— Dzejoļa istabā ieejot

Ar Ingmāras Balodes rakstu aizsākam publikāciju sēriju, kurā dzejnieki izstāsta kāda sava dzejoļa biogrāfiju 

 

Neviens jau negrib ilgi klausīties pļāpās

Tā rodas ļaudis, kas runā vieni paši uz ielas,
nē, ne brīvu roku, ne austiņu;
tā rodas ļaudis –
sabļauti aizmieg, klusumā spilvenam glaužas,
ar rokām turas spēcīgi gultas reliņos –
pārāk bieza ir tumsa telpā, kur tagad slēpjas visādas greizas
no žurnāliem izgrieztas vilšanās,
bet reiz slēpušies trīsdesmit astoņi mazās pilsētas bērni.

Bauska,
vajadzēja kaut kā siltāk, bet tu nespēji.
Aizvien viņi visās atvilktnēs, aizvien skapja apakšā, katrā
apavu kārbā un pat lācim aiz pūkainā pleca.
Tu nevari aizmigt. Stāsti sijājas tev pāri kā sodrējains gaiss,
mitrs un sirsnīgi noberzts gaiss, ar terpentīnu, ar kumelītēm,
nelīdz,
stāsti lejas, līdz padara tevi vienatnei mēmu, bet cilvēkiem –
pļāpu.

Neviens jau nevar ilgi. Vispār viņas ēna sarāvās aizvien ātrāk,
mūrim dilstot, ķieģeli pa ķieģelim drūpot un iejūkot pieneņu lapās,
kas plēsa asfalta ādu un sniedza mums piķi – melnus spožus gabalus
rūgtenas laimes, ko ēdām, lai mutes pilnas, un klusums, saule acīs,
un miers.
Nekādu atvilktņu, nekādu atmiņu, nekādas mūžības.
Runā ar viņiem,
līdz arī viņi to uzzina.

Ingmāra Balode. Dzejoļi pirms mūsu ēras. Neputns, 2020. 38. lpp.

 

Kad man bija četri gadi, mēs ar mammu, jauno skolotāju, pārcēlāmies dzīvot uz Bausku. Mums tika ierādīta dzīvesvieta tā dēvētajā “skolotāju mājā” (namā mitinājās galvenokārt skolotāji un skolas darbinieki). Mūsu māja, pamatīga divstāvu mūra celtne, atradās Rīgas ielā 42. Četrdesmit divi, seši A. Šo adresi es iemācījos nultajā (aizkustinoša skaitīšanas sistēma!) klasē, tāpēc nekādas izmaiņas kartēs nespēj nojaukt pēdas tagad, kad šīs mājas vairs nav, un digitālajā kartē paveras neliela pļava ar jau pamatīgu liepu pie neesošas garāžas sienas. Par mājām līdz pat Atmodas gadiem saucām šo divistabu dzīvokli, no kura nelielā un aukstā priekšnama varēja izkāpt putekļainā joslā tieši uz ielas. Tā bija grezna un smalka māja – varētu teikt, jo senāk pagātnē sniedzās tās atmiņa, jo barokālāka vērtās greznība. L burta veidā izvietota ap diezgan lielu un šķūnīšiem, garāžām, malkas grēdām bagātu pagalmu, ar plašām kāpnēm vidusdaļā, augstiem griestiem, un atsevišķām koka, metāla un griestu rotājumu detaļām, kas vēl pirms šādu vārdu iemācīšanās liecināja par cita laikmeta klātbūtni. Kāds teica, ka tā bijusi medību muiža, kāds – ka medību pils, bet raidījumā Labvakar! astoņdesmito gadu otrajā pusē mūsu māja nokļuva tāpēc, ka tā bija “avārijas stāvoklī”. Dzīvokļos pelējuma sēne (raidījumā tika pieminēti pat mani ikziemas bronhīti!), ūdens no pumpja; pumpis savukārt bija ap stūri uz Rīgas ielas (un stāvēja tur vēl pirms dažiem gadiem!), dažus soļus aiz čigānu mājas – un no čigānu mājas bija pats pirmais mana vecuma cilvēks, kuru, par Bauskas iemītnieci kļuvusi, tolaik ieraudzīju neitrālajā teritorijā – smilšu kastē mūsu ielu stūrī.

