— Mūsdienu buramvārdi

Par dzejas izlasi Atbildes. Latviešu sieviešu autobiogrāfiskā dzeja 2023–2025. (sastādītāja Elvīra Bloma, redaktore Anna Auziņa, Strāva, 2025)

Kad 20. gadsimta 60. gados vairākas jaunas Skandināvijas dzejnieces savos darbos pievērsās reproduktīvā darba pieredzēm, aplūkojot šo tēmu no telpām, kur norit rūpju darbs – ēst gatavošana, mājas uzkopšana un bērnu aprūpe –, viņas to darīja no iekšpuses, tiešas, personiskas perspektīvas. Līdz tam neredzamais mājsaimniecības un reproduktīvais darbs dzejā tika padarīts konkrēts un taustāms, un tas pats par sevi jau bija radikāls, revolucionārs žests. Tomēr kritikā šie teksti parasti tika lasīti kā stāstījumi par privātu, sievietēm raksturīgu pieredzi, nostiprinot priekšstatu par sieviešu rakstīto kā sekundāru un marginālu.¹

Zviedru dzejniece Sonja Okesone (1926–1977) savā hrestomātiskajā dzejolī Autobiogrāfija (1963), kas radīts kā parafrāze un ironiska atbilde Lorensa Ferlingeti (1919–2021) tāda paša nosaukuma dzejolim, baltā vīrieša likstām pretstata zviedru mājsaimnieces pieredzi. Viņa rāda sievieti, kas iesprostota savā ķermenī, ko sabiedrība objektivizē un komercializē, kas spiesta ievērot noteiktu dzimuma lomu un dzīvo pastāvīgās bailēs no vardarbības. Frāze “Es dzīvoju mierīgu dzīvi”, kas dzejolī atkārtojas kā refrēns, kļūst par ironisku komentāru sabiedrības gaidām, kur “mierīga dzīve” tiek pasniegta kā ideālais sievietes liktenis: ģimene, paklausība, harmonija un pielāgošanās. Okesone norāda, ka šī prasība ir absurda un neatbilstoša sievietes reālajai pieredzei un neko neizsaka par patiesajām jūtām. Mierīgās dzīves formula dzejolī funkcionē kā maska, aiz kuras slēpjas vēstītājas nemiers, trauksme un iekšēja pretestība. Dzejolis uzdod arī retorisku jautājumu: vai “mierīga dzīve” vispār ir iespējama, ja sievietes eksistence pastāvīgi ir nedrošības iezīmēta? Par to domā arī latviešu autores autobiogrāfiskās dzejas krājumā Atbildes (Strāva, 2025), kurā Okesones ironiskā frāze “es dzīvoju mierīgu dzīvi” kļūst par atskaites punktu, kas ļauj 21. gadsimta sievietēm pārrakstīt šo “ideālu”.

Dzīves pieredzē sakņotie teksti veido sarežģītu sievietes pieredzes kartogrāfiju – no bērnības traumas un vardarbības līdz mātbūšanai un garīgās veselības izaicinājumiem. Grāmatas sastādītāja Elvīra Bloma un redaktore Anna Auziņa norāda, ka tā sniedz “atbildes uz jautājumiem par sievietes esamību patriarhālā sabiedrībā”.² Padarot redzamu to, kas bieži paliek nepamanīts, autores turpina piešķirt vērtību tēmām, kuras sabiedrība mēdz uzskatīt par pārāk privātām vai neērtām. Viņas apzināti deformē klišeju, kuru kritiski izgaismojusi arī Okesone, un pārvērš to atbildēs, kas liecina par atšķirīgu, bieži sāpīgu, bet arī spītīgi apzinātu pieredzi.

Ja Okesone ļauj nemieram vibrēt zem ironiski uzliktas “mierīgas dzīves” maskas, tad latviešu dzejā šī maska bieži vien tiek noņemta pavisam. Dzejoļu vēstītāju iemiesotā eksistence ir “slepena dzīve”, “nesaprotama dzīve”, “nemierīga dzīve”, “dusmīga dzīve”, “skumja dzīve”, “baiļpilna, nedroša, trauksmaina dzīve”, fiksējot nepārtrauktu spriedzi starp izdzīvošanu un pilnvērtīgu dzīvošanu. Autores rāda, ka dzīvot kā sievietei nozīmē būt vienlaikus neredzamai un pastāvīgi trauksmainai, atrasties starp dusmām un skumjām, starp iekšēju trauslumu un ārēju spiedienu. Šī balss, kas skan dažādās intonācijās, ir krājuma emocionālais kodols. Savukārt dzejas ritms, atkārtojumi un refrēni veido mūsdienīgu buramvārdu poētiku, koncentrējot jūtu spēku, radot pretestību normām, “atslēdzot” vārdu ietekmi uz realitāti un atstājot spēcīgu emocionālu iespaidu uz lasītājiem.

