— Bezrūpīgā identitāšu dzēšana, un kā tai pretoties

“Kādvakar jaunlatvieši sapulcējušies Alunāna istabiņā un sprieduši, kādu tad nebināru vietniekvārdu latviešu valodā varētu ieviest. Diskusijas bijušas karstas jo karstas, bet beidzot pielēmuši, lai iet [nesalasāms].”

Iz noslepenotajiem dokumentiem par jaunlatviešiem

Pirmo reizi ar nepieciešamību atainot nebināras personas vārdu un uzvārdu un vietniekvārdu latviešu valodā sastapos 2018. gadā, kad man tika piedāvāts rediģēt norvēģu rakstnieces Hannes Eštavīkas romānu Bordo klajie lauki, ko 2020. gadā izdeva Valodu māja.

2018. gadā Latvijā nebināru vietniekvārdu nepieciešamības jautājums jau bija ieskanējies, savukārt Norvēģijā nebināro vietniekvārdu hen oficiāli pieņēma 2022. gadā, un tā Norvēģija kļuva par vienu no tām Eiropas valstīm, kas oficiāli valsts valodā atbalsta nebināru identitāti. Taču Hannes Eštavīkas grāmatā, kas oriģinālvalodā izdota 2013. gadā un ir sarežģīts, daudznozīmīgs un subjektīvi atklāts stāsts par mīlestības un attiecību niansēm, runa nemaz nebija par izdomātiem personāžiem ar, domājams, tādām “mākslīgām” problēmām kā nebināra identitāte. Romāna galvenā varone Ruta ir māksliniece, un sajūtas, domas, iespaidus viņa analizē caur mākslas praksēm un pieredzēm, kuru vidū izceļ vienu – franču māksliniekan Kold* Kaēn* (Claude Cahun). Klod* Kaēn* piedzima kā sieviete ar citu vārdu, bet attiecīgo nebināro pseidonīmu pieņēma jau 20 gadu vecumā, un, lai gan Klod* lielākoties uzrunāja sevi kā “viņa”, tenan tika arī norādījan, ka tenan dzimte ir plūstoša. Arī Klod* partneran pieņēma nebināru vārdu un uzvārdu – Marsel* Mūr* (Marcel Moore).

Atceros, ka 2018. gadā apjautāju mākslas pasaules profesionāļus par to, kā pareizi latviski atveidot māksliniekan vārdu, un noskaidroju, ka latviešu mākslas vēsturē to ierasts atveidot sieviešu dzimtē kā Kloda Kaēna (tāpat tas tiek darīts arī angļu valodā). Bet Hannes Eštavīkas grāmatā es atļāvos darīt citādi, tāpēc ka vēlējos atspoguļot dzimšu plūstamību, kas ir svarīga arī romāna kontekstā, un atveidoju vārdu sieviešu dzimtē, savukārt uzvārdu – vīriešu: Kloda Kaēns.

Tobrīd man likās, ka tādus “pareizus” risinājumus nebinaritātes atainojumam latviešu valodā var piedāvāt tikai īsti valodnieki un oficiālas latviešu valodas institūcijas, un kas gan es esmu, lai ko tādu ierosinātu. Taču vienlaikus jutu arī izaicinājumu – kāpēc mēs nevaram par Klod* Kaēn* runāt tā, lai atspoguļotu tenan identitāti nepastarpināti, neslēpjoties un nebaidoties? Mans tobrīdējais risinājums bija piešķirt vienam no centrālajiem personas identitātes aspektiem – vārdam un uzvārdam – divas pretējas dzimtes, lai tādā veidā kaut nedaudz norādītu uz Klod* Kaēn* dzimtes identitātes specifiku.

