— Trauma – vai nepārejošs darbības vārds?

Par Dominika Lakapras grāmatu Rakstot vēsturi, rakstot traumu (no angļu valodas tulkojusi Sandra Meškova; Jānis Roze, 2025)

Vēsturiskā pieredze Latvijā kopš neatkarības atguves nereti dēvēta par traumatisku – joprojām šķetinām pagātnes situācijas un atrodam tajās sāpīgus un mūs pārveidojušus notikumus, kuru sekas izjūtam tagadnē. Tāpat arī individuālajā pieredzē tiecamies traumējošus iespaidus saistīt ar mūsu esamības problēmām. Šķiet, ka mūsdienās ir notikusi īsta traumas inflācija, jo teju visa sabiedrība sevi asociē ar kāda līmeņa traumatizāciju – dzemdību, audzināšanas, pieaugšanas, attiecību, identitātes krīžu u. tml. traumām. Vai šīs traumas vienādojamas ar kara, genocīda, katastrofu, epidēmiju traumām? Kā domāt par šo jēdzienu, lai nepadarītu to banālu un universālu vai arī – lai pārmēru nekoncentrētos uz ciešanām, nonākot līdz to kultivēšanai?

Šo jautājumu izziņas ceļā var palīdzēt latviski izdotais vēstures un salīdzināmās literatūras emeritētā profesora, traumas un holokausta studiju pētnieka Dominika Lakapras darbs Rakstot vēsturi, rakstot traumu (Writing History, Writing Trauma, 2001, 2014), kas literatūrzinātnieces Sandras Meškovas tulkojumā izdots Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta teorētisko tekstu tulkojumu sērijā Theoria. Šī darba izvēle sērijas izdevumu papildināšanai ir visnotaļ pamatota, jo Rakstot vēsturi, rakstot traumu ir viens no pamattekstiem, kurš veicinājis traumas studiju uzplaukumu 20. un 21. gs. mijā. Lakapra balstījies Zigmunda Freida psihoanalītiskajā traumas pamatkonceptā un humanitāro traumas teorijas aizsācēju – Ketijas Karutas, Šošanas Felmanes un Dori Lauba – veidotajās psihoanalītiskā koncepta reinterpretācijās, kas pirmoreiz kultūras un zinātnes vēsturē traumu nostādīja humanitāro zinātņu pētniecības fokusā, veicinot humanitāro zinātņu ētisko pavērsienu (ethical turn) un traumas pavērsienu (trauma turn). Lakapras pētījumi šo studiju kontekstā īpaši ar to, ka tiecas strukturēt vairākus sazarotus teorijas attīstības virzienus un rast terminoloģisku skaidrību, veidojot gan dialogu, gan polemiku ar citiem pētniekiem. Izvēloties Lakapras grāmatu teorētisko darbu sērijas papildināšanai, latviešu lasītājam tiek piedāvāts nokļūt visai plašā pētniecības laukā. Lasīt Lakapras tekstu nozīmē lasīt arī daudzu citu autoru idejas, jo viņa domu gaitas izklāsta veids ir dialoģisks, reflektējošs, polemizējošs. Caur šī domātāja darbu prizmu varam gūt ieskatu arī filozofu (Teodora Adorno, Žaka Deridā, Martina Heidegera, Žana Fransuā Liotāra), holokausta vēstures pētnieku (Soula Frīdlendera, Heidena Vaita), holokausta liecinieku (Elija Vīzela, Primo Levi) un, protams, 90. gadu traumas studiju pārstāvju un daudzu citu idejās.

Otrs būtiskais iemesls, kāpēc Lakapras darbs ir laba izvēle teorētisko darbu sērijas papildināšanai, saistāms ar vairākiem šī autora pienesumiem traumas reinterpretācijā. Lai runātu par atsevišķiem nozīmīgiem Lakapras ideju mezglu punktiem, vispirms ir svarīgi noskaidrot, ko viņš saprot ar traumas jēdzienu. Lakapra, tāpat kā vairums traumas teorētiķu, piekrīt Ketijas Karutas domai, ka tā ir “svārstīšanās starp nāves krīzi un tai korelatīvo dzīves krīzi: starp stāstu par notikuma neizturamo dabu un stāstu par tā izdzīvošanas neizturamo dabu”.¹ Īpašs Lakapras jauninājums ir tas, ka viņš mēģinājis mazināt traumas jēdziena izplūdušās robežas, diferencējot vēsturiskās traumas (konkrētu vēsturisku notikumu ietekmē veidotas traumas, piemēram, pasaules karš, genocīds, holokausts) un strukturālās traumas (katra cilvēka eksistenciālās traumas). Šis skatījums var palīdzēt atrast savu attieksmi pret konkrētām traumām, izvairoties no universālisma, taču tas var tikt arī kritiski vērtēts, jo liek uzdot jautājumus par abu veidu traumas izpausmju atšķirībām.

