— Pravietis no blakus dzīvokļa

 

Par Egīla Ventera romānu grāmatu Albatross (Dienas Grāmata, 2025)

 

Viens no latviešu mikroromānu, miniromānu jeb mazo romānu meistariem arī 2025. gadā ir atgriezies grāmatveikalu plauktos ar jaunu triloģiju Albatross. Egīls Venters ar miniromānu žanrisko izpausmi nāca klajā jau 2000. gadā grāmatā Melanholijas skaidrojošā vārdnīca, kuras pēcvārdā Arno Jundze skaidroja Ventera tekstus kā saskaņas meklējumus ar ātri mainīgā laikmeta promslīdošo lasītāju. Toreiz uztraukumus radīja tas, ka internets un televīzija laupa literatūrai lasītāja uzmanību, pareizāk sakot, atņem rakstniekam autoritāti sabiedrībā. Acīmredzot tad šķita, ka šī autoritāte kanoniski balstās tieši episkos, drukātos tekstos, piemēram, romānos.

Varētu domāt, ka pēc 25 gadiem šīs bažas nav mazinājušās: tagad, kad lasītāja uzmanība jau ir pagalam nogrimusi visu citu mediju džungļos, interneta piezīmju krūmājos un zibprozas dārziņos, novārgušo rakstnieka autoritāti apdraud jauns potenciāli varošu un radošu dzīvības formu konglomerāts – mākslīgais intelekts. Un tāpēc, varētu šķist, Egīla Ventera mikroromāni jeb nu jau mazie romāni atkal ir aktuāli. Bet tā ir tikai daļēja taisnība.

Man joprojām nešķiet, ka Egīls Venters raksta mikroromānus, nevis esejas, stāstus vai vismaz garstāstus, kam ir potenciāls jeb lakūnas, kuras, ja autoram vajadzētu, varētu aizpildīt romāna forma (par to visu var diskutēt, tomēr Arno Jundzes izvairīšanās 2000. gadā teoretizēt mikroromānu ir viltīga atļauja Venteram darīt, kā viņam tīk). Arī Albatross īsti nepiedāvā padziļinātu laikmeta skatījumu, lai gan tajā kā stāstos noteikti ir vairāki slāņi. Man arī liekas, ka, turpinot radīt t. s. mikroromānus, Egīls Venters drīzāk sevi apliecina kā liriķi, nevis prozaiķi. Respektīvi, problēma nav tikai tajā, ka atkal mainās gadsimts, bet gan tajā, ka šī proza rodas aiz autora dziļi personīgās vajadzības. Taču, kāda varētu būt šī vajadzība, nav skaidrs. Tāpat kā nav skaidrs, vai mūsdienu lasītājiem vajag šādu prozu.

Egīla Ventera triloģija Albatross ir apbrīnojami jutekliska un melodramatiska grāmata, brīžiem liekot pat brīnīties par to, vai tā tiešām ir vīrieša skatpunkta radīta. Savukārt citreiz tā atmodina ar to, ka tikai vīrietis diemžēl tā varētu rakstīt – tik tieši un neiejūtīgi –, apstiprinot vien to, ka šī grāmata ir radītai, lai izraisītu kādas nebūt jūtas.

