— Delēzs – sazaroto kustību enciklopēdists

 

Franču filozofa Žila Delēza 100 gadu jubilejai veltītās konferences laikā par ievērojamo domātāju sarunājās filozofi Andrejs Balodis un Māra Rubene.

 

Rīgā notiekošajā konferencē, kas veltīta Žila Delēza simtgadei, iespējams ieraudzīt dažādas perspektīvas uz franču domātāja mantojumu. Es gribētu sākt ar jautājumu, kas jūs piesaistīja viņa domai? Mana interese par Delēzu sākās, kad es pievērsos Anrī Bergsonam, un, lasot Delēza darbus par Bergsonu, pakāpeniski paplašināju loku uz citiem Delēza darbiem. Un šī interese izveidojās diezgan noturīga. Es varu atklāti pateikt, ka sākotnēji viņš mani biedēja kā autors, jo uzreiz lasīt, piemēram, viņa darbu Anti-Oidipus: Kapitālisms un šizofrēnija ir diezgan grūti. Bet lēnā garā var sākt saprast Delēza universu.

Jā, saprotu, ka šis ir jautājums par to, kā esam nonākuši līdz franču filozofa simtgades svinībām, t. i., līdz šai konferencei ar daudzu Delēza filozofijas pētnieku piedalīšanos. Manas pētnieces gaitas un darbs ar studentiem ir pārliecinājis, ka jautājums, kas man savulaik tika uzdots ne vienu reizi vien un vienkāršoti skanēja – kāds kādam būs ieguvums no tā –, savā ziņā ir tas, kurš neļauj tā viennozīmīgi atbildēt uz pirmo. Tātad, patiešām, kā nonācām līdz šai trīs dienu konferencei un kas varētu būt tās pienesums? Tātad – cik tālu būtu jāatskatās, lai rastu atbildi: kāpēc Delēzs? Lai atbildētu uz to, domāju, ir jāliek lietā brinišķīgs resurss, kurā varam paskatīties, kas un kā, proti, periodika.lv. Domāju, ka katrs, tajā ieskatoties, var atrast, kā un pateicoties kam norisinājusies Delēza “atnākšana”. Iespējams, ka varam šeit saukt vārdā, varam atstāt to katra paša interesenta ziņā; katrā ziņā man bija pārsteigums, cik daudz gan man labi pazīstamu, gan arī nezināmu personu iesaistīts. Domāju, tā ir uzskatāma par pirmo zilbi šajā stāstā par konferenci.

Otrā zilbe, ja šādi paskatos, ir Delēza “iesavināšana” latviešu valodā. Tagad jau kļūstu nedaudz saspringta, jo būtu labi pateikt šeit “paldies” tiem, kas Delēzam durvis atvēruši jau plašāk. Iespējams, ka pirmais te ir Roberts Apinis, kas iztulkojis kādu 1988. gada interviju, kurā ir atrodams labs paša domātāja pārskats par paveikto un to, kas ir filozofija. Tas atrodams Igora Šuvajeva un Leona Brieža vadītās Minervas publicētajās Parīzes intervijās (1993). Elga Freiberga nostiprināja studentu interesi par Renē Dekartu un Žaku Lakānu un reizē, uzņemdamās zinātniskā konsultanta uzdevumus, iedvesmoja Rinaldu Zembahu iztulkot Žila Delēza un Fēliksa Gvatari Kas ir filosofija? (2011). Un, protams, visu šo vainago Daces Līdumnieces nepārvērtējamais ieguldījums divu Delēza Kino grāmatu iztulkošanā (izdevniecība Aminori, 2023, 2025). Lai tās nonāktu līdz izdevniecībai, ļoti liels paldies pienākas jums pašam. Skaidrs tāpat ir tas, ka arī šeit, nosaucot vienu vārdā, lai atzīmētu un pieteiktu paveikto, tam līdzi nāk arī citi, kas devuši savu ieguldījumu, un viņu nav maz. Izcēlu šos darbus kā tos, kas vistiešāk saistīti un ved uz Delēza simtgades svinēšanu Latvijā.

