— Vainīguma prezumpcija

 

Par Laura Bērziņa romānu Līdzdalībnieks (Dienas Grāmata, 2025)

 

Recenzijā lasāmas sižeta detaļas jeb spoileri

 

Laura Bērziņa debijas romāns Līdzdalībnieks ir apsveicams un gaidīts papildinājums mūsdienu oriģinālromānu rindā, kas nav nemaz tik gara, īpaši, ja skatās ārpus mērķtiecīgi ierosinātu romānu sērijām. Romānus gaida visi: izdevēji, lasītāji un pat VKKF eksperti. Iemesli ir dažādi: romānu ir vieglāk pārdot, romānus vairāk lasa, romāns ir žanrs, kas, šķiet, prasa no rakstnieka augstu meistarību, tas ir žanru karalis, un patiesi labs romāns var kļūt par vēstures stūrakmeni, kas ieguļas laika annālēs ar potenciālu kļūt par klasiku, no kā paaudžu paaudzes nākotnē smelsies iespaidus un priekšstatus, un pat mūsu šodienas realitātes atspulgus. Arī Eiropas Literatūras balvas līmenī romānu gaida un svin jo īpaši. Augstas likmes un iespējama mūžīgā slava tiem, kas romānu spēj piejaucēt, vai ne? Tāpēc jaunā autora Laura Bērziņa ambīcijas ir apsveicamas un vērā ņemamas – viņš zina, ko vēlas un uz ko iet, un dara to mērķtiecīgi. Un romāns ir tapis.

Tas vēsta par jaunu vīrieti Kurtu, kuram dzīve nav nekāda dāvana. Viņš gribētu kļūt par mākslinieku, bet tā vietā iznieko laiku un enerģiju noliktavas darbā pa naktīm. Viņam ir grūti ne tikai noturēt draudzības, veidot attiecības un komunicēt ar vecākiem, bet pat iepirkties veikalā. Par spīti tam, viņam ir pieklājīgs īres dzīvoklis vienam pašam, pat mašīna – lietas, ko mietpilsoniskākā sabiedrībā uzskatītu par statusa un labas dzīves simboliem. Bet Kurtam nešķiet, ka viņam ir laba dzīve, – viņš slīgst dziļos kompleksos un traumās, kas romāna gaitā tikai pasliktinās, toties viņa iekšējais autsaiderisms un jūtīgums kļūst par pamatojumu tam, kāpēc Kurts satuvinās un izveido attiecības ar Emīliju, pat ja ir skaidrs, ka sievietes viņš diez ko nepazīst un nesaprot: “[..] es satvēru pasniegto roku, nebūdams drošs, cik stipri tā jāpaspiež sievietei.” (21. lpp.)

Emīlija ir jauna, skaista sieviete ar labu darbu, viedokli un prasmi dzīvot šajā pasaulē tā, ka, esot kopā ar viņu, Kurts uzreiz sajūtas labāk. Viņam šķiet, ka, būdams kopā ar Emīliju, viņš it kā pakāpjas augstāk pa sociālajām kāpnēm, iegūst to vērtību, ko viens pats sevī nespēj rast un apzināties. Viņš, protams, brīnās, kāpēc tāda sieviete kā Emīlija izvēlas palikt kopā ar viņu – lūzeri. Taču, skatoties Emīlijas acīm, Kurts ir labais, jaukais puisis – tāds, kādu, kā runā, mūsdienās neesot nemaz tik daudz. Viņš nav seksists, viņš nesagaida no attiecībām, ka Emīlija viņu apkops un aprūpēs, viņš, tieši otrādi, jūtas vainīgs, kad kļūst viņai par apgrūtinājumu. Jo vīrietim ir jābūt tam, kurš rūpējas par sievieti, jāpalīdz viņai, jāatbalsta viņa. Viņš pārdzīvo, ka nepelna pietiekami, lai aizvestu Emīliju ceļojumā vai pat biežāk uz restorāniem, bet Emīlija, šķiet, to nemaz neprasa. Viņa pieņem situāciju, kāda tā ir, iedrošina Kurtu nodarboties ar mākslu, nepiespiesti mudina viņu mainīt darbu, gatavo viņam pēc nakts maiņām brokastis. Viņa būtu bezmaz vai ideāla, ja vien viņai nepiemistu kāds ieradums, kas sabojā visu, ko Kurts uzskata par labu.

