— Antoloģijas anatomija

Ar Guntaru Godiņu sarunājos par godu viņa izdotajai mūsdienu igauņu dzejas antoloģijai man pietiks ar latviju (Orbīta, 2026).  Antoloģijā iekļauti 14 dzejnieku darbi. Pārstāvētie autori: Trīna Soometsa (Triin Soomets), Jirgens Rooste (Jürgen Rooste), Krūsa Kalju (Kruusa Kalju), Marts Kangurs (Mart Kangur), Karolina Pihelgas (Carolina Pihelgas), Jiri Kolks (Jüri Kolk), Sveta Grigorjeva (Sveta Grigorjeva), Berita Kašana (Berit Kaschan), Tenis Vilu (Tõnis Vilu), Pireta Peldvere (Piret Põldver), Trīna Paja (Triin Paja), Reijo Rooss (Reijo Roos), Mārja Pertna (Maarja Pärtna), Riste Sofie Kēra (Riste Sofie Käär), visus atdzejojis Guntars Godiņš. Viņa atdzejā esam iepazinuši ļoti lielu daļu igauņu laikmetīgās literatūras, īpaši – dzejas.

Intervijas laikā vēl nezinām par atdzejotāja pērngada veikuma, Haso Krulla izlases Atvere (Žurnāla Punctum atbalsta biedrība, 2025) iekļaušanu LALIGABA nominēto darbu īsajā sarakstā. Godiņa līdzšinējo biogrāfiju visīsāk un grodāk jaudājuši izstāstīt tieši Latvijas Literatūras gada balvas mājas lapas tekstu autori:

“Guntars Godiņš (1958) – dzejnieks, atdzejotājs un tulkotājs. Piecu dzejoļu krājumu autors, kura dzejā sākotnēji lirisko, nedaudz vēlāk – ironisko, dusmīgo, epatējošo balsi, arī poētiskos eksperimentus grafiskajā dzejā nomaina poētisks vērojums, uzmanības koncentrēšana uz mirkli, sīkajām lietām un klusumu. Tulkojis un atdzejojis daudzus desmitus darbu, reizē būdams kultūrpolitiķis, kas padziļina literāros sakarus starp latviešu, igauņu, somu un zviedru literatūru. Strādājis diplomātiskajā dienestā, veicot kultūras atašeja pienākumus Igaunijas Republikā. Daudzu literāro un kultūras apbalvojumu nominants un ieguvējs, tostarp ieguvis četras Latvijas Literatūras gada balvas.”

Ingmāra Balode

Klau, tu atkal esi paveicis poētisku varoņdarbu! Katrs taču neuztaisa savai otrajai mīļākajai valodai – vai pirmajai mīļākajai valodai! – veselu dzejas antoloģiju!

Es varbūt eju tajā ceļā, ko Alfreds Ķempe¹) kādreiz gribēja iet. Viņš teica, ka pārtulkos visu igauņu dzeju. Viņš tikai pateica. Es tomēr cenšos to darīt. Ja tā paskatos, tad ir palicis vien retais, ko nekad un nemaz neesmu atdzejojis – nu, kaut vai publikācijai.

Kā tu izvēlējies autorus un tekstus, kas būs pārstāvēti igauņu dzejas antoloģijā? Lasot to, domāju, vai es spētu atlasīt no poļu dzejas kaut vai tik daudz, lai nenoslīktu žēlabās par visiem, ko tomēr iekļaut nav iespējams, un turklāt antoloģiju, kā pieklājas, varētu uzskatīt par reprezentatīvu.

Man tāpat nācās ļoti daudzus atstāt “aiz borta”, lai cik ļoti es viņus gribētu paņemt. Izvēle gan bija mana, taču šoreiz es skatījos, lai vienkop būtu šī laika autori, kuri raksta nevis atšķirīgās stilistikās, bet tādi, ko vismaz ar vienu platu līniju varu tomēr sasaistīt kopā. Šajā antoloģijā nav iekļāvušies “trakie igauņi” – kā Kivisildniks vai Veiko Merka, kuri varbūt varētu papildināt stilistiku, tomēr varētu izjaukt noskaņu. Krājuma sastādīšanā man bija labs konsultants – Haso Krulls. Viņš rakstījis arī antoloģijas ievadu. Par izvēlētajiem autoriem diezgan ilgi runājām, respektēju arī Haso skatījumu uz igauņu dzeju. Manuprāt, Igaunijā tagad ir divi kritiķi, kuri pilnībā orientējas un pārredz visu, kas notiek igauņu dzejā: viens ir Haso Krulls, otrs ir Joseps Susi. Abi raksta ļoti pamatīgas recenzijas, salīdzina igauņu dzeju arī ar citu tautu dzejas, atdzejas grāmatām. Protams, šajā krājumā ir daudz teksta, izdevēji (Orbīta) teica, ka nāksies saspiest, es teicu: droši spiediet! Negribas ielikt tikai pāris dzejoļu katram, tad nejūti nekādu pārskatu. Var teikt, ka šī antoloģija ir tādas plānas atsevišķas grāmatiņas katram dzejniekam.