Trešā zilbe šajā konferences Delēzam 100 – domāt ir notikt – uzskatu, ka jau varu tā sacīt, – veiksmes stāstā ir komandas “piedzimšana” un tās darbs. Tas nebūt nav vienkārši. Taču, pateicoties Zanei Ozolai un viņas centieniem aktivizēt Latvijas Estētikas asociācijas darbu, ir radīta un radusies savstarpējā sapratnē un atbalstā uz aktivitāti vērsta sadarbība, kurā esat jūs pats, Dace Līdumniece, arī Jānis Taurens un filozofijas studentes un studenti. Domāju, ka ievērojama nozīme, lai runātu par veiksmi, bija tam, ka jums un Dacei Līdumniecei bija savs Delēza kino filozofijas ceļš, kas noiets kopā, taču ne mazāk tam, ka Zane bija rakstījusi Delēzam veltītu disertāciju Lēvenē.

 

Vai Latvijā bijāt pirmā, kas sāka pētīt Delēzu?

Es arī par to padomāju. Interesanti, kāds bija sākums? Un atskatoties, jā, manā 1995. gada grāmatiņā No Tagadnes uz tagadni ir nodaļa par Delēzu. Man tagad bail to pārlasīt. Bet reizē šķiet, ka grāmatas nosaukums, kurš maniem kolēģien ir šķitis visai nesaprotams, ir kaut kādā veidā arī Delēza iedvesmots. Mana toreizējā kvalifikācijas darba, disertācijas, ko vadīja Oksana Vilnīte, dziļi cienīta filozofijas vēstures pasniedzēja, centrā bija laika problēma. Nu mans protesta balsojums, domāju, izpaudās tajā ziņā, ka nekādi es nevēlējos to skatīt kādā toreizējā dialektiskā materiālisma vai dabzinātņu ievirzē, bet gan filozofijas vēstures, proti, Anrī Bergsona “ilgstamības” mācības un Huserla laikapziņas lekcijās piedāvātajās analīzēs. Tam bija savas blaknes, un, saprotams, es meklēju atbalstu un atradu to franču tā dēvētajā “atšķirību filozofijā”.

“Tagadne” ar lielo burtu man bija tā nostādne, kas negribēja tās atšķirības ņemt vērā, bet paturēja priekšplānā “vienojoš” (tam dažādi varēja būt apzīmējumi, piemēram, Levina “totalitāte”), savukārt diferences pieeja bija mēģinājums atrast citus risinājumus. Tagad, lasot šo virsrakstu, protams, es gribētu, lai pamanītu “tagadni” ar mazo burtu kā to, kas jāskata nevis tās pakļautībā tai substantīvai ar lielo burtu, kur no tās nekas vairs nepaliek pāri, bet gan to momentu, kas nāk un pievienojas, tātad, nevis virzoties uz idento, bet gan pievēršoties tam intervālam, kas ienāk kā atšķirība starp divām “tagadnēm”. Nansī radīja formulu, ko vēlāk tulkoju kā “piedzimt tagadnei”. “Atšķirību domāšana” vienoja daudzus franču filozofus. Delēzs bija radikāls ar to, ka iepretim fenomenoloģijai attīstīja Bergsona “Matērija un atmiņa” pieeju, metafizikas līniju, to “tagadnīgo” tagad plurālismu, kas ļauj ieturēt distanci arvien pieaugoša ātruma un algoritma kundzības laikmetā. To virzību es ieskatu Delēza jaukajā spēlē; žestā, ar kuru viņš norobežojas no ontoloģijai būtiskās esamības aspekta, piedāvājot vārdu “ir” (franču val. est) lasīt kā “un” (franču val. et), ko viņš pieraksta šādi: e(s)t. Laika filozofija kā vācu, tā franču valodā pieprasīja un nodrošināja daudzu jaunvārdu iesavināšanu.

Tā ka diezin vai šo manu pirmo darbu var kvalificēt kā Delēza pētniecību. Tolaik biju vēl Heidegera laika filozofijas iespaidā, līdzīgi kā tas notika Francijā, kur Heidegera “metafizikas pārvarēšanas” tēma bija tomēr viens no motīviem, kas saistīja Žaku Deridā, arī Emanuelu Levinu, Žanu Liku Nansī. Protams, arī citas diskusijas, kurās laika tēmai bija tie vai citi aspekti akcentēti, kas turpinājās eksistences, bet arī dzīves filozofu mantojuma apzināšanā un izvērtēšanā.

Tā bija fenomenoloģijas recepcija, kurai paralēli risinājās diskusijas par Frīdrihu Nīči, Sērenu Kirkegoru, diskusijas ar freidomarksismu, ar strukturālismu. 1968. gadā tās ieguva vēl kādu tonalitāti. Te gribētu vēlreiz pievērst uzmanību jau minētajai sarunai ar Delēzu grāmatā Parīzes intervijas, kurai tam laikam atbilstīgs nosaukums, kam vajadzētu zināmā veidā aptvert viņa domas kopumu – Zīmes un notikumi (1988). Es domāju, tas būtu ieteicams un labs sākums visiem, kas vēlas saprast vairāk par Delēza filozofiju. Šī intervija ir publicēta 1988. gadā. Tajā laikā viņš jau ir nonācis līdz grāmatai par Gotfrīdu Leibnicu.

