— Dieva roka

Nenosūtīta vēstule Aragonas karalim Žaumem II Taisnīgajam (1311)

 

Mans dārgais draugs Žaume!

Mūsu sarakste allaž ir aprobežojusies ar zinātnes un politikas jautājumiem, kuros mūsu uzskati ne vienmēr ir saskanējuši. It īpaši tagad, kad alķīmijas eksperimentu dēļ esmu kritis baznīcas nežēlastībā, apsūdzēts maģijā un bēguļoju. Šoreiz vēlos Jums pavēstīt kādu senu notikumu, kas būtiski satricināja manus uzskatus par patiesu ticību, jo piedzīvotais izpaudās vienlaikus gan kā grēka klātbūtne, gan arī dievišķa žēlsirdība. Es nojaušu, ka tuvojas tā stunda, kad skatīšu vaigā Radītāju, taču pirms tam vēlos atvieglot sirdi manam karalim un patiesākajam draugam. Jau iepriekš lūdzu mani atvainot par atklātību. Izklāstīšu visu tieši tā, kā notika.

Tas bija 1288. gadā, kad biju uz laiku apmeties Jūsu pilī Palermo un baudīju plašas privilēģijas kā ārsts un zinātnieks. Bijām vienojušies, ka Jūsu paspārnē nodarbošos galvenokārt ar zinātni, astroloģiju, botāniku, tulkošu sapņus un veikšu savus eksperimentus, kā arī rūpēšos par Jūsu pašu un Jūsu ģimenes locekļu labsajūtu. Taču Jūsu izredzēto vasaļu lokā allaž grozījās vēl kāds īpaši svarīgs cilvēks, kurš bija jāizmeklē tieši man. Pat ja tam uz miesas bija tikai viegla skramba no zobena. Biju sašutis, ka pienācīgi augstu nevērtējat manu darbu. Cik ļoti es toreiz vēlējos atgriezties Monpeljē, kur varētu turpināt strādāt universitātē. Bet tam man bija vajadzīgs gan baznīcas, gan – vēl vairāk – Jūsu atbalsts. Biju un esmu arī zinātnes kalps. Diemžēl mūsu laikos ir jābūt lokanam arī cilvēkam, kurš visvairāk vēlas rūpēties par sava tuvākā dvēseles atveseļošanu, lai tā tiktu glābta līdz pasaules galam, kas pēc maniem aprēķiniem iestāsies jau pavisam drīz.

Tolaik Jūsu privātie lūgumi izvērtās par papildu pienākumu un atņēma man dārgo laiku, kurā būtu varējis pievērsties grieķu un nīsto mauru zinātnieku darbiem par medicīnu – to tulkošanai uz latīņu valodu, analīzei un kritikai. Arī alķīmijas eksperimentiem un teoloģijas traktātu rakstīšanai atlika vien vakari un nakts stundas. Tā vietā katru dienu pētīju Jūsu mātes, pēc vīra sērojošās Sicīlijas Konstances, urīnu un uzklausīju viņas sūdzības par slikto pašsajūtu. Bet Jūsu māmuļa ne nieka neieklausījās manos brīdinājumos, cik ļoti un nu jau neatgriezeniski viņas gremošanu iespaido pārlieku taukainais ēdiens, izjaucot asins, dzeltenās un melnās žults, kā arī flegmas līdzsvaru ķermenī. Tāpat nekādi neiedarbojās mani mēģinājumi pierunāt viņu aizstāt sviestā ceptos baložus ar plēkšņainiem kviešiem un dzert ūdeni nevis vīnu. Atceraties, brīdināju, ka arī viņas zvaigžņu kartes stāvoklis nākotnē nesola neko labu un, ja viņa tā turpinās attiekties pret savu dvēseles mājokli, tad nedz viņas gars, nedz miesa drīz vairs nebūs vienotās dabas sastāvdaļa. Katru dienu ierados karalienes mātes guļamistabā ar eliksīru, kurā ietilpa vīnā vārītas vijolīšu lapas, kam pievienots galgans un lakricsaknes pulveris, patstāvīgi sliktā noskaņojuma uzlabošanai. Ja slimnieks ir pretimnākošs un pieņemošs, šī recepte darbojas lieliski. Taču tas nebija karalienes gadījums. Tas lika man domāt, cik vājš savā būtībā tomēr ir cilvēks, pat ja viņš mīt daudz jaukākos apstākļos nekā pārējā kristīgā tauta. Vienlaikus biju saķēries ar garīdzniecību, jo kritizēju mūku dzīves veidu un liekulīgo attieksmi pret saviem pienākumiem. Tāpēc biju nonācis zināmā bezcerībā. Šķiet, mani bija piemeklējusi dvēseles tumsa.