Ja kāds apgalvo, ka esmu augusi siltumnīcas apstākļos, es parasti strīdos pretī, jo ūdens no pumpja un malka no šķūnīša, ko mana mamma kaut kā pamanījās sanest un sarūpēt, iekams ģimene paplašinājās, un viņa reizēm varēja to arī nedarīt, nekādu pastāvīgo termostabilitāti nenodrošināja, taču vienā ziņā nevaru iebilst – šajā mājā man no paša sākuma bija sava istaba. Gulta, skapis, logs, brīnišķīgs dzeltenbrūns paklājs ar ģeometriskiem rakstiem, rakstāmgalds ar kolosālu krēslu (lai viņam labi iet dizaina priekšmetu paradīzē!), pašai savs grāmatplaukts. Tikko tulkoju Olgas Tokarčukas romānā Empūzijs tādu vietu, kur vīrieša balsī tiek izteiktas nievas par literatūru, kas patīkot sievietēm un kur pārāk daudz vietas ierādīts kleitām un tapešu musturu aprakstiem. Tos es aiztaupīšu, jo kleitas man tolaik bija tikai uz svētkiem un 1. septembri –  ar lielo pagalmu, veco, garo mūri, no kura saulainā laikā plēsām tepējuma piķi, ar trim upēm un vispār Bauskas dzīvi kleitas necik negāja kopā, bet tapešu raksti un sienu neverbālais naratīvs, izsakoties studentu labākajās tradīcijās, “būtu atsevišķa pētījuma vērti”.

Tik garus ievadus neviens vairs nelasa, bet šis jau ir drīzāk postskripts manam tekstam no krājuma Dzejoļi pēc mūsu ēras, kurā, šķiet, pirmoreiz manā poētiskajā kartējumā parādās vārds “Bauska” un atsauces uz šo namu. Tekstā mana istaba manifestējās daudz vēlāk – vispirms tā neatlaidīgi iegriezās sapņos dažādās situācijās, ar pazīstamiem un nepazīstamiem iemītniekiem, bet pārsvarā bez tiem. Sapņos man vajadzēja atkal dzīvot Rīgas ielā, reizēm vienai, reizēm ar ģimeni, salabot visu nolaisto, atjaunot kādreizējo foršo virtuvi, uzkarināt balto kausu uz dzeramā ūdens spaiņa malas, un tā tālāk… Līdz savai istabai un guļvietai parasti nemaz netiku. Taču tad, kad es īstenībā sāku dzīvot šajā mājā, viena no pirmajām jaunajām un lielajām lietām manā dzīvē bija sapņi. Sapņos galvenokārt bija tumsa vai puskrēsla, un man pēkšņi bija jāslēpjas dažādās neiespējamās vietās – dēļu šķirbās un atvilktnēs, vieglākajos gadījumos – aiz apaļās krāsns (kādu laiku tur ielīst tiešām varēju, spēlējot paslēpes) vai aiz gultas (nez kāpēc ne zem tās). Jāmācās neelpot, jāpieklusina sirds. Citkārt bija jāspēj paslēpties starp vēl nesazāģētajiem baļķiem malkas grēdā pagalmā.

Dienas gaismā, kas aizgaiņā visus rēgus, istabā uzturējos mīļuprāt. Gar drēbju skapi mēdzu nosēdināt savus divpadsmit lāčus, lielākos ar muguru pret skapi, diezgan cieši kopā, tad tie negāzās cits citam virsū, un katra aprises un spalvas tonis svinīgi izcēlās uz viendabīgā fona.

Kad manam dēlam bija gandrīz četri gadi, kādā žilbā pavasara dienā iegadījāmies Bauskā. Pilsētas muzejā nesen bija atklāta plaša rotaļlietu ekspozīcija, bet vienā no sānu telpām iekārtota, ja pareizi atceros, īslaicīga Bauskas ebreju vēstures izstāde. Tagad Bauskas pilsētas muzejā ebreju vēsturei veltīta daļa pastāvīgās, kā arī digitālās kolekcijas. Todien muzejā tikai uz brīdi iegriezos ebreju pilsētas stāstam atvēlētajā telpā, un no audekla planšetes pretī vērās – vismaz logu slēģi bija vaļā! – mans bērnības nams. Gar namu, izrādās, reiz tomēr stiepusies ietve, kas, pār bruģi uzlejot asfaltu, laikam palikusi zem jaunlaicības kārtas. Tā kā iela četrdesmitajos gados fiziski atradās zemāk, bildē mani bērnības logi bija t. s. augstajā pirmajā stāvā – ja tā būtu palicis, miliči, no kuriem baidījos (kaut kas viņus atgādināja puķainajos aizkaros), bez piepūles nemaz netiktu iekšā. Zem mūsu logiem izstādes attēlā vēl bija puspagraba aplodas, ko nekad agrāk nebiju pamanījusi. Šādā veidolā augstais pirmais stāvs no Rīgas ielas 42 ir parādījies manos vēlākajos sapņos, taču arī labu laiku pirms vēsturiskā attēla ieraudzīšanas. Publikācijai pievienoju pašas uzņemtu, atspulgainu attēlu no izstādes. Mani logi ir tie divi slēģotie, pirms tiem zemākā priekšnamā ir koka durvis, kas vairāk izskatās pēc šķūnīša durvīm; aiz aizmūrētā loga savukārt turpinājās mana istaba, bet nākamais stiklotais – tas vairs nav mūsējais. Šobrīd atrodu, ka digitālajā ekspozīcijā viss nams redzams arī tā, ka skaidrākas top tā kopējās aprises – lūk, Salātu ielas stūris no Rīgas ielas puses. Ja skatienam ļauj skriet uz priekšu, būs jāpabizo garām veikalam Saulīte, tam otrpus paliks pagalms ar īstu koka galeriju (par tādām galerijām un pagalmiem tūristi mēdz jūsmot, teiksim, Krakovā; gluži tādā – vismaz manā iztēlē un aprakstā – romāna Šoša darbību Varšavā aizsāk J. B. Zingers). Paejoties uz priekšu, aiz līkuma pa kreisi būs Mēmeles peldvieta. Neaizejot līdz peldvietai, varat nogriezties Biržu ielā pa labi – tad nonāksit aizaugušā laukumā, tas ir, Jaunajos ebreju kapos.