Tagad, domājot, kādā rāmī ievietot Delēzu, kā raksturot viņa apjomīgo filozofisko mantojumu, jāatzīmē, ka filozofijas vēsturi viņš nav uzskatījis par “īpaši refleksīvu disciplīnu”. Dažkārt raksta, ka viņš devis portretus filozofiem, ar kuriem viņam ir iekšējā diskusija un kurā Delēzs pamazām nostiprina savu domāšanas pieeju, kurā atpazīstamāks ir ne portretējamais, bet Delēza paša “rokraksts”. Tomēr jāpiebilst, ka Delēzs to pats ir atzinis un, domāju, viņa filozofu portreti lasītājus rosina.

 

Turklāt šie portreti ir sarakstīti dažādos periodos. Sākumā ir Deivids Hjūms, tad ir Bergsons, Benedikts Spinoza un Imanuels Kants. Leibnics ir vēlāk, 1988. gadā. Bet vai kas vēl būtu izceļams?

Vēl vairākus darbus viņš ir veltījis atsevišķiem rakstniekiem, tie ir monogrāfiska rakstura darbi, proti, ceļi, caur kuriem varam mēģināt tuvoties Delēzam. Atceros studentus, kuri atbilstīgi laika garam lasīja un īpaši interesējās par Kafku, par Prustu u. c. Arī Delēzam tāda interese ir bijusi un rezultējusies monogrāfiskās analīzēs. Delēzs publicējis darbu par gleznotāju Frānsisu Bēkonu, lasījis lekcijas par glezniecību, kas tagad publicētas. Iespējams, viņš bija viens no pirmajiem, kurš “uzrauj” uz filozofiskās estētikas skatuves glezniecības filozofiju. Būtu jāsalīdzina, cik tālu šajā ziņā sniedzas glezniecības, zīmējuma, portreta apceres, ar kurām nāk klajā Moriss Merlo-Pontī, Mišels Fuko, Deridā vai Nansī. Delēza mantojuma filozofiskā apzināšanā un apguvē aktīvi pamanāmi viņa studenti, darba apzinātāji, piemēram, Dāvids Lapužads. Delēza simtgadi iezīmē ar dažāda formāta aktivitātēm. Pateicoties tām, ir pieejamas Delēza audiolekcijas, kuras katrs var noklausīties pietiekami labā skaņas kvalitātē, gan par glezniecību, kino, gan Spinozam veltītas… Runa ir par kādiem sešpadsmit raidierakstiem. Ir arī citas iespējas.

Iespējams, ka mūsu konferences kontekstā būtu jāizceļ tieši Delēza domāšanas kā dzīves iespēju paplašināšana pieeja. Aiz Heidegera uzdotā jautājuma “Kas ir domāšana?” Delēzs ir saskatījis arī Kanta uzdoto jautājumu: “Kā orientēties domāšanā?” Reizē, ņemot vērā šīs spēkā esošās koordinātas, Delēzs ir pārcēlis akcentus, licis uzsvaru uz kustības dinamiku, uz protestu kā iespēju norobežoties no vakardienas vulgārās gaumes, domāšanas šaurības, uz iespēju atjaunot ticību pasaulei. Risinot jautājumu, kādā veidā filozofija, māksla un zinātne mums palīdz sakārtot spēkus, kam mēs dzīvē pakļaujamies, Delēzs savā ziņā kļūst par vērtību domātāju, kurš atsedz to, ka bez mākslas un filozofijas pasaule mums nebūtu tā, kas tā ir un pateicoties kam tā var būt labāka.