Lakapras ieguldījums redzams arī diskusijā par traumas reprezentējamību, kas ir viens no galvenajiem šo studiju tematiem. Jau nosaukuma līmenī Lakapara pieteicis traumas un vēstures rakstīšanas paralēles, tādējādi akcentējot – traumu var un vajag reprezentēt un tā ir būtiski nozīmīga vēstures izpratnē. Lakapra mēģinājis izzināt traumas narācijas iespējas, šajā aspektā piedāvājot divu traumas pēcdarbības modeļu skaidrojumu. Lakapra diferencē traumas “atkārtotas izspēles vai atreaģēšanas”² reakciju, kura var būt klātesoša visas indivīda turpmākās dzīves laikā, un traumas “risināšanas un iestrādes” (115. lpp.) iespēju – argumentētu vai dialoģisku pašanalīzi, kas atspoguļojas darbībā. Šos modeļus pētnieks raksturo kā viena procesa etapus, jo arī iestrādes reakcijā neizbēgama ir atkārtotas izspēles daļa. Turklāt viņš tos sasaista ar Freida aprakstīto melanholijas un sēru norisi, melanholiju pielīdzinot traumas izspēlei, bet sēras parādot kā ceļu uz traumas iestrādi. Lai arī Lakapra šo zināmās distances iespēju nepasniedz kā burvju nūjiņu un nevairās no apgalvojuma, ka traumas uzmācīga klātbūtne var būt paliekoša, tomēr viņš dod cerību, ka ir iespējams nonākt līdz dzīvei tagadnē un “ētiski atbildīgai rīcībspējai” (115. lpp.). Šī teorija var izrādīties jēgpilna, risinot ikvienas traumas atstātās sekas, taču literatūras pētniekiem tā var sniegt instrumentu, kā raudzīties uz atsevišķiem literāriem tekstiem. Tā var palīdzēt izskaidrot darbu stāstījuma īpatnības vai idejisko ievirzi, ļaujot noteikt traumas klātbūtni, tās izspēles vai iestrādes pakāpi, gremdēšanos melanholijā un tās glorificēšanu, vai arī uzrādīt sēru klātbūtni. Savukārt literārais teksts allaž var rosināt mūs paraudzīties uz procesiem sabiedrībā un, iespējams, izskaidrot un saprast atsevišķas reakcijas, lai iniciētu to izmaiņu.

Mūsu kultūrvidē, kurā ir tik daudz parādību, kas pievēršas traumas problemātikai, šķiet svarīgi saprast arī to, kāpēc mums vajadzīga šī smagā tēma, turklāt tik intensīvā veidā. Lakapra uzskata, ka trauma nedrīkst palikt bez ievērības, jo tās iestrādes nodrošināšanai ir nepieciešams empātisks nemiers (27. lpp.). Tas potenciāli var palīdzēt pārvarēt pēcapokaliptisko jūtīgumu – apgaismota spēka zaudēšanas izjūtu (21. lpp.), kad indivīds saprot notikušā smagumu, var raksturot problēmu, bet neko nevar izdarīt, lai kaut ko mainītu. Lakapra iebilst pret traumas ignoranci, kura rezultējas pētījumos, kas balstās tikai statistikā un arhīvos atrodamajos materiālos, tos traktējot kā vienīgos patiesības reprezentantus un aroganti izturoties pret atmiņu. Lakapra nostājas pret bināro opozīciju starp vēsturi un atmiņu, kurā vēsture pārstāv apgaismotu, sekulāru, kritisku racionalitāti, bet atmiņa – mistifikāciju, sakralizāciju, miglainību, neuzticamību. Taču viņš nostājas arī pret traumas un vēstures identificēšanu, jo tā universalizē traumu. Viņš tiecas izcelt vidusceļa nepieciešamību, kas varētu palīdzēt jēgpilni interpretēt notikušo, saglabājot nosacītu pētniecisku objektivitāti un distanci un vienlaikus ļaujoties empātiskam nemieram.

