— Varmācības kartogrāfija

Par Oksanas Zabužko romānu Lauka pētījumi ukraiņu seksā (no ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Rundas raksti, 2025)

Ar ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko daiļradi latviešu valodā varam sastapties (ne vairs iepazīties) nu jau četrās grāmatās. 2025. gada rudenī Māras Poļakovas tulkojumā iznāca viņas slavenākā un, kā uzsver autore pati, eksplozīvākā grāmata – Lauka pētījumi ukraiņu seksā, kas sarakstīta 1994. gadā un izdota 1996. gadā. “Par šo grāmatu svarīgāka ir tikai atombumba” – ar šo Ukrainas preses citātu sākas pašas Zabužko priekšvārds izdevumam latviešu valodā. Atombumba nav nejauša metafora, un tikpat ļoti pilnīgi nekas nav nejaušs arī romāna kopējā tēlainībā, kuras struktūru veido individuālo un kolektīvo pieredžu pārnesumi, pārklājumi, satuvinājumi un paradoksālu līdzību uzsvērumi. Vēsturisku un metavēsturisku paralēļu caurvīšana padara grāmatu par blīvu, atsaucēm, afektiem un tematiskajiem slāņiem bagātu materiālu, kas aptver daudzas pēckomunisma realitātes šķautnes. Atombumba nav nejaušs tēls arī tajā nozīmē, kāda tai piemīt Ukrainas vēsturē. Kā mēs labi zinām, Ukrainas atteikšanās no atomieročiem apmaiņā pret Budapeštas memorandā solītajām drošības garantijām 2014. gadā tika un joprojām tiek rupji pārkāpta, un ne velti strīdīgo pēcsociālisma terminu mēdz aizvietot ar pēcčernobiļas apzīmējumu. Zabužko romāns iemieso vairākas īpašības, kas to padarīja par būtisku jaunā laikmeta kultūras un revolucionāru pārmaiņu virzītāju: radikāla atteikšanās no padomju perioda estētikas, pievēršanās sievietes pieredzei un nacionālajai pašrefleksijai. Darba lokālie un starptautiskie panākumi (tas tulkots vairāk nekā divdesmit valstīs) ir ne vien Oksanas Zabužko personīgais sasniegums, bet arī apliecinājums Ukrainas nacionālās literatūras nozīmībai – Lauka pētījumi ukraiņu seksā kļuva par ieroci, kas vērsās pret krievijas imperiālisma un kultūras pārākuma retoriku.

Darbs uzrakstīts 1994. gada rudenī Pitsburgā, laikā, kad Zabužko pasniedza Ukrainas literatūru Hārvarda un Pitsburgas universitātēs. Galvenās varones tēlā ir daudzas atsauces uz pašu Zabužko, taču darbs nekad nav pozicionēts kā autobiogrāfisks. Multitemporālā, apziņas plūsmai tuvā režīmā tas vēsta par pakļaušanas un pakļautības vēsturi caur sievietes ķermeņa un intimitātes pieredzēm. Varones seksuālās pieredzes izsaka Ukrainas vēstures procesus, erotiskās traumas kļūst par griezīgām nacionālo traumu metaforām un sievietes (kā dubulti apspiestā dzimuma) ķermenis funkcionē kā šo traumu teritorija. Tekstā (at)spoguļotās pieredzes sastopas postsociālisma un postkoloniālisma diskursu krustpunktā, pār ko slīd arī Rietumu neokoloniālisma ēna, – galvenās varones saskarsme ar Rietumu pasauli ir būtisks romāna elements un spilgti izgaismo sarežģītās attiecības starp bijušajām Austrumu bloka valstīm (jeb “vājropu”, kā to ne bez ironijas nosauc Zabužko) un Rietumiem 90. gados. Rietumi kalpoja par brīvību atguvušo Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu pašdefinēšanās un vērtību atskaites punktu. Zabužko šo paškolonizēšanos, sevis “citādiskošanu” caur jaunajām centra un perifērijas attiecībām jau ļoti agri apjauta kā jaunu varas asimetriju, kuras disonanses bieži uzpeld arī romānā (“ik reizi no jauna demonstrēt zobus atiezušajiem Rietumu intelektuāļiem, ka arī ukraiņi, tu padomā tik, spēj izteikties salikti pakārtotiem teikumiem” (88. lpp.)). Seksuālās attiecības kļūst par šo koloniālo attiecību trijstūra izteicēju, atgādinot, ka ironija tolaik kalpoja par vienu no Austrumeiropas kultūras īpašajiem aizsargmehānismiem.

