— Runa 2025. gada 17. decembrī, saņemot Jurija Ševeļova balvu

 

Arturs Droņs (Артур Дронь) ir 25 gadus vecs Ukrainas armijas veterāns. Pirms lielā kara sākuma viņam bija iznācis viens dzejoļu krājums, pēc 2022. gada – dzejas krājums Te bijām mēs (Тут були ми) un prozas krājums Hemingvejs neko nezina (Гемінґвей нічого не знає). Par to viņš 2025. gadā saņēma Jurija Ševeļova balvu esejistikā.

Jurijs Ševeļovs (Юрій Шевельов, 1908–2002) bija viens no spožākajiem ukraiņu valodniekiem, literatūras pētnieks, izcils domātājs un publiskais intelektuālis, Hārvarda Universitātes un tad – Kolumbijas Universitātes profesors. Viņa vārds dots balvai par gada labāko darbu esejistikā.

Jurijs Kostišins (Юрій Костишин, 1977–2025) bija ukraiņu fotogrāfs, Ukrainas Bruņoto spēku jaunākais seržants ar segvārdu Kaķis Burtnieks (Кіт Характерник). Šogad jāiznāk viņa fotogrāfiju un tekstu krājumam Lailabanakts. Fotogrāfiju un emociju grāmata (Абидобраніч. Книга світлин та емоцій). Lai viņam mūžīga piemiņa.

Tulkotāja

 

Šo grāmatu rakstīdams, es biju ļoti mierīgs, jo zināju: man tā ir svarīga un vajadzīga. Toties, gaidīdams to no tipogrāfijas, ļoti uztraucos, nezinādams, vai tā būs svarīga un vajadzīga vēl kādam. Tādēļ izjūtu lielu pateicību tiem, kas ir to izlasījuši un man parādījuši, kādēļ un kam tā var būt svarīga. Piemēram, sievietei, kura pēc atvēršanas lasījumiem Kijivā sacīja: “Jūs varat teikt, ko gribat, bet šī grāmata ir par mani un par manu vīru. Jo viņš dienēja Zaričnē, par kuru jūs rakstāt, un krita Torskē, un arī par to jūs rakstāt. Viņam bija bail no tā paša, no kā baidījāties jūs, un viņš smējās par to, par ko smējāties jūs. Tātad šī grāmata ir par viņu.” Es toreiz sacīju – un ļoti vēlos to atkārtot tagad: tas ir vislabākais, ko var izdzirdēt par grāmatu, un es par to esmu bezgala pateicīgs.

Paldies visiem autoriem, kuru grāmatas bija iekļuvušas finālā un bija balvas garajā sarakstā. Man kā atsevišķam cilvēkam šodien visnozīmīgākais ir tas, ka mana grāmata ir saņēmusi balvu, – taču mums visiem kā kopienai patiesībā visnozīmīgākais ir tas, ko mēs te darām. Visnozīmīgākais ir tas, ka pat tagad, visgrūtākajos laikos, mēs esam raduši sevī spēkus rūpēties par literatūru. Par mākslu, kultūru, kas – lai cik banāli tas izklausītos – taču ir tas, kas padara mūs par cilvēkiem. Katrs no mums kā atsevišķs cilvēks ik dienas var aiziet bojā karā – un kāds no mums ik dienas aiziet bojā –, taču mēs visi kā kopiena turpinām pastāvēt. Un turpinām rūpēties par kaut ko tādu, kas mūs padara par cilvēkiem. Piemēram, rakstām grāmatas. Lasām šīs grāmatas, runājam par tām, apbalvojam, pievēršam citu cilvēku uzmanību. Manai grāmatai man ir šāda definīcija – es to saucu par liecinājumu grāmatu. Un tādēļ vēlos runāt par liecināšanu.

Šodien ir trešdiena, 17. decembris, Jurija Ševeļova dzimšanas diena. Bet aizvakardiena – pirmdiena, 15. decembris, – bija šausmīga diena: tā izrādījās diena, kad aizgāja bojā Jurko Kostišins, – mūsu zemes aizstāvis ar 10 gadus ilgu karošanas pieredzi, fotogrāfs, mākslinieks ar segvārdu “Kaķis Burtnieks”. Es ar viņu nebiju personīgi pazīstams, pat netiku ar viņu sarakstījies – piederēju pie tiem feisbuka draugiem, kas skatās fotogrāfijas draugu lentē, lasa jaunākās ziņas par izstādēm vai gaidāmo grāmatu. Bet kopš pirmdienas un vēl joprojām sociālo tīklu lente man, tāpat kā daudziem no jums, ir pilna ar paša “Kaķa” fotogrāfijām un desmitu desmitiem ierakstu par viņu un pateicībām viņam.