Var, protams, strīdēties: ja jau patan Kaēn* izmantoja sieviešu dzimtes vietniekvārdu savas identitātes apzīmēšanai, vai mums tagad būtu jāpieņem, ka tenan patiešām bija nebināra persona, un tik ļoti jānopūlas ar šiem nebinārajiem vietniekvārdiem un galotnēm un to trūkumu, kam, domājams, nav nekādas jēgas? Manuprāt, ja Klod* Kaēn* dzīves laikā tiktu runāts par nebināru identitāti, tenan būtu identificējan tieši ar šo identitāti, savukārt ikviena cilvēka identitātes atveidošana atbilstīgi tās būtībai ir cieņas jautājums pret šo personu.

Šķiet, tādu pašu paņēmienu – sieviešu un vīriešu dzimtes apvienojumu personvārdu atveidē – esmu izmantojusi vēl kaut kur, taču diezgan ātri arī kļuva skaidrs, ka šis risinājums nav veiksmīgs. Proti, mēs reti sarunā vai tekstos personu visu laiku saucam vārdā un uzvārdā. Ja vienu reizi uzraksta Kloda Kaēns, bet tālāk tekstā ir tikai vai nu Kloda, vai Kaēns, lasītājs pieķeras tikai vienai dzimtei un sāk personu ar to identificēt.

2020. gada rudenī es sāku strādāt Valodu mājā – kultūrvietā, ko bija dibinājuši draugi un kolēģi Snorre Karkonens-Svensons un Marta Roķe. Viena no nozīmīgākajām lietām, ko no viņiem esmu ieguvusi, ir attieksme pret valodu: Martai tā ir ļoti radoša, savukārt Snorre brīžiem un varbūt pat neapzinoties iedarbināja savu norvēģisko skatu no malas uz latviešu valodu un izteicās par dažām latviešu valodas gramatikas lietām tik brīvi, ka oranžais “burkāns” – visiem filologiem labi pazīstamais Latviešu valodas gramatikas izdevums – nobālēja. “Pēdiņas nekam neder,” teica Snorre, un vēl viņš teica (netieši citējot): “Ja tev pašam ir gadiem ilga pieredze ar valodu, kāpēc nepaļauties uz intuīciju vai savu izpratni kādu jautājumu sakarā, tā vietā lai rakātos pa 50, 60 un pat 100 gadus seniem izdevumiem, meklējot apstiprinājumu kādam gramatiskam risinājumam, ko apskatījis viens valodnieks pirms veselas mūžības citā laikā un laikmetā? Varbūt viņam vai viņai nebija taisnība?”

Godīgi sakot, man valodniecība neinteresē. To sapratu jau studiju laikā. Pirmkārt, tā ir diezgan garlaicīga. Otrkārt, manuprāt, valodnieki ir diezgan nepiekāpīgi savos uzskatos. Tas rezultējas stereotipiskā uzskatā, ka viņi ir konservatīvi, un šo stereotipu stiprina viedokļi un pozīcijas, ar kādām klajā līdz šim ir nācis Valsts valodas centrs un nereti arī citas ar latviešu valodu saistītas organizācijas. Šie viedokļi, protams, neizbēgami dominē pār dažu aktīvistu valodnieku viedokļiem. Diemžēl arī tad, kad 2024. gadā Valsts valodas centrs izteica nepamatotu un apšaubāmu kritiku valodnieces Aigas Veckalnes sastādītajam Iekļaujošas valodas ceļvedim, aktīvistus valodniekus nekur nedzirdēja – ne ar viedokļiem, ne rakstiem, ne citādi. Šķiet, tomēr oficiālo iestāžu viedokļus un novilktās robežas ievēro ja ne visi, tad liela daļa  valodnieku – arī tie, kuri it kā pie šādām iestādēm nepieder vai vadošajiem viedokļiem nepiekrīt.