Šoreiz atteicos arī no visiem tiem dzejniekiem, kuri gan pēc paaudzes – vidējās vai jaunākās – antoloģijā iekļautos, bet kuriem jau esmu izdevis atsevišķas atdzejas grāmatas – lai uzzinām par tiem citiem.

Veidojot nupat izdoto izlasi, mani arī ietekmēja Contras²) latviešu dzejnieku antoloģija Introvertu balle (Introvertide ball), ko viņš pirms pāris gadiem laida klajā Igaunijā. Mēs abi aizvien esam futbolisti, ne tikai kolēģi, draugi un atdzejotāji, tāpēc gribēju ar viņu saspēlēt, taisot šo savu antoloģiju, aizspert viņam to bumbu atpakaļ. Par nosaukumu, kādu sākotnēji biju iecerējis, visu pastāstīju grāmatas priekšvārdā. Es apstājos pie ļoti jaunas dzejnieces Ristes Sofies Kēras rindas “man pietiks ar latviju” un paliku pie tās. (Nepārrakstīju ar lielo burtu ne “Man”, ne “Latviju”, jo tad jau es būtu no šī atdzejojuma izkāpis ārā.)

Foto: Agnese Zeltiņa

Contra mums jau faktiski kā tāda eksklāva valsts un par Latviju zina tik daudz, ka mēs drīz varēsim viņam jautāt, kas te īsti notiek. Bet man šķita interesanti, ka tavā antoloģijā dzejnieki, uzrunāti kaut ko pateikt par Latviju, pat nevairās pateikt kaut ko parastu, neko nesadzejo.

Tāda bija mūsu koncepcija. Zināju arī, ka nerakstīšu garu ievadtekstu, palūdzu to Haso, kurš uzreiz tad ieraudzīja manu antoloģiju savā filozofiskajā prizmā…

Priekšvārds faktiski ir eseja, ļoti laba tradīcija, manuprāt, ar tādiem apveltīt antoloģijas, derētu arī individuāliem krājumiem! Par visu mitoloģisko labirintu, tēlu sasaucēm… Ļoti zīmīga šķita priekšvārda autora pieminētā “esrakstīšana”.

Jā, tas ir Haso termins, tikai viņa!

Par to, ka igauņu dzeja nebaidās no šīs “es” skatformas.

Šķiet, Haso uzsvēra to tāpēc, ka šie dzejnieki, izņemot varbūt Jirgenu Roosti – viņš vispār nav ieliekams nekādos rāmjos –, ir vērsti uz esrakstīšanu. Un ļoti daudz tā pasaka, izrādās, tas nav nekāds sašaurinājums.

Vai tu esrakstītājiem pieskaitītu arī Karolīnu Pihelgas?

O jā, Karolīna noteikti tiem piederīga! Gribētos viņai ar laiku uztaisīt atsevišķu grāmatu. Man ļoti patika viņas jaunie soneti, kurus publicējot lūdzu izdevējam, lai paliek tās 14 rindiņas – kaut ar lupu lasīsim tos burtus grāmatā, bet nedrīkst izjaukt rindu skaitu! Protams, tā vairāk ir prozdzeja, dzejproza. Tā nav tā poētika, kādu piedāvāja vecākā paaudze – Alliksārs, piemēram –, un Karolīna nelīdzinās arī jaunajiem, starp kuriem daudzi raksta ar atskaņām. Pati jaunākā krājumā ir Riste Sofie Kēra. Viņa ir multimāksliniece, viņai ir sava mūzikas grupa AVEMARIA, reizēm autore šos žanrus apvieno; Riste spēlē arī teātri. Jauns ir arī somu un igauņu izcelsmes Veljo Ross, kura dzejas noskaņas, manuprāt, ir diezgan atšķirīgas no iepriekšējām paaudzēm. Man gribējās, lai mēs zinātu, kas tieši pašlaik notiek igauņu dzejā. Sveta Grigorjeva, kuras jaunākā dzejas grāmata Frankenšteins bija tiešām pārsteidzoša un ļoti populāra, ir drosmīga, aktīva – arī politiski un sociāli aktīva –, asa, un viņas klātbūtne dzejas ainā ir ļoti pamanāma.

