— Mamma, momentum

 

Augusta pučs

1991. g. janvāris. Televizors šauj uz civiliedzīvotājiem.

Vectēvs uzsit TV kastei pa deniņiem, Bastejkalns noraustās. Es esmu savai mātei vēderā – ne lielāks par graudiņu šaujampulvera.

Janvāris (joprojām). Tēvs dirn barikādēs. Tajos ugunskuros, traktoros, žiguļos tā arī nekas neiegāzās, tikai pagātne sakrājās kā pie aizsprosta, līdz aizsprāga citā virzienā.

1991. g. janvāris (arvien). Kāds komiksu autors bez iztēles, ierakstījis sevi stūrī, iedomājas izmantot paralēlos visumus kā ģeniālu atrisinājumu – pacelt šauteni pret ainavu un pārslēgt kanālu.

Kāds šmugulis-žuļiks bez iztēles, bet ar piščiku, krāpšus-zagšus lūr 30 gadu uz priekšu, lūko pa pakšiem slampstīties, štuko pret nākotni celt dambi.

1991. g. maijs (pēkšņi). Habla teleskops atsūta Jupitera attēlus, un Amerika kaifo par Lielo Sarkano plankumu pie gāzes giganta ekvatora. Tur vētra pūš jau 350 gadus.

Pa televizoru – Avārijas brigāde, ģerbonī rakstīts Quod licet bovi, non licet Iovi.

1991. g. augusts. Tēvs ar māti žigulītī brauc pa Valdemāra ielu, viņiem priekšā izrāpo bruņumašīna ar neveiksmīgu deus ex machina.

Pēc 30 gadiem mamma to atcerēsies kā tanku. Viņa atcerēsies sarkanu plankumu. “Ja varētu,” viņa man saka, “būtu atteikusies no tevis. Šajā visumā nevar bērnu laist.”

Bet es tur jau biju – mulsai mammai vēderā. Lielgabala lodes izmērā.

 

Pieliecies pie eksponāta, izlasa vārdu “snork”

1940. Paints paradisal idylls to escape the horrors…

Snorkes jaunkundze –
mātes iesauka jaunībā
“R. bija mans neatklātais krasts”
viņa man stāsta –
“viss ko manā ģimenē noklusēja
viņš bija jauna pasaule –
represijas izsūtījums cenzūra –
viņš bija cits kontinents –
bet nosaukumu
viņš deva man –
Snorkes jaunkundze”

“Helsinki ir atbilde
uz jautājumu –
kas Rīga              būtu bijusi
ja nebūtu okupācijas”
man vilcienā saka sieva

R. sāka kuģot pāri jūrai
uz Zviedriju
pēc divu gadu ģimenes dzīves
mumini ļoti mīlēja piedzīvojumus
laivās un arhipelāgos
“es nekad nezināšu
kas mēs              būtu bijuši
ja es būtu braukusi līdzi”
man stāsta Snorkes jaunkundze
kas nesagaidīja savu pasauli
un sāka nēsāt citu trollīšu
dāvinātas sprādzītes

mēs ar sievu ejam uz muzeju
izstādes apmeklētāji plūst
pa vairākiem stāviem
un drūzmējas
pie plata sienas gleznojuma –
“Paradīze” uz 5×2 m laukuma
paradīze ir sala
ar 10 m² platību

cik līdzīga
bērna zīmējumiem

murālis
spilgtām krāsām pilns
atvēries
kā i z p l e t n i s
sabremzē mūs kritienā
kad piezemējamies
šodienas drēgnajā krastā

 

Dzejolis, kurā, krāpjot savu tālaika draudzeni ar savu tagadējo sievu, es slepus domāju par savu vecāku sānsoļiem

pakritām
Lorijas Andersones
Another Day in America aijāti
sākām bučoties
svešā dzīvoklī uz grīdas

divi guļammaisi
kas nedrīkst
tā saspiesties
kā saules sistēmas modelī
mācību grāmatā
kur starp Merkuru
un Veneru
viens centimetrs

naktslampiņa bija
globuss ar spuldzīti –
izslēdzu zemeslodi
un virs Jaunzēlandes
telefons iedegās
un izdzisa
iedegās izdzisa
kā satelīts caur kuru
joņo īsziņas
mīļais kur tu esi
kad būsi mājās
kāpēc man neatbildi

pusmiega sapnī
braucām
pa meža ceļu
navigācija teica
apgriezties apgriezties
es teicu 
ai taču aizveries mammu

 

Rādot ultrasonogrāfiju mātei

mēs reaģējam
kā pētnieku komanda
kas uzņēma pirmo
Zemes fotogrāfiju
no kosmosa

tā arī bija melnbalta

 

Grieži

…sabiedrība nevar būt augstākā autoritāte. Galējā autoritāte ir radīšana, tā ir māksla: pareizāk sakot, māksla reprezentē galējās autoritātes neesamību un neiespējamību.

Žils Delēzs

pie rotaļlietām
uz grīdas
enciklopēdija
glancēta kosmosa
atvērums – tumši zilais
saplūst
ar guļamistabas tumsu

 

*

ja zvaigzne zin
savus ceļus
un komēta kā zināms
var parādīties
jebkurā brīdī
tad sanāk – zvaigzne
seko instrukcijām
komēta – improvizē
zvaigzne nezinās
kāpēc kaut kas nogāja
greizi – viss taču
pēc receptes –
bet komēta visu
pa ceļam pagaršo
tam arī tā spicā
izkārtā mēle

 

*

kad piedzima
mans dēls
spogulī ievācās
mans tēvs

kad atgriezās
fašisms
es atmetu
smēķēšanu

kad iemācījos
ka miera stāvoklim
nav absolūtā
standarta
un tāpēc
nav pamata uzdot
savu novietojumu
par universālo
atskaites punktu
citiem
vārdiem sakot –
ka paši
fizikālā visuma likumi
pēc būtības
ir pret hierarhijām

es uzelpoju

un mana
trajektorija
atspērās
pret tumši zilu
batutu