— Ieaust sievieti vēsturē

Pagājušā gada nogalē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts (LU LFMI) izdevis kolektīvo monogrāfiju Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870–1940, ko veidojusi grāmatas sastādītāja, literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone kopā ar autoru komandu: mākslas vēsturnieci Baibu Vanagu, literatūrzinātniecēm Māru Gruduli un Zitu Kārklu, vēsturniekiem Inetu Lipšu, Rasu Pārpuci-Blaumu un Gunti Vāveri. Tas ir starpdisciplinārs pētījums par sieviešu līdzdalību mākslā, literatūrā, publicistikā, sabiedriskajā un politiskajā darbībā laikā, kad sieviešu balsis arvien skaidrāk sevi piesaka uz publiskās skatuves. Analizējot sieviešu iesaisti noteiktās jomās un sociālos, politiskos, ekonomiskos faktorus, kas to veicinājuši vai ierobežojoši, pētījums risina plašāku stāstu par sieviešu rīcībspēka (agency) veidošanos 19. un 20. gadsimtā, iezīmējot ne tikai atsevišķu personu, bet arī biedrību un apvienību nozīmi sieviešu emancipācijas procesos. Vienlaikus pētījums sniedz ieskatu tolaik valdošajā attieksmē pret sieviešu līdztiesību un līdzdalību, ļaujot kritiskāk palūkoties arī uz mūsdienu Latvijas sabiedrību un izvērtēt, cik daudz jau paveikts un cik daudz vēl jāpaveic, lai sasniegtu līdztiesīgu sabiedrību. Par sievietēm vēsturē, pētniecībā un mūsdienu sabiedrībā uz sarunu aicināju grāmatas sastādītāju un vienu no autorēm, LU LFMI direktori un vadošo pētnieci, literatūrzinātnieci Evu Eglāju-Kristsoni.

Sofija Kozlova

 

Sāksim no sākuma. Grāmata Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870–1940 ir plašāka pētījuma rezultāts. Vai vari ieskicēt, kas šo pētījumu rosināja?

Mūsu gadījums apliecina mūsdienu zinātnes darbības pamatmodeli, kas paredz, ka ir jābūt projektam, lai kaut kas notiktu. Pat ja intereses jau ilgi sakrīt vairākiem pētniekiem, ir ļoti grūti apvienoties bez projekta satvara.

Bet vispār pētījumam bija trīskāršs impulss. Viens ir globālās akadēmiskās tendences feministiskajā historiogrāfijā un dzimtes studijās. Īpaši būtiskas ir pēdējās desmitgadēs notikušās pārbīdes humanitārajās un sociālajās zinātnēs: tas, ka sievietes vairs netiek pētītas kā atsevišķs vēstures pielikums, izceļot tikai pāris zināmākos vārdus. Tā vietā pētniecība tiecas uzrādīt, kā sievietes ienāk plašākos sabiedriskos procesos, izglītībā, medijos, institūcijās, kā arī to, kā sieviete parādās estētikā un atmiņas politikā. Tātad nedomāt par sievietēm tikai kā izņēmumiem, bet izcelt to, kādā veidā viņas varēja kļūt redzamākas, iegūt autoritāti un galu galā iespēju rīkoties jeb agency, ko mēs latviskojām kā rīcībspēku, nevis rīcībspēju. Spēja rīkoties piemīt katram, bet izšķirošs ir tieši rīcībspēks – griba rīkoties.

Otrs impulss bija lokālais konteksts, kultūras kanons, sabiedriskā atmiņa. Bieži vien sievietes gan kultūras, gan plašākā vēsturē parādās epizodiski, nevis sistēmiski. Tas redzams arī publiskajās diskusijās, runājot par piemiņas kultūras veidošanos, notikumiem, jubilejām, kas atklāj, kas īsti ir lielie vārdi latviešu kultūrā. Līdzīgi arī izglītības jomā un populārzinātniskajā laukā sievietes bieži vien tiek minētas kā piemēri, bet netiek parādīts, kā viņas varēja nokļūt tur, kur viņas bija, kādas institūcijas, atbalsta mehānismi un tīkli padarīja to iespējamu. Te parādās klasiskais jautājums “Kur tad bija sievietes?”, kas patiesībā nozīmē: kāpēc mēs viņas neredzam pietiekamā daudzumā? Arī tas mudināja uz šādu pētījumu, kas ne tikai nosauc redzamākās sievietes, bet atklāj plašāku kontekstu. Tomēr arī vārdu nosaukšana ir būtiska un, manuprāt, grāmatā ļoti labi dizainiski risināta. Vāka noformējumā, noņemot apvāciņu, atklājas gara virtene ar vārdiem. Tur redzami visu to sieviešu vārdi, kas pieminēti grāmatā, vienlaikus norādot, ka šis saraksts varētu kļūt arī garāks.

