— Augstība

 

Par Ostapa Slivinska dzejas izlasi Ziemas karalis un citi dzejoļi (no ukraiņu valodas atdzejojuši Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs, Māra Poļakova, Māris Salējs un Arvis Viguls; Orbīta, 2025)

 

Ukraiņu dzejnieka Ostapa Slivinska Ziemas karalis un citi dzejoļi ir jau autora otrā grāmata latviešu valodā pēc pērn izdotās Kara vārdnīcas – satriecošā bēgļu stāstu krājuma. Atšķirībā no iepriekšējās grāmatas šī patiešām ir dzejas grāmata (lai gan – kas ir dzeja pēc Aušvicas!). Tās atdzejotāji Māras Poļakovas vadībā ir vairāki labi pazīstami latviešu dzejnieki – Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs, Māris Salējs un Arvis Viguls. Teksti tapuši ilgākā laika posmā un publicēti oriģinālvalodā dažādos krājumos. Tomēr karš grāmatā ir klātesošs. Tas ir punkts, no kura lasītājam skatīties uz Slivinska attēloto Ukrainu, tās cilvēkiem un kultūru. Tad ainas, sejas, sarunas un žesti slīd iztēlē kā privātās hronikas diapozitīvi, nomainot viens otru ar nepielūdzamu pabeigtību, nozīmes variāciju un atkārtošanās imperatīvu. Taču viena perspektīva ir visai skaidra – tā ikvienu cilvēku, neaizsargātu un kailu, eksponē Radītāja augstajam skatienam:

““Debesu valstība,” saka Timurs,
tā ir kā ezers.
Brienot iekšā, ar pēdām
iejaucam ūdenī dūņas un ilgi, ilgi
neko neredzam. Bet paši –
kā uz delnas, apvainoti un apjukuši.”

(40. lpp.)

Kam ir lemts būt aklam visaptverošā redzamībā? Kas ir tie viņi, kas iemantos debesu valstību, kuru ciešanas sauc uz debesīm un kuru laicīgās dzīves ir tikai kā atspulgs, kā saules zaķis uz slimnīcas sienas? Kas ir viņas, kas gaida atbildes uz saviem jautājumiem un kopā ar kazām zina parādīt ceļu pie skaidra ūdens? Ļvivā dzimušā dzejnieka valoda un tēlainība, paliekot skarbajā realitātē, vienlaikus ir biblisku un kristīgu alūziju piestrāvota. Neuzbāzīgi, viegli un dabiski Bībeles teksti, tēli un līdzības rotaļājas Slivinska tekstos, tā laikmetīgajā dzejā nav tik bieža iezīme. Tremendum kontrastē un savdabīgi saspēlējas ar attēlotā pragmatisko, skarbo un sekulāro dabu. Kaut kas – potenciāli ticība, bet varbūt vienkārši cerība vai mīlestība (uz cilvēkiem vai vienu no tiem) – piestrāvo šo laikmetīgumu. Šis kaut kas ir saistviela, turklāt, atsakoties no patosa, kas piemīt cildenā vai mīta valodai, tas veido savdabīgu metavalodu, kurā aizstāt valodu kā kodu, kad tā izrādās mēma un nespējīga.  

Pie Ādama un Ievas, ko nepārvaramā kārdinājuma dēļ Dievs izraida no paradīzes, Slivinskis atgriežas atkal un atkal. Viņa dzejā cilvēks izglābjas kopā ar Noasu, taču nevar izglābt visus citus. Cilvēks meklē ciešanu cēloni, meklē ikdienišķajā kļūdas. Meklē morāles orientierus, likumu, kārtību. Tomēr ir tikai garāmejošais – pārejošais – aizejošais. Putekļi un pelavas. Viņam pieder mirklīgi cerības, ticības un mīlestības zibšņi, kas pazūd dūņās. Patiesība ir tikai nojaušama – ainavā, skatienā, starā. Proti:

“un, kad melnās cisternas
vairs nav nekas vairāk kā iztēles malds,
tur otrā pusē beidzot ieraugu
Viņa seju:
apgaismotu pļavu, slaikas egles smidzekļa bārdām,
pāris starus
rotaļājamies ūdens lūpās.”