Pamanīju Ukrainā notiekošā kara motīvus, savā ziņā bija mierinoši redzēt, ka tie ir arī igauņu dzejā. Lai vai kas būtu šis “mierinājums”.

Jau pieminētā Sveta, kura ir no jauktas ģimenes, uzreiz, pilnapjoma karam sākoties, pauda ļoti skaidru un asu nostāju. Karš neizbēgami ienāk arī mūsu domāšanā, protams. Protams, karš, kas jau bija pilnā apjomā sācies, kad sāku darbu pie antoloģijas, ietekmēja to, kādus tekstus man iesniedza uzrunātie autori.

Kam bija tas dzejolis, kurā kādi tāli iedomāti lasītāji un pie viena politiskie muldētāji aicināti nākt un dzīvot šajā malā?

Trīnai Soometsai.  “kā jūs uzdrošināties tur dzīvot un vēl riet / vai jūs esat pašnāvnieki / neesam taču kaskadieri impērijas malā / mums nav nevienas patvertnes / vienmēr esam palikuši dzīvi / dažs labs tomēr iznāca no meža / un atrada nepiegānītu aku,” tā viņa raksta. Dzejolis beidzas ar uzrūcienu: “Un acīmredzot tomēr pārcelsimies uz portugāli uz spāniju / dzīvojiet tad paši impērijas malā / sāciet jau radināties velns lai parauj.” (20. lpp. antoloģijā – I. B.)

Ir ļoti svarīgi spēt… noformulēt šo laiku. Igaunijā tas vairāk notiek esejistikā, viņiem eseju tradīcijai izdevies palikt nepārtrauktai. Te jāmin dzejnieka Hando Runnela nodibinātās izdevniecības Ilmamaa grāmatu sērija Domu vēsture.  Kopš 1995. gada šajā sērijā iznāk igauņu rakstnieku, dzejnieku, filozofu eseju, pārdomu, rakstu krājumi. Esmu domājis, cik labi būtu, ja arī Latvijā iznāktu, piemēram, Vecā Stendera, Krišjāņa Valdemāra, Knuta Skujenieka, Ulža Bērziņa un citu eseju, rakstu un pārdomu grāmatas. Hando to darīja, lai uzsvērtu igauņu domu caur laiku laikiem. Iznākušas neskaitāmas grāmatas. Ir kāda fotogrāfija, kur redzams Hando Runnels atbalstījies ar elkoni pret šo grāmatu kaudzi.

Ne tikai saņemt impulsus, bet analizēt, cik tālu ir aiziets, kas ir pārmantots, kas nav pārmantots un jāmeklē klāt no ārpuses.

Foto: Agnese Zeltiņa

Nebiju gaidījusi, ka jaunākajā igauņu dzejā ieraudzīšu populāru, tomēr sakrālu tekstu atsauces, parafrāzes, kas aizved līdz pirmskristības priekšststu apspēlēm  vai mūsdienu ikdienišķiem apvērsumiem. Tā ir plašāka tendence?

Plašāka varbūt ne, bet šajā krājumā vairākiem autoriem ir šādi motīvi, jā. Tāda ironija drīzāk ir individuāla, es to redzu Jiri Kolkam un Martam Kanguram. Kangurs ir filozofs, tas jaušas viņa tekstos; Kolkam ir smalkā ironija (tā nav Kivisildnika ironija!), viņš ir sportists un ļoti daudz tulko. Kas drīzāk ir kopīgs – tāda droša ironiska pieeja. Viņi necitē Bībeles tekstus, lai uz tiem izveidotu dzejoli. Viņi ņemas diskutēt ar Dievu, un šī diskusija mēdz būt ironiska.

