— Es piedodu Annai

 

Piektdiena

Es zinu, ka esmu labāks par citiem. Es to zinu kopš agras bērnības. Un tā nav kaut kāda augstprātība, iedomība, nē, tā vienkārši ir racionāla fakta konstatācija. Viss, ko vēlos, ir palīdzēt citiem. Ne vienmēr viņi to saprot, ne vienmēr novērtē, bet es mācos būt pazemīgs un piedot viņiem. Piedošana ir svarīga.

Piemēram, Anna. Šorīt es eju uz ašramu un visu ceļu praktizēju piedošanu viņai. Mēs šurp atbraucām, lai trīs nedēļas kopā ar Guru praktizētu. Ceļš uz Indiju nebija lēts, un es maksāju par mums abiem. Labi, dzīvošana šeit nav dārga, ja salīdzina ar Latviju, bet tomēr – divatā dzīvojot, salasās. Viesnīca, ēdiens, drēbes. Ziedojums Guru – un no divām personām. Mans mērķis ir iegūt apgaismību, ne vairāk, ne mazāk, es netaisos izlikties viltoti pieticīgs. Un es gribēju arī Annai dāvāt šo iespēju. Un nu jau vairākas dienas es praktizēju piedošanu viņai, jo Anna diemžēl nav spējīga novērtēt, ko viņai sniedzu. Mēs te esam jau otro nedēļu. Tikai pāris dienas mēs pavadījām tā, kā biju iecerējis. Viņa labprātāk izvēlas nesakarīgu klīšanu pa Rišikešu, nevis kopā ar mani dodas pie Guru.

Disciplīna ir svarīga. Pirmās trīs dienas bija tuvu ideālam. Mēs cēlāmies pussešos, vieglas brokastis, tad ceļš. Lai sasniegtu Guru ašramu, kājām jāiet apmēram 40 minūtes. Es savā somā nesu viņas sandales, jo no rītiem te ir pārāk vēss, lai ietu kailām kājām, un viņa vilka zābakus.

Kad aizgājām līdz ašramam, vienmēr ārā jau bija cilvēki – lielākā daļa no Eiropas, kas, godbijīgi sastājušies garā rindā, gaidīja, kad ašrams atvērsies. Deviņos no rīta to atvēra, Guru komanda virzīja rindu, lai vietas telpā tiktu ieņemtas mierīgi, bez steigas, taču noteiktā kārtībā. Sandales, zābakus, kurpes visi atstāja pie durvīm speciāli šim nolūkam izvietotos plauktos.

Un tad kādu rītu viņa vienkārši paziņoja, ka “šodien neiešot, jo gribot padomāt”. Nopietni? Un tas viss tikai tāpēc, ka es gribēju būt godīgs ar viņu, vēl joprojām gribu, protams. Ar tādu motivāciju (un ar tādu ievadu) padalījos ar viņu, ka man ir vairākas draudzenes, ar ko tiekos, kad esam sastrīdējušies un viņa ar mani nerunā. Ejam iedzert tēju, ejam pusdienās, gleznojam, braucam uz retrītiem… Es uzskatu, ka tā ir pārspīlēta reakcija no viņas puses un, jā, arī liekulība. Jau tad, kad pirms trim gadiem iepazināmies, viņai bija divi draugi. Jā, viņa teica, ka attiecības ir tīri platoniskas. Var jau būt, ka tā arī ir. Vienalga. Tas neatceļ to, ka viņa rīkojās pārlieku dramatiski, kad nākamajā rītā pēc mūsu sarunas ieskatījās man pār plecu un pamanīja, ka vienai no savām draudzenēm rakstu: “Manā sirdī arī tu esi te!” Es viņai ļoti saprātīgi un racionāli norādīju, lai pamana, ar ko es esmu kopā un kur. Es esmu ar viņu, Annu, Indijā. Lūdzu, Anna, pamani to, un novērtē. Nevis taisi drāmu.

Bet es saprotu, tas viss man ir pārbaudījums, lai es mācītos būt labāks cilvēks. Lai paceltos tam pāri, lai piedotu viņai. Lai palīdzētu viņai kļūt par laimīgāku cilvēku. Rīt ir sestdiena, nedēļas nogalēs Guru atpūšas. Es domāju, ka mēs varētu izbraukt ar moci pa Himalajiem.