 

Tas mani mudina jautāt, kas tad ir Delēza mācība vai vērtības, ko viņš aizstāv vai grib virzīt? Tas gan droši vien nav īsi atbildams…

Jā, vārds “vērtības” varbūt nav īsti vietā, jo, kā zinām, tas ir ieguvis politiski manipulatīva vārda statusu. Manuprāt, tas, ko Delēzs tādā politikas un varas aspektā mēģina turpināt ir Mišela Fuko inspirētā pieeja, ko Fuko izteicis formulā “padomāt citādi”. Padomāt citādi. Tā gan ir līnija, kam šajā konferencē veltījām mazāk uzmanības. Ja vien to nelasīt tajā atslēgā, ko kopš paša sākuma uzturēja spēkā Zane Ozola, proti, ka konferencei jābūt tādai, kurā savu līdzvērtīgu vietu ieņem arī tie, kuri nav “tīrie” (smejas) delēzisti. Tā bija konferences orgkomitejas apzināta “politika” un šajā ziņā tā bija pareiza. Tagad priecājamies, ka Delēza “telpu” ieņēma mākslas, literatūras, kino jomas kopēji kopā ar pētniekiem, kuri runāja par atšķirīgām Delēza filozofijas fasetēm, kuras pārstāv vai kuru tālāku izveidi viņš veicinājis. Auglīga un rosinoša bija iespēja ieskatīties Mildas istabā, kuru dāvāja Kristīne Želve. Kino teorētiķu klātbūtne paplašināja un bagātināja abu sējumu Kino recepciju.

Ļoti daudzsološi bija apaļā galda dalībnieku centieni, kas ieskicēja pieskares latviskošanas riņķa līnijai. Šajā aspektā izcelšu nošķīrumu starp jēdzienu un konceptu, ar ko Ansis Zunde aktualizēja Delēza un Gvatari Kas ir filosofija? tulkojumu. Pirmajā brīdī man tas izklausījās pēc padarītā darba apšaubīšanas un matu skaldīšanas, jo vai tad nav tā, ka viena un tā paša filozofa (Delēza?) dažādos darbos, vai dažādos periodos, vieni un tie paši nojēgumi ir tikuši izteikti pat pilnīgi pretēji? Taču nevar tā iepriekš paredzēt, vai tā ir matu skaldīšana vai auglīgs sākums tālākai sarunai. Atgriežoties pie Delēzu un Fuko vienojošā “filozofiskā teātra”… Tā nav metafora. Tas ir virsraksts Fuko 1970. gada esejai par Delēzu un prognozei – nākamais būs Delēza gadsimts. Delēzs “filozofisko teātri” piesaka darbā Atšķirība un atkārtojums (1968), attīstot Nīčes un Kirkegora centienus “pārvarēt loģikas abstraktumu”.

 

Jūs domājat Fuko tādā nozīmē, ka Fuko ir Eiropas modernās vēstures kritiķis, bet Delēzs pievēršas sava laika aktuālajam kapitālismam?

Delēzam, manuprāt, tas ir brīnišķīgs izejas punkts, kas palīdz iezīmēt filozofisko rāmi. Šie domātāji Hēgelim pārmet, ka viņš nespēj atrisināt jautājumu par kustību, par jēdzienu kustību. Tā paliekot abstrakta, dialektiska loģika. Delēzs balstās uz Kirkegoru un Nīči, bet viņš norāda – mēs taču neatzīstam nekādu līdzību starp Nīčes Dionīsu un Kirkegora Dievu? Šī atšķirība ir nepārvarama, nepārkāpjama. Un šajā ziņā Hēgeļa pieeja paliek abstrakta, tā nevar tuvoties tām atšķirībām, kuras nevar reducēt. Viņš vēlas saglabāt jautājumus, starp citu, tāpat kā Fuko, – ko mēs varam pārņemt no Hēgeļa Gara fenomenoloģijas (1807), ko ar tiem darīt, kā ar tiem strādāt, kā “pārvarēt” atšķirību reducēšanu dialektiskajā atcelšanā?

Jums taisnība, ka Fuko pats ir devis tam pietiekamu pamatu, lai viņu sauktu par vēsturnieku, taču man gribētos atzīmēt un pievērst uzmanību tieši viņa domas filozofiskajai pusei. Šķiet, ka Delēza un Fuko savstarpējās draudzības pamatā ir tieši līdzīga filozofijas un filozofisko uzdevumu izpratne. Viņi “matu skaldīšanu” iezīmē ar atšķirīgu akcentu izlikšanu starp vēlmi (Delēzs) un patiku (Fuko), kas tiek nostiprināta viņu darbos, kuros eksplicīti vai implicīti turpināta diskusija ar laikabiedriem par vācu tradīcijas (Kants, Hēgelis, Huserls, Heidegers) recepciju.

 

Vai Delēzs līdzās diskusijām par filozofijas vēsturi virza savu skatījumu, kas tiek pretstatīts viņa laika mācībām – fenomenoloģijai, valodas filozofijai? Kas ir Delēza plūsma, kurā viņš iekļaujas? Uz Delēzu tagad atsaucas kā jauno materiālistu, jauno vitālistu, iesavina viņu kā jauna virziena, domāšanas veida aizsācēju.