Tātad pirmais iemesls ir globāls, otrais lokāls, bet trešais, varbūt pētniekiem pats interesantākais, ir arhīvu un biogrāfisko materiālu radītais impulss. Skatoties arhīvos, periodikā, vēstuļu korespondencēs, atklājas ne tikai atsevišķi stāsti, bet arī sakritības, atkārtojumi, savienojuma punkti. Pamanot, kā viena persona parādās vairākās vietās – biedrību sarakstos, periodikā, tulkojumos, izglītībā –, kļūst skaidrs, ka šīs sievietes nav atsevišķi gadījumi, nedz arī katrai no viņām ir tikai viena loma. Drīzāk var runāt par tīklojumu, kas viņas saista. Sievietes neveido tikai vārdu galeriju, bet gan kartējumu, kur konkrētie personu vārdi ir kā punkti kartē, ļaujot saprast kopējo procesu: sieviešu publiskās balss un profesionālās identitātes veidošanos, ideju cirkulācijas ceļus, iekšējā atbalsta esamību un trūkumu. Nav runa tikai par sieviešu savstarpējo atbalstu, bet par abiem dzimumiem. Lai cik patriarhāla noteiktos laika posmos bija sabiedrība, jārunā arī par atbalstu no laikabiedriem vīriešiem. Nevar, protams, to vispārināt un teikt, ka sievietēm atbalsts bija vienmēr un visur, bet nevar arī teikt, ka tāda nebija. Sievietēm būtiska loma bija gan ģimenē, gan plašākās kopienās – draudzēs, skolās –, un tas veicināja sieviešu centienus. Pētījums ir mēģinājums apvienot vēsturiskos materiālus, atklājot ļoti dažādus stāstus, bet vienlaikus uzrādot, kā dažas personas izvijas cauri sabiedriskās dzīves laukiem.

 

Grāmatu veido vairāki tematiski un metodoloģiski atšķirīgi raksti: tava nodaļa par sieviešu vēsturi un tās pētniecību Latvijā; Baibas Vanagas pētījums par sievietēm māksliniecēm, Rasas Pārpuces-Blaumas pētījums par diskusijām par sieviešu emancipāciju Baltijas vāciešu periodikā, Māras Grudules raksts, kas analizē Baltijas vācu sieviešu tautasdziesmu tulkojumus, Zitas Kārklas nodaļa par ceļošanu latviešu rakstnieču darbos, Gunta Vāvera raksts par sieviešu iesaisti atturības biedrībās un Inetas Lipšas pētījums par sievietēm politikā un ceturtajā Saeimā. Līdz ar to pētījums ir ļoti plašs, daudzpusīgs un apvieno dažādu zinātņu skata punktus, aizgūstot no tām gan metodoloģiski, gan saturiski, ciktāl runa par katras zinātnes vēsturisko attīstību. Skaidrs, ka pētījumiem ir viens pētniecības objekts, taču ir novērojamas arī dziļākas līdzības, piemēram, uzsvars uz sociālo, politisko, ekonomisko kontekstu, kas gan veicinājis, gan licis šķēršļus sieviešu iesaistei. Kā tev šķiet, kas vieno šos visai atšķirīgos pētījumus? Vienlaikus vai un kāpēc ir svarīgi pievērsties sieviešu vēsturei no tik dažādām pusēm?

Domājot arī par tiem, kas vērtēs projekta pieteikumu, šķita, ka tam jābūt plašākam. Lai arī varbūt mums, kas nākam no literatūras zinātnes, liktos īpaši svarīgi pētīt tieši sieviešu rakstniecību. Es domāju, šai grāmatai starpdisciplinaritāte noteikti ir vairāk ieguvums, jo ļāva iekļaut dažādu pētnieku perspektīvas. Bet tas radīja arī sarežģījumus, mēģinot izveidot vienmērīgu, vienotu stāstu, kas gan ietvertu gadījumu studijas, gan izceltu institūciju vēsturi, vienlaikus neuzliekot pārāk stingru rāmi. Līdz ar to pilnīga viendabība šādā darbā nav iespējama. Piemēram, pētījumā par rakstniecēm ceļotājām liels uzsvars ir uz sievietes iekšējās pasaules analīzi, savukārt citos rakstos īpaši neparādās emocionalitāte. Droši vien šie dažādie uzsvari bagātina cits citu. Vienlaikus bija svarīgi izcelt krustpunktus, kas padara kopējo stāstu jēgpilnu. Tā, lai tie nav tikai atsevišķi gadījumi vai tēmas, bet ir skaidri redzami caurviju motīvi, piemēram, izglītība, profesionālā pieredze, publiskā telpa, pašorganizēšanās un pienesums kultūrā un mākslā.