Jau mēnesi knapi vilku sevi laukā no gultas. Nebija nedz spēka, nedz iekšējās dzirksts. Pat ēdiens bija kļuvis nevērtīgs. Un jāatzīst – lai cik daudz recepšu biju izstrādājis satraukta gara līdzsvarošanai, pats sev es nespēju pilnībā palīdzēt. Neguvu mieru pat dabā, no kuras ar tā Kunga vēlību mūždien biju smēlies iedvesmu un zināšanas, lai atklātu Visuma noslēpumus. Izejot uz pils terases, vairs nespēju priecāties par daiļajiem apkārtnes pauguriem, bet sajutu tikai urīna un sūdu dvingu, kas cēlās no visapkārt izraktajiem aizsarggrāvjiem un vai gāza no kājām. Gandarījumu nedeva arī lūgsnas. Ar šausmām apzinājos, ka vienkārši izrunāju vārdus, kuriem bija zudusi jēga.

Todien man būtu bijis jāsēž vēsumā un jāpabeidz komentēt Salernas veselības noteikumu kodekss. Bet ko pavēlējāt Jūs? Ar Jūsu svētību pie manis bija jāierodas kārtējiem “svarīgajiem vājiniekiem”, nozīmīgas vasaļu dzimtas laulātajam pārim, kuri jau vairākus gadus nevarēja tikt pie mantinieka. Sievas ģimene vēlējās izmeklējumu un, protams, cerēja uz izārstēšanos. Slikta iznākuma gadījumā (ja kādam no laulātajiem piemistu kas tāds, kas nav savienojams ar bērnu radīšanu) viņas vecāki bija paredzējuši iesniegt prasību baznīcas tiesā par laulības šķiršanu. Tātad man varbūt nāktos atzīt, ka vīrs neizdala sēklu. Vai arī ir izjaukts abu organisma līdzsvars: viens vai otrs ir pārāk karsts vai pārāk auksts, pārāk mitrs vai pārāk sauss. Pat negribēju domāt, ka iemesls varētu būt vēl pliekanāks: kāds no viņiem nepildīja laulātā pienākumu.

Laulību šķiršanas lietas, ziniet, man allaž ir bijušas nepatīkamas. Tas nav gluži nozāģēt pūstošu kāju, tas ir kas vairāk – izlemt cilvēka likteni. Vēl niknāku mani darīja tas, ka Jūs parūpējāties, lai līdz ar viņiem atsūta arī skaisto Barbaru, sievietes ķermenī iesprostotu kārdinājumu no Jūsu galma “izpriecu nama”. It kā tālab, lai atvieglotu manu uzdevumu. Viņai būtu jānoģērbjas un… nu, jūs zināt. Ar ko gan man, cienījamam ārstam un zinātniekam, bija jānodarbojas? Jāskatās uz plikām sievietēm? Tieši tobrīd, kad vērsos pret garīdznieku liekulību, kas zaudēja šķīstību, pavedinot draudzes sievietes, un augstmaņiem, kas uzturēja mīļākās! Pat Jums nupat bija piedzimis puika no zemākas kārtas sievietes. Piedodiet, don Žaume, es jau brīdināju, ka būšu pilnībā atklāts.

Tuvojās tā stunda, kad pie manis bija jāierodas laulātajam pārim un tai sievietei.

Pirmā ieradās Barbara. Paldies Dievam, vismaz tobrīd drēbes gandrīz pilnībā nosedza viņas ķermeni. Smaržoja pēc rožu dobes. Nuja, tajā vietā taču bija vannas. Piekārtoja zem zoda sasieto galvas autu un baltu plīvurīti. Nekas sevišķs. Sieviete kā sieviete. Stalta, bet vairs ne jauna. Izmeklējumam man viņa būtībā nebija vajadzīga. Pat nezinu, kādēļ neteicu uzreiz. Laikam negribēju aizvainot karali. Jūs, mans draugs.

