ļauj saprast, kā veidojas literārs teksts un tā nozīmes. Bez šaubām, jautājumus par stāstīšanas veidu cilvēki sākuši uzdot kopš brīža, kad apzinājušies tā ietekmi. Tāpēc stāstījuma pētniecības saknes sniedzas tālu pirms Cvetana Todorova pieteiktā jēdziena parādīšanās 1969. gadā un Žerāra Ženeta stāstījuma kategoriju izklāsta 70. gados. Tikpat pašsaprotami, ka arī latviešu literatūrzinātne laika gaitā nav iztikusi bez padziļinātas stāstījuma izpētes, jo īpaši ietekmējoties no krievu literatūrzinātnes. Kā secinājis monogrāfijas Ievads naratoloģijā autors, literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš – lai arī Rietumu teorijas padomju telpā nav bijušas labi zināmas un “naratoloģija kā teorētiska disciplīna vārdā nosaukta netiek”,¹ tai pietuvinātas idejas latviešu literatūrzinātnē spēcīgi izskanējušas jau 20. gadsimta 80. gadu beigās – Broņislava Tabūna darbā Prozas specifika (1988) un Harija Hirša grāmatā Prozas poētika (1989). Tomēr nopietnāka naratoloģijas teorijas un rīku apguve Latvijā vērojama tikai kopš 21. gadsimta otrās desmitgades sākuma Ingunas Sekstes² un Renātes Kārkliņas³ u. c. mikropētījumos, arī paša Ozoliņa padziļinātajās studijās. Līdz ar grāmatas Ievads naratoloģijā iznākšanu var teikt, ka izpratnes veidošanos par “stāstījuma gramatiku” jeb “stāstījuma anatomiju” Latvijā lielā mērā ir nodrošinājuši tieši Ozoliņa pētījumi – disertācija, kas veltīta stāstījumam Andras Neiburgas prozā, vietēja un starptautiska mēroga publikācijas, lekciju kursi studentiem un publiskas lekcijas, Nacionālās enciklopēdijas šķirkļi, kas veltīti stāstījuma jautājumiem, Andrai Neiburgai veltītā kolektīvā monogrāfija. Monogrāfija ir likumsakarīgs Ozoliņa iepriekšējās pētniecības rezultāts un rezumējums.

Monogrāfijas nosaukums vedina lūkoties veida dažādu pētniecisko rokasgrāmatu un ceļvežu, piemēram, Oksfordas Universitātes izdevumu sērijas Very Short Introductions virzienā, kas Latvijā pazīstama no izdevniecības ¼ Satori sērijas Ļoti saistošs ievads literatūrteorētiskās domas nostiprināšanā nozīmīgā Džonatana Kalera darba Literatūras teorija (1997) un citiem darbiem. Ozoliņa monogrāfija formas un satura izklāsta ziņā lielā mērā turpina šādu rokasgrāmatu tradīciju – vispirms lasītājs tiek īsi iepazīstināts ar naratoloģijas attīstības vēsturi, virzoties no tekstorientētās klasiskās naratoloģijas līdz postklasiskajai pieejai, kas tekstu iekļauj plašā kontekstuālā redzējumā, bet turpinājumā piedāvāts naratoloģijas pamatkategoriju raksturojums, tekstu analīze un interpretācija. Atbilstoši nosaukumam un rokasgrāmatas ievirzei, visai sarežģīto teoriju izklāsts monogrāfijā ir akadēmiski precīzs, kompakts un uztverams, tas sniedz vispārinošu priekšstatu un var kalpot kā ievads minētajā zinātniskajā disciplīnā.

Naratoloģijas attīstības pārskatu grāmatas pirmajā daļā Ozoliņš pamatoti koncentrējis ap būtiskākajiem teorijas pavērsiena punktiem, neieslīgstot dziļos ekskursos. Savukārt otrajā daļā veidotajā stāstījuma kategoriju izklāstā viņš skaidrojis klasiskās naratoloģijas nozīmīgāko pētnieku atziņas, jo īpaši izceļot Ženeta naratīva analīzes principus. Lai arī Ženeta idejas laika gaitā piedzīvojušas ne mazums kritikas, Ozoliņš lielā mērā balstās uz tām, gan argumentējot to izvēli, gan arī atsaucoties uz kritiskajiem izvērtējumiem. Īpaši svarīga šķiet teorijas iesakņošana lokālajā kontekstā – autors visai izvērsti pievērsies gan stāstījuma izpratnes vēsturei Latvijā, gan arī terminoloģijas latviskojuma jautājumiem, kas ir patiesi svarīgi, ja vien mums rūp zinātnes valodas attīstība Latvijā un akadēmisku diskusiju iespējamība latviešu valodā. Gan monogrāfijā, gan iepriekšējos pētījumos Ozoliņš detalizēti argumentējis, kāpēc viņa lietotais jēdziens stāstījums ir visatbilstošākais svešvārda naratīvs nozīmei. Vai Ozoliņa piedāvājums patiesi novērsīs “apjukumu literatūrzinātnieku vidū”⁴ un atturēs no jēdzienu stāstījums un vēstījums (arī naratīvs) paralēla lietojuma, to, visticamāk, parādīs laiks. Kā arī to, vai šī viena jēdziena izvēlei latviešu valodā tiešām ir tik izšķiroša nozīme.

