— Godīgums pret materiālu

Uzaicinājumu pievienoties tulkotājas Māras Poļakovas organizētajai ukraiņu literatūras tulkošanas darbnīcai es saņēmu pirms pusotra gada, tobrīd sēdēju autobusā Kijiva–Rīga. Mans blakussēdētājs, karavīrs Serhijs, brauca uz rehabilitāciju Vaivaros, bet es braucu mājās. Pa ceļam meklēju ukraiņu valodas nodarbības, un tieši tajā brīdī pienāca ziņa, kurā cita starpā bija rakstīts: “Zināt ukraiņu literatūru ir nevis greznība, bet morāls pienākums. Mūsu augstskolās ukrainistikas nav un pārskatāmā nākotnē nebūs, tādēļ aicinu likt kopā prātus un spējas. Kopā mācīties, kopā augt, kopā strādāt.” Māra saka, ka kopš tā laika viņas darbā nekas daudz neesot mainījies, bet, no malas raugoties, tā gluži nešķiet: iztulkotas pāris Oksanas Zabužko grāmatas (“horrible, untranslatable Zabuzhko sentences”, kā Rīgā teica pati autore), ar kolēģiem ­­– vairāki ukraiņu dzejas krājumi. Nesen Māras tulkojumā iznācis ukraiņu modernisma rakstnieka Maika Johansena romāns Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici. Katru otrdienas vakaru ir darbnīca. Man un, pieļauju, citiem kolēģiem, kuri tulkojot vienlaikus apgūst gan ukraiņu valodu, gan arī literatūru un vēsturi, tā ir iespēja nonākt pilnīgi jaunās teritorijās.

Justīne Vernera

 

Justīne: Kad tu mums darbnīcā parādīji Johansena dzejoli ar veltījumu “Manai Latvijai” un diviem vārdiem latviešu valodā,¹ pēc tam, lasot par pašu Johansenu un tagad – Ceļojumu, man radās sajūta, ka Maiks Johansens nav īsts. (Abas smejas.)

Māra: Okei, vai vari to izvērst?

J.: Viss viņa stāsts: tēvs latvietis…

M.: Nav latvietis. Vācietis, visticamāk.

J.: Latvijas vācietis. Viss, kā Johansens dzīvoja un rakstīja, man rada iespaidu… Jā, man ir grūti viņu piezemēt…

M.: …kaut kur pierakstīt…

J.: Liekas, viņš ir vienkārši peldējis. Varbūt tu varētu pamatot, kāpēc viņš tomēr ir bijis īsts?

M.: Nu, ir fotogrāfijas…

J.: Jā, esmu dažas redzējusi.

M.: Ir sešas autobiogrāfijas, ja pareizi atceros. Viņš tās rakstīja dažādiem gadījumiem, piemēram, reizēm bija vajadzīga rakstnieka anketa. Starp citu, anketā rakstnieku kongresam Baltkrievijā viņš norāda tautību “vācietis” – būdams jau visnotaļ ukraiņu rakstnieks. Viņš par savu tēvu stāsta dažādus stāstus – ka esot vācietis, tad – ka zviedrs. Tās autobiogrāfijas ir šausmīgi foršas, tikpat johanseniskas kā viņa literatūra. Viņš tās apzināti ir rakstījis kā literatūru. Es vēlāk tās atradīšu kompī, apskatīsimies. Protams, vēl ir čekas pratināšanas protokoli… Redzi, kaut kādā ziņā viņš labi iekļaujas tālaika literatūrā ­– tas it kā leģitimizē viņa eksistences faktu. No otras puses, protams, ka viņš šajā literatūrā izceļas – viņš laikam bija vislabāk izglītotais. Viņam bija visformālākā izglītība augstākajā līmenī, iesāktā doktorantūra, piedevām valodniecībā. Johansens zināja visvairāk valodu, respektīvi, viņu atšķirībā no citiem kolēģiem neierobežoja literatūra krievu valodā. Viņš varēja lasīt angliski, vāciski, franciski, spāniski, laikam visās skandināvu valodās un, pats par sevi saprotams, grieķiski un latīniski. Bāze, no kuras rodas vai var rasties literatūra, viņam bija biezāka, dziļāka un plašāka. Vēl viņš bija kliedzoši talantīgs ­– šī īpašība gan piemīt daudziem, bet viņam bija visādas interesantas teorijas. Viņš nerakstīja stihiski, nebija nekāda “man nāk ārā, es pierakstu”. Lūk, šī viņam nebija nevienu mirkli. Leģenda vēsta, ka pirmos dzejoļus viņš ir uzrakstījis deviņu gadu vecumā vāciski uz pagraba durvīm.