 

Man kā lasītājai šīs atšķirības likās ļoti vērtīgas. Piemēram, ja emocionālā, iekšējā vēsture skaidri parādās literārās, bet ne politiskās liecībās, starpdisciplinārs pētījums ļauj pastarpināti piešķirt emocionālu dimensiju arī politiķu pieredzes aprakstiem, tā radot daudzpusīgāku iespaidu par katru gadījumu. Īpaši būtiski tas ir sieviešu vēstures kontekstā, jo par vienu no šīs pieejas ieguvumiem uzskata arī vēsturiskuma pārvērtēšanu, vēršot uzmanību uz tām jomām un lomām, kas citkārt netiek uzskatītas par vēsturiski nozīmīgām vai vērtīgām. Ļoti skaidri tas parādās attiecībā uz privāto sfēru, mājsaimniecību, taču arī saistībā ar emocionalitāti. Standarta patriarhālā skatījumā emocionalitāte nereti tiek marginalizēta vai ignorēta, bet sieviešu vēsture kā metode šo perspektīvu ievieš arī plāšākā vēsturiskuma izpratnē. Vai tev šķiet, ka grāmatā apkopotie pētījumi pieļauj šādu tiltu mešanu un viena pētījuma rezultātu pārnešanu uz citu pētniecības jomu?

Šī grāmata ir iecerēta kā tāds tilts. Tā izskata piemērus, piedāvā analīzes instrumentus, bet aicina doties tālāk. Ir vēl ļoti, ļoti daudz, ko pētīt un stāstīt. Tiešām prieks, ka grāmata tikusi pamanīta un iedvesmo savus lasītājus. Esmu satikusi jau vairākus bakalaura, maģistra un tālāku līmeņu studējošos, kas saka, cik žēl, ka laikā, kad viņi par saistītu tēmu rakstīja pētnieciskos darbu, nebija šādas grāmatas. Tātad tai bija pienācis laiks tapt. Vienlaikus prieks, ka pagājušajā gadā publicēti trīs fundamentāli izdevumi, kas reizē bija gan tāda kā dāvana pirmās Latvijas sieviešu konferences simtgadē, gan stimuls nākotnei.

 

Vai tu pēdējā laikā es pamanījusi intereses pieaugumu par sievietēm un sieviešu vēsturi Latvijā?

Es to jūtu jau pēdējos desmit gadus, kopš pati vairāk sāku iedziļināties šajā tēmā. Kā iezīmēju pirmajā grāmatas nodaļā, sniedzot nelielu teorētisku ieskatu sieviešu vēsturē kā disciplīnā, īpaši uzsverot, kas noticis Latvijā, protams, ik pa laikam ir bijuši uzplaiksnījumi interesē par sieviešu vēsturi. Varētu minēt dažādus periodus, bet tuvākais šodienai ir 20. gadsimta 90. gadi, kad valdīja pastiprināta interese par toreiz tik svaigo tēmu un tiecība par to runāt gan atjaunotās Latvijas, gan pagātnes virzienā. Mūsu pētījums gan ir krietni koncentrētāks, jo pievēršas konkrētam laika posmam. Bet, protams, arī 90. gados bija būtiski pētījumi, piemēram, Vitas Zelčas fundamentālais darbs Nezināmā, kas ir ielicis stabilu pamatu sieviešu vēstures pētniecībai. Tas bija arī absolūts dižpārdoklis, un tas liecina par sabiedrības interesi. Tomēr mēs nespējam pietiekami uzturēt pētniecību, lai varētu visu laiku nodarboties ar sieviešu vēsturi. Tāpat arī augstākajā izglītībā pietrūkst telpas, kur par šiem jautājumiem reflektēt. Lokāli sarežģījumi rodas no tā, ka nav nodrošinājuma šādiem pētījumiem. Kad man bija saruna ar Ir žurnālisti Evelīnu Stieni, kas bija studējusi ārzemēs, viņa stāstīja, ka tur bija daudz izvēles kursu par saistītām tēmām, dodot iespēju ar to nodarboties. Mums šādas iespējas trūkst, kas ir žēl. Pastarpināti dažos kursos šīs tēmas parādās, bet nedz sieviešu vēsture, nedz dzimtes studijas šobrīd Latvijā nav koncentrēti apgūstamas.

 

Man tas uzreiz liek domāt par attiecībām starp sieviešu vēsturi un “vispārējo” vēsturi, kā tā tiek devēta grāmatā. Varētu teikt, ka, piemēram, finansējuma trūkums ir skaidrojams ar to, ka sieviešu vēsture tiek skatīta ārpus “vispārējās vēstures” kā atsevišķs pētniecības lauks. Tiesa, spriedze starp nošķiršanu un iekļaušanu parādās jau feminisma dažādos viļņos, līdz ar to tas ir plašāks jautājums. Kādi, tavuprāt, ir ieguvumi un kādi zaudējumi tam, ka sieviešu vēsture nostiprinās kā atsevišķa nozare, un ko varētu nest integrētāks skatījums, kur sieviešu vēsture veido patstāvīgu “vispārējās vēstures” daļu?

