literatūra

— hipersvārstības

Matīss Platacis

02/01/2026

uz tavas čaulas izvārās mūsu sviedri

hipersvārstības

 

1

visu dienu tinu filmiņu
               lai nepazaudētu savu
               mirkli

pēc garas ekspozīcijas ir izplūdis
nekonkrēts virziens kurā kāds iebaksta
dzīvē kā vēl pūžņojošā ekosistēmā
kurā mākoņi vēl nav savilkušies panoptikonā

pēc sekundes gaisma septiņas ar pus reizes
spēj noskriet apkārt zemeslodei
bet es nevaru pat uzrakstīt no telefona
kas man ir kabatā
putekļu aprakts cēzijs vairs nevibrē līdzi
ar hipersvārstībām tā atomos
mainoties stāvoklim
bet ar mikrovilni sūtu tev pastkartīti
uzaicinājumu uz vakariņām
ar nepareizi uzrakstītu adresi
lai to atsūtītu man atpakaļ
kad pastnieks septiņas ar pus reizes
būs apskrējis apkārt pasaulei
tikai lai nolemtu mani vainot

pēc pussekundes viss joprojām
ir vientuļi
pēc ceturtdaļas sekundes vairs neticu
kuru pusi savai laimes monētai redzu
kuru pusi gribu redzēt
pēc astotās daļas sekundes domāju
ka vairs nav atšķirības starp piecpadsmito
trīsdesmito sešdesmito simtu divdesmit piekto
divsimt piecdesmito tūkstošo daļu sekundes
tas ir tikai kortizola mainīgais lielums kādā grafikā
starp precīzi izmērāmiem predikātiem dzīvotmākslā
un spējas iziet ārā dienas laikā

 

2

pirmo reizi dzīvē
                              ieraudzīju mušu
                                             uz galda malas
                              noreaģēju refleksīvi
                              bez vienas domas
                              uzsitu ar knipi
                              nositu mušu
                              guļošs pliks bez dzīvības
                              vēl stāvu
                              cenšoties saprast kā
                                             kā lai nevis uzsit
bet pieķeras
kādai domai

 

3

uz tavas čaulas izvārās mūsu sviedri
kondensējas tie uz čaulas vijumiem
saules zaķīši no čaulas spoguļa
ļauj zālei dīgt pat ziemā

tabula rasa bet par ekseli mēs
nedomājam
šodien
no tavas čaulas noslīd pavedieni
kā no nederīga pakaramā
kas neko nespēj noturēt
tikai atvieglojumu ka šodien viss ir labi
tā mēs varam iedomāties
šodien
rītdien ir tikai tukšums

 

4

klints sašķaidīta gabalos
tikai lai tu nepaslīdētu savā ceļā pēc saldētas picas

klints no kādas kāds varētu lūkoties pār visu mūžīgo
sašķaidīta tikai lai tu nepaslīdētu uz tilta ceļā no perifērā
nepārkristu pār divām margām
uz tilta kurš ir uz sabrukšanas robežas nespējot turēt
rezonanto frekvenci kādu arhitekti nevarēja paredzēt
vēl vakardien

klints kurai kāds krāja drosmi
veica izpēti tās apkārtnei lai tur
ierīkotu sapņu alu
sašķaidīta gabalos tikai lai tu nepaslīdētu
nesūdzētos par sāls sagrauztām pēdām
par izretinātu himalaju sāls graudu slīpētām nāsīm
vari tikai sūdzēties ka zolē ir iesprūdis
un to sabojājis akmentiņš
tagad vēl smagāk bridīsi pa pasauli
kā pēc zaudējuma kāršu spēlē
un vajadzēs sašķaidīt vēl vairāk klintis
tikai lai tu nepaslīdētu pavisam traki
tik traki ka tu nekad neuzzināsi kā
jo tavai dzīvei tiek upurētas klintis
tāpēc šļūc šo dienu
šī diena ir skaista lai ietu ārā lasīt
pelēkus negludus akmeņus ko noglabāt skapī
kas ir ledusskapis

 

5
kādas šķirnes ābolā tu iekodies?

vai tev asiņoja smaganas?
vai tas bija sarkans vai zaļš?
vai tev likās ka tur paliks iesprūdis
tavs zobs?
cik bieza bija tā miza?
vai tu to nomazgāji? vai tas bija maisā
ko tev iedeva vest līdzi no laukiem pilnā autobusā?
vai arī tu to aristokrātiski nomizoji un sagriezi
pirms ēdi?
vai tas bija salds vai rūgts? varbūt
dzidrs?
vai tu kļuvi dzelžaināks savos uzskatos?
vai arī laipns kā cilvēks pēc pusdienām?
vai kā anēmiķis kuram tikko pārlietas asinis pēc tam
kad tas sajauca savu diagnozi ar akadēmiķi un
noģība filozofa pozā sēžot uz poda?
vai tas bija ģenētiski modificēts
rūpīgi papildināts injicējot ņūtona likumu no grāmatas
kuru gandrīz vai sviedi pret fizikas skolotāja galvu
ar saviem dzīves lēmumiem kas haotiski tiecas
pret melno caurumu par kuru vēl nemāca skolā bet
jau redzi kaut ko relatīvi skaistu vismaz teorētiski
nākamajā dienā piecelies citādāks un izsalcis citādāk
lai meklētu no jauna kur iekosties

