— Tuvākais

2006. gada 6. novembrī

Ir iesācies novembris – pelēkā lietū bez apstājas apraso aizaugušais dārzs un mājas jumts, kur lietus gar skursteni sūcas bēniņistabā. Tas pil un krājas dīkā peļķītē kaktā ar sagrabējušu atpūtas krēslu un čīkstošu grāmatplauktu. Māja ir mitra, grīdas nav betonētas, tik vien kā slapjai zemei pienagloti, pēc tam nokrāsoti dēļi. Tagad jau daļa krāsas ir noskretusi un baltgani plankumi rādās vietās, kas berztas ar izdilušu lupatu.

Grīdas vienmēr vēsas, vannasistabas flīzes pat ledainas, un katru reizi pamodina no jauna, ja ieeju tur bez čībām. Bieži vēdinu sastāvējušo gaisu, apslauku putekļus un beržu sīkos pelējuma punktus no logiem. Vasarā māju nekurina, tāpēc tā savilgst no zemes mitruma, un, kad atsāk kurināt, no mājas garo mitras zemes dvaka  un sākas ikgadējās nedienas ar pelējumu. Bēniņistabas ir vienīgā vieta, kur pelējuma smaku jūt mazāk, taču tās nosiltinātas tikai no divām pusēm, turklāt sienas ir no sapresētām skaidu plāksnēm. Labāk nekā nekas.

Tupu bēniņistabā pie skursteņa blakus peļķei, kājas pievilkusi pie sevis. Ieelpoju un jūtu tuvojamies iesnas – kņudinoša sajūta dziļi degunā un sūrstošas acis, kas sāk asarot. Aizveru tās. Pile izspiežas caur skropstām un norit gar degunu. Sakustos, uzduros peļķei, bikses to daļēji uzsūc. Nošņaukājos, un mutē no rīkles ieskrien šķebinoši saldena krēpa, ko gribētos izspļaut. Novembra garša. Nav kur spļaut. Brīdi turu mutē un tad noriju.

Pirmā stāva rietumu pusē vecāku istaba. Rītos, atveroties durvīm, pretī dveš mikls sasmakums. Paklājs pie sienas ir izbalojušu pļavas zāļu krāsā, kas sajaukta ar sinepēm; tas nespēj noslēpt drēgnumu. Logi krāj lielas, smagi ripojošas mitruma lāses, kas uztur melnu, mežģīņainu un blīvu pelējumu gar loga ailām. Tas plešas arī uz sienām, pie kurām piestumtas gultas, sienas skapīši un rakstāmgalds. Pelējuma smaka – novembra smarža. Dienvidu pusē ir bērnistaba. Tur parasti uzturas mazais brālis, un turpat ir nolikta pārzāģēta divstāvu gulta kādam ciemiņam, ja tādi vispār gadās.

Griesti jeb bēniņu grīda ir plāni. Dzirdu, kā virtuvē nobrakšķ saliekamā dīvāna sarūsējušās atsperes – tur tēvs pieceļas un šļūcošiem soļiem noplīsušās tumšzilās čībās iet vārīt rūgtu Ceilonas tēju; pretī virtuvei koridors un tad vannasistaba, kur malkas krāsnī nosprakšķ sveķaina pagale, ko ēd oranža uguns. Tur deg pelējums.

Dzirdu virtuves zaļo, kantaino sienas pulksteni. Tik. Viņš to nedzird. Tak. Krāsnī sabrūk pagales, uzšķiļot simtiem dzirksteļu. Dūc galva un smeldz acis, bet istabas slīgst tumsā. Ja iedegtu gaismu, vairāk sāpētu acis. Viņš to gribētu. Tik. Ārpusē vējā plivinās zaļā būvniecības plēve, kas spraucas no jumtapakšas, un, vējam pūšot no ziemeļu puses, rada rūcošu skaņu. Laukā jau satumsis. Tak. No spraugas palodzē novējo tikko jaušama pūsmiņa, ko sajūt seja, bet deguns nespēj ieelpot, jau aizlipis. Tik. Gribu iekārtoties ērtāk, pēda atduras peļķē, un man slapjas zeķes nepatīk. Pieceļoties atlaužu rokas īkšķi, un tas sāp tik ļoti, ka vajag atsēsties atpūtas krēslā un īkšķi piespiest pie lūpām. Tak.