Manuprāt, sieviešu vēsture vēl nav pietiekami ierakstīta vispārējā naratīvā. Līdz ar to vēl nepieciešams atsevišķi pētīt un izcelt tieši sieviešu vēsturi. No otras puses, domājot no dzimtes studiju perspektīvas, caur sieviešu vēsturi atklājas arī plašākas norises. Sieviete ir labs sensors, kas parāda laikmeta struktūras, ko varbūt grūtāk pamanīt lielajā vēstījumā, piemēram, to, kas notiek izglītībā, Latvijas gadījumā – sākot no 19. gadsimta –, darba tirgū, izpratnē par ģimeni. Līdz ar to vienmēr ir derīgi paskatīties tieši no sieviešu perspektīvas. Tomēr, protams, šos rezultātus vajadzētu ievīt plašākā stāstījumā. Tas ir jautājums par to, kā vispār stāstīt vēsturi. Piemēram, tā sauktā ikdienas vēsture pārāk maz ienāk kopējā vēstures stāstā. Bet sieviešu vēsture piedāvā iespēju ieskatīties ikdienā un sadzīvē un tā izgaismo arī plašāku vēstures stāstu. Bez ikdienas un sadzīves vēstures arī lielo notikumu vēsture nevarētu notikt. Sieviešu vēsture padara vēsturi dzīvāku un saprotamāku. Gan jau mēs kādā brīdī nonāksim pie integrētāka skatījuma, bet pagaidām ir vajadzīgs vairāk šādu pētījumu, kas, kā uz grāmatas aizmugurējā vāka raksta Vita Zelča, iekļauj arī emocijas, dusmas un neizdošanos. Vēsturi veido dzīvi cilvēki ar savām vēlmēm, iespējām un ierobežojumiem.

 

Tavā atbildē parādās noteiktas tēmas, par ko sieviešu vēsture vislabāk var ziņot. Arī plašāk man vienmēr licies interesanti, ka domātājas nereti pievēršas noteiktiem tematiskiem laukiem. Pilnīgi cits konteksts, bet, piemēram, vēlīnā helēnisma filosofijā, no kā ir saglabājušās nedaudzas rakstiskas liecības no sieviešu filosofu darbiem, skaidri iezīmējas fokuss uz, teiksim, ar privāto sfēru saistītām tēmām. Arī jūsu pētījumā parādās noteikts tēmu loks, kas galvenokārt bija sieviešu uzmanības centrā un savā veidā var tikt uzskatīts par tādu kā privātās sfēras pagarinājumu publiskajā sfērā, piemēram, izglītība kā bērnu audzināšanas turpinājums, līdzīgi arī darbība atturības biedrībās tiek pozicionēta kā mātes pienākums vai rūpes par mājas vidi. Vai tev šķiet, ka pastāv šādi tematiski vadmotīvi, kas īpaši 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā vieno sieviešu rīcībspēka ietekmi? Un kāda nozīme šīm tēmām ir pārejai no privātā uz publisko?

Būtiski paturēt prātā, ka privātais ir arī politisks. Tas pilnīgi noteikti ir spēkā arī gadījumos, kas aprakstīti grāmatā. Izglītība tam ir ļoti labs piemērs. Sākumā parādās vēlme un prasība pēc izglītības. Par mūsu pētījuma sākumpunktu 1870. gads izvēlēts tieši tāpēc, ka tad tika dota zaļā gaisma sieviešu ģimnāzijām, kas sagatavo jaunās sievietes par guvernantēm vai skolotājām. Tādā veidā tiek leģitimizēta sieviešu iespēja caur skolotājas pozīciju nonākt publiskajā sfērā. Tomēr tas noveda pie tālāka jautājuma: rodas vajadzība skaidrot, kāpēc sieviete vispār drīkst tur nonākt. Tas risināts, norādot, ka skolotāja savā veidā ir mātes lomas pagarinājums. Tikai krietni vēlāk sievietes nokļūst svarīgos skolu pārvaldības amatos. Pirms tam ilgstoši tiek uzturēta doma, ka sievietēm pieklājas būt publiskajā sfērā tikai tiktāl, cik viņas turpina pildīt mātes lomu. Vēlāk tas, protams, mainās īpaši karu dēļ, kad vienkārši trūkst vīriešu skolotāju un sievietes daudz straujāk sāk pārņemt izglītības sfēru. Interesanti, ka tad, kad pie varas nāk Ulmanis, šī tendence izzūd un vairs nav sieviešu direktoru. Tas ir ļoti pārsteidzoši un būtu jāturpina pētīt. Ārpus šīs grāmatas vākiem palikusi nodaļa, kur es pievēršos pirmajai latviešu augstākās pakāpes ģimnāzijai, 1901. gadā dibinātajai Maldoņa ģimnāzijai, kur ienāk spēcīgs jauno latviešu sieviešu skolotāju zieds un izaudzina daudzas Latvijas kultūrā, sabiedrībā un arī plašāk labi pazīstamas sievietes.

 

Negaidīts atklājums, kas parādījās vairākos pētījumos, ir arī liberālisms un konservatīvisms jautājumā par dzimumu lomām un līdztiesību, kas teju vienlīdz izplatīts kultūrā un sabiedrībā aktīvo sieviešu vidū. Līdz ar to šķiet, ka sieviešu iesaiste neparedz liberālismu, bet ir salāgojama arī ar konservatīviem uzskatiem par dzimumu lomām. Vai veidojas spriedze starp liberālismu un konservatīvismu kultūrā un sabiedrībā aktīvo sieviešu vidū?

