— Kāpostu zupa ar mātes enerģiju: par intimitāti Annas Auziņas dzejā

Par Annas Auziņas dzejoļu krājumu Kāpostu zupa (Neputns, 2025)

Kā iespējams rakstīt par cilvēka iekšējo dzīvi tās sarežģītībā un pretrunīgumā un, to darot, ieraudzīt sevi no jauna? Savā jaunākajā krājumā Kāpostu zupa Anna Auziņa turpina meklēt atbildi uz šo jautājumu, piedāvājot poētisku telpu, kurā intimitāte kļūst par visaptverošu motīvu – vienlaikus ikdienišķu un pārdabiski neparastu. Tā aptver attiecības ar dzīvesbiedru, bērniem, vecākiem un draudzeni, kā arī atklājas saskarsmē ar ēdienu, priekšmetiem un dzīvniekiem. Auziņas dzejā intimitāte veido smalku, nepārtrauktu tuvības un atmiņu tīklojumu, kurā liriskais “es” nepastāv atsevišķi no pasaules, bet gan ciešā vienotībā ar to. Šajā telpā sievietes dzīve atklājas ķermeniskā un emocionālā intensitātē, mātes rūpes savijas ar radošumu, ēst gatavošana pārtop rituālā, bet paaudžu attiecības iegūst gan sāpīgu, gan dziedinošu nozīmi.

Krājumā īpaši nozīmīgs ir meitas motīvs, kas parādās jau rindās “es esmu Imanta meita ar spožu spalu” (10. lpp.) un “es esmu Irinas meita no tumšzaļās dzelmes” (15. lpp.). Tēva un mātes pasaules nav tikai pretstati, bet arī savstarpēji atkarīgas dimensijas, un meita, būdama abu pasauļu mantiniece, nevis izvēlas starp tām, bet iemācās dzīvot to krustpunktā, viņas balsij veidojoties spriegumā starp abām. Ja tēva “spožais spals” iemieso kārtību, kurā spēks tiek definēts caur ieroča atstarotu gaismu, tad mātes “tumšzaļā dzelme” piedāvā alternatīvu vērtību sistēmu, atverot iekšējo, zemapziņas un intuīcijas pasauli – vietu, kur dzīvība turpinās noslēpumainos dziļumos. Mātes tēls un viņas nāves pieredze – viens no krājuma centrālajiem motīviem – šeit iegūst telpisku raksturu: dzelmi, kurā māte ir iegājusi un ar kuru meita joprojām jūt saikni.

Saikne ar māti un viņas pasauli atbalsojas arī dzejolī Kāpostu zupa, kas devis nosaukumu visam krājumam. Tajā Auziņa mātbūšanu savij ar rūpēm par ēdienu, bet vienlaikus runā arī par sievietes upurēšanos ģimenei, viņas ierobežotajām iespējām un nepiepildītajām ambīcijām. Tāds vienkāršs, ikdienišķs ēdiens kā kāpostu zupa Auziņas dzejā pārtop par rituālu, kurā iemiesojas mātes enerģija, ēst gatavošana te iegūst sakrālu nozīmi, kļūstot par tiltu starp paaudzēm: “Sapratu – nu man pašai jāvāra / Kāpostu zupa ar mātes enerģiju” (45. lpp.). Šis motīvs atgādina Ilzes Šķipsnas stāstu Ieņemšana, kur pēc mātes nāves meita pārņem mātes darbu – maizes cepšanu – sākotnēji neveikli, bet vienlaikus izjūtot mirušās mātes klātbūtni kā atbalstu.¹ Līdzīga tēma ieskanas arī Auziņas iepriekšējā krājumā Annas pūra govs, dzejolī Caurums, kur lasām: “kad mammai zupas vairs nebūs, / man pašai būs jāizcep tonnām kabaču.”² Iezīmējot sievišķās pēctecības un radošās enerģijas motīvu: radīšana te tiek skatīta nevis kā augstās mākslas izpausme, bet kā ikdienišķa, ķermeniska un rūpju pilna darbība, kas sakņojas materialitātē, vienlaikus to pārsniedzot.

Taču emocionālā saikne un pieķeršanās var būt arī smaga un neskaidra. Kā dzejolī Elēģija manai mātei, kuru caurvij sarežģīta mātes un meitas attiecību dinamika, kur mīlestība un rūpes pastāv vienlaicīgi ar aizkaitinājumu, dusmām un bailēm no mātes nāves. Atklājot cilvēka trauslumu brīdī, kad jāsaskaras ar tuvinieka aiziešanu, Auziņa rāda, ka emociju intensitāte var būt tik spēcīga, ka pat tāda šķietami vienkārša darbība kā telefona zvans kļūst gandrīz neiespējama: “Es negribu zvanīt mammai, jo viņa mirst / un man nav pieredzes komunikācijā šādos gadījumos” (23. lpp.). Auziņa parāda, ka rūpes nav viennozīmīgi siltas vai pašsaprotamas, – tās var būt arī emocionāli ambivalentas un saturēt gan maigumu, gan nogurumu, gan vēlmi izpirkt pagātnes spriedzi. Mātes spēcīgais raksturs, viņas autoritāte un vēlme kontrolēt veido pastāvīgu cīņu par robežām, kas saglabājas arī brīdī, kad spēku samērs mainās, meitai kļūstot par to, kura rūpējas par novecojošo un mirstošo māti: “viņa parasti panāca savu / līdz es apprecējos / bet pēc divdesmit diviem pamiera gadiem viņa mira manās mājās” (27. lpp.).