Atskan kāpšanas troksnis no metāla trepēm, ko izmanto remontdarbiem. Viens, divi. Tas ir vienīgais savienojums ar pirmo stāvu. Trauslas, čerkstošas, ar apmetumu nopleķotas trepes, kas vēsta par ierašanos otrajā stāvā. Trīs, četri. Saausīšanās nelīdz, nācēju nevar saklausīt pēc citām pazīmēm, piemēram, čību atduršanās pret trepēm vai ķermeņa svara, ko trepes parasti nodod. Pieci, seši. Īkšķis ir pārstājis sāpēt, bet, saspringti domājot, kožu tajā līdz ādā paliek baltas bedrītes. Septiņi, astoņi. Palicis maz laika. Neatlaidīgi, vienmērīgi. Deviņi, desmit. Tūliņ būs pussolis. Tā arī ir. Vienpadsmitais čerkstiens un nobūkšķ bēniņu koridora grīda. Ar krakšķi ieliecas istabas durvju kliņķis, kuru neviens nav eļļojis, jo nav vajadzības. Ir jāzina, kad un kas nāk. Soļu skaņa izgaist, kolīdz pārkāpts slieksnis.

 Vēl sēžu sakumpusi krēslā, neviļus iekodusies īkšķī, jūtu zem ādas spiežamies pretī kaulu. Jūtu, ka nācējs ir noliecies pie manis un neko nesaka. Nekad nesaka. Jūtu tikai spēcīgu melnā pelējuma smaku. Tik stipru, ka aizsmok kakls.

Svešais meiteni parauj aiz atlauztā īkšķa. Viņa iesēcas un atsitas pret skursteni. Belzieni pa kakla sāniem un vaigiem. Sitieni pa galvu padara viņu ļenganu. Trīs spēcīgi spērieni pa ribām. Tad viņš pieliecas un paver viņas kājas. Rūpīgi nomērķē un atvēzējies sāk spārdīt cirkšņus un augšstilbus. Viņa vēl izdveš aprautas skaņas. Bet nekliedz, raud un klusi lūdzas, taču tas izskan kā pīkstieni. Viņš beidz spārdīt, saņem plaukstās viņas seju un sajūsmināti, platu smaidu skatās viņā, ar acīm kaut ko meklēdams. Neatrod. Un triec viņas galvu pret grīdu.

Pamostos uz grīdas; galva dun no trulām un durstošām sāpēm. Istabā iespīd rīta mirusī gaisma. Laukā atkal smidzina, lietus klusi čab pret jumtu. No mutes iztecējusi siekala veido staipīgu gliemeža gļotu gar zodu. Kājas kā atmirušas; negribu kustēties. Gribu pakārt tās vadzī, gulēt un nejust sāpes. Kreisā roka pilnīgi nejutīga, bet labajai atsisti elkoņa nervi. Viņš prot trāpīt. Gribu aizrāpot līdz durvīm, bet, savelkot kājas zem sevis, lai to darītu, uzšķiļ netīkama sāpe cirkšņos un vēderā. Uznāk klepus pēc kura nevaru izelpot, jo šķiet, ka plaušās kaut kas duras, bet, beidzot atņemot gārdzošu elpu, šoreiz izspļauju zaļu strutu kunkuli. Tikai pēc tam pamanu, ka esmu apčurājusies.

Sāku raudāt, bet tas neatvieglo sāpes; galva piepampst kā ķirbis, tā plīst pušu un zinu, ka vaigi ir koši sarkani it kā būtu vairākas dienas dzērusi. Spogulis ir pirmajā stāvā, bet tajā negribu skatīties.

Atceros dienu, kad man sākās mēnešreizes. Parasti pirmajās dienās vēmu un cietu no caurejas. Tad viņš atnāca ar rudiem bārdas rugājiem, bet druknāks. Ar spēcīgām kājām – platas, trenētas, tēraudcietas. Kājas sita pa vēderu un ribām, taču ne pa saules pinumu. Viņam patika darboties ilgāk. Pēc tam skatījos spogulī, redzēju, ka saķepušie mati vietām bija sakaltuši sviedros, asarās un vēmekļos. Šajā reizē viņam patika arī skrāpēt. Pāri degunam un vaigam vilkās divas sarkanas švīkas, viena spilgtāka par otru. Uz krūtīm bija līdzīga zīme. Sāpēja. Gluži kā šoreiz.