Tas, vai visas grāmatā pieminētās sievietes varētu uzskatīt par feministēm, ir ļoti interesants jautājums. Šķiet, ka pilnīgi noteikti ne. Viņas vieno vēlme profesionāli darboties, un dažas tiešām ir sasniegušas lielas lietas. Bet viņu iekšējie uzskati bija ļoti dažādi. Ļoti pārsteidzošas ir arī Baltijas vācu sievietes un viņu rakstītais vācbaltu presē. Liktos, ka viņām ir jābūt ļoti emancipētām un par to arī jāpastāv. Bet izrādās, ka tā gluži nav. Daļa no viņām ir ārkārtīgi konservatīvas savos uzskatos. Taču zīmīgi, ka, lai sadarbotos viņām nebija jābūt vienotām uzskatos. Tāpat arī grāmatā aprakstītajās atturības kustībās. Liela daļa sieviešu bija konservatīvas, uzticīgas patriarhālajam modelim, un tajās iesaistījās tieši ģimenes, nākamo paaudžu un sabiedrības dēļ. Bet reti kuru varētu dēvēt par feministi vai sufražisti klasiskā izpratnē.

 

Vai tev šķiet, ka ir vietā runāt par feminismu šajā kontekstā? Vai parādījās arī skaidri artikulētas feministiskas nostājas? Domājot arī par sievietes mātes tēlu un skolotāju kā mātes lomas izpildītāju, vai izskanēja arī skaļas balsis, kas iestājas pret šādu interpretāciju?

Jā, noteikti, īpaši pirmās balsis tā laika presē. Tur ļoti skaidri parādās vienlīdzības ideja – doma, ka sievieti nevajag pazemināt un ka viņa visā, ko dara, var būt tikpat spēcīga un sasniegt tikpat labus rezultātus kā vīrietis. Sākotnēji tas īpaši spilgti izpaužas izglītības kontekstā, pieprasot sievietēm tiesības izglītoties. Jau 19. gadsimta 70. gados Marija Medinska-Valdemāre un Karolīne Kronvalde raksta par to, ka sieviete ir jānostāda līdzvērtīgā pozīcijā un jāļauj viņai attīstīties, darboties un iegūt izglītību. Vēlāk šī ideja kļūst arvien pamanāmāka. Klasisks piemērs, protams, ir Aspazija ar savu ļoti ekspresīvo nostāju. Jāmin arī Anna Rūmane-Ķeniņa, kura uzsver, ka sievietēm ir ne mazāk attīstīta gan fiziskā, gan intelektuālā kapacitāte. Tas izraisa plašākas diskusijas presē, kur parādās arī tādi iebildumi, par kuriem tiešām gribas jautāt – kurā gadsimtā mēs esam? Tas jau ir 20. gadsimta sākums, bet joprojām izskan argumenti, kas šķiet nākam no daudz senāka domāšanas modeļa par sieviešu smadzeņu izmēru, piemēram.

Jāmin arī Ivande Kaija, kura iestājas par sievietes tiesībām ģimenē. Ja sieviete vairs nevēlas turpināt laulību, viņai ir jādod iespēja veidot patstāvīgu dzīvi, nevis jāatstāj viņa pazemojošā pozīcijā bez rīcības brīvības. Tātad jā, mēs šajā laikā redzam diezgan skaidri formulētas nostājas, ko var saistīt ar feministisku domāšanu, pat ja tās ne vienmēr tiek nosauktas tieši šajā vārdā.

Vienlaikus jāpatur prātā, ka sieviešu situācija bija ļoti neviendabīga. Droši vien bija arī tādas sievietes, kuras ar līdzīgu pārliecību devās studēt ārzemēs un nemaz neatgriezās Latvijā. Iespējams, tieši viņu pārliecība un mērķtiecība aizveda viņas tur, kur varēja dzīvot un strādāt tā, kā vēlējās. Taču te ļoti būtiskas ir finansiālās iespējas un sociālais stāvoklis. Dažas varēja atļauties ceļot, studēt un pēc tam atgriezties, bet citas devās prom, paralēli studijām smagi strādāja un atgriezties vairs nevarēja.

Tāpēc vienmēr jāpatur prātā intersekcionalitāte, pieeja, kas skaidro, ka cilvēka pieredzi nosaka nevis tikai viens faktors (piemēram, dzimums), bet vairāku sociālo aspektu krustošanās, un sievietes dzīves situācija jāvērtē no dažādiem aspektiem. Varbūt pie mums mazāk aktuāls ir rasu aspekts, bet savukārt redzam dažādas etniskās kopienas – Baltijas vācietes, krievu izcelsmes sievietes. Projektā tika pētītas arī ebreju sievietes. Un, protams, ļoti atšķirīgas bija arī dažādu sociālo slāņu latviešu sievietes. Tāpēc svarīgi atcerēties, ka viņas visas nebija ne feministes, ne arī atradās vienādā sociālajā situācijā.