Viņa pārlaida ziņkāru skatienu gobelēniem uz sienām un maniem darba instrumentiem uz galda, tad klusēdama nolūkojās pavērta loga šķirbā. Tālu, it kā ilgu pilnu skatienu. Kā zinādama kādu noslēpumu. Manās smadzenēs kā nokaitēta adata iedūrās jautājums, kur esmu redzējis šo skatienu. Kaut pilnīgi skaidri zināju, ka neesmu viņu iepriekš saticis. Barbara notvēra manu samulsumu kā putnu tīklā un valšķīgi pasmaidīja. Tūlīt logā iespīdēja pusdienas saule un telpā ielidoja trekna muša.

Viņa ierunājās pirmā:

– Pavei, izskatās, ka tveice drīz mazināsies.

Negrasījos iesaistīties muļķīgā sarunā, tādēļ piedāvāju atdzesētu kumelīšu tēju.

Viņa izlikās to nedzirdam un turpināja tukšo sarunu:

– Es nekad neesmu bijusi pie slavena ārsta.

Attraucu, ka tas nav nekas briesmīgs, jo nekad neesmu bijis karaļa burdel, vai kā nu viņa to sauktu.

Barbara laipni norādīja, ka varu saukt to, kā vēlos. Esot dzirdēti dažādi nosaukumi – burdel, la pobla de les dones pecadrius, mancebía, casa publica, putería –, tas atkarīgs no vīriešu stāvokļa sabiedrībā un uzskatiem.

– Jums acīmredzot labpatīk burdel, – viņa garlaikoti piebilda.

Viņas attieksme mani aizkaitināja:

– Un kā tad jūs to sauktu? Par paradīzi?

– Tas gan ir mazliet pārspīlēti, bet nav slikta doma. – Viņa aizgriezās, droši vien, lai es neredzētu viņas smīnu. Tad atkal palūkojās uz mani un nopietni pajautāja: – Jūs taču neiebilstat, ka tādi nami pastāv?

– Patiesībā iebilstu gan. Vēlaties par to parunāt? – Laikam pats velns raustīja mani aiz mēles, jo izteicu vārdus, kurus patiesībā nevēlējos bilst.

– Ja jūs pats neesat tur bijis, mums nebūs daudz, par ko runāt, – viņa attrauca. – Tas būtu kā ar aklo apspriest dažādus kokus mežā. Manuprāt, šie nami ir pat ļoti svarīgi, jo pastāv ar kristīgās baznīcas svētību. Kāds dižens vīrs ir teicis, ka “tāda sieviete karaļa galmā ir kā netīrumu bedre, aizvāciet bedri un viss galms sāks smirdēt”. Palīdzēsiet atcerēties viņa vārdu?

– Baidos, ka nekāda saruna mums nesanāks. Man rūp vienīgi cilvēka dvēsele. – Elpoju dziļi un mēģināju runāt mierīgi. Viņa piekrītoši pamāja ar galvu un atbildēja, ka arī viņai rūpot cilvēka dvēsele.

– Un tirgošanās ar miesu ir tāda kā piedeva?

– Nē, – viņa paskatījās uz mani kā uz jukušu. – Jūs taču esat ārsts. Tad jau zināt, ka mūsu darbs pasargā no lielāka grēka. Tas īpašais šķidrums, kas uzkrājas vīrieša ķermenī, nodara gauži, ja netiek laiku pa laikam izvadīts laukā. Atbrīvošanās no tā ir tikpat svarīga kā asins nolaišana, kad organisms ir pārāk karsts. Un labāk, ja tajā brīdī, nu, jūs saprotat, pa rokai nav pavisam jauniņas meitenes, kur nu vēl precētas sievas.

Man sāka trīcēt rokas un balss kļuva spiedzīga.

– Tad jau jūs zināt, ka sieviete pati ir kārdinājums pēc būtības! Jūs pati esat dzinulis, jūs esat “trakojošas odzes, kas ar savu dedzinošo izvirtību sarausta savus mīļākos, novēršot tos no Kristus baznīcas”.