Šie ir jautājumi un tēmas, ko lasītāji atminas arī iepriekš tulkotajos Zabužko darbos, tostarp eseju krājumā Planēta Vērmele autore mēģināja iezīmēt paralēles starp atsevišķās valstīs veikto pornogrāfisko preferenču statistiku un šo valstu politikas psiholoģiju. Līdzīga tēze izmantota, arī skaidrojot Lauka pētījumu popularitāti šobrīd. Pornogrāfijas izplatību, jaunu vīriešu aizraušanos un izglītošanos porno vietnēs Zabužko saredz kā padomju varmācībai līdzīgu fenomenu, kas masveidā objektificē sievietes ķermeni un atsvešina abus dzimumus (romāns ir izteikti dzimumbinārs). Lauka pētījumos šī varmācības vēsture tiek vēstīta gan caur galvenās varones attiecībām ar ukraiņu mākslinieku Mikolu, gan neskaidrām incestuālām epizodēm un ikdienas nejaušībām, piemēram, glābjoties no svešinieka uzmācības vilcienā. Ukraiņu sekss, ko autore piesakās pētīt, romāna gaitā sašaurinās līdz sievietes ķermenim (un psihei) nodarītajām sāpēm un teksts kļūst sevis un tautas dziedināšanās veidu: “Kāpēc vēl nevienam nav ienācis prātā, ka to pašu varētu veikt arī ar tautām: tā krietni izpsihoanalizēt nācijas vēsturi – un paliks vieglāk, kā ar roku noņems. Literatūra kā nācijas terapijas veids.” (139. lpp.)

Grāmatas priekšvārdā dzejniece un literatūrzinātniece Anna Auziņa norāda uz vairākām līdzīgām parādībām latviešu literatūrā un starptautiskajā kultūrtelpā. Man gribētos papildināt, ka teksts raisīja ļoti daudzas paralēles ar norisēm Austrumeiropas 90. gadu vizuālajā mākslā, kur ķermenis ļoti aktīvi ienāca kā koloniālo pieredžu artikulācijas veids, cenšoties burtiski demonstrēt atbrīvošanos no komunistiskās ideoloģijas nospiedumiem.¹ Brīvību ierobežojošos, apspiedošos apstākļos ķermenis un tā valoda bieži vien kalpo kā galējais indivīda brīvības manifestācijas veids. Turklāt padomju iekārtā kaunināšana kalpoja par vienu no aktīvākajiem kontroles mehānismiem, sevišķi attiecībā uz seksualitātes izpausmēm. Tā ir arī būtiska atšķirība no Rietumu sabiedrības totaliārisma aspektiem, ko drīzāk izsaka Lielā Brāļa tēls un panoptikumam līdzīga novērošanas optika. 90. gadu kultūras dinamika mūsu reģionā lika atkal un atkal atminēties, ka ķermenis, tāpat kā ģeogrāfija, nav neitrāls, to iezīmē virkne varas attiecību, kuras ir “izdevīgi” maskēt kā universālas, neitrālas un bioloģiski noteiktas, tātad “dabiskas”. Zabužko darbs meistarīgi savij ģeopolitisko un ķermeņpolitisko, ļauj ieraudzīt varmācību gan kā anatomisku, gan kā ģeogrāfisku struktūru.