Tagad ir 17. decembra vakars, mēs esam Kijivā. Bet 17. decembrī no rīta, Ternopiļā, viņu apglabāja. Un kaut kas mokoši sāpīgs, netaisnīgs, viscaur pilns ar vainas un sevis vainošanas izjūtu ir tajā, ka viens stāv PEN telpā un saņem balvu par grāmatu, bet otrs pirms dažām stundām ir apbedīts un viņa grāmata iznāks pēc nāves. Un tagad, kad domāju par “Kaķi” un par visiem tiem, kas krituši par mums ar jums, šeit – pirmām kārtām par kritušajiem māksliniekiem: rakstniekiem, māksliniekiem, fotogrāfiem, kinoļaudīm –, es, kā daudzi, izjūtu šo lielo vainas apziņu par mums visiem – visu viņu priekšā. Jo mēs 17. decembra vakarā sēžam PEN telpā un piešķiram cits citam literatūras balvu, bet viņu ģimenes 17. decembra vakarā noteikti domā par viņiem. Un par to, kā ilgojas. Un par to, cik tas viss ir netaisnīgi.

Tas viss ir drausmīgi netaisnīgi. Taču ko mēs šeit darām? Mēs liecinām. Par to, ka ikkatru no mums atsevišķi ik dienas var nogalināt, – taču mēs visi kā kopiena turpinām pastāvēt. Un turpinām pastāvēt tieši tādēļ, ka mūsu aizstāvji tālab nesuši šos neizmērojamos upurus. Turpinām pastāvēt pat tik drausmīgi netaisnīgos apstākļos, kuros atrodamies pēc ienaidnieku iegribas. Pat tagad mēs turpinām pastāvēt, jo līdz ar vainas apziņu mēs izjūtam arī lielu pateicību un atbildību to priekšā, kas par mums atdevuši dzīvību. Un nepieciešamību to visu fiksēt, pierakstīt, apliecināt. Lai tas paliktu uz mūžiem. Lai neviens mums to neatņemtu. Lai neviens nepārrakstītu. Lai bērni iepazītos ar tēviem.

Festivālā Book Forum Ļivā pēc grāmatas atvēršanas lasījumiem pie manis pienāca horvātu rakstnieks Zorans Žmiričs. Toreiz nezināju, ka viņš ir horvātu rakstnieks, viņš bija vienkārši ārzemnieks, kas pienāca klāt, paspieda man roku un jautāja:

– Tu esi karavīrs, vai ne?

– Biju karavīrs.

– Arī es biju karavīrs, es esmu no Horvātijas un pirms 30 gadiem arī biju karavīrs karā. Un es tev gribu pateikt – tu neņem ļaunā, bet gribu tev pateikt: es redzu karu tavās acīs. Pat tad, kad tu sēdi tur, uz skatuves.

Bet pēc tam viņš sacīja tā:

– Karš reiz, kaut kā beigsies. Mūsu karš reiz beidzās. Arī jūsu karš reiz beigsies. Bet rakstīšana šeit paliks arī tad, kad mūsu abu vairs nebūs.

Mēs vismaz paliekam cilvēki, un mēs spējam izdarīt ko tādu, kas paliks šeit arī tad, kad ne manis, ne jūsu vairs nebūs. Vismaz to viņi nekad mums nespēs atņemt – spēju fiksēt, liecināt un atstāt par piemiņu. Vismaz varēsim drīz turēt rokās Jurko Kostišina grāmatu Lailabanakts. Cik drausmīgi netaisnīgi, cik ļoti sāp, ka viņš to neieraudzīs, ka tā būs viņa pirmā un pēdējā. Taču vismaz ir tā, ka šī grāmata būs. Un paliks šeit uz mūžiem.

Literatūra nevar uzvarēt karā, iznīcināt visus krievus vai atmodināt dzīvei visus bez vainas nonāvētos. Literatūra nevar to, ko mēs visi no tās gribējām. Tomēr tā var vismaz kaut ko. Un arī tas ir tā vērts. Literatūra var fiksēt. Var liecināt. Tas ir tas, ko mēs tagad šeit darām. Mēs liecinām.

Ko vēl var literatūra? Pateikties un godināt. Lai šodien literatūra pateicas un godina. Es veltu šo balvu Jurko Kostišinam, mūsu zemes aizstāvim, fotogrāfam un māksliniekam “Kaķim Burtniekam”. Un reizē ar viņu – visiem, kas aizgāja bojā, sargājot dzīvību.

Lai mēs un mūsu literatūra vienmēr esam spējīgi godam pateikties un godināt. Bet par grāmatām… Galvenais, lai tās vienmēr paliktu šeit.

 

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

 Par Artura Droņa runas tekstu sirsnīgi pateicamies grāmatniecības portālam Читомо https://chytomo.com