 

Svētdiena

Smieklīgs, protams, ir tas teiciens, ka labiem nolūkiem ceļš bruģēts uz elli, bet tieši tā arī ir. It kā nepietiktu ar ikdienas drāmām, tagad arī čīkstēšana par to, ka nevar paiet. Es par Annu, protams. Viss sākās tik labi. Piecēlāmies sešos, paēdām brokastis uz viesnīcas jumta. Aizgājām uz netālo moču nomas vietu. Manu uzmanību uzreiz piesaistīja tumši zaļš Bajaj Avenger – kruīzera tipa mocis, tādi man patīk vislabāk. Es, protams, arī saprotu, kāpēc šie modeļi te ir tik populāri. Bajaj Avenger ir salīdzinoši lēti, tie ir viegli remontējami, jo detaļas ir pieejamas. Ekonomisks degvielas patēriņš – apmēram 40–50 km/l. Bajaj Avenger ir gana stabils braukšanai pa kalnu serpentīniem un grants ceļiem, bet nav tik smagnējs kā Royal Enfield.

Pirmo Avenger modeli Bajaj laida klajā divtūkstošo gadu sākumā. Tajā laikā Rišikešā vēl dominēja rikšas, autobusi un Royal Enfield motocikli. Ap 2008. gadu Avenger sāka iekarot tūristu uzmanību, it īpaši braucieniem pa Himalajiem. Jau pēc dažiem gadiem tie bija masveidā pieejami nomas punktos Rišikešā, Manali, Dharamsalā, Goa un citās ceļotāju iecienītās pilsētās.

Samaksa par moča nomu visai dienai bija vienkārši smieklīga. Tiesa, arī drošības noteikumu ievērošana te atrodas melnā humora teritorijā. Man pašam Latvijā ir mocis, un, kad ar to braucu, es vienmēr ģērbjos, kā nākas, – man ir speciāli šim nolūkam pirktas ādas bikses, jaka, cimdi un, protams, ķivere gan pašam, gan līdzbraucējam. Protams, Indijā neviens neiespringst par tādām lietām. Mocis nāca komplektā ar vienu ķiveri, par otru mums nācās pacīnīties un kārtīgi piemaksāt. Kad jau vēlāk braucām pa kalnu ceļu, nevienai no līdzbraucējām, kas sēdēja uz pretimbraucošajiem močiem, nebija ķiveres. Novērtē, Anna, ja?

Zems sēdeklis, plati stūres rokturi, mmm, kā man patīk kruīznieki! Pēc kāda laika pārgāja pat stress par nepiemēroto apģērbu, nebūtu tam ticējis. Latvijā nekad mūžā neesmu braucis ar moci, ģērbies šortos, T kreklā un botās. Un nekad arī nebraukšu!

Kad apmēram stundu bijām braukuši, piebremzēju pie kāda veikala ceļmalā – vajadzēja papildināt ūdens krājumus. Un tad viņa vienkārši notizlojās – nu kā var aizmirst par izpūtēju un vienkārši piespiest tam kāju? Protams, apdega un, protams, jēls. Atkal puņķi, asaras, atkal drāma. Un bija jābrauc atpakaļ. Un es tikai tagad biju sācis ķert kaifu!

Atpakaļ ceļš vijās no kalna lejā, izbaudīju ātrumu, tas mazliet mazināja vilšanos un niknumu – nu kā, nu kā var būt tik stulba! Viss vakars bija sabojāts, atkal tā saviebtā seja un raudāšana. Aizgāju vakara pastaigā viens pats, Anna aizbildinājās ar sāpēm. Varbūt tā arī labāk, varēju gremdēties ainavā un apcerē, nebija jānoņemas ar drāmām.

Šorīt pamodos spirgts un priecīgs, jau sešos no rīta un bez modinātāja! Iegāju aukstā dušā, uzkāpu uz jumta paēst brokastis. Veltīju laiku apcerei. Piedevu Annai. Gan par to, ka nemitīgi taisa drāmas, gan par to, ka izbojāja man braucienu ar moci, gan par to, ka apkauno mani, neejot kopā ar mani pie Guru.

Kad pirms trim gadiem sāku ar viņu tikties, man šķita, ka tā ir pareiza izvēle – veģetāriete, pasniedz jogu, meditē. Nekrāso matus, nelieto kosmētiku. Ir par ko parunāt. No sākuma arī sekss bija labs. Viņa mani mudināja atvērties, ļauties impulsiem. Tā bija patīkama pārmaiņa pēc sievas, kas lielākoties seksā bija saspringusi, neveikla. Varbūt sākumā viņa bija citāda, bet kurš lai pēc piecpadsmit gadu laulības dzīves (un trīs bērniem) to atceras.

Bet kādā brīdī arī Anna seksā kļuva daudz sliktāka. No rītiem reizēm raudāja, citreiz izdomāja, ka kaut kas viņai sāp. Lielākoties tas arī bija mūsu strīdu iemesls – viņa teica, ka vairs negribot ar mani gulēt, ka mēs varētu “būt vienkārši draugi”. Nezinu, citas draudzenes, ar ko tikos, kad viņa (kārtējo reizi) nolēma, ka mēs varam “būt vienkārši draugi”, nekad nesūdzējās.