Kā zināms, liela daļa Rietumu dzimtes un seksualitātes teoriju ir grūti attiecināmas uz Austrumeiropas pēckara kultūru, kas veidojās atšķirīgās sociālajās un ekonomiskajās hierarhijās, piemēram, gruzīņu mākslas teorētiķe Keti Čukrova darbā Praktizējot labo: iekāre un garlaicība padomju sociālismā (Practicing the Good: Desire and Boredom in Soviet Socialism, 2020) uzsver ekonomisko attiecību un iekārtu iespaidu uz indivīda seksualitātes apziņu un pašizpratni.² Taču te būtiski nevienādot visu Austrumeiropas reģionu, jo dzimtes un dzimumu stereotipi un ideāli krietni atšķīrās Austrumu bloka valstu starpā – piemēram, katoliskā Polija un ateistiskā Čehija no komunistiskās sievietes sagaidīja atšķirīgus uzvedības modeļus. Ja lūkojamies uz Zabužko Lauka pētījumiem kā ieskatu ukraiņu seksualitātes tipoloģijā, tajā šķiet dominējam destruktīvais, dzīvnieciskais, afektīvi stihiskais – iespējams, ka Holodomora traumas, kas ietiecas un turpinās arī nākamajās paaudzēs, un nesenā Černobiļas katastrofa iezīmē ukraiņu psihoseksuālo specifiku pārējo kaimiņvalstu kontekstā, ko padomju totalitārisms postīja mazāk šausminošos un ne tik biopolitiskā mērogos. “[..] īstenībā viss, ko ukraiņi spēj par sevi pastāstīt, ir – kā, cik un kādā veidā viņi ir sisti.” (106. lpp.) saka Zabužko varone, te un citviet plūstot starp pirmās personas “es” un trešās personas “viņa” skatpunktiem. No vienas puses, varone apzinās savu kā varmācībai pakļautas sievietes un ukrainietes pieredzi, bet vienlaikus spēj no tās distancēties, fokusējot teksta optiku no iekšpuses uz ārpusi. Šī izpludinātība starp sevi un citiem, iekšējo un ārējo pasauli saskan arī ar mentālajiem traucējumiem, posttraumatisko sindromu, ko varone ik pa laikam piemin un attiecina uz sevi.

Pēcsociālisma ambivalence izpaužas arī citos varones dzīves gājuma un identitātes aspektos. Paralēli savu izcelsmi šaustošiem izteicieniem “[..] tak kas tu vispābā esi, sliš, nodrīpelētā Ukrainian, nomales komunālās “hruščenes” bērns – no tās tu visu mūžu velti pūlies izrauties” (39. lpp.), varone sevi apzinās kā veiksmīgu sievieti, kas pasniedz labākajās pasaules augstskolās, lieliski pārvalda valodas, tiek aicināta uz smalkām vakariņām un ir spējīga palīdzēt jaunajā pasaules kārtībā sliktāk orientējošajamies ukraiņiem (“[..] sagaidīt ģeniālu ukraiņu mākslinieku, kurš taču neprot (idiots!) ne vārda angliski” (109. lpp.)). Viņa bieži tīksminās gan par saviem profesionālajiem panākumiem, gan daudzajiem vīriešiem, kas viņu iekārojuši. Vairākās epizodēs pavīd arī šodienas lasītājam diez vai simpatizējoša pārākuma apziņa attiecībā pret citas rases cilvēkiem un citas paaudzes migrantiem. Šīs ainas atgādina, ka “vājropnieki” 90. gados vairāk piesliecās konservatīvajām Rietumu vērtībām, nevis klasiski demokrātiskajām.

Vienlaikus varones ķermenis nes vardarbības pieredzi, kas neatbilst emancipētas un veiksmīgas sievietes tēlam. Viņas draudzene, feministe Donna, kura raksta disertāciju par dzimtes diskrimināciju pēckomunistiskajā politikā, īsti nespēj aptvert šo pieredzi un nosauc viņas pāridarītāju par smagi slimu: “Kā?! Donna sašūt, kā tas var būt? Kā vispār var tā izturēties pret dzīvu sievieti?! [..] Donna satriekta šūpo galvu un abām delnām viņai galīgi neraksturīgā saimnieciskumā nogludina neredzamu galdautu: žests, kas liecina par pilnīgu apjukumu, komentāru trūkumu. Nē, arī viņai ir bijušas problēmas ar viņas pēdējo bojfrendu, bet ne jau kas tāds!” (139. lpp.). Šī aina šķiet ļoti precīzs, pat ja nedaudz pārspīlēti kariķēts Rietumu un Austrumeiropas feminismu dialogs, kurā satiekas Austrumeiropas “latentais” un Rietumu “pareizais” feminisms; varētu arī teikt, ka te sastopas sieviešu apspiestības teorija un prakse. Tas kaut kādā mērā sasaucas arī ar grāmatas nosaukumu, ko var tulkot kā ironisku atbildi Fuko Seksualitātes vēsturei – uz Rietumu teoriju rakstniece atbild ar lauka pētījumiem.

