— Fractura claviculae aureae sive recensio libri Lexicon Philosophicum*

*Zelta atslēdziņas (arī atslēgas kaula) lūzums jeb grāmatas Lexicon Philosophicum recenzija

Par biedrības Tvērums filosofijas tēzauru Lexicon Philosophicum (Tvērums, 2025)

Laikmetā, kad vārdnīcas un uzziņu literatūra mājo galvenokārt digitālā vidē, arvien vairāk asimilējoties mākslīgā intelekta palīgos, filozofijas leksikons papīra formātā met cimdu digitālās realitātes augstprātīgajā sejā. Turklāt formāts ir tikai viens no mazās, zaļās grāmatiņas aušīgajiem žestiem.

Tā kā nerakstītais žanra kanons paredz vismaz ⅔ recenzijas apjoma veltīt apskatnieka paša kompetences pierādījumam, atsaucoties uz daudzskaitlīgiem avotiem un dodot neslēptus mājienus par zināšanām, kas sniedzas krietni pāri recenzējamā darba autora pratībai, daru zināmu, ka manu humanitāro studiju pamatos iemūrēti divi fundamentāli izdevumi. Tie ir Andra Vilka Vārdnīca filozofijā vidusskolām (RaKa, 2020) un izdevniecības Zvaigzne ABC sērijā Špikeri publicētais kopsavilkums Antīkā filozofija.¹ Ar šiem almanahiem visnotaļ sekmīgi izkūlos cauri iniciācijas sesijai LU Humanitāro zinātņu fakultātē pirmā kursa ziemā, nopelnot 3 ECTS² par kursu Filozofija. Pēc tiem sniedzos arī maģistrantūrā, gatavojoties eksāmenam 6 ECTS kursā Antīkās filozofijas vēsture. Lai gan pasniedzēji mūs mudināja lasīt arī citas grāmatas, ko es patiešām apzinīgi centos darīt, sarežģītos mirkļos vienmēr atgriezos ad fontes. Tā gadu desmitiem šī atslēga man atkal un atkal pavēra filozofijas durvis.

Nesen, atkrāmošanās viļņa pārņemta, šķīros ne vien no Harija Potera sērijas, bet arī gandrīz visām svešvalodu vārdnīcām. Vai tagad tvīta izmēra leksikons 17. gadsimta vāku maskā satricinās manus ilggadīgi uzticamos filozofijas pamatus?

Ar Olimpa un droši vien virkni citu panteonu dievu žēlību un VV fonda atbalstu circulus academicus humilium scholarium Tværums³ izdevis kabatas formāta filozofijas leksikonu LEXICON PHILOSOPHICUM (trupmāk – leksikons) mīkstos kartona vākos, kuru olīvzaļais tonis harmoniski iekļaujas mana filozofijas fundamenta krāsu gammā.

Leksikona divi sējumi iesieti vienā brošūrā. Lai gan izdevumam ir veseli trīs priekšvārdi un viens pēcvārds, ievadījums dzejas formā diemžēl izpaliek. Ar ievadiem sekojošo citātu no Senekas 58. vēstules Lucīlijam lasītājs, iespējams, tiek netieši brīdināts, ka leksikonā būs arī vārdi sengrieķu valodā.

Pirmais ievads ieturēts tradicionālā, paredzami garlaicīgā stilā – bijīgs aicinājums lasītājam būt iecietīgam, kam seko pateicības daudzajiem labdariem un patroniem. Ar katru nākamo ievadu sastādītāji nomet pa liekulīgās pazemības kārtai. Ja pirmajā ievadā leksikons pieteikts gan kā parvum opus, gan tēzaurs (i lpp.), tad abos nākamajos pieklājības litota ir atmesta. Otrajā ievadā bez aplinkiem norādīts, ka mereoloģijas un fenoloģijas interesenti leksikonā meklēto pietiekamā apjomā neatradīs, bet atradīs visnotaļ noderīgo Appendix Latina (ii lpp.) (appendix, non appendicitis⁴). Trešo ievadu ievērības cienīgu padara izteikti personiskais raksturs. Pirmkārt, sastādītāji atļaujas pieminēt to, par ko runāt neuzdrošinās. Otrkārt, leksikona lasītājas (iv lpp.) uzrunā sieviešu dzimtē, noteikti ne bez pieredzes zinādami, ka humanitārās zinātnes Latvijā studē un kopumā lasošās sabiedrības lielāko daļu veido sievietes. Treškārt, ievadu noslēdzot, sastādītāji vairs neslēpj savas patiesās domas un jūtas aiz glaimīgu frāžu virknējumiem, bet bez aplinkiem atklāj to, ko visi jau izsenis par filozofiem ir zinājuši.