Kāpēc tā? Uzdevu šo jautājumu pāris valodniekiem, kuri ir arī valodas aktīvisti, lai labāk izprastu problēmas lauku, un, jā, patiešām, zināms kūtrums valodnieku vidū pastāvot, kam tiek minēti vairāki iemesli. Piemēram, saasinātā sabiedrības attieksme pret valodas jautājumiem, kurus tā īsti nemaz nevar izdiskutēt publiski, jo risinājumiem nepieciešams laiks, izpēte, iedziļināšanās u. tml. Publiskām diskusijām īpaši traucējot Latvijā valdošais valodas pūrisms, kas, iespējams, ir izrietējis no asās cīņas pret krievu valodas ietekmēm nesenā pagātnē. Pastāvot arī bailes paust atšķirīgu viedokli no vairuma, jo tam seko nereti izteikti histēriskas reakcijas no sabiedrības puses, un, tā kā nepastāv normāla diskusiju ētika un diskutēšanas prasme, šādām reakcijām var tik pakļauts ne tikai valodnieka viedoklis, bet arī viņa persona un pat viņa personīgais valodas lietojums. Tolerance pret individuālo/atšķirīgo/radošo valodas lietojumā Latvijā ir ļoti zema, ja salīdzina ar to, kā par valodu runā un attiecas citās valstīs, īpaši Rietumeiropā. Tajā pašā laikā var arī šķist, ka sabiedrība un mediji valodnieku viedokli īpaši nevēlas dzirdēt, jo uz diskusijām un komentāriem par sabiedrībā aktuāliem jautājumiem valodniekus neaicina. Domāju, te gan pie vainas apburtais loks: valodnieki, kuri piesargājas no konfrontācijas, protams, mediju vidē ir mazāk zināmi, tāpēc diskusijās netiek iesaistīti, bet, no otras puses, ir arī valodnieki, kuru viedokļi medijos izskan samērā bieži, piemēram, par to, cik nekaitīgs latviešu valodā ir n-vārds u. tml. Tieši tāpēc drosmīgi valodas aktīvisti ir tik neatsverami vajadzīgi un nozīmīgi. Te jāmin, protams, Aiga Veckalne, Lingita Lina Bopulu, Mailo Mēness un pārējie raidieraksta Dzimtes r*sols veidotāji u. c.

Starp citu, tieši pateicoties Aigai, es aizdomājos vairāk par to, kāds, manuprāt, varētu būt nebinārs vietniekvārds latviešu valodā. 2023. gadā viņa rīkoja diskusiju festivālā Lampa un uzaicināja mani piedalīties. Šajā diskusijā es dzirdēju ierosinājumu izmantot senprūšu valodu kā iedvesmas avotu un uzreiz nolēmu, ka labākais, kas varētu notikt šajā jautājumā latviešu valodā, ir izmantot kaut ko, kas absolūti atšķiras no ierastā. Mēs jau gadiem esam viļājuši viš, viņo un viņ, bet neviens no šiem vārdiem tomēr nav iegājies nedz kopienā, nedz kļuvis par oficiālo nebināra vietniekvārda variantu. Diemžēl kopienas jaunieši lielākoties savā starpā sarunājas angliski, kur nebinārs vietniekvārds they oficiāli akceptēts jau 2019. gadā, bet plaši lietots jau kopš agrīnajiem divtūkstošajiem un pat vēl pirms tam, izsekojot vārda vēsturei līdz pat 14. gadsimtam.

Problēma ir tajā, ka viš, viņ un viņo ir tiešām pārāk līdzīgi vietniekvārdam “viņš” un neļauj pārkāpt tam pāri, lai ieraudzītu, kā atrisināt bināro galotņu problēmu citu vārdšķiru locījumos. Savukārt, ja atmet centienus pielīdzināties jau esošām struktūrām un rada ko pilnībā atšķirīgu, tas nostrādā sākumā kā pārsteiguma elements, un pēc tam atliek vien patrenēties un pierast.

2014. gadā izdevniecība Helios laida klajā amerikāņu rakstnieces Rebekas Jarosas bestselleru sērijas pirmo grāmatu Ceturtais spārns, kuru tulkoja Ieva Melgalve, savukārt rediģēju es. Šī ir populāra, viegla izklaides lasāmviela, domāta jauniešu+ auditorijai, tāpēc autore tajā ir iekļāvusi dažādas arī jauniešiem aktuālas tēmas un idejas, tajā skaitā nebināru personāžu Hīton*. Tenan grāmatā parādās samērā reti un ir maznozīmīgan personāžan, taču tieši šāda veida grāmatas, manuprāt, ir pateicīgas eksperimentiem un neierastākai pieejai arī valodas jomā, kā to jau vispārīgi apliecina radošais Ievas Melgalves tulkojums, kurā senprūšu iedvesmotais nebinārais vietniekvārds “tenan” un nebinārā galotne -an lieliski iederas.