Šajā ziņā jādomā, kā visveiksmīgāk atrast atslēgas vārdu. 2002. gada esejā par Žanu Ipolitu ar atpakaļejošu skatu var atrast to, kas komentārliteratūrā tiek dēvēts par Delēza “atšķirību ontoloģiju”. Ontoloģija ir viens no raksturojumiem, kas ienāk caur milzīgo Martina Heidegera ietekmi uz franču domātājiem. Man ļoti pieņemama šķiet Fransuā Zurabišvilli pieeja. Var paļauties uz to, kā viņš ir sapratis Delēzu. Viņš jautā, vai nav pārāk steidzīgi Delēzu saprast kā jaunas ontoloģijas veidotāju. Delēzs ir uzsvēris, ka viņš nav pret metafiziku. Bet kā šai domai tuvoties? Kaut kur bija teikts, ka Delēzam ir dažādi domāšanas stili. Viņš ir nosaukts par literātfilozofu. Dažkārt ir jābrīnās, kas ir tā šaurā strēle, uz kuras lasītājs ir nostājies un mēģina savu raksturojumu attiecināt uz Delēzu. Davids Lapužads ir piedāvājis savu Delēza filozofiju kā neregulāru, lai neteiktu absurdu kustību enciklopēdiju. Filozofija un nefilozofija, māksla un nemāksla, to robežas ir jāpārskata, lai mēs nonāktu pie tā, ar ko nodarbojamies, ar ko dzīvojam. Delēzs ir izmantojis arī tādus izteicienus, kas liek lasītājam sabozties, jo lasītājam tiem trūkst konteksta. Tajā pašā laikā Delēza tekstos atrodamas netiešas atsauces vai drīzāk atsauces, kas atrodamas viņa agrākos rakstos, kuros mēs varam atpazīt Kantu, Hēgeli, stoiķus. Viņš mēģina pietuvoties līnijai, kas nav pārkāpjama, starp, nezinu, fizisko un garīgo, bezķermenisko (incorporel) – stoicisma jēdziens, kā tas izpaužas modernajā mākslā. Īsāk sakot, Delēzs tuvojas tam, kā mēs esam pieraduši ikdienā lietot garu, dvēseli, un atkāpties atpakaļ, lai redzētu, no kā mēs mantojam to kustību. Tas ir diezgan grūti. Bet pētnieki ir mēģinājuši Delēzu raksturot arī caur atsevišķiem jēdzieniem…

 

Ir vairākas Delēza jēdzienu vārdnīcas gan franču, gan angļu valodā, un katrs var tuvoties viņam no sava skatpunkta.

Arī ārpus vārdnīcām, ko sastādījis Zurabišvilli vai, piemēram, viņa draugs Arno Vilani, ir tādi jēdzieni – seja vai idiots. (Abi iesmejas.) Arī tā, paņemot atsevišķu jēdzienu kā pavedienu, var sākt iepazīšanos ar viņa darbiem. “Seja” parādās ne vienā vien Delēza darbā. Tās ir Emanuela Levina un Žila Delēza atkāpšanās līnijas. Pārfrāzējot Hēgeļa teicienu par to, ka par filozofiju nevar runāt īsi un franciski, gribētu teikt, ka arī par Delēzu nevar runāt īsi un latviski. Franči jau gadsimtus pēc Hēgeļa runā par filozofiju franciski, mēs to, pateicoties jau piesauktajiem tulkojumiem, esam sākuši. Šie tulkojumi patiešām ir brīnišķīga dāvana, ne tik daudz Delēzam, cik mums pašiem. Saruna par Delēza tulkojumiem tāpat ir sākusies, redzēs, kurp mūs tā aizvedīs.

Noslēgšu varbūt ar salīdzinājumu, kas tiem, kas nav dārza kopēji, var likties nepiedienīgs, bet kopēji mani sapratīs, ja pieminēšu darbību, kas veicina komposta veidošanos. Tā ir savlaicīga pakustināšana. Tās rezultātā rodas siltums un process noris. Vēlreiz un šoreiz publisks paldies Zanei Ozolai, Dacei Līdumniecei, Andrejam Balodim, Paulai Lūcijai Lejiņai, Emilijai Sausverdei, Jānim Taurenam un visiem, kuri atbalstīja un veicināja šīs Delēza “atnākšanas” norises!