Interesanti sastatīt autorus un to fonu, ko tu par viņiem zini. Kāpēc antoloģijā nav biogrāfisku ziņu par dzejniekiem?

Atteicos no biogrāfijām, jo dzīviem autoriem tās taču nemitīgi mainās! Izvēlējos dzejoļus no autoriem, kuriem savu grāmatu vēl tobrīd nebija. Pa šo laiku vairākiem autoriem iznākušas divas grāmatas, ir nominācijas balvām un tā tālāk. Esam pietiekami tuvu, lai varētu iepazīties ar tekstiem – un to, kā viņu autori attīstīsies, aplūkot laika gaitā.

Kas ir tas, ar ko bagātinās šī laika kolēģi Igaunijā? Ko viņi atdzejo?

Ir ļoti dažādi autori. Man ļoti patīk, kā strādā Kalju Krūsa, kurš zina daudzas valodas – tostarp japāņu. Viņa atdzejas pieredze acīmredzami ieplūst dzejā, un viņš piedāvā t. s. modernās tankas. Tajās nav ievērots zilbju skaits, bet ir ievērots īsums. Tā kā viņš ir iedziļinājies mūsdienu japāņu dzejā, viņš zina, ka zilbju skaitīšana ir palikusi eiropiešu apsēstība – un viņš savas īsās formas rada, paturot kodolu, bet neskaitot zilbes.

Trīna Soometsa, kura atdzejo mazāk, savā dzejā ievelk iespaidus no filzofijas, ko sākusi studēt pavisam nesen. Karolīna Pihelgas atdzejo ļoti daudz, viņa arī ir vislabākā redaktore, kura darbojās medijā Svaigais Akcents – Karolīna ļoti jūt tekstu, un visi darbi, kam viņa pieķeras, ir ļoti labi. Sveta Grigorjeva mazāk atdzejo, bet dzeju savieno ar deju, strādā ar dzeju kā horeogrāfe.

Sava ietekme ir arī etnofutūrismam; tas gluži dabiski paplašina iespējas arī rakstīt izloksnēs, piemēram, veraviešu. Viss, ko kā iespaidojas jaunie autori, pamanāmi izpaužas atsaucēs.

Pēc tām spriežot, brīnišķīgais Jāns Kaplinskis vēl ir dzīvs. Lai ko liecinātu biogrāfijas un dati.

Jā! Jāns Kaplinskis, “Vakars atnes atpakaļ visu”… Viņš ir dzejnieks un filozofs, kam grūti atrast atbilsmi. Bet, lai arī jaunākā paaudze šķiet no viņa tālu prom, tomēr palaikam redzu Kaplinska ietekmes. Kā teica Haso Krulls – ir pirms Kaplinska un pēc Kaplinska paaudze. Iespaids ir palicis. Pauls Ēriks Rummo, kuru arī pazīstam gan no vecās antoloģijas, gan atsevišķās grāmatiņas, arī ietekmējis iepriekšējās paaudzes dzejniekus, jaunos varbūt mazāk.

Jirgenam Roostem – Juhans Vīdings kā ietekmes autors. Ir arī teksti, kuros kā tālu pagātnes atsauci redzam protesta dzeju no astoņdesmitajiem gadiem.

Kā ir tev – vai tu meklē atbilstības latviešu autoriem igauņu stilistikā, noskaņās?

Nu, man ir grūti tā sastatīt, jo dzīvoju abās šajās pasaulēs, bet vispār esmu tā darījis, jā. Reiz meklēju pārus – un tie pāri neviens par otru pat neko nezināja. Piemēram: Ains Kāleps un Knuts Skujenieks, abi lieliski dzejnieki, abi arī atdzejoja Lorku.

Vai arī – Jānis Rokpelnis un Andress Ehins. Ehins ir sirreālists un tā tālāk, lai gan – arī Rokpelnim to var atrast.

Jā, Rokpeļņa Cilvēki ir caurstaigājami pavasarī arī nav nekāds hiperreālisms.

Protams! Par šī laika tekstiem runājot, gribas minēt Risti Sofiju Kēru, kura ir, varētu teikt, panks! Viņa ir nepieradināta, brīva, un viņas teksta plūdums, reizēm arī teksta blāķi, kur zib detaļas, par kurām var norauties pa biksēm… Iepriekš piesaukto Svetu Grigorjevu ir bijis kārdinājums salīdzināt ar Madaru Gruntmani, īpaši Madaras pirmajā grāmatā. Bet abas dzejnieces jau mainās, un šobrīd es tā nesalīdzinātu.