 

Dažāda ir arī laulības institūcijas loma. Īpaši spilgti pēdējā grāmatas nodaļā, kas pievēršas sievietēm politikā un Saeimā, laulība atklājās kā zināma priekšrocība, nodrošinot gan sociāli un ekonomiski augstāku stāvokli, gan arī radot apstākļus, kuros viņu balsis tiktu sadzirdētas. Savukārt pētījumā par sievietēm māksliniecēm laulība drīzāk iezīmējās kā šķērslis profesionālajā darbībā. Ja ir jārūpējas par ģimeni un māju, tad nav laika nopietni pievērsties mākslinieciskai darbībai. Tas atgādina Virdžīnijas Vulfas aprakstīto savas istabas trūkumu: lai radītu, ir nepieciešama sava telpa un savs laiks.

Jā, precīzi. Te atkal parādās daudzveidība. Laulība var būt gan atbalsta mehānisms, gan slogs. Daudz kas ir atkarīgs no sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem – no tā, vai sievietei ir pietiekams nodrošinājums, kas ļauj savas profesionālās vai radošās vēlmes savienot ar laulību un ģimenes dzīvi. Dažos gadījumos laulība var dot stabilitāti un sociālo kapitālu, citos – gluži pretēji, tā ierobežo iespējas pilnvērtīgi nodoties profesionālai vai radošai darbībai.

 

Sākumā tu jau to minēji, bet gribēju paturpināt domu par atsevišķiem vārdiem un stāstiem un lielāku procesu novērojumiem. No vienas puses, šķiet, grāmatā lielāks uzsvars likts uz to, ka lasītājs iepazīst un labāk izprot personu, ideju un jomu tīklu, proti, to, kas savieno tos nedaudzos vārdus, kas varbūt jau zināmi un, protams, jaunus. No otras puses, tu minēji arī nepieciešamību nosaukt sievietes vārdā. Tas saskan ar feminismā pausto domu, ka nosaukšana ir politiska nepieciešamība. Ne tikai uz vāka, bet arī visas grāmatas garumā sieviešu vārdi ir izcelti ar krāsojumu. Kāpēc tev vai visai grāmatas komandai tas bija svarīgi?

Iekrāsot vārdus bija mākslinieces Unas Grants piedāvājums. Nebija nekādu šaubu, ka tā ir ļoti laba ideja, jo, kā tu jau teici, daļa šo vārdu nemaz nav zināma. Mēs vēlamies vērst uzmanību uz tiem, nodrošināt, ka tie vismaz tiek izlasīti un varbūt kaut kur noglabāti, lai tālāk pētītu jaunus krustpunktus un stāstus. Šajā projektā līdztekus zinātniskajiem nodevumiem, kas plašākai sabiedrībai paliek nelasīti, mēs izveidojām arī digitālo resursu, kur līdzās vārdiem mums bija svarīgi parādīt arī šo sieviešu sejas. Bieži vien vēsturiskās sievietes ir mistisks pulks bez vārdiem un sejām. Arī arhīva fotogrāfijās visbiežāk neatšifrētas ir tieši sieviešu sejas. Likās, ka ir vajadzīgs šāds resurss, kur sejas ir redzamas. Pētījums līdz ar to cenšas izcelt konkrētās sievietes, bet vienlaikus nepadarīt to par sieviešu galeriju, tā vietā dažādos stāstus parādīt kā kopuma stāstu.

 

Grāmatā spilgti iezīmējas arī biedrību un apvienību nozīme, kas veicina sieviešu rīcībspēku. Par ko, tavuprāt, liecina šis biedriskums un kolektivitāte?

Es domāju, ka vienā brīdī sievietes vienkārši saprata, ka tas ir veids, kā viņas kaut ko var ietekmēt. Ja katra pati par sevi varbūt nevar, kopā viņas var. Tā arī notika – kolektivitāte ļoti palīdzēja, dodot gan telpu sieviešu redzamībai, gan drošību, gan publisko balsi. Sakot, ka tāds ir apvienības vai biedrības, nevis kādas individuālas sievietes viedoklis, tas izskan pavisam citādi. Ir, protams, arī līderes, kuru vārdi ir tikpat būtiski. Biedrības uzrāda modernizācijas ietekmi, 19. gadsimta beigās tā ir plašāka tendence, sievietēm iestrādājot ne tikai dalības, bet ietekmes mehānismus.

 

Ievadā tu skaidro, kāpēc izvēlēts šāds sākumpunkts, minot vairākus būtiskus notikumus tieši Latvijas kontekstā, bet arī globālā mērogā var runāt par modernizācijas un industrializācijas ietekmi, kas izmaina profesionālo vidi. Tātad es saprotu, kāpēc pievērsties tieši 19. un 20. gadsimta mijai. Bet ko un vai mēs varam pateikt par laiku pirms tam?