Pirmā daļa Albatross vēsta par saules paneļu uzstādītāju Maksi, kura pagātnē slēpjas neattīstījusies talantīga mākslinieka karjera. Maksis dzīvo kopā ar sievieti, kuru atklāti sakās nemīlam, vienkārši ir pieradināts pie ērtībām un rūpēm. Vēstītājs apsaukā Maksi par Tauku Vīru viņa ķermeņa masas koeficienta dēļ, neaizmirstot regulāri attēlot aizdusu, svīšanu un ārējam izskatam veltītus asus apzīmējumus, kam lasītāja iztēlē acīmredzot jārada visai dzīvīgas redzes ainas. Var arī saprast, ka Maksis netaisās neko šajā ziņā mainīt, jo tad tas jau būtu komisks teksts. Tas, kas stāstā maina Makša ikdienu, ir noslēpumaina vēstule no Londonas (kādas viņš jau pirms tam esot saņēmis, bet nez kāpēc šī ir izšķirīga), kas viņu aicina doties uz šīs metropoles mākslas mesi (?) vai tamlīdzīgu bagātu mecenātu rīkotu pasākumu, kur būs arī Makša gleznas. Te acīmredzot autors nav gribējis skaidri norādīt, kas tieši tiek no Makša sagaidīts, it kā tas būtu sapnis vai Makša fantāzija, vai saules paneļa uzstādīšanas procesa radītā saules dūriena ilūzija galvā. Tomēr pēc vairākiem nespēcīgiem sižetiskiem mājieniem lasītājam ir jāsaprot, ka Makša mākslinieka jaunībā ir bijis intīms sakars (visdrīzāk grūmings un uzmākšanās) ar tagad pēkšņi ciemos aicinošo Londonas mecenātu. Maksi Londonā uzskata par talantīgu, bet pagātnes nozīmē, jo tagad viņš liek saules paneļus, aizņemts ar dzīvesbiedres nemīlēšanu un nemitīgu tusnīšanu, un tas veido galveno konfliktu, kas, pēc Egīla Ventera prozas pasaules lakūnu un poētisma likumiem, nav gluži slikti attēlots. Tas saules stariņš, kas padara šo triloģijas daļu par juteklības pilnu, – Maksis satiek savu pagātnes sievieti un apliecina nepārejošu mīlestību. Arī viņa ir saistīta ar Londonu, bet paliek neizskaidrojami nesasniedzama un pat zināmā mērā bīstama, gluži kā saule Ikaram.

Otrā triloģijas daļa Baltais kuģis ir par Arielu – arī viņa dzīvi ietekmē pagātne. Šoreiz tā ir nepārprotama kļūda, kāds nelāgs atgadījums vai noziegums, nevis veiksme, jo viņš (tas gan atkal nav skaidri pateikts) ir slēpis savas identitātes daļu no sievas, kam ir sekojusi šķiršanās. Ariela ķermeņa apmērus autors tik krāšņi neataino, vairāk pievērsdamies garīgajiem meklējumiem: Arielu fascinē kristiešu kruīza kuģis, mācītāji un arī reliģiskas atklāsmes. Jo ģimenes dzīve uz grēcīgās zemes viņam nav vairs sasniedzama. Jāsaka, garīgā dimensija, lai arī ne tik melodramatiska, kā gribētos, satur šo stāstu kaut nedaudz kopā ar savu uzstājīgo atskatīšanos uz Bībeles sižetiem.

Trešā triloģijas daļa Tenebre (latīniski ‘tumsā, ēnā’) pieskaras arī autora iepriekšējos darbos iecienītajam laikmeta moto: daudz ko nosaka nauda. Bet šo to arī miesaskāre, jo galvenais personāžs Marčello krāpj sievu ar mīļāko kādā skaistā mājiņā Baltijas jūras krastā. Par laimi, autors atkal var pievērsties miesas apmēriem kā savas prozas poētikas asajam cirvītim – šoreiz tiek uzsvērti vairāki Marčello mīļākās ķermeņa aspekti no gaitas līdz apakšbiksēm, minot arī līdzību ar konkrētiem dzīvniekiem. Netiek aizmirsts par simbolismu apgrieztā veidā: krasta mājiņas interjeru, kur notiek sekss ar mīļāko, dekorē apjomīgo auglības dieviešu figūriņas, taču, kamēr mīļākā izdara pašnāvību, stāvoklī ir Marčello likumīgā sieva. Un sapnim līdzīgā poētikā ar nelielu policijas (novešana līdz pašnāvībai) un zemes uzpircēja maisīšanos pa kājām Venters šo tekstu tāpat kā divus pārējos ievirza traģēdijas modā.