Izteiksmes un attieksmes atšķirības ievados spoguļo tēzaura sējumus. Pirmajā daļā šķirkļu skaidrojumu stils ir akadēmiski piezemētāks, argumentus pastiprina pierādījumi – sniegta terminu etimoloģija, pievienotas atsauces uz autoritātēm. Otrajā sējumā etimoloģija daudzviet izpaliek un priekšplānā izvirzās pašu leksikona sastādītāju domas un vērtējumi. Šeit jāatzīmē, ka leksikonam nav pievienots izmantotās literatūras saraksts. Tāda nav arī Rūdolfa Goklēnija (Rudolph Goclenius) 1613. gadā sastādītājam Lexicon philosophicum,⁵ no kura, kā norāda sastādītāji, viņu leksikons iedvesmojies. (69. lpp.) Tādējādi leksikona veidotāji atdarinājuši ne vien 17. gadsimta filozofijas terminu vārdnīcas formu, bet arī sastādīšanas metodi. Uzteicama ir sekošana Goklēnija paraugam filozofijas jēdzienus skaidrot dažādu laikmetu, jomu un filozofijas skolu kontekstos, i. e., metafizikā, in philosophia vulgare, apvidvārdos, gastronomijā, kultūrā, Aristoteļa, Vitgenšteina et al. filozofijā etc. Lai arī daudz līdzīgā, tikpat ievērojamas ir abu grāmatu atšķirības. Pirmkārt, grāmatas vāciņu materiāls. Otrkārt, apjoms – Goklēnijam vairāk nekā 1000 lappušu, leksikonam – 69. Treškārt, Goklēnija darba ievads vēsta, ka izdevums veltīts Dievam (ac Domino). Grāmatas saturs lielā mērā balstās teoloģiskajā filozofijā. Līdzās antīkajiem filozofiem piesauktas arī kristīgās pasaules autoritātes. Turpretī leksikona sastādītāji savu darbu veltījuši “filosofam, skolotājam, jokdarim un tulkotājam Igoram Šuvajevam”. Leksikonā atrodami vairāki Šuvajeva dedzīgi aizstāvētie termini, viz., mieseklis, ķerpers. Mainās laiki, un dievi mainās līdz ar tiem!

Tālāk piedāvāju mazliet ielūkoties leksikona saturā. Šķirkļi nav izkārtoti ābeciski alfabētiskā secībā, par to sastādītāji brīdina jau ievados. Kā pirmais sevi piesaka šķirklis “filosofija”, kuram uzreiz seko šķirklis “filozofija”. Daudz šķēpu ir lauzts par, pret un starp “s” un “z”, kamēr skarbā patiesība ir tāda, ka ikvienam, kas grib rakstīt par gudrības mīlestību, jāizvēlas, kurā pusē – “s” vai “z” – nostāties. Apjukušam lasītājam šķirkļu skaidrojumi diez vai palīdzēs nosvērties par labu vienam vai otram variantam, tomēr fakts, ka turpmākajā leksikona tekstā lietota forma “filosofija”, norāda uz grāmatas sastadītāju izvēli par labu arhaiskam skanējumam, kamēr šīs recenzijas autore paliek uzticīga novecojušām vērtībām.

Leksikona sastādītāji neklīrējas skaidrot tādus filozofijas pamatvaļus kā “arhē” un “logoss” (29. lpp.), kā arī to savienojumu “arheoloģija” (30. lpp.). Andra Vilka filozofijas terminu vārdnīcā skaidrots tikai “logoss”.⁶ Tomēr abas grāmatas vieno atsauces uz autoritatīviem avotiem, ar kuru citātiem iespējams aizpildīt iztrūkstošo šķirkļu robus. Fragments no Jāņa evaņģēlija “Iesākumā bija vārds [..]” (“Ἐν ἀρχῇ ἦν ὁ λόγος [..]”) ir Vilka grāmatas ievadmoto, bet leksikonā sniegts kā piemērs jēdziena “logoss” skaidrojumam. Evaņģēlija citātā ir gan “arhē”, gan “logoss”, tāpēc to noteikti var izmantot kā viena, tā otra jēdziena skaidrojumā. Tālāk, kā solīts ievados, leksikona šķirkļi kārtojas konceptuālā secībā – dedukcija, indukcija, abdukcija (45.–46. lpp.) un arī eseja, ateja (50. lpp.).

Dažos gadījumos konceptuāli saistīti šķirkļi ievietoti katrs savā sējumā, un to konceptuālo saikni palīdz noturēt spēcīgas substances, e. g., etiķa esence. Jēdziens “esenciāls” definēts pirmajā sējumā. Skaidrojumā norādīts, ka tas cēlies no latīņu valodas vārda “esse”, kā piemērs sniegta frāze: “Etiķa esences esence ir etiķskābe un ūdens.” (8. lpp.) Otrajā sējumā skaidrots jēdziens “esenciālisms”. Šķirklī nav norādes uz etimoloģiju no “esse”, bet ir piemērs no gastronomijas jomas: “Etiķa esences turēšana augstā vērtē.” (40. lpp.) Šis piemērs brīnišķīgi ilustrē etiķa esences potenciālu konceptuālās saiknes uzturēšanā. Diemžēl Latvijā jau daudzus gadus šo vērtīgo substanci legāli iegādaties vairs nevar.