Uzsākot attiecības ar Emīliju, Kurts tiek ierauts noslēpumu un noziegumu krēslas zonā, un lielākā daļa romāna tiek veltīta tam, lai atspoguļotu viņa pārdomas, kas maļas galvā, par situāciju, kurā viņš ir nokļuvis. Galvenokārt runa ir par vainas izjūtu un to, kā samērot visu to labo, ko attiecības ar Emīliju Kurtam sniedz, ar visu to slikto, kur viņš ir ievilkts Emīlijas neveselīgā ieraduma dēļ. Lielāko romāna daļu Kurts sev mēģina iestāstīt, ka nav nekāds līdzdalībnieks, ka viņš ir tikai (labais) puisis, kurš palīdz risināt draudzenes problēmas un tādā veidā kopj attiecības, kuras jau tā ir grūti uzturēt, jo vienmēr tās problēmas ar naudu, pašpārliecinātību, dāvanām, svētkiem un tā tālāk. Taču jau līdz ar pirmajiem grāmatas teikumiem viņš arī jūtas (līdz)vainīgs, un vainīgums šajā romānā ir gandrīz kā prezumpcija, kā nemainīgs un nemaināms lielums, par ko Kurts daudz nefilozofē. Tas, ka viņam ir jātiek galā ar Emīlijas “problēmu”, un tam sekojošā spirāļošana iegrūž viņu smagā trauksmē un depresijā, kad viņš vairs nav spējīgs sociāli funkcionēt. Kamēr viņš atgūstas, Emīlija par viņu rūpējas un tas viņam liek kaut nedaudz mainīt ieradumus un noticēt, ka viņam var būt normālas attiecības un normāla dzīve. Taču pēc ilgāka miera posma Emīlija nenoturas un Kurts kļūt par līdzdalībnieku, kā rezultātā “iegāžas” patiešām dziļā un tumšā bedrē.

Laura Bērziņa romāns ir popsīgs, jauneklīgs un mūsdienīgs. Tas neslīgst drūmā eksistenciālismā, neierosina smagas dvēseles mokas, nepiedāvā neatrisināmus filozofiskus prāta mežģus, nevēsta par laukiem un zemniekiem, tas nav pat trilleris – drīzāk trillerītis, kas balansē uz izklaides un “augstās” literatūras robežas, spēlējoties ar žanru saplūsmi vieglā humoristiskā/satīriskā garā. Romāns vēsta par jauniem cilvēkiem tepat Rīgā, Imantā, kuri mācās veidot attiecības un izprast sevi un tipiski mūsdienām ir savas identitātes meklējumu un izprašanas, kā arī sociālekonomiskās situācijas nomocīti. Tāpēc, domāju, šī grāmata atradīs sev daudz atsaucīgu lasītāju, kurus aizraus vieglums un humors, ar kādu autors izlīdzsvaro Kurta nomāktību un romāna traģiskos notikumus, kurus visus var uztvert ar smaidu, ja skata šo grāmatu kā līdzību par mūsdienu pāra attiecībām, kurās līdzšinējās tradicionālās dzimumu lomas ir jau zaudējušas nozīmi un mainās, meklējot jaunus veidolus. Galu galā Kurtu var uzlūkot kā feministu, kurš palīdz draudzenei atbrīvoties no sliktiem vīriešiem, tādā veidā padarot pasauli labāku. Vai tad mēs katrs negribētu kaut kādā veidā padarīt šo pasauli labāku?