Tas, kas padara šo par triloģijas nosaukuma vērtu, ir motīvi (daba, jūra, stihija, nevaldāmā vīrieša griba, gars), traģiskas šo motīvu ietvara sekas (nāve), mītiskais slānis (autors brīvi spēlējas ar dažādām līdzībām, bet tās šķiet galvenokārt kā radošs rosinājums stāstu veidot simbolisku), kārtīgas faktūras trūkums (visvairāk detaļu un lēnāks vēstījums ir Albatrosā, citos tekstos tas autoram licies mazāk būtiski), fragmentārisms (epizodes ir aprautas, tās neplūst vienā elpas vilcienā). Var tikai pateikties redaktorei Gundegai Blumbergai par satvaru, kādā sižets ir veidots un lasāms, jo tieši tā ir trūcis Egīla Ventera iepriekšējai grāmatai Šķirotavas stāsts (2024).

Daļēji simpātiski ir tas, ka vēstītājs ir nesaudzīgs ne tikai pret sievietēm (kuras nekādā veidā nav vainojamas, tomēr lielākoties ir apstākļu upuri), bet arī skarbi skatās uz vīriešu iekšējām pretrunām un būtībā, varbūt pats to nemaz nenojauzdams, runā par patriarhāta radītām traumām, kurās mums visiem nākas dzīvot (sabiedrības normas un kvotas). Arī par to, kas ir vīrieša mīlestība, ticība un nāve; atklāti atzīst, ka nesaprot sievietes (bet nepārdzīvo par to); risina riska uzņemšanās un “mehāniskās maskulinitātes” problēmas (lidmašīna, kuģis un auto šajos tekstos ir ļoti svarīgi identitātes elementi).

Ļoti simpātiska ir Ventera poētiskā valoda, kuru viņš visdrīzāk izbauda vairāk par sižeta veidošanu. Viņa salīdzinājumi brīžiem ir radīti uz absurda robežas: “Rīta saule kā vecs klauns piepilda viesnīcas istabu līdz malām.” (25. lpp.) Citreiz tie ir visai diskutabli loģikas ziņā: “Gaiss jūras krastā ir pilns ar brīvību kā veca muca, tāpēc telefona zvans šķiet draudīgs un skaļš kā nelaimes vēstnesis.” (177. lpp.) Bet varbūt tieši šie poēzijas meklējumi prozā arī ir Ventera prozas jēga? Tas, kas atbaida Ventera tekstos, ir vēstītāja nevēlēšanās stāstīt graudaināk, kaut kāda paceltība virs zemes, kopējā sapņainība, pravieša apziņa, ja tā var teikt. Bet, ja personāži Ventera prozā sāks runāt kā reāli cilvēki, tad tas vairs nebūs Venters, vai ne?

Egīla Ventera teksti (tāpat kā, piemēram, Margaritas Perveņeckas un Jāņa Einfelda darbi) ir pelnījuši iznākt tādā izdevniecībā, kas nedomā pārtikt no dabiskos literāros procesus kropļojošā influenceru atbalsta. Tā būtu tāda izdevniecība, kas izdod ne tikai to, ko būtu skaisti un stilīgi nobildēt instagramam (un te es burkšķu par jauno laiku morāli gluži kā pats Venters savā prozā). Respektīvi, par Egīla Ventera grāmatām maz rakstīja un maz rakstīs apskatnieki, jo tās jau sen dzīvo dzīvi, ko neietekmē reklāma, lai gan nosaukt kaut ko par mazo romānu, zinot, ka tas joprojām skanēs eksotiski, ir nosacīts reklāmas gājiens. Varbūt Ventera prozu varētu dēvēt par pastāvēšanu paralēlajā Visumā, kurā autora rakstīšanas jēga slēpjas nemitīgā cīņā ar savu vīrišķo brīvību un sabiedrības normām, cīņā par vietu literatūrā un ar meinstrīmu. Ne velti Maksis šīs triloģijas pirmajā daļā pievēršas saules paneļu uzstādīšanai, pametis mākslu, – lai gan viņš jau sludina to pašu gaismu, mēs vienkārši esam pie viņa pieraduši, jo viņš dzīvo mums blakus, aiz sienas, un nevar beigt cīnīties ar iekšējiem dēmoniem, par kuriem noteikti vēl dzirdēsim.