Monogrāfijas trešā un ceturtā daļa demonstrē organisku teorijas un tās praktiskā lietojuma saviju, piedāvājot klasiskās un postklasiskās naratoloģijas pieeju raksturojumu un izmantojumu teksta analīzē un interpretācijā. Iedvesmojies no Ženeta, kurš savu stāstījuma kategoriju analīzes modeli izklāstījis, skrupulozi analizējot Marsela Prusta Zudušo laiku meklējot stāstījumu, arī Ozoliņš teorētisko konceptu skaidrojumu apvienojis ar gadījuma pētījumu. Lai gan Ženets kritizēts par teorijas ierobežotu piemērojumu, analīzei izvēloties viena autora darbu, Ozoliņš gājis šo pašu ceļu, kā piemēru izmantojot viņam labi zināmo Andras Neiburgas prozu. Arī izklāsts savā ziņā ir salīdzināms ar priekšteča veidoto – kāda jēdziena nosacītam definējumam seko teorētisks skaidrojums un refleksija, un nobeiguma daļā veidota ilustrācija ar atbilstošu piemēru. Tā kā grāmatas nosaukumā (vai apakšvirsrakstā) Neiburgas proza kā gadījuma studiju piemērs nav pieminēta, tāpat kā Ženeta gadījumā, var rasties pārdomas par viena autora darbu analīzes un interpretācijas iespēju veidot plašāku skatījumu, kas būtu atbilstoši nosaukumā pieteiktajām ievada funkcijām. Turklāt, neiekļaujot Neiburgas tekstu lasījumu nosaukumā, tas monogrāfijā paliek itin kā sekundāri nozīmīgs. Šķiet, ka šobrīd īpaši aktuālās rakstnieces prozas pētnieciskā potenciāla izcēlums varētu paplašināt monogrāfijas lasītāju auditoriju un skaidrāk parādīt vienu no tās vērtībām.

Iespējams, ka tieši monogrāfijas pētījuma pēdējā daļa lasītājiem varētu būt vissaistošākā, jo atšķirībā no klasiskās naratoloģijas, kura paredz skaidru un precīzu teksta analīzes veidu, postklasiskā naratoloģija paver interpretācijas iespējas. Klasisko stāstījuma analīzi savienojot ar visdažādākajām kultūras un identitātes teorijām, pētniekam nākas izvēlēties, kādu tieši aspektu avottekstā viņš vēlas izcelt, un kādu pieprasa pats teksts. Ozoliņš šajā gadījumā izvēlējies zonu, kura latviešu literatūrzinātnē līdz šim bijusi visai maz izzināta un izmēģināta, – maskulinitātes teorijas. Latviešu literatūrzinātnē līdz šim apgūtākās un aprobētākās mūsdienu pētnieciskās pieejas bijušas feminisma teorijas, tāpēc Ozoliņa izvēle palūkoties maskulinitātes virzienā piedāvā kaut nelielu līdzsvarojumu. Ar maskulinitāti raksturojošo kategoriju, pazīmju un izpausmju palīdzību autoram izdevies pavērt citu, svaigu skatu uz Neiburgas prozu, parādīt gan strukturālos aspektus, gan identitātes vai izturēšanās modeļus.

Ņemot vētrā iepriekš teikto, Ozoliņa monogrāfijā piedāvātais tomēr šķiet kas vairāk par ievadu naratoloģijā. Tas noteikti būs noderīgs mācību līdzeklis humanitāro zinātņu studijās, palīgs pētniecībā, veiksmīgs teorijas un teksta interpretācijas apvienojuma, kā arī Andras Neiburgas rakstības izziņas un pētniecisko ierosmju piemērs.

1. Ozoliņš J. Ievads naratoloģijā. Rīga: LFMI, 2025, 51. lpp.; Ozoliņš J. Stāstījuma jēdziens un tā adepti latviešu literatūrzinātnē. Letonica. Nr. 42. 2020. 13. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Sekste I. Naratoloģija. I. E. Kalniņa un K. Vērdiņš (sast.). Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: LULFMI, 2013. 175.–198. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Kārkliņa R. Par literatūrzinātnes terminu naratīvs, narators, vēstījums un vēstītājs lietojumu. Z. Gūtmane (sast.). Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Nr. 16. Liepāja: LiePA, 2011. 211.–221. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Ozoliņš J. Ievads naratoloģijā. 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)