 

6
ekshibicionisms

divi vīngliemeži sacentās
kurš nu ātrāk tiks pāri ceļam
pie ģimenes otrā ceļa pusē
kurš nu pirmais uz gulētiešanu
ielīdīs savā mājiņā

divi vīngliemeži slienāja
atstājot taktiskus zīmējumus
savām pēdām līdzinot ceļu

vīngliemeži naktīs sapņoja pārvākties
vai mainīt savu diētu
lai nebūtu jāslienā
uz otru ceļa pusi
lai nebūtu jāuztraucas par
jāņotājiem kas tiem varētu
uzkāpt virsū
savām pēdām līdzinot ceļu

viss viņu dzīves ceļš
viena ģimenes kapsēta
acis starp zāles stiebriem
tūplis pārsprādzis uz akmens
kuņģa sula sasūkusies pasaulē
it neko neizkožot

divi vīngliemeži apsvēra
samainīties ģimenēm
samainīties diētām
bet pārāk ātri tie traucās
pārāk ātri slienāja lai sarunātos
savām pēdām līdzinot ceļu

 

7
sausais atlikums

vietā kur mēs pirmo reizi attapāmies
uz zemes virsmas vietā kuru mums nācās pamest
lielā sausuma dēļ

pastaigā šajā vietā atklājām templi
par kuru mūsu senči nepaspēja izstāstīt
līdz galam pirms tiem izžuva atmiņa

mēs kāpām pa tā drūpošajām trepēm
un tā galā ieraudzījām oāzi ar strautiem
ezeru kurš tik dzidrs ka tā dzelmē
varēja saskatīt brīnumus
atsevišķu pasauli
kuru tikai tagad atcerējāmies

pēkšņi jutām ka mūsu plaukstas
ir kļuvušas sausas
lūpas sasprēgājušas
un mūsu sejas čokurojas lai
izveidotu lielāku laukumu
uz kura noslāņoties atmiņām

pēkšņi mēs bijām tie kas bija sausi
bet mums vēl ir atlikums

 

8

tu berz dakšiņu pret šķīvi
kurš izberzts tik dziļi ka sāk iezīmēties
tā potenciālo lausku aprises
tās skaistās formas
kas kādā nevainīgā dienā izdursies
cauri tavai čībai un tu staigāsi kā iepriekš
jo neviens neredzēs tavas melnās zeķes
kas piesūkušās un nespēj mainīt krāsu
bet pietiekami izžuvušas lai nespētu sajaukt
šo stāvokli

tu padomā kā trauki plīst uz laimi
bet tikai tik daudz ka būs jauni
trauki
bet no tiem nebūtu jēga
jo nav ko tajos likt
neviens tik un tā to nemanīs
tu esi savās melnajās drēbēs vienmēr
izskatījies kalsns

tu berz dakšiņu pret šķīvi
kurš izberzts tik dziļi ka iegrebts
un drīzāk atgādina kopā
saliktas lauskas mozaīkai
kā dekoratīvās mākslas elementam
kuru neviens tik un tā neievēros

 

9
krītošo lieto stāvoklī

ātrums vai pozīcija
bet ne abi vienlaicīgi
tu jūties kā kaķēns maisā
ko vecvectēvs tavā bērnībā ar atvēzienu
ar inerci meta ezerā kura atrašanās vietu nezini
bet tikai nojaut
jo kaķene bija aizgājusi neceļos uz vietām
par kurām tu tikai nojaut

ar ķiršu kauliņiem kaķenēs tev ir nošautas kājas
jo neesi izlasījis grāmatu par kara taktikām
tu krīti pretī pasaulei ar ātrumu kādā tev šķeļas smaganas
tāpēc nevari kost pasaulei pretī
un noslienā vietas kur cilvēki pieturas pilnā tramvajā
tikai tāpēc ka gribi lai kāds tevi notur
kad inerces rezultātā krīti
lai noķer tevi un aprūpē visus cianīda zilumus
kas līdzīgi kā ezeram pie kura neveici iniciācijas rituālu
ielecot tajā no klints kopā ar pārējiem

 

10
jūtu beigas

jūtu ka bija kāds labojums šajā visā
bet neatceros kāds

katru dienu mana pakaļa notetovēta
arvien detalizētāk ar autobusu sēdekļu moketu
manai redzei pāri slīd nogrieztie pavedieni
kurus nav iespējams izzīlēt tik viegli kā logo
kas dauzās ekrāna robežās kuru pārvarēšanai
mums nav dokumentu

pavedieni aizplūst vējā tieši gar zemi
aužot rakstus augsnei kurai mums nav īres tiesību
lai ierīkotu dārziņu

meitene blakus sēdeklī rāda mammai
desmit dažādas nagu lakas krāsas
ko tikko nopirkusi drogās
es tās neatšķiru jo ir pārāk tumšs
bet saprotu ka lielākā tumsa ir pirms
saullēkta
jo mani pirkstu nagi
nokosti desmit dažādos veidos

katrā no mums ir kaut kas vairāk
nekā vajadzīgs vienam
cilvēkam
un to esam pārkrāvuši sev pāri
pleciem ceļā
uz vietu kur parasti nedodas
vienatnē
bet ja jau tas teorētiski ir iespējams
tad kāpēc gan nemēģināt