Barbara izbrīnā pacēla uzacis:

– Cik interesanti! Jūs esat lasījis šo kaismīgo Pētera Damiana vēstuli Turīnas bīskapam Kuniberto? Pagaidiet, tūlīt mēģināšu atcerēties. Tātad “baznīcas kalpu sievas ir pavedinātājas, velna saldākais sniegums, iemesls izdzīšanai no paradīzes, prāta sajukums, inde dzērienā, grēka un pazudināšanas sakne… tukšums, nelaimju priekšvēstneses, pūces, vilcenes, asinssūcējas… padauzas, dubļu peļķes resnām cūkām, netīru dvēseļu alas, nimfas, sirēnas, raganas, diānas… Dieva dusmu un naida trauki, kas izlīst par jums kā atriebība… tīģerienes, kuru atņirgtie zobi alkst cilvēku asiņu… harpijas, kas riņķo ap upuri, gatavas aprīt tos, kas veltījuši sevi Dievam… lauvenes, kas uz skausta saceltu spalvu uzbrūk labticīgiem vīriem, pakļaujot viņus mūžīgām mokām… ļaunākā ienaidnieka harēms”. Varbūt kaut ko izlaidu. Un tālāk ir tas, ko jūs teicāt par odzēm un Kristus baznīcu.

– Jums ir pārsteidzoša atmiņa. No kurienes jūs to zināt?

– Don Arnau, jums trīc rokas. Varbūt atlaidieties? Kur ir jūsu gulta? Mēs tagad varētu padzert to kumelīšu tējiņu. Tā taču noņem satraukumu, vai ne? Es ieliešu. – Un viņa sagrāba manu kolbu ar dēlēm.

– Neskarieties nekam klāt! – es svepstēju.

Viņa nolika kolbu atpakaļ uz galda un turpināja:

– Piedodiet. Par ko mēs runājām? Jā, piekritīsiet, Pēterim piemita apbrīnojama runas apdāvinātība! Es pilnīgi noteikti nemācētu tā pateikt.

Mani pārņēma nelabums. Tomēr saņēmos un atgādināju viņai, ka tas tika vēstīts par garīdznieku sievām.

– Kāds jums ar to sakars?

– O, vistiešākais! – Barbara kaismīgi iesaucās. – Mans vīrs bija mācītājs. Nu, un tad pēkšņi mūs sasniedza lēmums no Romas pāvesta Laterāna pils par garīdznieku laulību anulēšanu, un viss, es biju brīva.

– Ja jūsu laulība tika anulēta, varējāt iet klosterī.

– Arī šobrīd es to varu. Bet es izvēlējos klausīt Dieva balsij.

Es tvēru pēc elpas un laikam izskatījos nožēlojami, jo Barbara pienāca man klāt un satvēra roku.

– Nedusmojieties, labais cilvēk. Es tiešām sadzirdēju Viņa balsi. Ja gribat – saklausīju aicinājumu. Kopš tā laika es vēl joprojām šad un tad dzirdu šo balsi.

– Un tā jums lika iet uz burdel? – Mēģināju atbrīvot roku no viņas smaržīgajām ķetnām.

– Ne gluži. Varbūt… Redziet, no kuras puses skatās. Pēc šī lēmuma nedz man kas vairs piederēja, nedz es varēju palikt pie sava vīra. It nekā vairs nevarēju palikt, pat ne kā piegulētāja vai kalpone. Bet mums taču bija kopīgi prieki un kopīgas grūtības. Un tad pēkšņi bija katram savas. Es sapratu vīru. Viņš nevarēja atteikties no sava aicinājuma. Tad nu es briesmīgi pārdzīvoju, raudāju, vaicāju tam Kungam, kā dzīvot tālāk, un kādā naktī izdzirdēju balsi, kas man teica: “Tavam vīram bija labi ar tevi, tu atvieglināji viņa ciešanas, bet viņa kalpošana tādējādi kļuva svētīga visai draudzei. Tagad tu esi brīva no laulības slēga, no mantas, kas paliek baznīcai, tad nu ej un tādā pašā garā kalpo man tālāk.”

Es atbrīvoju roku un nočerkstēju:

– Dievs žēlīgs, jūs esat kaut ko pārpratusi.

– Nedomāju vis. – Tad viņa arī pieklusināja balsi: – Es daru tieši to pašu, ko būtu darījusi savam mīļajam vīram. Kalpoju Dievam caur citiem vīriem – ar visu sirdi un dvēseli.

– Apžēlojieties, jūs tirgojat miesu! Godīgam vīram vispār vajadzētu to nicināt. Tieši tāpat kā jums. Un vispār – kas te notiek? Karalis vienkārši atsūtījis grēcīgu miesu, lai kārdinātu godājamu miesu?

Barbara apsēdās krēslā un pārmeta kāju pār kāju.

– Don Arnau, jūs arvien runājat par miesu. Nu, kā lai jums paskaidro? Vai esat dzirdējis par tikumības jostu?