Vardarbība – fiziska, seksuāla, emocionāla – bieži ienāk vēstītāju dzīvē jau bērnībā, nereti saplūstot ar nabadzības pieredzi, īpaši, ja mātes savas meitas audzina vienas, un tēva trūkumu, jo viņi ir miruši, aizgājuši vai emocionāli nepieejami. Plaisas ģimenes struktūrā papildina pārmantotas traumas, kas sakņojas vēstures un sociālās pieredzes slāņos; par pagātni runāt ir bijis apgrūtinoši vai pat bīstami, un klusēšana kļūst par paaudžu mantojumu: “piedzimu neredzamu cilvēku ģimenē, kuri neprata runāt” (37. lpp.). Šādā vidē sievietes ķermenis kļūst par galveno apspiešanas un vardarbības mērķi – tas tiek objektivizēts, kontrolēts un padarīts par vietu, kur sabiedrības spiediens un ievainojamība materializējas. Ķermenis tiek tirgots un izmantots kā prece: “pirmo reizi mani mēģināja pārdot / 19 gadu vecumā” (117. lpp.), – kamēr attiecības ar pašu ķermeni nereti ir atsvešinātas: “es neesmu sieviete / es jūtos kā veidojums / savā miesā bez gadiem” (201. lpp.). Šo apstākļu kopums veido augsni zemai pašapziņai un izmisīgai vēlmei pēc mīlestības, kas savukārt kļūst par jaunas ievainojamības avotu. Alkās pēc tuvības un pieņemšanas nereti seko atkārtota viktimizācija – teju vai statistiski neizbēgama: “bet mani atrada un tīklā ievilka / galvas sitējs pret cementa sienu, / jo redzēja, ka pietrūkst mīlestības, / un saprata, / ka ar mani būs vieglāk par vieglu” (213. lpp.). Šīs pieredzes ilgtermiņa sekas atspoguļojas arī psihiskajā veselībā, piemēram, ēšanas traucējumos, panikas lēkmēs un hroniskā trauksmē: “tagad man ir panikas lēkmes / katru reizi kad iemiegu” (61. lpp.).

Emocionālā spriedze krājumā saistās arī ar sievietes dzīves dimensijām, kas izriet no mātbūšanas pieredzes. Grūtniecība, dzemdības, rūpes par bērniem, bērna zaudēšana un bērna nāves pārdzīvojums atklāj sievietes dzīves spektru tā trauslumā un pretrunīgumā, gan arī izgaismo sociālās un kultūras struktūras, kas tieši ietekmē mātes pieredzi un veido kontekstu viņas sajūtām un rīcībai: “piecpadsmit gadus / izlikos, ka mīlu / lai nebūtu jāpaliek / tumšā dzīvoklī / kurā kāds var nodarīt / pāri maniem bērniem” (20. lpp.). Bet ironisks refrēns, kas parādās tādās frāzēs kā “varēja būt arī sliktāk”, “beidz tak nesāp tik traki”, “tas jau nekas nebija”, “citiem ir daudz trakāk”, atsedz sabiedrībā dziļi iesakņojušos attieksmi, kur ciešanas tiek normalizētas, trauksme relativizēta, bet sistemātiska vardarbība pasniegta kā kaut kas panesams, veidojot psiholoģisku spiedienu, kas liek sievietēm pastāvīgi justies vainīgām un ierobežo iespēju brīvi izteikt savas emocijas: “visu laiku justies vainīgai / un baidīties elpot par skaļu” (72. lpp.).

Šajā kontekstā īpaši nozīmīga ir izvēle krājumā iekļaut ne tikai atzītu dzejnieču, bet arī jauno autoru tekstus un sieviešu, kas sevi neidentificē kā dzejnieces, autobiogrāfisko dzeju. Daudzbalsīgums ļauj pretstatīt marginalizējošajam diskursam alternatīvu pieredzes kopumu, kas atklāj, kā vardarbība, trauma, emocionālā spriedze un sociālās normas ietekmē dažādas sievietes, vienlaikus radot literāru telpu, kurā šīs pieredzes tiek atzītas, apstrādātas un reflektētas. Šī pieeja sasaucas ar dokumentālo stāstu un dzejas krājumu Neviens tev neticēs (Punctum, 2023), kura mērķis ir rosināt atklātu sarunu par vardarbību ģimenē, iedrošināt cietušos un mainīt sabiedrības izpratni par šo problēmu. Kā uzsver Neviens tev neticēs sastādītājas un redaktores Laura Brokāne un Laura Stašāne, “kopīgas pieredzes telpa un valodas iedibināšana veicina drosmi par to runāt skaļi”.³ Šajā telpā individuālā pieredze vairs netiek uztverta kā izolēts, privāts pārdzīvojums, bet kļūst par daļu no kolektīva naratīva. Līdzīgi kā Atbildēs, arī krājumā Neviens tev neticēs dominē sieviešu balsis, un vairākas autores pārstāvētas abās grāmatās (Elvīra Bloma, Evelīna Andžāne, Sintija Sudmale), veidojot starptekstualitāti un apliecinot tēmas aktualitāti Latvijas literatūrā un sabiedriskajā telpā.