Tādēļ, lai izprastu māti, meita raksta mātes vēsturi, kurā māte ir ne tikai māte, bet arī sieviete: spēcīga, neatkarīga personība, kas nepakļaujas sabiedrības un ģimenes normām: “mana māte bija dumpiniece,” – bet arī būtne, kas alkst pēc atzīšanas un pieņemšanas: “mana māte bija skaistule un alka pēc uzmanības” (25. lpp.). Vēlāk māte savu dzīvi pakārto citu vajadzībām – vīram un bērniem –, atsakoties no pašrealizācijas iespējām: “Mana māte gulēja naktīs, kad tēvs rakstīja / un rūpējās par mani rītos, kad viņš gulēja [..] lielāko daļu dzīves viņai nebija sava kabineta / bet kad bija, tad lielākoties nebija laika tur strādāt” (26. lpp.). Auziņa pievēršas arī sievietes izstumšanai no profesionālās un intelektuālās telpas, uzsverot, ka mātes radošās iespējas tika ierobežotas ne vien ģimenes struktūrā, bet arī plašākā kultūras kontekstā, kur pieredzes, kas sakņojas sievietes ķermeniskumā un emocionalitātē, netika atzītas kā mākslinieciski nozīmīgas, tāpēc sievietes balss bieži palika nepamanīta vai netika uztverta nopietni. Mātes tēls te pārsniedz individuālas biogrāfijas robežas un iegūst kolektīvas pieredzes mērogu, iemiesojot padomju un pēcpadomju sievietes dzīves modeli: pakļautību rūpēm, pienākumam un praktiskai izdzīvošanai, bieži uz sievietes personisko sapņu rēķina. Mātes tēls kļūst par reprodukcijas simbolu, kas uztur ģimeni un sabiedrību, ziedojot savu individuālo balsi. Auziņas dzeja šādā lasījumā kļūst par kritisku un empātisku refleksiju, kur mātes upurēšanās tiek gan godināta, gan apšaubīta, – tā reizē ir mīlestības pierādījums un sistēmiski un sociāli noteikta sevis ziedošana.

Krājumā Auziņa raksta gan meitas, gan mātes balsī, un šī dubultā balss ir būtiska, jo sieviešu pieredze bieži tiek skatīta caur vienpusīgu prizmu – vai nu mātes, vai meitas. Dzejolī Dziesma sev liriskā “es”, kura reizē ir gan māte, gan meita, atzīst, ka attiecības starp mātēm un meitām ir “nevienmērīgas un sarežģītas tagad un vienmēr un mūžīgi” (46. lpp.). Rinda “tava māte ir mirusi, bet nav tava apsūdzība” (46. lpp.) norāda uz meitas nepieciešamību atbrīvoties no iekšējās tiesātājas balss un pārraut mūžīgo atkarības un vainas loku, savukārt teikums “tava meita ir pieaugusi [..] bet tu nevari dziedināt viņas dvēseli un noņemt sāpes” (46. lpp.) atklāj mātes ierobežotās spējas pasargāt savu bērnu. Auziņa izgaismo paaudžu emocionālo mantojumu, vainas un glābšanas cikliskumu, kas atkārtojas ģimenes sieviešu dzīvēs, kuras turklāt vieno arī ģenētiski pārmantots jūtīgums.

Reizē mātes un bērna saikne krājumā atsegta arī citā gaismā: pirms vainas un atšķirtības, kad attiecības, balstītas ķermeniskā tuvībā, ir tiešas un nesarežģītas, kā ikdienas ainā dzejolī Ir tāda dzeja kā negaiss, kurā mātes un bērna vienotība parādās caur juteklisku, piesātinātu tēlainību, kur duša, lietus un mātes piens plūst vienotā ritmā. Līdzīgi arī Poēmā par personības traucējumiem mātes skatījums uz mazu bērnu ir intensīvi juteklisks un fokusējas uz pieskārienu, smaržu un siltumu: “Vēl es drīkstu ošņāt un bučot viņa ne sevišķi tīro pakausīti, cik vien vēlos, sirdij sažņaudzoties sāpīgā, bezgalīgā un vienlaikus gaistošā maigumā.” Atzīstot mātes vēlmi saglabāt fizisko tuvību, kamēr bērns vēl pilnībā pieder viņas pasaules pieredzei, Auziņa šajā ainā precīzi notver robežstāvokli: intimitātes brīdi, kas ir gan intensīvs, gan pārejošs, apzinoties mātes un bērna vienotības trauslumu un neizbēgamo attālināšanos.