Taču tā gluži nav, jo Kurts tā nejūtas. Vainas sajūta viņā ir tik ļoti iesakņojusies, ka par iemesliem viņš gandrīz vai nedomā, viņš vienkārši nespēj pieņemt, ka viņa draudzene nogalina un viņam ir jātiek galā ar līķiem. Viņš šajās mokās jūtas pamests viens, Emīlija viņam nepalīdz, un viņu ne tik daudz interesē jautājums, KĀPĒC Emīlija tā rīkojas, cik tas, lai viņa pārstātu to darīt un viņam vairs nebūtu jātiek ar šo problēmu galā. Viņš vairākkārt rosina izrunāties ar Emīliju, bet šīs sarunas ir tik virspusējas, brīžiem bezsakarīgas, ka, pirmkārt, jāprāto, kāpēc šie divi cilvēki vispār ir kopā, un, otrkārt, Kurts to rezultātā Emīliju nemaz dziļāk neiepazīst. Viņa tā arī paliek kā mistiska mīkla, kuru Kurts baidās zaudēt un no kuras baidās vienlaikus. Varētu pat teikt, Kurts nespēj kļūt par to jaunā tipa vīrieti, kāds mūsdienu sievietei būtu vajadzīgs.

Šis ir tāds laiks, kad mēs tiekam bezmaz vai “lutināti” ar vardarbību (pop)kultūrā, īpaši uz ekrāniem, kur neskaitāmās filmās un seriālos nepamatota nežēlība ir kļuvusi par daudzu tēlu un pat žanru neatņemamu sastāvdaļu. Taču manā kultūras apziņā jautājumu par cilvēka dzīvību kā cenu, kas jāmaksā par pārinodarījumu, visskaļāk, vistiešāk un visnoturīgāk ir uzdevusi Olga Tokarčuka grāmatā Stum savu arklu pār mirušo kauliem. Viņas Janīna nogalina, lai atriebtu tos, kas nespēj par sevi pastāvēt, un tā kļūst par tēlu, kuru ir grūti iekļaut ļaundaru kategorijā. Viņa zemtekstā uzdod arī jautājumu par to, kurās situācijās cilvēka dzīvības atņemšana mums katram personiski var kļūt pieņemama. Šādā ziņā tā, protams, ir izteikti posthumānistiska grāmata, kas ļoti tieši skar šī laikmeta problemātiskos aspektus saistībā ar cilvēka dzīvības atņemšanu. Un varbūt tieši šīs grāmatas dēļ man Līdzdalībniekā iztrūka tāda Emīlījas rīcības pamatojuma, kas ļautu uz viņu skatīties kā uz ļaundari, par kādu viņa pārvēršas Kurta acīs. Mūsdienu pasaulē, kurā uzzinām šokējošus un satricinošus #Esarī stāstus, sieviete, kura ir sastapusies ar “sliktu vīrieti” vai pat vairākiem, var izpelnīties lielāku sapratni un līdzjūtību nekā vīrietis, kurš nespēj mīļotajai sievietei palīdzēt tikt galā ar slepkavību (atsaucoties uz populāro mēmi “Kuram tu prasītu palīdzību, ja tev būtu jānoslēpj līķis?”). Kurts gribētu būt šāds līdzdalībnieks, bet viņš nespēj izturēt vainas apziņu, kas viņu pārņem pilnībā un pat vajā, savukārt Emīlija, kuru mēs grāmatā redzam Kurta acīm, šķiet, ar vainu nenodarbojas vispār, lai gan, pēc Kurta domām, ir vienīgā par to atbildīgā.

Arī amerikāņu rakstniecei Karmenai Marijai Mačado krājumā Her Body and Other Parties ir stāsts par pāri: sievietei ap kaklu ir lente, un vīrietis grib zināt, kāpēc, bet tas ir vienīgais noteikums – viņi var būt kopā tikai tad, ja viņš viņai nekad nejautās, ko šī lente nozīmē. Viņi nodzīvo piepildītu dzīvi, sieviete dara visu vīrieša labā, viņi kopā izaudzina un izskolo bērnus, bet tāpat vīrietis nespēj izturēt – vienīgais, ko viņš patiesi vēlas, ir atraisīt šo lenti. Un to viņš arī izdara, kā rezultātā sievietei nokrīt galva. Šķiet, romāna Līdzdalībnieks centrā ir tieši šāds vīrietis, kurš nekādi nespēj pieņemt sievieti pilnībā, pat ja neizprot viņā visu, kā rezultātā viņu kopdzīve nevar īstenoties. Vai to nosaka kāda īpaša morālā nostāja vai kas cits – tas nekļūst skaidrs, taču rezultātā, pat ja romāns tiecas vēstīt par moderno attiecību līkločiem, tas kaut kādā ziņā izskatās tieši tāpat kā virkne klasisku romānu par attiecībām, kuru centrā ir vīrieša skats un vēstījums:

1) Emīlija ir skaista: “Pat bez kosmētikas viņa ir dzīvīga un nevainīga skaistuma pilna” (10. lpp.);

2) ne tāda kā citas: “Debatēs gaišmate bija pārliecinoši uzvarējusi, un man bija grūti nejust vieglu gandarījumu, lai gan pats iesaistījies nebiju. Uzreiz sapratu, ka nevienai citai uzmanību nepievērsīšu” (17. lpp.);

3) piešķir vīrieša tēlam svaru: “Emīlija bija krietni izglītotāka par mani, daudz vairāk lasījusi. Viņas viedokļi bija skaidri definēti, teiktais vienmēr pārdomāts” (41. lpp.);

4) vīrietis jūtas labi ar viņu: “Jebkurā gadījumā joprojām lepojos, ka viņa ir mana draudzene, eju raitā solī un pat drusku ceru, ka mūs ievēros kāds paziņa vai kaimiņš” (45. lpp.);

5) līdz vairs nejūtas: “Četrus mēnešus nodzīvojis sapņu pasaulē, gandrīz aizmirsu par izdarīto. Kā es varēju to atļauties? Kādu laiku pat ticēju, ka man var būt pieņemama, jauka dzīve” (164. lpp.);

6) un tā, protams, ir sievietes vaina: “Tā ir viņas vaina, viss ir viņas vaina. Lai ko es darītu, lai kā censtos strādāt ar sevi un mums, viņai tāpat ir fucking jānogalina. Lai ko es darītu, viņa turpinās un turpinās, un turpinās.” (189. lpp.)

No Emīlijas skatpunkta tās ir vardarbīgas attiecības, kurās sieviete, ja viņa nav ideāla, vienmēr zaudēs – attiecības labākajā gadījumā, dzīvību sliktākajā. Un, jā, Emīlija tiešām nav ideāla. Uz līdzības pamata pieņemsim, ka viņa ir sieviete ar kādu trūkumu, kas apgrūtina attiecības, bet viņa arī netur Kurtu pie sevis ar varu. Tā kā Kurta psiholoģija romānā tiek izklāstīta detalizēti, nerodas šaubas, ka attiecības ar Emīliju viņam visādos veidos nāk par labu. Kad viņš pirmo reizi sastopas ar Emīlijas “netikumu”, viņu neviens netur, viņš var pagriezties un iet prom, viņš var pateikt, ka šis viņam neder, ka viņš no attiecībām sagaida ko citu (kā izdara Kurta draugs Priedītis, kad uzzina, kas notiek draugu pāra dzīvē). Bet tā nenotiek. Un, tā kā Emīlijas psiholoģija nav izstrādāta pietiekami, viņa nekļūst par bubuli, tieši otrādi – tiek rādīts, ka viņa šajās attiecībās cenšas tikpat ļoti, cik Kurts. Viņiem abiem šīs attiecības ir izdevīgas, izņemot to, ka Emīlija Kurtu neapdraud un paļaujas, ka arī Kurts kā jau labais, jaukais puisis neapdraud viņu. Diemžēl viņa kļūdās, un tā ir viena no traģiskākajām sieviešu kļūdām arī reālajā dzīvē. Toties Kurta gadījumā viss, ko viņš dara pirms un pēc Emīlijas, ir viņa paša izvēle, un sanāk, ka romānā galvenais upuris ir vīrietis, kurš pats šo lomu sev ir izvēlējies. Es gan neesmu pārliecināta, vai tāda tiešām ir bijusi romāna iecere. Turklāt absolūti nenoliedzu, ka arī sievietes var būt attiecībās vardarbīgas vai sliktās, taču šajā gadījumā trūkst dziļākas sievietes psiholoģizācijas, lai Emīlijā saskatītu galēju ļaunumu. Un arī Kurta vainas apziņa, šķiet, nav saistīta ar likumpārkāpumu, bet gan drīzāk ar to, ka viņš jūtas vainīgs visa vīriešu dzimuma priekšā: palīdzot Emīlijai, viņš nodod savu dzimumu, un tieši to viņš nespēj izturēt.