Es paķēru svečturi un pieliku pie savas kaistošās pieres.

– Un tagad vēl pasakiet, ka jūs tādu nēsājat! Kas jums stāstīja šīs muļķības? Smirdīgi tavernu ēzeļi vai kāds prātu zaudējis trubadūrs?

Barbara satvēra važiņu, kas apjoza viņas gurnus un rāmi atbildēja:

– Es jums pilnīgi piekrītu, ka tādas jostas ir muļķīgas. Cik trakam jābūt, lai kaut ko tādu nodarītu savam tuvākajam! Taču es pati palūdzu mūsu ciema kalējam man tādu izgatavot. Nu, kad vēl skaitījos godīga mācītāja sieva.

– Un ko jūs ar to darījāt. Dauzījāt riekstus?

Barbara brīdi pārdomāja, it kā es būtu viņai ieteicis ko vērtīgu:

– …Hm, vispār nav slikta doma. Tomēr ne, es to apvilku, kad devos tālākā ceļā. Gāju apciemot savu sasirgušo māti, nu tomēr divas dienas jāiet, un, ziniet, man izdevās tikt līdz galam sveikā. Kaut gan uz ceļa gadījās divi kristīgi vīri, kas mēģināja mani izvārtīt pavasara dubļos, bet… mana josta viņus atturēja. Viens pat savainojās, ak Kungs, piedod man, es negribēju nevienam nodarīt pāri! Tomēr citai ceļotājai, starp citu, grūtniecei, tajās pašās dangās nepaveicās. Daži godājami vīri, kuriem tas šķidrums lija vai pa acīm laukā, viņu ne tikai piesmēja, bet arī gandrīz norāva krūtis. Nabaga sieviete, saprotams, neizdzīvoja. Don Arnau, es tikai gribu darīt jums zināmu, ka visādi esmu centusies iegrožot jebkādu miesas kārdinājumu no savas puses.

Man trūka elpas. Tā čūska, protams, atkal to pamanīja.

– Don Arnau, jūs esat aizelsies. Dieva dēļ, apgulieties, jums ir sācies drudzis. Nekautrējieties, sakiet, kas jūs nomoka? Varbūt zināšu līdzēt.

– Novāciet rokas! – es svepstēju. – Jūs atkal dzirdat balsis?

– Nu ko jūs. Dievs ar mani runā tikai īpašos brīžos. Man tikai šķiet, ka esat ļoti nobēdājies un uztraukts. Droši vien visu laiku strādājat. Jums būtu vairāk jāatpūšas.

– Kāda nekaunība! – es mēģināju atgrūst šo viltus rožu dobi. – Ejiet atpakaļ uz savu burdel vai bedri un runājieties tur, vai ko nu jūs tur darāt.

Barbara salika plaukstas kā lūgšanā:

– Nu, jūs taču saprotat, ka es nevaru nepaklausīt karalim. Es pazinu Žaumi vēl kā pavisam mazu puisēnu. Mums ar vīru nebija bērnu. Un dažreiz Žaumi atveda parotaļāties mūsu pagalmā. Patiesībā viņš mēdza atlavīties arī slepus. Mēs bieži pavadījām laiku kopā – cepām speķa karašiņas, dzenājām stīpu. Es stāstīju viņam pasakas. Ziniet, es biju laba loka šāvēja. Reiz pat devāmies zaķu medībās.

Es viņu pārtraucu:

– Un tad, gribat teikt, viņš jūs pieņēma savā burdel? Ak Kungs, jūs taču esat gandrīz viņa mātes vecumā!

Barbara nolaida rokas gar sāniem.

– Don Arnau, mēs jau pusstundu sarunājamies, bet jūs skatāties uz mani un joprojām redzat tikai miesu?

– Un kas man būtu jāredz? Zaķu medniece? Vai karaļa… Ko jūs ar viņu vispār darāt? Dievs mans liecinieks, es pat dzirdēt negribu!

Barbara brīdi aizdomājās:

– Es nekad to īsti nezinu. Ar katru vīru tas ir citādi. Es patiešām nezinu, ko darīšu ar jums, don Arnau. Es lūdzu tam Kungam tikai vienu – lai jūs atgūtu sirdsmieru un veselību.

Tajā brīdī iedomājos, ka Jūs, mans draugs Žaume, šo radījumu esat atsūtījis, lai par mani paņirgātos.