J.: Ar Ceļojumu Johansens mēģināja padarīt dabu par galveno varoni, atstājot cilvēkus otrajā plānā.

M.: To viņš epilogā visu atklāj, jā.

J.: Tas taču nav viegls uzdevums – mums kā cilvēkam atkāpties no savas ārkārtīgās koncentrēšanās uz cilvēcisko pieredzi un pievērsties kaut kam, kas ir tik ļoti ārpus.

M.: Es literatūras līmenī esmu pilnīgā sajūsmā par to, ko viņš raksta, bet ārpusliteratūras līmenī viņš mani fascinē arī kā personība.  Viņam līdz kādam brīdim bija drausmīgi grūta un sarežģīta dzīve. Johansena tēvs un vismaz viens brālis un māsa nomira badā vai vismaz no bada un slimībām. Viņš redzēja Harkivas ielās pakārtus cilvēkus, citus – nošautus un tamlīdzīgi. Bija periodi, kad viņam reāli fiziski pašam ar ģimeni nebija, ko ēst. Literatūrā no tā neko faktiski neredz. Mani tas nenormāli valdzina. Mani ne vienmēr interesē rakstnieka ciešanas literatūrā – kas, protams, ir pretrunā ar manu interesi par karavīru dzeju. Karavīru dzeja principā ir vistiešākā pieredze, bet tur man nav nekas iebilstams pret to, ka redzu, kā cilvēkam klājas. Bet principā man nepatīk literatūra, kurā es lasu, kā autoram ir gājis. Lielākoties nepatīk. Johansena tekstos lasītājs par autoru praktiski neko neuzzina.

J.: Un vienlaikus, man liekas, viņš bija arī ļoti meistarīgs cilvēku vērotājs. Dinamika, kas valda starp doktoru Leonardo un Alčesti un tad starp Alčesti un Perebijnisu: kurš kuru grib, bet kurš kuru nē, un mazās nianses, kā viņi cits citu it kā “nokavē”.

M.: (Smejas.) Tik jautri! Bet tu saproti, ka viņš nevis attēlo, bet būvē, ja? Arī attiecības viņš konstruē, nevis apraksta. Tas ir tik interesanti, ka var saskatīt kaut ko, kas rezonē arī emocionālā līmenī, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir uzkonstruēts.

J.: Situācijas ir gandrīz neiespējamas.

M.: Viņš epilogā apraksta savu metodi: “No dekoratīvas papes viņš izgrieza cilvēka figūras, pielīmēja tām no apakšas koka klucīšus, prasti nomālēja tās ar nosacītām krāsām, caur papes nabām izvilka stiepli un ņēmās līksmi stumdīt šīs figūras zem dzīvas, īstas stepes svelmainās saules, zem īstu Slobodu Šveices kļavu nokarenajām valgajām lapām.” Lai lasītājs nesāktu domāt, ka šīs figūras ir dzīvas, – tas ir vienkārši lieliski. Viņš nemitīgi dekonstruē to, kam esi jau noticējis.

J.: Tantiņa, kura neeksistē, bet saka lietas un parādās…

M.: Un smaržo pēc boršča, un viņai ir konkrēti brunči!

J.: Vai tas varētu būt viņa eskeipisma veids, lai aizmirstu sūro realitāti?

M.: Es to noteikti nesauktu par eskeipismu. Es gan nezinu, ko nozīmē eskeipisms, bet man liekas, ka eskeipisms ir drusku gļēvulīgāka stratēģija nekā Johansena rakstīšanas stils. Redzi, viņš mīlēja literatūru, apzināti nodarbojās ar to – ja šie vārdi vispār iet kopā –, nevis glābās vai bēga literatūrā. Literatūra viņam bija svarīga – par to esmu pārliecināta pēc tā, cik esmu viņu lasījusi. Pašā sākumā, vēl prologā, kur ir Dons Hozē Pereira, Johansens raksta, ka viņam ārkārtīgi patīk labi darinātas lietas, viņš ir gatavs lasīt jebkādus katalogus, lai tikai nonāktu tuvumā ar lietām. Lūk, Johansens mīl darīt ar vārdiem. Viņam patīk vārdi, viņš strādā ar tiem un no tiem uztaisa kaut ko interesantu, burvju mākslinieku trikus. Manuprāt, tas ir nevis eskeipisms, bet gan kas cits.