No manas perspektīvas kā literatūrzinātniecei par šo periodu nebūtu īpaši daudz, ko piebilst. Kopumā var teikt, ka latviešu valodā rakstītā literatūra, īpaši sieviešu autorībā, skaidrāk sāk iezīmēties tikai 19. gadsimtā. Agrākajos periodos ar Latvijas kultūras telpu saistītajos tekstos dominē Baltijas vācu autores, kuru darbos nereti parādās arī vietējās – latviešu – kultūras klātbūtne. Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem var minēt Apgaismības laikmeta dzejnieci Elīzu fon der Reki. Vienlaikus sieviešu autorības pēdas latviešu kultūrā tomēr parādās jau 18. gadsimtā. Piemēram, par pirmo zināmo latviešu literāti sievieti tiek uzskatīta Anna Bormane. Viņa bija brāļu draudžu dziesminiece, un tas ir interesants piemērs, jo rāda, ka sieviešu autorība latviešu valodā parādās agrāk, tikai citos – galvenokārt reliģiskos – tekstu veidos. Līdzīga situācija vērojama arī mākslā, kur agrākās liecības par sieviešu radošo darbību Latvijas teritorijā lielākoties saistītas ar Baltijas vācu kultūras vidi, tāpēc ļoti gaidīsim Baibas Vanagas kūrēto izstādi LNMM pēc pāris gadiem.

Zināmu ietekmi var ieraudzīt caur muižnieču dzīvesstāstiem – viņu mecenātismu, sociālo darbību un neformālajiem ietekmes tīkliem. Arī izglītībā varētu būt daudz interesanta. Jau agrāk pastāvēja gan draudžu, gan privātās skolas, kurās nozīmīga loma bija sievietēm – kā skolotājām vai skolotāju palīdzēm. Līdz ar to tieši izglītības joma varētu ļaut izvērpt senāku stāstu, kas iestiepjas vismaz senākos gadsimtos. Lai gan sievietes šajā laikā vēl nevarēja būt ārstes, senāka noteikti ir arī viņu iesaiste slimnieku aprūpē, īpaši pētāma arī vecmātes profesija.

 

Vai mums ir jebkādas literāras liecības sieviešu rakstniecībai no šī laika? Tu minēji, ka latviešu autores īpaši neparādās, bet varbūt tomēr.

Ir, ir, ir. Sieviešu autorības pēdas latviešu kultūrā parādās jau 18. gadsimtā. Piemēram, Hernhūtes Unitātes arhīvā ir saglabājušies divi nozīmīgi autobiogrāfiski teksti – Podiņa Trīnes dzīvesstāsts un Kundža Kačas dzīvesstāsts no gadsimta 60.–70. gadiem. Tie ir reliģiski un personiski pieraksti, kas ļauj ielūkoties sieviešu pieredzē no pašu perspektīvas un rosina pievērsties šādiem autentiskiem avotiem arī plašākā sieviešu vēstures pētniecībā. Un, protams, skatoties uz latviešu folkloru, kas pārmantota mutvārdos un ko pamatā uzturējušas sievietes, mēs varētu ieaust latviešu sieviešu vēstures senākajā stāstā arī kultūras identitātes motīvu. Šo stāstu noteikti var pagarināt.

 

Pētījums noslēdzas ap 1940. gadu. Kāpēc neturpināt tālāk? Varbūt ir plāni pievērsties arī padomju laikam?

Jā, tas būtu tikai loģiski. Vienlaikus šajā pašā periodā vēl paliek ļoti daudz interesanta, ko būtu vērts pētīt dziļāk, tāpēc, iespējams, vispirms būtu jāizsmeļ šī laika iespējas. Protams, sieviešu vēstures pētījumi notiek arī paralēli citos projektos. Padomju periods ir ļoti bagātīgs pētniecības lauks, bet tas ir arī daudz plašāks un sarežģītāks. 19. un 20. gadsimta sākuma periods, lai gan tajā ir daudz vārdu un stāstu, tomēr vēl ir salīdzinoši aptverams. Pēc tam šis lauks kļūst arvien plašāks un grūtāk pārskatāms. Tāpēc, domājot par padomju laiku, droši vien būtu vērts iet šaurākās takās – izvēlēties konkrētākas tēmas vai personības, nevis mēģināt aptvert tik plašu jautājumu loku kā šajā pētījumā.

 

Tu minēji ideoloģisku vai attieksmes pārrāvumu, sievietes atlaižot no augstākiem amatiem izglītībā, kas iezīmējas jau Ulmaņa laikā. Kā, tavuprāt, varētu skaidrot šo atgriešanos pie vīriešu dominances arī laukos, ko pirms tam pārstāv sievietes?