Kā atgādina amerikāņu dzejniece, esejiste un sieviešu tiesību aktīviste Odrī Lorde, dzeja sievietēm nav greznība vai sekundāra estētiska nodarbe, bet gan izdzīvošanas un radikālas pašizziņas līdzeklis. Tā ļauj piekļūt dziļākajām jūtām un iekšējām pieredzēm, veidojot domas un rīcību, kas spēj mainīt realitāti.⁴ Šādā skatījumā Atbildes kļūst par kolektīvu protestu un dziedināšanas formu: katra autobiogrāfiskā balss papildina un atbalso citu, veidojot kori, kas runā par izdzīvošanu un pārmaiņu nepieciešamību. Valoda te var būt gan dziedināšanas un atbrīvošanās telpa, gan pretošanās instruments. Tā ne tikai nosauc realitāti, bet arī to pārveido – dziedina un rada jaunu kārtību: “Mani pirksti uz taustiņiem / Un zirnekļu tīkli vaļā” (218. lpp.). Citā tekstā atteikšanās no dominējošajiem, patriarhālajiem kodiem kļūst par apzinātu izvēli saglabāt autentisku balsi: “noturējos / nesāku runāt / saprotamāk / vai skaļāk / citā / viņa / vīrieša / dieva valodā” (27. lpp.). Tomēr tepat līdzās skan arī no vecmāmiņas mantots padoms: “nevienam nestāsti / savu stāstu, kāds tas ir, lai maldinātu / netīrus spēkus” (92. lpp.) – klusēšana vai stāsta izmainīšana kā aizsardzību pret pasaules vardarbību un ļaunumu, vienlaikus ierobežojot atklātu pašizpausmi. Neskatoties uz šo brīdinājumu, mazmeita pieaug un pieņem savus lēmumus: “Vīgrieze, raudene, ugunspuķe. / Izgriežu no sapņu grāmatas sapņu augu sarakstu, / izaugšu un būšu ragana” (95. lpp.). Augu nosaukumi te kļūst par savdabīgu formulu, kas savieno sievietes identitāti ar dabu un senām, pārmantotām zināšanām, atsaucot atmiņā vēsturisko ārstniecības augu spēku, kas, nodots no paaudzes paaudzē, padarīja sievietes par draudu varas struktūrām, kuras centās kontrolēt gan ķermeni, gan zināšanu apriti.

21. gadsimta latviešu sieviešu autobiogrāfiskā dzeja ne tikai ironizē par “mierīgās dzīves” ideālu, bet to konsekventi aizstāj ar daudzveidīgiem “nemierīgas dzīves” pašaprakstiem, kas atspoguļo mūsu kopīgo vēsturi un sociālo sistēmu, ļaujot saprast, kā emocijas, traumas un ikdienas pieredze savijas ar sociālajiem ierobežojumiem un strukturālajām nevienlīdzībām. Sieviešu dzīves, kas tiek aprakstītas kā mazas un nesaprotamas, vairs nav slepenas. Atbildes parāda, ka sievietes balss literatūrā kļūst arvien tiešāka, radikālāka un mazāk samiernieciska, apliecinot, ka dzīves patiesais raksturs jeb realitāte tiek pastāvīgi pārskatīta un pārdefinēta, piedāvājot jaunus skatījumus.

1. Friis E. ‘I see a similarity between myself and potatoes’: Reproductive labour in Scandinavian poetry. Eurozine – Network of European cultural journals. 2021. https://www.eurozine.com/i-see-a-similarity-between-myself-and-potatoes/  (atpakaļ uz rakstu)
2. Bloma E., Auziņa A. Priekšvārds. Atbildes. Latviešu sieviešu autobiogrāfiskā dzeja 2023–2025. Rīga: Strāva, 2025. 11. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Brokāne L., Stašāne L. (sast.). Neviens tev neticēs. Rīga: Punctum, 2023. 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Lorde A. Poetry is not a luxury. Chrysalis. No. 3. 1977. Pp. 1–13.  (atpakaļ uz rakstu)