– Klausieties, sieviete, tūlīt atnāks svarīgi cilvēki. Es ceru, ka jūs izpildīsiet savu pienākumu un pazudīsiet no šejienes.

Barbara atkal veltīja man to savu mulso smaidu un rāmi apsēdās krēslā:

– Dārgais don Arnau, jūs esat visu pārpratis. Es daru tikai to, ko būtu darījusi ar savu vīru.

– Un ko, ko jūs darāt kā ar savu vīru – ar tiem… kas jūs apmeklē tajā… burdel?

Barbara rātni salika rokas klēpī un nolieca galvu:

– Nu, parasti esmu viņiem līdzās kā masts, pie kura pieķerties, vai turu roku, kad viņi brēc piedzīvoto šausmu pārņemti, kad viņu galvās plosās velnišķas liesmas, caur kurām kliedz tie nelaimīgie, kurus viņi nogalinājuši. Reizēm es dziedu dziesmiņas vai glāstu viņu drudžainos ķermeņus, paijāju rētas un stīvos locekļus. Atkarībā no gadījuma.

Es nospriedu, ka šī sieviete ir zaudējusi prātu. Viss trīcēju, sviedri straumēm tecēja pār muguru.

Brīdī, kad jau grasījos šo nekauņu izmest pa durvīm, mana kalpone ieaicināja satrauktu pāri – abus izmeklējamos laulātos, kuri acīmredzami nejutās labāk par mani. Viņi ienāca un tūlīt saļima krēslos. Jaunā sieviete aši paskatījās uz Barbaru un iešņukstējās. Vīrs saņēma sievas roku un paglūnēja uz mani kā uz vāveri, ko saminuši zirgi. Es apsēdos viņiem pretī un mēģināju saņemties, lai piedienīgi veiktu savu izmeklējumu.

Iesāku ar jautājumu, cik ilgi viņiem jau nav bērnu un vai laulātā sieva gadījumā nenēsā uz krūtīm zoss ādā ietītus āpša pautus vai ēzeļa sirdi, jo gadās, ka bērna ieņemšana nevar notikt kļūdainas amuleta izvēles dēļ. Jaunā sieva saraustīti ieraudājās un teica, ka viņa zinot, kas te notiks, tādēļ varot izģērbsies pati, nevajag to sievieti, un norādīja uz Barbaru. Tad abi laulātie saskatījās un noslīga uz ceļiem manā priekšā.

Tad piepeši iejaucās Barbara:

– Man šķiet, šie cienījamie cilvēki vēlas pateikt, ka mani pakalpojumi viņiem nav vajadzīgi. Bet jūsu palīdzība gan viņiem noderētu.

To dzirdot, vīrs pacēla acis uz mani, tajās bija izmisīgs lūgums.

– Jūs gribat teikt… – es minstinājos, – ka jūs negribat…

– Mēs negribam šķirties! – sāpīgi iesaucās vīrs.

Barbara izvilka no piedurknes mutautiņu un piesteidzās pie jaunā vīra. Viņš nosusināja acis un ierunājās.

– Don Arnau, jūs esat mūsu vienīgā cerība. Mēs mīlam viens otru, bet esam devuši šķīstības zvērestu. Lūdzu, don Arnau, mūsu dzīve ir jūsu rokās! Ja nevaram palikt kopā, lai izpatiktu mūsu ģimenēm, lūdzu, izdariet tā, lai mēs vismaz varētu iet klosterī. Tur mēs paliksim savienoti garā un pateiksimies tam Kungam par šo laimi. Mūsu ķermeniskais liktenis mūs neuztrauc.

Barbara bija nostājusies abiem aiz muguras un, uzlikusi rokas viņu drebošajiem pleciem, raudzījās manī ar to noslēpumaino skatienu, kuru jau biju redzējis, viņai ienākot. Man aizrāvās elpa. Šķita, ka vēroju rasojošu gleznu kādas nezināmas baznīcas altārī. Manā priekšā uz ceļiem tupēja divi šķīsti laulāti cilvēki. Un aiz viņiem stāvēja jaunava. Brīdi kā sastindzis noraudzījos šajā ainā, līdz no maniem redzokļiem sāka plūst karsts aizkustinājums.

Kad jaunie cilvēki aizgāja, viņiem līdzi bija spriedums, ko apstiprināja mans paraksts. Uzrakstīju, ka viņiem ir anatomiska kroplība un nedziedināma slimība, kuras dēļ pārim būtu labi palikt kopā.