Droši vien tas ir mēģinājums vēlreiz uzsvērt sievietes “patieso” sūtību un lomu. Atgriežas uzsvars uz mātišķuma kultu un ģimeni kā pamatvērtību. It kā jau sievietēm tiek nodrošinātas pamatlietas, piemēram, pieejama izglītība. Taču iztrūkst uzsvars uz to, ka sieviete varētu būt pilnīgi vienlīdzīga arī profesionālajā dzīvē. To ļoti labi var redzēt Zanes Rozītes pētījumā – tajā parādās, ka, lai arī sievietēm formāli ir tiesības iegūt pilnīgi līdzvērtīgu augstāko izglītību, jautājums ir par to, kam pēc tam tiek dota iespēja pierādīt sevi un izlauzties. Un šajā ziņā sievietes bieži paliek otrajā plānā. Citā politiskā režīmā šie procesi, iespējams, būtu attīstījušies citādi. Man pašai būtu ļoti interesanti atrast protokolus vai citus dokumentus, kuros tiek lemts par spēcīgu sieviešu – piemēram, direktoru – atbrīvošanu no amata, kā tas notika, piemēram, 2. ģimnāzijā. Tas palīdzētu labāk saprast, kādi argumenti vai motīvi patiesībā noteica šos lēmumus. Vismaz es neesmu manījusi pētījumu, kas šo procesu izskaidrotu visaptveroši. Tāpēc var tikai pieņemt, ka tā bija sava veida zelteņu un sievas-mātes misijas kulta atgriešanās, kas nostiprināja tradicionālāku dzimumu lomu izpratni.

 

Vai tu saskati līdzīgu domu arī mūsdienu sabiedrībā? Mēdz runāt par globālu tendenci vairāk pievērsties konservatīvismam, īpaši uzsverot sievietes reproduktīvo lomu. Vai tu redzi kādu sociālpolitisku funkciju, ko šī grāmata pilda mūsdienu Latvijā?

Ļoti interesanti. Es domāju, ka pašreizējās norises ir normālas. Var jau būt, ka es dzīvoju savā burbulī un droši vien visu nepārredzu. Taču man neliekas, ka būtu kaut kas, par ko vajadzētu tagad īpaši satraukties šajā jautājumā. Galvenais, ka saglabājas demokrātija un iespēja paust savu viedokli. Protams, pagājušā gada notikumi ir jāņem vērā, bet vienlaikus mēs redzam, cik labi cilvēki spēj apvienoties, lai aizstāvētu kādu ideju. Tas rada sajūtu, ka normālība tomēr ir iespējama. Grāmata norāda, pie kā mums nevajadzētu atgriezties, no kā mēs esam izauguši, vienlaikus iezīmējot arī tos jautājumus, kuru risināšanā mēs neesam pietiekami progresējuši. Piemēram, paskatoties uz tēmām sieviešu konferencē, kas notika pirms simts gadiem, tās šķiet tādas, par ko jārunā vēl šodien: sieviešu sociālais stāvoklis, vardarbība ģimenē. Tomēr galvenā grāmatas funkcija ir zināšanu paplašināšana. Pētniekiem grāmata piedāvā labu avotu korpusu, metodoloģiju, kas var noderēt tālākā pētniecībā. Arī plašāk, cik esmu stāstījusi par pētījumu, lielākajai daļai cilvēku tas ir pilnīgi jauns skatījums, daži vārdi varbūt ir dzirdēti, bet grāmatā atklājas jaunos kontekstos. Līdz ar to zināšanas ir galvenais grāmatas mērķis visos līmeņos, gan plašākā sabiedrībā, atklājot, ko var un ko nevar panākt ar apņēmību gan profesionāli, pētniecībā.

 

Noslēdzot es vēl pavaicāšu – kādas ir tavas gaidas, ieceres vai varbūt vienkārši novēlējumi sieviešu vēstures pētniecībai Latvijā?

Man šķiet svarīgi atcerēties, ka sieviete vēsturē nekad nav bijusi viena, lai gan bieži vien ar savām idejām un centieniem viņa jutās diezgan vientuļa. Ir jāskatās uz cilvēkiem un apstākļiem, kas bija viņai apkārt, un jāizmanto visi pieejamie avoti. Vēstures zinātnē ir bijuši periodi, kad valdījusi diezgan skeptiska attieksme pret autobiogrāfiskiem materiāliem, piemēram, dienasgrāmatām vai vēstulēm. Taču tieši šādi avoti bieži ļauj ieraudzīt to, kas citādi paliktu nepamanīts. Daļu izglītības un sabiedriskās dzīves vēstures mēs spējam rekonstruēt tikai tāpēc, ka saglabājušās šādas personiskas liecības. Sieviešu vēsturei vispār bieži raksturīgs avotu trūkums, tāpēc pētniekam ir jārok dziļāk. Nereti ziņas par sievietēm atrodam viņu līdzgaitnieku, bieži vien vīriešu, arhīvos.

Tāpēc man šķiet svarīgi neskatīt sievieti izolēti. Viņas dzīve vienmēr ir saistīta ar plašāku sociālo un intelektuālo vidi. Tas attiecas arī uz šodienu – sievietes nevajag izraut no konteksta, jo tieši attiecībās, sadarbībā un tīklos vislabāk atklājas viņu loma un ietekme.