Tagad, drebot aukstajā istabā, kur pēc termometra stabiņa pie durvīm var sazīmēt plus trīspadsmit grādus, rodas sajūta, ka viņš katru reizi dara to tāpēc, lai es kaut ko atcerētos. Mani vajā vainas apziņa. Neatceros iemeslu, kāpēc viņš tā dara. Galva ir tāda kā noslēgta pelējuma miglas varā.

Viņš mēdz smaidīt, bet acu melnumi izplešas kā tukši ezeri. Katru reizi zinu, ka viņš tūliņ ieradīsies, jo piepeši sāk stipri dvašot melnā pelējuma smaka, it kā tā būtu viņa elpa. Brīdis, kad viņš sāk skatīties uz mani un smaida ar slīpu, uz labo pusi vērstu smaidu, iedveš nolemtības bailes. Viņa smaids ir sajūsmināts.

Viņam neapnīk šī spēle, kurā viņš vienmēr uzvar. Slēpšanās viņu uzbudina.

Vairāk nošļūcu pa trepēm nekā kāpju; tās brakšķ kā mani kauli. Drēbes apslāpēti ož pēc čurām, cik nu deguns var just. Durvis uz pirmā stāva koridoru veru klusi, bet tās strīķējas pret piebriedušo slieksni, jo piebriedušas ir arī durvis. Vecāku baltās durvis ciet, ir pieci no rīta. Neviens mani nav meklējis. Ģimene neredz, ka kaut kas ir noticis. Viņi neredz manus zilumus, pampumu un neveiklo gaitu.

– Atkal sadrūmusi it kā tev nez kas pāri būtu izdarījis! Savācies! – māsa norūc, acis nepaceldama no overloka, kur šķetina diegus. Viņa redz tikai saīgušu sešpadsmitgadīgu sīkaļu ar sāpīgi savilktu muti stāvam durvīs. – Neesi vienīgā, kas domā, ka “MaN iR dEpReSiJa” – viņa spalgi mēdās. – Novembris ir tāds laiks. Ej staigāt! Tētim nav naudas, runā par kaut kādu finanšu krīzi. Vispār, ja vakar biji manā istabā, vai tad nevarēji to peļķi saslaucīt pie skursteņa?

Klusums. Māsa netīši iedur pirkstā un izdveš sāpju īdienu. Ar apnikuma pilnu skatienu viņa vēlreiz nomēro stāvu durvīs. – Kopš pabeidzi pamatskolu tu esi pilnīga govs pļecka. Varbūt vajadzēja tomēr mācīties tālāk. Tik stāvi un blisinies, neko nedari. Dažreiz šķiet, ka tev pērienu vajag.

Virs izlietnes apaļais spogulis rāda no sejas izsistas domas par pievilcību; rāda sarkanas tūskas noklātu kaklu ar iekaisušu rīkli; muti, ko nevar atvērt, jo sāp žokļi un mandeles ir smagas kā pārvārītas klimpas; paplašinātas acu zīlītes, lielas un trīsošas, kas nespēj koncentrēt skatienu. Domas ir kļuvušas par miglu. Kādreiz klusā cerība par slaidām kājām ir zudusi, jo pagājušajā reizē manas izspiedušās kāju vēnas viņš sita ar krāsns kruķi. Pēc tam tās bija melnzilas ar nepatīkami violetu nokrāsu brūču malās. Tad pat rāpošana nav iespējama. Viņš to zina. Toreiz viņam bija melna, gludi skūta bārda, pakausī atglausti mati un iekrituši vaigi.

Spogulī redzu baltas sienas, kas pusotru metru no zemes ir klātas ar vienīgo mājas rotājumu –  melnu tīklaini punktotu pelējumu. Atceros, bija plānots uzlikt pelējuma skartajām vietām flīzes. Tam uz laiku vajadzēja apturēt arī slimošanu, brālis taču vēl bija mazs. Viņam šo gaisu nevajadzētu elpot, lai viņš nebūtu tikpat miris kā es.

 

2008. gada 8. novembrī

Regulāri aizveru logus; nekad tos neatstāju vaļā pa nakti. Slēdzu durvis. Aizveru un noslēdzu bēniņu lūku.

Vecāki sen nav strīdējušies, bet tagad dusmīgas, paceltas balsi norīb ik pēc dažām minūtēm. Durvis aizcērtas tik spēcīgi, ka putekļainas un pelēkas zāģskaidas nobirst no otrā stāva caur virtuves griestu spraugām uz ēdamgalda. Vai viņš šādā brīdī nāks? Nervozi staigāju pa virtuvi. Bail par vecākiem, par sevi. Pamīšus košļāju labās rokas nagus. Novācu nažus no trauku žāvētāja.