Pēcāk es noslīgu uz ceļiem šīs sievietes priekšā. Es raudāju par savu grēku un raudāju par savu prieku. Barbara apsēdās man blakus. Apgūlos un ieliku galvu viņas klēpī. Atcerējos savu māti, par kuru nebiju domājis ilgus gadus. Vien piesaucis viņas vārdu, jo tā bija vienīgā atmiņa par māti, ko glabāja mana sirds. Viņa nomira, kad man bija četri gadi, dzemdībās. Tad izstāstīju Barbarai par savu bērnību Valensijā, par tēva stingro roku. Es runāju un raudāju, kamēr viņas klēpis kļuva mikls kā zeme pēc lietavām, pats nespēdams aptvert nupat piedzīvoto – personisku vispatiesākās žēlastības brīnumu, kas nācis no bedres, kur nekad nebūtu to meklējis, un atklājies caur sievieti, kas Jums bija mātes vietā. Viņa glāstīja manus drebošos plecus un uzrunāja par mīļo dēliņu, par sirdsmīļoto, par Dieva jēriņu.

Mazliet atguvies un ierastās ziņkāres vadīts, es pavaicāju Barbarai:

– Kā tieši tas notiek?

Viņa paraustīja plecus un atbildēja:

– Ja es pateiktu, ka manī ir izpleties bezgalīgs siltums un mīlestība, vai šie vienkāršie vārdi no tiesas apmierinātu jūsu prāta ziņkāri? Tad jau labāk parunāt par laika apstākļiem vai slimībām.

Un jau pēc brīža viņa tik tiešām pasūdzējās, ka reizēm ciešot no stiprām galvassāpēm, un palūdza ieteikt kādu līdzekli to mazināšanai. Kad biju atlasījis dažus eliksīrus un smalki izstāstījis, kā tie jālieto, viņa sirsnīgi pateicās un noglāstīja man vaigu. Es paklanījos un noskūpstīju viņai roku. Viņa to veikli atņēma, pakniksēja un aizsteidzās. Man pat šķita, ka pārāk strauji, it kā baidoties saņemt uzaicinājumu apciemot mani vēlreiz. Un patiesi, šis lūgums jau bija man mēles galā.

Pēcāk es palūdzu kalponei pagatavot man ceptu balodi un atnest labāko vīnu no pagraba. Kad vakariņas bija uzklātas, es apsēdos pie galda un ieklausījos skaņās aiz loga. Vakara tveice patiešām biju rimusies. Katedrālē dzidri nodunēja zvans. Tumīgo pēcpusdienas gaisu ievibrēja mūku kora balsis. Pa atvērto logu ieplūda garāmejošo sargu čalas un zirgu kopēju soļi, kas stiepa spaiņus, lai padzirdinātu sakarsušos auļotājus. Kalpone izlēja netīro traukūdeni pie virtuves durvīm un uzsauca kādam Sančo, lai nāk palīgā iesmelt ūdeni no akas. Manā kausā ielietajā vīnā tikmēr ņirbēja sīki saules atspīduma punktiņi. Nesteidzīgi baudīju lieliski pagatavoto putna gaļu un jutu, kā manī viļņojas siltums un mīlestība.

Kad trauki bija aiznesti, es apsēdos un atsāku darbu pie Salernas veselības noteikumu kodeksa – un izbaudīju katru dzejā uzrakstīto vārdu.

Mans dārgais draugs Žaume, es pateicos Jums, ka nekad neizvaicājāt par tikšanos ar šo sievieti, un man nevajadzēja izdomāt sarežģītus vārdus, lai

 

Pēc nedēļas Aragonas karali Žaumi II sasniedza ziņa, ka viņa senais draugs un sabiedrotais Arnau de Vilanova ir gājis bojā vētrā uz kuģa, kas nogrimis ceļā uz Dženovu.

Pagaidījis, kad ziņnesis bija aizgājis, Žaume pārmeta krustu un noskaitīja lūgsnu. Gribēja vēl brīdi piesēst un uzkavēties istabas ēnās. Bet ārā viņu jau nepacietīgi gaidīja tauta. Viņš paņēma smago kroni, uzlika to galvā un lēni gāja. Pie durvīm jau bija izslējies pavisam stalts.

 

Stāsts nolasīts festivālā Prozas lasījumi