Lai vai kā, es vienmēr viņai piedevu. Drāmas, nemitīgo šķiršanos, pārmetumus. Bet nu man reiz pietiek. Sapratu to skaidri, raugoties uz citiem pāriem Indijā. Iet, rokās sadevušies, smaida, taisa selfijus. Es arī biju nolēmis uztaisīt tādu bildi – kā mēs, rokās sadevušies, stāvam pie ašrama, tērpti gaišās drēbēs, smaidām. Bildi biju nolēmis ielikt mājaslapā, klāt aprakstu par viņas jogas nodarbībām un kursiem, ko rīkoju. Šorīt sapratu, ka nebūs. Ieskatījos patiesībai acīs. Tas nebija viegli. Tas sāpēja. Tik daudz laika (un arī naudas) ieguldīts nepareizajā cilvēkā.

Man ir nepieciešama sieviete, kas zina savu vietu. Jā, saprotu, ka mūsdienās nav politkorekti tā sacīt, bet gribu būt godīgs. Esmu lasījis Vēdas – ne sanskritā, protams, to es neprotu, tulkojumā – man patīk to loģika un struktūra. Katram sabiedrībā ir sava vieta. Un arī ģimenē katram ir sava vieta. Ja to neievēro, iestājas haoss. Jā, formāli mēs ar Annu neesam precējušies – jo es vēl neesmu šķīries. Mēs ar sievu nevaram vienoties par uzturnaudu trim bērniem, mani ienākumi nav tik prognozējami, lai es piekristu ikmēneša summai, ko sieva grib, bet ne par to ir stāsts. Ja nu tomēr – nav tā, ka man būtu žēl naudas bērniem, es viņus ļoti mīlu, vienkārši mani pamatienākumi nāk no kursiem un naudas plūsma ir ļoti nevienmērīga. Es nevaru atļauties parakstīt līgumu, kurā teikts, ka man, piemēram, katru mēnesi jāskaita bijušajai 600 eiro, tas būtu vienkārši neprāts.

Bet es novirzījos no tēmas. Visus šos trīs gadus, ko bijām kopā ar Annu (ha, saku jau pagātnē, uztveršu to kā zīmi), es rūpējos par viņu. Jā, mēs nedzīvojām kopā, jā, viņai bija kaut kādi darbi, kaut kādi projekti un jogas nodarbības, bet es biju galvenais pelnītājs. Ja mēs gājām ēst, es maksāju; ja viņa man palīdzēja ar kursu mārketingu, es maksāju. Es viņai esmu nopircis mēteli, kleitu un botas. Nemaz nerunājot par Rišikešu. Te es maksāju PAR VISU. Un vai tas ir daudz prasīts – gribēt, lai viņa uzvedas atbilstoši? Lai neapkauno mani, viena pati klīstot pa Rišikešu, neizmantojot iespēju garīgi izaugt? Lai netaisa man drāmas, kad nolemju būt patiess? Lai pieskata savas ekstremitātes, nevis berzē tās gar karstu izpūtēju, sasodīts! Es gribu seksu ar laimīgu sievieti, kurai patīk tas, ko es daru, nevis kura izdomā kaut kādas pasakas par to, ka esmu sadistisks seksā, kas tas par sviestu! Pati taču reiz teica, lai es “ļaujos impulsiem”, “atbrīvojos”, nu, es atbrīvojos, sasodīts, un man tas patika! Viss, ko gadiem biju nospiedis sevī, brāzās man cauri, viss aizturētais niknums, viss spēks, es beidzot jutos tik brīvs! Un arī to viņai vajadzēja samaitāt, izbojāt, apgānīt, izkropļot ar savu saviebto ģīmi un raudāšanu! Ej dirst, Anna, tu man vairs nafig neesi vajadzīga! Liekule tu esi, un mele, un vārgule! PISIES DIRST!!!

Labi, elpo, elpo, elpo. Vēl tikai dažas dienas, tad brauksim uz Latviju. Rīt pirmdiena, rīt atkal pie Guru. Veltīšu laiku apcerei un piedošanai. Es stāvu pāri savām dusmām. Es neesmu tāds kā Anna, kas pamana, ka sarakstos ar citu, un met man ar zābaku. Es esmu labāks. Es protu piedot. Es piedodu Annai. Es piedodu Annai. Pateikšu viņai šodien, ka starp mums viss ir cauri. Es gribu būt laimīgs. Katrs pats ir atbildīgs par savu laimi, tā ir apzināta uzvedība. Es izvēlos laimi.