Viņš nenāks. Tik. Pūslis vēl ļoti smeldza, kad vajadzēja izmantot tualeti. Tak. Viņš vēl nav tik atklāti rādījies citu klātbūtnē. Tik. Kāpēc pulkstenis tik skaļš? Tak. Kāpēc stunda pagāja kā sekunde? Mamma virtuvē ver vaļā logu? Tētis pusdienas atvedis, atdošot un braukšot prom. Tik. Tētis pienāk pie loga, pieskaras palodzei un atskārstu, ka tētis ir nedaudz citāds. Viņš smaida slīpu smaidu. Mammas nav. Mugurkauls ir sasalis. Tak. Nepaspēju norīt siekalas.

Viņš ielec pa logu, atspiezdamies uz vienas rokas, un sākas vingrošana. Tēva ķermenis nekad nav bijis tik lokans kā šoreiz. Svešais sit meitenei pa muguru, atplēš kreklu, kas tai sapogāts līdz zodam, – podziņas izbirst pa grīdu; pēc tam abām rokām žņaudz, vazā aiz driskainā krekla pa grīdu. Viņa sarkanu seju raud un izdveš aizsmakušus šņukstus, kad var ievilkt elpu. Viņš trīsreiz atsit viņas galvu pret ledusskapi, kurš zvārojas un izbīdās no vietas. Ar nazi, ko viņa tik cītīgi slēpa aiz gaļas dēļa, viņš blakus galvai izsit trīs robus ledusskapja durvīs, starp sitieniem ieturēdams pauzi, kā ieklausīdamies spalgajā metāla skaņā. Meitenes lūpas ir pušu, asiņu garša ir svaiga un pazīstama. Nesena.

Meitenē pamostas bēgšanas instinkts, viņa skrien no virtuves uz bērnistabu, neapjēdzot, ka skrienot nonāks lielākā strupceļā. Tur ir divi logi un gaisā bieza pelējuma smaka, kas atgādina trūdus. “Neuzgriez muguru!” kāds spēji sauc. Meitene strauji apsviežas, tēva dubultnieka, kam patīk metāla skaņa, nav. Viņā no augšas skatās un smaida mazais brālis. Garš, bet ļengans, mīksts, izstiepies kā gumija. Brālis, nedabisks bērns. Svešais ieslīpi smaida, tver ļodzīgām rokām viņas seju un ar tukšiem, bet dziļiem, izplestiem acu melnumiem viņā meklē kaut ko neesošu. Tad sarūk līdz dabiskam augumam, bet meitene sāpēs izķēmotu seju skatās uz leju, kur viņa roķele turas pie viņas plato džinsu staras. Roķele saspringst un bērns smejas skaļi, vīrišķīgi un sulīgi. Acis pēkšņi kļūst par tām – bērna tumši pelēkzilajām acīm – no kurām viņa nespēj novērst skatienu, bet brāļa acu zīlītes acumirklī kļūst atkal plašākas un melnākas. Ar viņas bailēm ir tāpat – tās izplešas, tad saraujas un galvā pulsē apdullinoši mierīgi.

 

2010. gada 10. novembrī

Seši gadi, kopš viņš mani sāka apciemot. Viņš uzrodas regulāri, bet ar atšķirīgiem starplaikiem. Vienreiz sešas stundas, citreiz nedēļa. Ja labi uzvedos. Bet es neko nedaru. Viņa soļi ir elastīgi un viegli, bez piepūles, neatkarīgi no ķermeņa masas, bet tie ir īsti soļi, kas atstāj pēdu nospiedumus. Dažreiz neatstāj.

Citreiz tupu pie vannasistabas izlietnes skapīša, kailās pēdas salst uz miklām, malkas gružu noklātām flīzēm. Rokā iespiests timiāna zariņš, ko ņurcu no visa spēka, lai justu smaržu, jo nejūtu neko citu kā pelējumu. Bet smarža zūd. Plaukstas piekļauju sejai, vaļējās lūpās iebirst timiāna lapiņa. Smarža, smarža, tā iet caur ķermeni kā nazis caur mīkstu sviestu. Cita smarža, ne pelējums. Īslaicīgi. Bet smaka nāk – nāk, un es nejūtu timiānu. Ņurcu un lieku atkal pie sejas, bet smarža zūd. Atkal ausīs virtuves pulkstenis tikšķ pārāk skaļi.