(22.–23. lpp.)

Slivinska metaforas ir pārsteidzošas – dažreiz neizprotamas, tomēr vizuāli precīzas. Viņa dzejas metodē dominē nejaušības princips, jo tad lasītājs negaidot var tikt iemests robežsituācijās, kurās atveras citi lasījuma līmeņi un atklājas jēga – eksistences noslēpums. Uztaustītajai materialitātei (metāls, koks, skujas, zāle, ūdens, dubļi utt.) nav atsvešinātības dimensijas, dzejnieka atveidotajā vienmēr klātesošs cilvēciskais, sirsnīgais, jutekliskais, varbūt pat nedaudz sentimentālais. Un tomēr cilvēks ir robežlīnijas priekšā, kas negaidot skaidri parādās – kā tad, kad jaunieši divatā balansē uz riteņa un traucas pretī nezināmajam vai puika (iespējams, viņš pats vai katrs) baidās no ūdens, jo neuzticas tam. Eksistences fakts, tāpat kā nāve, ir šokējošs, taču Slivinska pasaules ainā visu izglābj augstība.

Un tieši tāpēc – tā kā viņa “kāpēc?” adresāts ir augstāka morālā instance – viņš vāc pierādījumus, fiksējot dažādus (datētus un nedatētus) faktus, fotogrāfijas un dažādas ainiņas un atmiņas; drudžaini pieraksta to, kas varētu neglābjami aiziet un pazust – sarunu fragmentus un dažādu cilvēku vārdiskās atklāsmes, sakritības, brīnumus un parādības. Daudzajos portretos, kas veidojas, kādam personāžam vienkārši runājot, ir tāds kā īsts trakums, tā ir kā apmātība, cīnoties ar laiku. Nevis atcerēties vai aprakstīt kādu, bet ielikt kā pierādījumu mapē, lai vērstos tiesā. Tā dzejnieks veido apsūdzības hroniku par un ar vienkāršiem cilvēkiem – jo tik skaudri apjaust laicīgumu un eksistences trauslumu, kā arī tā savdabīgo morālo dimensiju ļauj kara tuvums. It kā apliecinot, ka tas (dzīve un nāve) notiek pa īstam tikai tad, kad tas notiek vienlaikus un kopā. It kā, vienkārši esot (klāt) tekstā, varētu turpināt kādu dzīvi. It kā metafora varētu fiksēt, noturēt vai pārnest dzīvē aizgājušo (cilvēku, vēsturisku brīdi, attiecības, situāciju, kultūru), pat ja tā darbojas kā sirreāla figūra, pašironiska un absurda, vai saistīta ar pasaku un fantāzijas pasauli.

Ja metaforas pastāvīgi ģenerē jaunas iztēles telpas, tad simboli šīs pasaules “noenkuro” lasītāja apziņā, atsaucoties uz nozīmes ziņā piesātinātajiem, tomēr labi atpazīstamajiem kristīgās kultūras elementiem. Slivinskim noder ne tikai Bībeles personvārdi un atsauces uz psalmu tekstiem, bet arī tādi simboli kā ūdens, liesmojošs koks vai karalis. Simboliem, protams, ir katram sava funkcija, bet visi kopā tie ne vien ieraksta krājumu noteiktā kultūrtelpā, bet arī rada papildu komunikācijas iespējas – tie galu galā tieši komunikācijai ir domāti, tie veido precīzu kodu. Savukārt, ja simbolu lietojums dzejoļos nereti liekas kā spēle, tad alūzijas ir ļoti precīzas.  Bieži vien šķiet, ka alūzija ir tīri virsmas līmenī, tekstuāla vai vizuāla kā autora atmiņā iespiedusies frāze, tēls, žests, sajūta vai vārdu savienojums. Varbūt tādēļ viņš iemīļojis arī haiku formu, līdzīgi kā amerikāņu bīta dzejnieki 20. gadsimta vidū adaptē šo formu, lai “klusētu” – nepiedalītos laikmetīgajā mītradē –, tā Slivinskis raksta 21. gadsimta ukraiņu haiku.