J.: (Pievēršoties datoram.) Nu, un ko viņš autobiogrāfijās raksta par sevi?

M.: Tie ir ļoti dažādi stāsti. Re, piemēram: “Kopš astoņpadsmitā gada dzīvoja bada dzīvi līdz pat divdesmit otrajam gadam. Kopā ar tēvu stādīja kartupeļus, un no tiem pārtika visa ģimene.” Ļoti reālistiski. Šai ir burvīgs noslēgums: “Gan dzejā, gan prozā, gan teorētiskajos rakstos nepiekāpīgi centies celt ukraiņu vārdu (vārda mākslu) līdz Eiropas līmenim.” “Viņam nerūpēja ne nauda, ne slava, nemeklēja lētus efektus,” ­– te jau sākas lekšanās. “Autors sliņkis. Līdz divdesmit astotajam gadam rakstīja labu dzeju un sliktu prozu, bet divdesmit astotajā atjēdzās un sāka rakstīt labā prozā.” Vai nav jauki? “Jaunrades paņēmieni ļoti oriģināli un ērmoti: es radu, sēdēdams pie galda un mērcot spalvu tintē.” (Smejas.) “Rakstu uz balta papīra. Organiski nevaru rakstīt uz pavēstes no dzīvokļu kooperatīva.” (Abas smejas.) Visvisāda ālēšanās. Vēl šis ir brīnišķīgs, to Ingmārai [Balodei] uzdāvināju recenzijai: “Agrāk rakstīju dzeju dzejniekiem, tagad rakstu prozu joprojām tiem pašiem dzejniekiem.”

 

 

J.: Ļoti labi. Domājot gan par to, ka viņš mīlēja vārdus un literatūru, gan par viņa likteni, gan par “Apšauto renesansi” Harkivā, šis man ir ārkārtīgi grūti noformulējams jautājums: kas padara vārdus un literatūru tik vērtīgus, ka to dēļ ir iespējams arī tikt nogalinātam?

M.: Nogalina nelieši un noziedznieki. To viņi dara savu kretīnisko iemeslu dēļ un tos atradīs vienmēr. Nujā, sāku no otra gala… Lai cik tas vēsturiski, socioloģiski vai vēl kaut kā nebūtu pamatots, intuitīvi nešķiet, ka ir ētiski pareizi uzskatīt, ka var būt vārdi, kuru dēļ esi pelnījis, ka tevi nogalina. Nē, nekādā gadījumā! Johansenu nenošāva literatūras dēļ, bet par dalību nacionālistu organizācijā, kas gatavojis teroraktus pret partijas un valsts līderiem.

J.: Šāda organizācija pastāvēja?

M.: Protams, ka tā bija izdomāta.

J.: Varbūt formulēšu tā: kas motivē rakstniekus rakstīt pat tad, kad tas jau ir kļuvis bīstami?

M.: Johansena gadījumā: “Es mīlēju vārdus un viņi man atbildēja ar pretmīlestību.” To viņš pats raksta. Mīlestībā nav melu. Tad tu tiešām esi godīgs pret to, ko raksti, arī tajos apstākļos, kuros atrodies. Es pati dzīvoju nesalīdzināmi veiksmīgākos vēsturiskos apstākļos un, darot savu darbu, ne ar ko neriskēju, bet man liekas, ka ir tāda lieta kā godīgums pret materiālu – manā gadījumā pret oriģināltekstu, rakstnieku gadījumā – es pieņemu, ka pret vārdiem. Šķiet gan, ka tas neko nepasaka – jo kā gan rakstnieks var būt godīgs pret vārdnīcu, piemēram… Drīzāk tā – tu nevirknē melīgus vārdus.

J.: Kādi bija tavi palīgi Johansena tulkošanā?