Ko tu dari ar autoru lietotajām alūzijām, atsaucēm un intertekstualitāti? Vai ir kaut kas tāds, kas arī lieliskam igauņvides pazinējam var sagādāt grūtības?

Paldies Dievam, viņi nav Kreicvalds! (Smejas.) Es vienmēr izmantoju iespēju un jautāju autoriem, ja ir kādas šaubas. Viens ir atsauces, otrs – tie dzejoļi visbiežāk ir bez interpunkcijas, nereti arī nedalās pantos. Līdz ar to vārdi var saplūst kopā, igauņu valodas struktūra rada vārdu sablīvējumus, kas mums var šķist neskaidri. Esam sēdējuši, izsēdējuši… bez tā jau nevar.

Foto: Agnese Zeltiņa

Es tagad runāju ar cilvēku, kurš ir atdzejojis igauņu dzeju no vissenākajiem tekstiem līdz mūsdienām, un reizē tu esi daudzpusīgs profesionālis, kam darbs dzen darbu, lauki, pilsēta, nu – vismaz bērni izauguši. Zinu, ka daudziem jauniem ļaudīm, kuri tagad sāk strādāt kultūrā, tas šķiet gandrīz neiedomājami – reizē darīt vistuvāko un svarīgāko un tomēr arī dzīvot, daudzi jūt milzīgu spiedienu uz dzīves nodrošināšanu un “saprātīgumu”.

Nu, redzi, te man jāatsaucas uz Ulža un Knuta, un arī Leona tā saucamo, nosacīto “atdzejas skolu” – tikpat nosacītu kā Franču grupa. Atceros, ka man zvana Knuts vai Uldis un saka: “TU atdzejosi KALEVDĒLU!” Bija tāds atdzejas motors, kas darbojās tajā laikā – mums šķita, ka ir jāparāda, kas dzejā noticis citur, Spānijā, Portugālē vai Lietuvā. Bija svarīgi redzēt, ka mēs tā bagātinām dzeju – no valodas viedokļa, domāšanas.

Man arī patika tā dzīvot – visu laiku divās kultūrās. Pat tik tālu, ka esmu savus dzejoļus rakstījis arī igauniski. Man bija interesanti. Tāpēc tā frāze, ko es deviņdesmitajos gados pateicu Egilam Zirnim: “Ja es lasītu tikai latviešu literatūru, es nomirtu no garlaicības!” Deviņdesmitajos gados, kad notika šī intervija, varbūt kāds neuztvēra, cik svarīga ir tulkotā literatūra. Man kā dzejniekam bija svarīgi arī tas, ka varu mainīt stilu. Varu pats dzejot vienā veidā, bet, atdzejojot, piemēram, Arturu Alliksāru, sākt strādāt pilnīgi citā poētikā. Tas ir arī vārdu krājums, kas pieaug. Vēl viena motivācija visu laiku ir – parādīt, kas šobrīd notiek. To daru arī ar šo antoloģiju.

Protams, Igaunija vienmēr literārā procesa atbalstā ir bijusi priekšā – skatoties arī uz finanšu atbalstu, uz balvām, stipendiju iespējām rakstniekiem, tāpēc viņiem iznāk ļoti daudz grāmatu. Visu laiku esmu apbrīnojis, ka Igaunijā saprot, cik svarīga ir prese, kultūras mediji. Ir vajadzīga saruna, vajadzīgas recenzijas, pētniecība – tā mēs varam saglabāt profesionalitāti, izvairīties no grafomānijas. Jo arī sliktu grāmatu sadrukāts ļoti daudz.

Viens risks, retāk saskaroties ar profesionālo kritiku, manuprāt, ir aizmirst, ko ar to darīt, turklāt abās pusēs. Kritiķa un aplūkotā darba autora pēkšņa satikšanās recenzijā var izrādīties jau kaut kas tik rets, ka neatpazīstams, un nepazīstamais, kā zinām, rada pretreakciju, novēršanos, bailes.