Ieraudzījusi attēlos savas mājas stūri, ikdienišķo ieeju pagalmā (teicām gan: sētā) gar apdrupušajiem ķieģeļu stabiem, uzzinājusi, ka šeit bijusi ne tikai mūsu “skolotāju māja” divdesmitā gadsimta otrajā pusē, bet arī komercskolas ēka starpkaru posmā, un nofotografējusi pieticīgo informāciju, ka šajā namā izmitināti ebreji vācu okupācijas laikā, devos rīgup, lai brīvā brīdī pameklētu par Bauskas ebreju geto vēl kādas ziņas. Izrādās, Salātu iela aiz mana loga bija robeža, viņpus kuras ebrejiem bija liegts uzturēties (Bauskas drošības policijas priekšnieka 1941. gada 9. jūlija rīkojums). Pats geto bija pārsteidzoši mazs: spriežot pēc kartēm un dokumentos minētā, par geto kalpoja Rīgas ielas 42. māja, tās pagalms, un divas mazākas blakus ēkas – vismaz mūsmājai tuvākā vis nebija dzīvojamā, bet palīgēka. Neatceros, kā, dzejolim topot, aplēsu, cik bērnu varēja slēpties tieši manā istabā. Liekas, sajūtu par to guvu vairāk no sapņiem, taču sapņus pieskatīja aptuvenais (“vairāki simti”) ēkās ieslodzīto baušķenieku un mans intuitīvais (bet es tomēr varētu to uzzīmēt) priekšstats par telpu skaitu visā namā. Edija dzīvoklis, Vēsmas tantes un Pekša dzīvoklis, Ievas un viņas mammas dzīvoklītis, tukšā un gaišā otrā stāva istaba, kurā mēdza izkarināt veļu, kas reizēm izžuva tik ļoti, ka izkūpēja gaisā; vēl viena telpa ar majestātiski noputējušu, domājams, jau padomju laika lustru, kuras stikliņi mums bija trofejas. Viena vai vairākas nelielas istabas, kam auļojām cauri, spēlēdami “bultiņas” un nonākdami tuvcīņās ar kaimiņmāju baru, un tad lielās, plašās kāpnes ar eleganto, pamatīgo margu loku.

Runājot par margām vai, precīzāk, redelēm vai reliņiem, kas jau pašā sākumā ienāk šajā dzejolī, man jārestaurē kas tāds: augstā temperatūrā uzkarsušu pieri ļoti labi vari piespiest pie gultas redelēm, koks gan ātri paņem siltumu, tomēr uz brīdi palīdz. Turēdamies pie redelēm, vari iztēloties, ka rāpies augšā pa spraišļu kāpnēm gar sienu. Vari pievilkties pie reliņiem, gaidot, kad tev pienesīs ūdeni, tēju, vai – retāk, taču košāk! – atnāks uzlikt bankas, visai istabai nosmaržojot pēc spirta un norūcot liesmai. Caur tām vari lūkoties, kā mamma berž grīdu, ūdenim piejaukusi terpentīnu.

Pie gultas redelēm aizmiegot mēdza turēties mans bērns, kurš tolaik neko nezināja ne par miličiem, ne mazās pilsētas bērniem; varbūt – tā gan es gribētu cerēt – viņš vismaz uz brīdi bija atklājis recepti, kā nenonākt pārāk tālu laiktelpai piederošos sapņos.