Citāda pieeja izmantota gadījumos, ja termini izklausās un izskatās līdzīgi, bet to nozīmes atšķiras, e. g., mereoloģija, meteroloģija, metroloģija (36. lpp.) un fenomenoloģija, fenoloģija (41. lpp.). Šie šķirkļi sniegti viens pēc otra ar brīdinājumu tos nejaukt. Ir tikai laika jautājums, kad leksikona šķirkļi nonāks vikipēdijā, lai gan tos jau uzreiz pēc leksikona nodrukāšanas vajadzēja iekļaut tezaurs.lv.

Noslēdzot leksikona šķirkļu apskatu, jānorāda arī uz dažiem uzmanību piesaistošiem trūkumiem. Pirmkārt, leksikonā nav šķirkļu par personībām, lai gan filozofisko skolu nosaukumos un teoriju skaidrojumos personvārdi figurē. Šādam bezpersoniskumam, ja nepieciešams, var piemeklēt dažādus skaidrojumu un attaisnojumus, i. e., Z paaudzei, kuru pārstāv leksikona sastādītāji, raksturīga antisocialitāte; personību filozofijā ir tik daudz, ka to aprakstīšanai vajadzētu veidot atsevišķu leksikonu, turklāt kāds noteikti apvainotos. Tomēr līdzās Igora Šuvajeva pieminējumam veltījumā un atsaucei uz Uldi Tīronu in Appendice Latina kāds Denjela Deneta (Daniel Dennett) stila šķirklis⁷ par latviešu filozofiem būtu visnotaļ iederīgs leksikona ornatus. Otrkārt, līdzās daudzu citu ar filozofiju tieši nesaistītu jomu pieminējumam nav sniegts šķirkļos apskatīto terminu lietojums teoloģijas, literatūrzinātnes un valodniecības jomās. Izņēmums ir valodas filozofija,  kuras pieminējums vieš cerību, ka vismaz valodniecības lauks leksikona veidotājiem ir kaut nedaudz pazīstams. Mācīto vīru un sievu izvairīgā attieksme rada nopietnas bažas, ka gudrības mīlestības trūkuma dēļ valodniecība, literatūrzinātne un teoloģija pavisam drīz nonāks sazvērestības teoriju sadaļā, vid. šķirkli “zeme”. (22. lpp.)

Appendix Latina ir ārkārtīgi noderīgs pielikums, tomēr tam būtu vēlams izaugt garākam par appendix vermiformis caeci.⁸

Šobrīd leksikons manā reducētajā grāmatu plauktā ir ieņēmis vietu tieši blakus filozofijas fundamentam. Kas būs tālāk – rādīs laiks! Savtīgi ceru, ka leksikona sastādītāju aizrautība nenoplaks un dienas gaismu ieraudzīs arī trešais un varbūt vēl kāds sējums. Tam vieta plauktā noteikti vēl atradīsies, jo īpaši tāpēc, ka, gatavojot šo apskatu, pārlasīju Špikera sērijas Antīko filozofiju. Jau ievada pirmajā lappusē uzdūros izteikumam, kuram iepriekš nebiju pievērsusi uzmanību: “Antīkās filozofijas vēstures loģiku nosaka tās attīstības galvenie periodi. To noteikšanā jāievēro, pirmkārt, vergturu (sic!) sabiedrības⁹ un tās kultūras vēstures periodizācija.”¹⁰ Pavisam skumji kļūst, redzot salūstam savu zelta atslēdziņu.

Tomēr, lai izskaņa uz priecīgas nots, par LEXICON PHILOSOPHICUM saku no visas sirds: Gratiam magnam omnibus vobis ago, scholares circuli academici Tværums!¹¹ Tēzaurs, kas izvazā aiz deguna, lai lasītājam atgādina, ka visur degunu bāzt nevajag!

1. Semane T., Rozenvalds J., Apsīte L. Antīkā filozofija. Rīga: Zvaigzne ABC, [2007].  (atpakaļ uz rakstu)
2. Laikā, kad studēju, tos vēl uzskaitīja kā 2KP.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Circulus eruditissimorum virorum mulierumque esse dicitur. (Runā, ka tas ir ļoti izglītotu vīru un sievu loks.)   (atpakaļ uz rakstu)
4. Pielikums, nevis piedēkļa iekaisums.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Goclenius R. Lexicon philosophicum quo tanquam clave philosophiae fores aperiuntur. Frankfurt, 1613.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Vilks A. Vārdnīca filozofijā vidusskolām. Rīga: RaKa, 2000. 78. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Dennett D. C. The Philosophical Lexicon. 8th edition (privately printed, available from the American Philosophical Association). 1987. Tā ir humoristiska vārdnīca, kurā apkopotie neoloģismi, veidoti no galvenokārt mūsdienu filozofu vārdiem un uzvārdiem. Pieejams: https://dl.tufts.edu/concern/pdfs/jw827p68f.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Aklās zarnas tārpveida piedēklis.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Kurš vēl turpina šādi raksturot antīko kultūru 21. gadsimtā?  (atpakaļ uz rakstu)
10. Semane T., Rozenvalds J., Apsīte L. Antīkā filozofija. Rīga: Zvaigzne ABC, [2007]. 4. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Lielu paldies saku, akadēmiskā loka Tvērums dalībnieki!  (atpakaļ uz rakstu)