Arī Igaunijā ar to ir visādi gājis. Jau pieminētais Jāns Kaplinskis, poliglots, avīzē Sirp (Sirpis) uzrakstīja vairākus rakstus, kuros redaktore gribēja labot kādas specifiskas valodas lietas Kaplinska igauņu valodā, un viņš apvainojās un sāka rakstīt somiski, angliski, kā tik vēl ne.

Viens ir redaktora darbs, otrs ir kritika – līdzi domāšana, novērtēšana. Pirms intervijas pārlūkoju igauņu kritikas materiālus – kas notiek dzejā šobrīd, kā tā mainās; ir svarīgi tam nepārtraukti sekot līdzi, reflektēt.

Katram plašākam procesam ir kāds aktivitātes kodols. Igaunijā tāds ir ap Rakstnieku savienību. Pašlaik tur, jā, Rakstnieku savienībā, mācu latviešu valodu. Lai rosinātu sarunu un dotu kontekstu, esmu nolasījis arī vairākas lekcijas par mūsu kultūru – par dzejniekiem, savstarpējām ietekmēm, par procesiem astoņdesmitajos gados – īpaši par žurnālu Avots; arī par trimdas literatūru, par Juri Kronbergu. Uz valodas kursiem nāk visdažādākie ļaudis, gan poligloti, gan tie, kam latviešu valoda būs starp pirmajām svešvalodām.

Būtiski ir katru nedēļu, t. s. literārajā trešdienā notiekošie pasākumi Igaunijas Rakstnieku savienībā – lai kultūras process, arī kultūras apmaiņa būtu reāla, nevis festivālveidīga.

Iepriekš minēju balvas – tām igauņi piešķir lielu nozīmi, jo balvas veicina sarunu par tekstiem, pat ja ārēji tā ir sacensība.

Mums jau ar LALIGABU ir līdzīgi – balvai ir arī “komunikatīvais aspekts”. Apsveicu ar nomināciju atdzejā, Guntar! Haso Krullam latviski izdotas jau divas apjomīgas grāmatas, par otro arī šī nominācija. Krulla dzeja ir piesātināta, faktiski tāda atsauču un alūziju bibliotēka. Kas tev pašam ir tās tuvākais aspekts, kas vedināja ķerties pie astoņdesmit sešiem dzejoļiem, kas veido grāmatu  Atvere?

Šī ir jau trešā Haso dzejas grāmata latviski. Katrreiz viņš spēj pārsteigt. Jau 1986. gadā izdotais pirmais dekadentiskais dzejoļu krājums Melnbalts, kas parakstīts ar pseidonīmu Max Harnoon, ievilka citas krāsas tā laika igauņu dzejas ainavā. Protams, arī modernais eposs Metrs un Dēmetra ir grāmata, ko var uzrakstīt tikai Haso – viens no pēdējā laika visspilgtākajiem intelektuāļiem Igaunijā. Savdabīgā dzejas grāmata Atvere ir uzskatāma par filozofiski poētisku tekstu. Atdzejojot to, es biju spiests kļūt par “dzejas un filozofijas kriminālistu”, rakņāties alūziju, traktātu un mitoloģijas “bēniņos”. Man patīk, ka, neraugoties uz plašajām atsaucēm un citātiem, Haso rakstītais ir dzīvs un brīvs. Kur vēl labāk: “filozofi apklust un pulcējas Platona alā / lai spriedelētu / kā ir būt sikspārnim / desmit tūkstoši sikspārņu karājas pie alas griestiem / sikspārņi klusē jo zina / kā ir būt filozofam.”

1. Vairums ļaužu, ko sarunbiedri piesauc šajā dialogā, pārstāv igauņu dzeju un Igaunijas kultūras vēsturi; visu pieminēto darbi, pateicoties atdzejotājiem un tulkotājiem, ir pieejami Latvijas lasītājiem. Alfreds Ķempe (1890–1967) lasītājiem var būt svešāks, taču plašākai iepazīšanai vēl bez enciklopēdiskiem avotiem šīs sarunas pierakstītāja aicina izlasīt lielisko opusu, ko Uldis Bērziņš veltījis igauņu literatūras popularizētājam Alfredam Ķempem un atdzejas mākslai vispār: Piemineklis donam Alfredo krājumā Poētisms baltkrievs (1984). (I. B.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Citviet arī: Kontra. Es rakstu ar C – Contra (šo vārdu arī loku). Tas ir mans latviešu gramatikas izņēmums. (G. G.  (atpakaļ uz rakstu)