Viņa bēg uz verandas ārdurvīm, bet no aizmugures viņu sagrābj masīvs policists formā ar platu smaidu, kurā vīd dzerokļa sudraba plomba. Viņam nav matu. Meitene kož tam rokā, bet svešā miesa ir gurkstoša un drupena, tā smird tik spēcīgi, ka konvulsijās raustās kuņģis. Viņš paņem verandas stūrī aiz veļas žāvētāja nosviestu grābekli un ēvelē viņai muguru.

Ilgi sēžu uz poda, noliekusies un galvu atbalstījusi uz ceļiem, jo nevaru nokārtoties. Zaudēju samaņu. Atgūstos, kad ir satumsis. Noraušos no poda un redzu, ka tajā gar malu ir notecējusi tumša asiņu strēle. Viņš rāva ausi – vai, precīzāk, auss gliemežnīcu –, tā sāpīgi izkustējās no vietas ar gaļīgu grig skaņu, bet spranda cieta visvairāk. Tagad galvu nespēju pagrozīt. 

Zinu, kad viņš nāk. Pelējuma smaka, kuru viņš nes kā zirneklis baltu tīstokli. Seši tikšķi pirms viņš ierodas. Tos viņš nedzird, jo viņš nedzird arī to, ko kliedzu. Viņš nerunā. Nekad nav teicis pat nosprāgsti, maita! vai jebko citu. Viņš sit mani – manis dēļ. Viņš vienmēr atnāk vīrieša ķermenī. Sitieni ir ritmiski kā pulkstenis. Sitiens trijās sekundēs. Trīs pa vienu vai otru plecu. Trīs pa galvu. Seši. Trīs pa vienu cirksni, trīs pa otru. Seši. Trīs pa ribām, trīs pa kaklu. Seši. Vienmēr jūtos smagi apreibusi kā sapnī, kad centies skriet, bet kājas ir sapītas; kad centies lasīt grāmatu, bet nespēj, jo neredzi. Viņš ir kļuvis iztālēm fiziski jūtams un garīgi pazīstams.

Vienreiz izmisīgi izčērkstēju, ka varu palīdzēt, kā vien Seši vēlas. Viņš ieblieza pa seju tā, ka spļāvu asinis un nejutu mēli. Un smaidīja platu smaidu. Ieslīpu. Toreiz Seši bija alus vēders un meža silueta tetovējums pa visu labo roku. Pirmo reizi bez miglas redzēju, ka no viņa kabatas spraucas balts papīra gabaliņš. Tas vēlāk izkrita – saņurcīts, bet salasāms. Veikala čeks. “Brūža” tumšais alus. Siers, saldējums. Ikdienišķas lietas. Liku čeku pie lūpām, tas smaržoja pēc sadrupušiem un aizmirstiem šokolādes cepumiem. Tas lika domāt. Veikala čeks un cilvēka miesa ar garu, kura nav. Varbūt arī mana gara vairs nav. Ir tikai sāpēs satrupējusi miesa, kas ietērpta saplēstā flaneļa kreklā, tas man bija pēdējais, un platos, izstaipītos biešu zupas krāsas svārkos, kur varēju ietīt sāpīgās potītes un ieritināties kaktā.

Vēl piecas tādas sišanas reizes un iegūstu vecas, nogurušas acis ar noslīgušiem kaktiņiem. Tās pastāvīgi kaist un deguns bieži pil. Acis ir iekritušas un tumši brūnganā āda ap tām redzama pa gabalu; runā, tas liecinot, ka nieres nav veselas. Pēc sestās reizes, kad lūdzu ļaut palīdzēt ar jebko, viņš skatās manī ilgāk. Atkal meklē. Neatrod. Taču nav atvadu sitiena. 

– Es palīdzēšu. – viņa čukst, galvu nolikusi pie viņa kurpes, drebelīgi glāstot to. Uz kurpes paliek asinis. – Es tevi saprotu, tikai nevaru palīdzēt, ja nesaki. Saki un es palīdzēšu.

Klusums. Viņš ir kā sastindzis.

– Man tevi vajag. Es zinu. Tad jau tu nenāktu. Tev arī mani vajag. Palīdzēšu. Atdošu visu.

Viņš paceļ viņas galvu un skatās. Viņš nesmaida. Acis, kuras meklē, kavējas pie viņas aizpampušajām acīm, no kurām vēl rit sāpju asaras.