Tikpat svarīgi Lakapram šķiet saglabāt līdzsvara meklējumus traumas reprezentācijās kultūrā. Arī šajā jautājumā viņš iestājas pret galējībām – pret izlīdzinošajiem (122. lpp.) jeb atpestīšanas naratīviem (175. lpp.), kas ir lineāri, kompozicionāli pārdomāti, noved stāstījumu līdz atrisinājumam un traumas jēgas izcēlumam, bet patiesībā nonivelē, banalizē, iztukšo traumu. Tāpat arī viņš nostājas pret traumas pārmērību, kas top par “baisu pacilātības vai ekstāzes avotu” (52. lpp.) un iekļauj to cildenajā, gluži vai sakrālajā sfērā, padarot to par identitātes avotu. Viņaprāt, šī traumatropija kompensē sekulāras sabiedrības vēlmi pēc dievišķā upura, uzturot nemitīgu upuru klātbūtni un neļaujoties veselīgas, bet ieinteresētas distances veidošanai un dzīvei tagadnē, kas vēsrta uz nākotni. Latviešu kultūras kontekstā šādas ievirzes izvērtējums šķiet īpaši svarīgs.

Lakparas rakstības veids ir pietiekami blīvs un sarežģīts, tāpēc arī tā tulkošana ir sarežģīts uzdevums. Runājot par tulkotājas veikumu, jāatzīmē, ka pirmo izaicinājumu piedāvā jau virsraksta latviskojuma iespējas. Meškovas izvēle lietot nevis tiešāko tulkojumu – “vēstures rakstīšana, traumas rakstīšana” –, bet poētiskāko un labskanīgāko izteiksmi šķiet veiksmīga, jo labi pārraida procesa nepārtrauktību. Lakapras ieviesto modeļu latviskojumā Meškova izvēlējusies palikt pie filozofa Igora Šuvajeva ieviesumiem grāmatā Freida lieta: psihoanalītiskā kultūra, valoda un teksti (2003), kurā acting out tulkots kā “atreaģēšana” (lai gan latviskāki šķiet izspēlēšanas vai traumas atkārtošanas jēdzieni) un working through – kā “iestrāde” (kas šķiet pavisam pieņemami). Tulkotājai nācies saskarties arī ar tādu sarežģītu jēdzienu kā empathic unsettlement, kas apzīmē līdzjūtīgu satricinājumu, destabilizāciju. Viņas risinājums šķiet poētisks un nedaudz atšķirīgs no oriģināla nozīmes, tomēr labi atbilstošs latviskojums. Līdzās pamatā veiksmīgajai terminoloģijas atveidei vietumis tekstā ir novērojamas nelatviskas teikuma konstrukcijas, kuras varētu novērst literārais redaktors. Piemēram, vārdkopu “ar transvēsturisko saistītu trauksmi” (21. lpp.) iespējams pārveidot latviski skaidrākā formā, pievienojot palīgteikumu – “trauksmi, kas saistīta ar transvēsturisko”. Dažas neveiklības redzamas Lakapram raksturīgo domas pastiprinājumu tulkojumā. Diezin vai “atšķirīgums bija tik neticami neiedomājams” (185. lpp.) ir saprotamāks par latviskāku variantu – “atšķirīgums bija pilnīgi neiedomājams”.

Svarīgi, ka šādu hrestomātisku darbu tulkojumu izdošanu nodrošina jomas profesionāļi, kuri paši aktīvi darbojas pētniecībā un izmanto teorētiskos tekstus, piemērojot tos latviešu literatūras, kultūras, vēstures izpētei. Viņi spēj sajust terminoloģijas dzīvotspēju konkrētajā vidē, uztvert teorijas lokālo nozīmību un lietojuma iespējas. Arta Ostupa lietpratīgais pēcvārds ne tikai ievirza teorijas izpratnē, bet arī demonstrē, kā tā var tikt izmantota literāro sacerējumu interpretācijā. Lai arī mūsdienās pētnieki un studenti spēj piekļūt oriģināltekstiem, tomēr latviskošanas nozīme joprojām nav mazinājusies. Šādi tulkojumi ievieš jaunus jēdzienus un attīsta akadēmisko valodu. Tie ļauj runāt par latviešu literatūras darbiem latviešu valodā, esot vienā teorētiskajā laukā ar pasaules sasniegumiem.

1. Caruth C. Unclaimed Experience: Trauma, Narrative, and History. Baltimore: Johns Hopkins University Press, 1996. P. 7.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Lakapra D. Rakstot vēsturi, rakstot traumu. Tulk. S. Meškova. Rīga: Jānis Roze, 2025. 115. lpp. (Turpmāk tekstā citētā lappuse iekavās.)   (atpakaļ uz rakstu)