Papildus vēlos arī norādīt uz dažām strukturālām niansēm romānā, kas, šķiet, varētu būt raksturīgas debijai un tādējādi padara romānu neviennozīmīgāku.

Pirmkārt, romāns ir sadalīts trīsdesmit samērā īsās nodaļās, kas tam piešķir saskaldītu iespaidu un dod pamatu autoram atkārtoties vairāk, nekā tas ir nepieciešams. Ja dažviet īsās nodaļas tiktu sapludinātas garākās, būtu vieglāk ieraudzīt vietas, kuras no nodaļas uz nodaļu atkārtojas, un tās izskaust, tā piešķirot romānam izteiktāku dinamiku un virzību. Ja skatās uz katru īso nodaļu atsevišķi, atkārtošanās ir pašsaprotama – katra nodaļa ir kā neliels, atsevišķs stāsts, kurā jāfiksē svarīgākais, – taču romāns tiek lasīts kā kopums, nevis atsevišķi pa nodaļām, un lasītāja atmiņa nav tik īsa, lai ik pēc trim lappusēm aizmirstu, kāda ir romāna pamatproblēma un par ko satraucas Kurts.

Otrkārt, romāna valoda ir samērā vienkārša; tā, protams, balstās sarunvalodā, bet brīžiem šķiet pat pliekana un vienveidīga. Vēl izteiktāks, pat pārspīlēts sarunvalodas lietojums piešķirtu romānam tādu unikalitāti, kas sasauktos ar neierasto tematiku. Arī humors, kas citkārt lasījumos, kuros autors ir uzstājies ar īsajiem stāstiem, ir šķitis koncentrētāks, tāpēc iedarbojās efektīvāk, grāmatā ir pamanījies izšķīst: šķiet, romānā tādas izteikti smieklīgas joku vietas var saskaitīt uz abu roku pirkstiem. Līdz ar to romāns paliek karājamies gaisā, apgrūtinot iespēju nonākt līdz konkrētam secinājumam, kas ar to domāts un kādu iespaidu tas rada – humoristiski satīrisku vai eksistenciāli filozofisku. Manuprāt, eksistenciālo ievirzi pastiprinātu tas, ja romāns beigtos līdz ar divdesmit astoto nodaļu. Nākamās divas nodaļas tam piešķir izteiktāku popsīguma iespaidu.

Taču romāns nebūt nav “slikts” – šī recenzija nav centieni to “nogalināt”, kā no “emīlijas” to varētu sagaidīt, drīzāk centieni saprast, analizējot to dzimšu lomu un uzvedības kontekstā. Kopumā Līdzdalībnieks ir pieklājīgs debijas romāns, atsevišķos momentos ļoti aizraujošs, īpaši beigu daļā, kad dinamika pāra starpā mainās un sižets sāk plūst raitāk uz priekšu, izslēdzot nemotivētu atkārtošanos. Tas, ka autors strādā ar dažādu romāna veidu (kriminālromāns, romantiskais romāns, psiholoģiskais romāns) motīviem, parodējot un/vai satīriskojot kā vienu, tā otru, aicina gaidīt turpmākus eksperimentus un jaunpienesumus latviešu literatūrā, kas – skatos cerīgi – pievērsīsies oriģinālu ideju iztirzājumam negaidītos pavērsienos.