Viņš joprojām nāk. Ne sist. Sēdēt klāt. Viņš nedzird, nerunā un citādi nereaģē, tikai melnie acu plankumi visu laiku skatās uz mani, īpaši meklējot seju un acis. Viņš sēž tumši violetajā atpūtas krēslā, no kura plīsumiem spraucas tapsējums. Gaiši brūni mati, traktorista iedegums un sejā ievagotas smaida krunciņas, kas tagad ir sastingušas. Viņam labpaticis pārņemt garu, spēcīgu augumu, kam kājās ir džinsa šorti līdz ceļiem un mugurā brūns krekls ar izdegušiem caurumiņiem, it kā cilvēks (pirms Seši ieradās) būtu stāvējis pie ugunskura. Žņaudzošajā klusumā sāku rakstīt mātes dziesmu klades sadzeltējušajās rūtiņu lapās: Seši negrib darīt ļaunu. Seši tikai meklē. Gribu viņam palīdzēt, bet Seši nesaka, kā to izdarīt. Un pēkšņi viņa galva ar melno pogu acīm ir blakus manai. Pogas nekustas. Viņš nelasa un nerunā, jo ir kurlmēms analfabēts, domās izspļauju.

Viņš nozūd uz laiku, prāts skaita bez apstājas – divpadsmit dienas. Viņš nozūd, un man iestājas šoks.

Dzīve sabrūk neparedzami ātri. Kā bruņas no acīm nokrīt migla, atkāpjas pelējuma smaka, un redzu istabā raudam māti. Rozā halāts pavisam noplucis kā pārslaucīts roku dvielis, bet no apkakles spurojas iziruši diegi. Viņai kājās ir tēta zilās čības, tās viņai par lielu – kādus piecus izmērus. Mātei seja sarkana, viņa raud, bet blakus sēž viņas māsa, melnīgsnēja, mati izrisuši pa muguru, sarkanbrūni un pinkaini. Mātesmāsa glāsta mātes muguru un pusbalsī mierina.

Gultā guļ sastindzis tēvs, kājas joprojām spilgti sarkanas no rozes. Seja izķēmota nāves vieplī, rokas atsviestas kā krītot atmuguriski. Pār degunu un vaigu ir divas sarkanas švīkas – viena dziļāka par otru. Tāds pats švīku komplekts ir uz krūtīm.

Divpadsmit dienu laikā sadzīst daļa zilumu. Lielākie un dziļākie izplūst kā pastāvējis uzpūtenis pienā. Švīkas uz sejas un krūtīm nezūd. Tās dzīst, kļūst bālas. Ribas vairs nesmeldz, nieres atslābst. Dzeru litriem urīndzenošu tēju; pat ja tas nepalīdz, ir vieglāk, apzinoties, ka kaut ko daru lietas labā.

Tēvu apbērē, māsa uz mani sakliedz. Viņai nepatīk, ka neatbalstu mammu. Tēvs nepārdzīvoja HALOS bankas sabrukumu finanšu krīzes dēļ, turklāt pēdējā laika slimības uzliesmojums ar psiholoģisko spiedienu novājinātajam organismam darīja savu. HALOS bankrotēja ar visiem tēva uzkrājumiem, par kuriem neviens nezināja. Ja zinātu, mēs noteikti būtu dzīvojuši labāk.

(To es dzirdu no māsas.)

Finanšu krīze nebūtu atstājusi tik dziļas švīkas uz ķermeņa. Bet tās neviens neredz. Reāla finanšu krīze atstātu švīkas aknās, kad tēvs dzertu no raizēm un slēptu pudeles virtuves skapītī aiz miltiem, maisā blakus lielajai miskastei un verandā aiz kartupeļu kastes.

Seši atnāk divpadsmitajā naktī. Bet ne pusnaktī, kad kļūst tumšāks un klusāks. Tā šķiet, jo miegs top saldāks un ciešāks, bezbailīgāks. Saritinājusies, dziļi iegrimusi miegā, trauksmes sirēnas skaļumā dzirdu ritmiskus tikšķus, ko pavada izteikta pelējuma smaka. Tas strādā kā modinātājs. Pielecu gultā sēdus, bet pārvērtēju jumtistabas zemos griestus un atsitu galvu. Sāpe ir tik īsta, ka palieku sēžot ar saķertu galvu. Paspēju nodomāt: sapnī nevar sāpēt tik sāpīgi. Beidzot paceļu galvu uz durvīm.

Durvīs stāv tētis ar ieslīpu smaidu.