Lasot grāmatu 2025. gadā, Zabužko aprakstītais un izjustais vairs nešķiet tik izolēts un svešs no pārējās pasaules kā tas, iespējams, bija sarakstīšanas laikā. Arī apjauta par koloniālo dinamiku bijušajā Padomju savienībā ir krietni pieaugusi. Pie tā gan diemžēl lielā mērā vainojama krievijas imperiālisma atjaunošanās jaunās iznīcības formās, nevis horizontālāks un iekļaujošāks Rietumu skatījums uz šejienes vēsturi. Vairākas romāna epizodes, piemēram, sasaucas ar ukraiņu mākslas vēsturnieces Svitlanas Biedarjevas monogrāfiju Ambikolonialitāte un karš: Ukrainas-krievijas gadījums (Ambicoloniality and War: The Ukrainian-Russian Case, 2025), kurā viņa analizē krievijas un Ukrainas attiecības caur destruktīvas iekāres perspektīvu: lielā mērā balstoties poststrukturālisma un psihoanalīzes idejās, Biedarjeva šīs attiecības raksturo kā ambikolonialitātes stāvokli, kas, atšķirībā no ierastajām koloniālo attiecību hierarhijām, kurās ekonomiski un kulturāli “spēcīgais” pakļauj “vājāko” un “atšķirīgo”, paredz abpusējas ietekmes un kolonizētās kultūras sasniegumu piesavināšanos. Krievijas iekāres objekta (Ukrainas) nepieejamība ilgtermiņā noved pie pašdestrukcijas, jo iekarošana balstās uz iracionāliem efektiem, kopumā vājinot, nevis stiprinot agresorvalsti.

Arī Zabužko romānā centrālais varmāka, pāridarītājs ir varones tuvinieks, nevis tālu zemju svešinieks – viņas mīļotais, savējais, mākslinieks, ukrainis, kuru nevajag ukrainizēt, atšķirībā no citiem, un ar kuru var sarunāties aumaļām, jo abpusēji rezonē katra asprātība, pieskāriens, ironisks mājiens. Grāmatas pēdējās lappusēs pavīd arī šīs destruktīvās mīlestības skaidrojums, cik nu to iespējams racionalizēt: “[..] Mūs audzināja vīrišķi, kas bija izdrāzti kā-vien-iespējams pa visiem galiem, un ka pēc tam tādi paši vīrišķi drāza mūs, un ka abos gadījumos viņi ar mums darīja to, ko citi – sveši – vīrieši bija izdarījuši ar viņiem? Un ka mēs viņus pieņēmām un mīlējām tādus, kādi viņi ir, jo nepieņemt viņus – nozīmētu nostāties to – svešo – pusē?” (140. lpp.) Grūti iztēloties, kā šie vārdi iegūla 1994. gada sabiedrības apziņā, taču šodien un te latviešu lasītājam tie droši vien ir uztverami “caur ādu” līmenī. Tajā liels nopelns ir ne vien aktuālajam politiskajam fonam, bet arī tulkotājas Māras Poļakovas meistarībai, pārnesot Zabužko bagātīgo un bieži netulkojamo ukraiņu valodu tekstā, kurš tikpat “daudzstāvīgi” un organiski skan latviešu valodā. To papildina arī politisks žests, izvēloties skaidrot krievu valodas vārdus un izteicienus kā svešvalodu grāmatas beigās.

1. Dimitrijević B., Anđelković B. The body, ideology, masculinity, and some blind spots in post communism. In: Gender Check: A Reader: Art and Gender in Eastern Europe since the 1960s. Ed. by B. Pejic. Cologne: Walter Koenig Verlag, 2010. Pp. 233–244.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Sīkāk sk.: Chukhrov K. Practicing the Good: Desire and Boredom in Soviet Socialism. Minneapolis: University of Minnesota Press, 2020.  (atpakaļ uz rakstu)