Poēmā par personības traucējumiem jaunas sievietes dienasgrāmatas ieraksti rokrakstā atklāj, kā tas ir būt mazu bērnu mātei, uzstājot uz šīs pieredzes nozīmīgumu. Tas ir īpaši būtiski, ja atceramies, ka liriskās “es” mātei šādas iespējas nav – viņa nevar pasludināt savu ikdienas dzīvi par nozīmīgu, jo kultūras un literatūras tradīcija šādu pieredzi ir trivializējusi, padarot to neredzamu vai marginālu. Dienasgrāmatas ierakstos svarīgi ir ikdienišķi notikumi un ar tiem saistītie priekšmeti – kombinezoniņi, ko vēstītāja pērk gaidāmajam bērnam, flaneļa krekliņi, māmiņdiena bērnudārzā, turpat blakus arī nogurums, šaubas un ikdienas monotonija. Rokraksta intimitāte kontrastē ar mašīnrakstā fiksētajiem tekstiem lapas pretējā pusē – Vikipēdijas šķirkli par uzmanības deficīta sindromu un mašīntulkotiem tekstiem par psihiskās veselības traucējumiem, veidojot divu pasauļu sadursmi: subjektīvo un empātisko pretstatā klīniskajam, distancētajam un anonīmajam skatījumam uz cilvēku. Šo pretstatu var interpretēt arī kā kritisku komentāru par to, kā sabiedrība un institucionālie diskursi mēdz reducēt individuālu pieredzi līdz diagnozei vai definīcijai, izslēdzot tajā klātesošo emocionālo un eksistenciālo līmeni. Reizē Poēma par personības traucējumiem iezīmē arī jautājumu par to, kur un kā cilvēkam ir atļauts būt trauslam, neaizsargātam un nesakārtotam.

Dzejolī Īstenība šāda telpa atrodama sieviešu draudzībā. Zīmīgi, ka liriskās “es” draudzene Ieva Finstere attiecībās uzņemas mātišķu lomu, iemiesojot rūpes, kas nav hierarhiskas vai upurējošas, bet gan solidāras. Arī šeit ēdiens kļūst par intimitātes zīmi, par rūpju un klātbūtnes izpausmi: “Viņa dod man savas mammas kabaču karbonādes” (49. lpp.) un “Ieva Finstere nopērk man kebabu” (50. lpp.). Savukārt rindas iepriekšējā lappusē – “Mēs dzīvojam nākotnē / mammas te nav / bet viņas cepure mūs pieskata akvaparkā” (48. lpp.) – iezīmē pāreju starp bioloģisko un simbolisko mātišķību: kad mātes fiziskā klātbūtne ir zudusi, viņas enerģija turpina dzīvot sieviešu attiecībās. Finstere šeit kļūst par mātišķās enerģijas nesēju – viņas klātbūtne ļauj liriskajai “es” justies mīlētai un pasargātai, kas savukārt rada drošību brīvi izpausties: “Ieva Finstere mani mīl / un es varu rakstīt ko gribu” (51. lpp.). Šī brīvības pieredze saistīta ar autobiogrāfiskumu Auziņas dzejā, kas nereti darbojas kā līdzeklis, lai pretotos sieviešu pieredzes trivializācijai, un apliecina tiesības runāt par savu dzīvi, ķermeni, rūpēm, dusmām un nogurumu, nebaidoties no sabiedrības skatiena. Personiskais šeit kļūst par poētisku un politisku darbību: rakstīt par sevi nozīmē apstrīdēt robežas starp publisko un privāto, starp “svarīgo” un “maznozīmīgo”. Arī Auziņas konceptuālajos dzejoļos (Ceļojums, Audzināšana, Litānija naudai, Koka gultas) redzama saikne ar personisko pieredzi, un pat šķietami konceptuālākais krājuma dzejolis Koka gultas, novietots uzreiz aiz Elēģijas manai mātei, liek domāt ne vien par funkcionālo gultu, kurā māte vada savas pēdējās dienas meitas mājās, bet arī par dzīves cikliskumu, kur ieņemšana, piedzimšana un nāve ir savstarpēji saistītas. Šajā kontekstā intimitāte Kāpostu zupā kļūst būtiska ne tikai kā temats, bet arī kā poētiskās komunikācijas pamats: caur atklātību, tiešumu un trauslumu dzejniece – gan kā liriskā “es”, gan kā stāstītāja – piedāvā lasītājam dalību savas pieredzes telpā, aicinot uz līdzpārdzīvojumu un gatavību atpazīt cilvēciskās saites, kas mūs vieno.

1. Šķipsna I. Ieņemšana. Stāsti. Rīga: Zvaigzne ABC, 2003. 3.–12. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Auziņa A. Caurums. Annas pūra govs. Rīga: Neputns, 2017. 64. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)