Un, jā, protams, 2024. gadā mans ierosinājums izmantot nebināru vietniekvārdu un galotnes grāmatas tulkojumā bija apzināta iestāšanās pret “karsto kartupeli”, par kādu tobrīd bija kļuvusi diskusija par nebinaritāti. Tāpēc, ka, manuprāt, latviešu valodā nav nekā pašierobežojoša. Valoda ir organisms, kas plūst un mainās tāpat kā Klod* Kaēn* dzimte, tāpat kā jebkas, kas šajā pasaulē ir dzīvs visās šī vārda nozīmēs. Tā kā es neesmu valodniece, tā kā valodniecība, kā noskaidrojām, tās šobrīdējā konservatīvajā ietvarā man nerūp un tā kā valodas jautājumos man piecu gadu laikā kopš 2018. gada ir bijuši forši skolotāji, nu es varu viegli pārkāpt pāri robežām, kas tiecas valodu ierobežot. Es vairs neuzskatu, ka valoda “pieder” tikai valodniekiem un institūcijām, kas, kā izrādās, tiecas to aprobežot, padarīt stīvu un nelietojamu.

Diemžēl ar aktīvismu un uzdrošināšanos vien nepietiek. Arī valoda – tāpat kā jebkura sabiedrības un kultūras (plašā nozīmē) izpausme – ir saistīta ar politiku un politisko nostāju jeb ideoloģiju, kādā dzīvojam vai ko atbalstām. Valodas politikas mērķis ir nodrošināt tās kvalitāti, ilgtspēju un, kā minēts Valsts valodas centra tīmekļvietnē, konkurētspēju un ietekmi kultūrvidē. Taču neskaitot šo nepārprotami ļoti labo mērķi, valodas politikai būtu arī jārūpējas, lai valoda atbilstu tās lietotāju vajadzībām. Par spīti tam, 2024. gada 19. jūnijā Valsts valodas centrs publicēja lēmumu par dzimumneitrālu apzīmējumu nebinārām personām latviešu valodā¹, norādot, ka

• nav iespējams radīt īpašu, atšķirīgu nosaukumu nebinārām personām, jo latviešu valodas gramatika to neļauj;
• var apzīmēt nebināru personu ar “tas” vai “tā”;
• var lietot vīriešu dzimtes personas vietniekvārdu “viņš” tāpēc, ka latviešu valodā vīriešu dzimtei ir arī nemarķētās jeb neitrālās dzimtes funkcija.

Pasaulē eksistē arī tādas valodas, kurās dzimtes nav vispār. Eksistē valodas, kurās nav nākotnes formas. Eksistē valodas, kurās ir nekatrā dzimte. Tas nozīmē, ka ir dažādas valodu sistēmas, kas atbalsta to lietotāju vajadzības arī ārpus mums pieņemtajām gramatiskajām kategorijām, un kaut kā šie cilvēki tomēr ir tādi paši kā mēs – viņi nav pārvērtušies par kaut kādiem mošķiem vai tamlīdzīgi. Un tas nozīmē, ka lēmums nepieņemt nebināru vietniekvārdu latviešu valodā tiešām izriet nevis no pašā valodā esošiem ierobežojošiem elementiem, bet no lēmumpieņemēju politiskās nostājas un gribas, kas vienmēr ir bijusi un joprojām ir šaurāka, neelastīgāka un aprobežotāka nekā tas, ko tā uz pieņēmumu pamata aizsargā.

Runājot par politiku un lēmumpieņēmēju gribu, 2025. gadā Valsts valodas centrs ieguva jaunu vadītāju, par kuru ir dzirdētas pozitīvas atsauksmes profesionāļu vidū, taču es joprojām gaidu, kad iepriekš minētais lēmums par dzimtes neitrālu apzīmējumu nebinārām personām latviešu valodā tiks atsaukts un tā vietā tiks piedāvāts diplomētu un institūcijai piesaistītu valodnieku cienīgs variants.

Tikmēr Rebekas Jarosas grāmatu sērijā latviski ir izdotas jau trīs daļas, kurās visās Hīton* ļoti labi sadzīvo ar savu nebināro vietniekvārdu “tenan”. Šogad man bija arī iespēja Kvīru dzejas dienas ietvaros atdzejot amerikāņu nebināran dzejniekan Emīlijas Filips* (Emilia Phillips) dzejoļus, kuros izmantoju vietniekvārdu “tenan” un galotni -an. Esmu runājusi ar kopienas pārstāvjiem par šo vietniekvārdu. Esmu uzrakstījusi šo eseju, kurā vēlējos parādīt, ka nebināru vietniekvārdu un nebināru galotni ir iespējams lietot latviešu valodā un iekļaut gramatiskā sistēmā, pat ja sākotnēji tas raisa jautājumus un neizpratni. Galu galā vai tad tā nav ar visu jauno?

Šīs esejas sākumā kā moto ir izmantots manis izdomāts citāts par jaunlatviešiem. Kāpēc, kāds varētu vaicāt. Joka pēc, protams, bet es arī nereti domāju par jaunlatviešiem 19. gadsimtā un pat par pirmajiem latviešu valodniekiem, kuros iekšā bija spēks un griba, un idejas, un vēlme radīt latviešu valodu un latviešu valodā, kas mūsdienīgā veidā dzīvo tādās vietās kā Valodu māja, raidierakstā Dzimtes r*asols un izpaužas tādos cilvēkos kā tulkotāji un valodas aktīvisti un praktiķi, dzejnieki, rakstnieki. Kamēr politiskās gribas un apņemšanās nav, tas ir vienīgais, ko varam darīt – saņemt visus mūsos piemigušos jaunlatviešu spēkus un radīt, tajā skaitā rakstīt un runāt, izmantojot nebinārus vietniekvārdus, vai tas būtu viš, viņo, viņ vai tenan, vai varbūt kāds pavisam cits, kas izrādīsies tas īstais, kurš iedzīvosies sarunvalodā, kopienā un tad arī plašākā sabiedrībā. (Ja izdomā vai atceras vārdu “gaisma”, tad augšām ceļas Gaismas pils.) Atmetot to visu kultūrvēsturiskā uzslāņojuma patosu, jaunlatvieši galu galā bija tādi paši zēni kā mēs (zēni un meitenes), kuri sagāja kopā un izdomāja tādus vārdus kā “burtnīca”,  “rakstnieks”, “cilvēcība” un daudzus citus, ko lietojam mūsdienās neaizdomājoties. Bet sākumā viņus par jaunlatviešiem saukāja nievājošā nozīmē, tāpēc ka viņi krita uz nerviem visiem tiem, kuri labprātāk izvēlētos vieglāko ceļu – stagnāciju. Mūsdienās taču ir tāpat: pieauguši cilvēki ar augstāko izglītību, doktora grādu, akadēmisko karjeru norāda, ka nespēj izdomāt un iemācīties jaunas lietas, tāpēc vieglāk, no vienas puses, ir skaļi nostāties pret un bezrūpīgi izdzēst no valodas identitātes, kuras, par spīti tam, ir pastāvējušas un turpinās pastāvēt, bet, no otras, sūkstīties par to, ka valoda iznīkst. Tas turpmākus komentārus neprasa, bet, ja kāds nesaprata, – tas ir muļķīgs, absurds paradokss, kas izriet pats no sevis.

Raksts publicēts Iekļaujošas valodas eseju sērijā. 

1. https://www.vvc.gov.lv/lv/jaunums/par-dzimumneitralu-apzimejumu-nebinaram-personam-latviesu-valoda  (atpakaļ uz rakstu)