M.: Jarina Cimbala pieslēdzās pēdējā brīdī, kad tulkojums jau bija gatavs. Viņa atsūtīja teksta jaunāko redakciju, Ceļojums nupat iznācis krājumā, kurā ir vēl vairāki teksti. Tad visu pārlasīju un atšķīrās komati, burtiski trim, četriem vārdiem atšķīrās lasījums, bet pieturzīmes atšķīrās diezgan, un tā sanāca daudz jēdzīgāk. Jarinas jaunā izdevuma beigās bija ļoti labas piezīmes. Daļu pārņēmu, daļu pierakstīju pati. Noteiktas lietas es pati nebūtu zinājusi. Procesā, pirmkārt, izlasīju pilnīgi visu par Johansenu. Viņa paša grāmatas ne visas, jo fiziski nepaspēju, bet gandrīz visus iespējamos akadēmiskos rakstus gan. Bija vācu un poļu kolēģu tulkojumi, kuros nemitīgi ieskatījos, lai redzētu, kā viņi ir risinājuši problēmas, kuras man bija sarežģītas. Nezinu, vai lasot jūt, bet tas teksts sastāv no tulkošanas problēmām.

J.: Bija jūtams, jā. Šeit arī papildjautājums. Tu mums ieteici, tulkojot noteikta perioda tekstus, atsaukties uz tajā periodā latviešu valodā tapušiem tekstiem, lai mēs labāk spētu pieņemt lēmumus. Lasot Ceļojumu, es sastapu ļoti daudz vārdu, kuru nozīmes vienkārši nezināju. Vai tev nācās izmantot šo pašu metodi?

M.: Viena no Johansena metodēm ir strādāt ar skanisko aspektu. Viņš liek kopā vārdus, kuri semantiski varbūt vispār atrodas pilnīgi dažādās jomās, bet viņi skan līdzīgi. Viņš tos saliek blakus un skatās, kas radīsies. Es daudz lasīju Plūdoni. Viņš to, protams, dara citādi, bet man likās, ka tajā “skaņas” lietā Plūdons var noderēt. Vienmēr lasu daudz Brūveri, kad man ir teksti, kas pieprasa valodas virtuozitāti. Plūdoni  pārlasīju ļoti cītīgi. Galvenokārt, lai noticētu, ka var darīt dullāk nekā ļauj mana audzināšana. Divdesmit gadu laikā esmu strādājusi ar daudziem redaktoriem, ir iedzītas un iedresētas daudzas lietas. Tas ir ļoti labi un derīgi, bet tas arī nedaudz savažo prozas tulkotāja brīvību. Dzejniekiem ir citādi, bet prozas tulkotājiem nekas cits neatliek, viņi ir mācīti klausīt ļoti daudziem likumiem. Man vajadzēja Plūdoni, kaut ko no vecās latviešu literatūras, kad redaktoru paaudžu vēl bija mazāk. (Smejas.) Vēl es biju ieroču veikalā. Pie bises apraksta es nosēdēju, šķiet, nedēļu.

J.: Ko Johansens un viņa paaudzes rakstnieki nozīmē mūsdienu ukraiņu literātiem? Negribētu teikt “ukraiņu sabiedrībai”, jo tas ir ārkārtīgi plašs jēdziens.

M.: Žadanam 2001. gadā iznāca dzejoļu krājums Балади про війну і відбудову, nosaukums ir tieši tāds pats kā Johansena dzejoļu krājumam no 1933. gada. Zini, kas ir visinteresantākais? Tā nav mana doma, to es esmu aizguvusi no kāda literatūrzinātnieka: tādēļ, ka faktiski visa šīs paaudzes literatūra bija aizliegta, noklusēta un neizdota, šie autori, Johansena paaudze, nav paspējuši pārvērsties par klasiķiem “mēs jums piespiedīsim mīlēt Raini” izpratnē. Faktiski pēc nopelniem un visa pārējā viņi ir literatūras kanons, bet nav kanonizējušies tajā nozīmē, ka būtu pārvērtušies marmora tēlos, par kuriem visi zinātu, ka tos vajag cienīt. Šie vārdi un viņu rakstītais nav paspējis zaudēt svaigumu. Tādēļ vēršanās pie literatūras, šo autoru lasīšana un… negribu teikt “mijiedarbošanās”, bet viņu ieraudzīšana un sadzirdēšana – tas vēl ir jaunums. Cik līdz 21. gadsimta 20. gadiem ir bijuši Johansena izdevumi? Man šķiet, ka viens. Nav brīnums, ka šobrīd Ukrainā top ceturtais Ceļojuma izdevums divu gadu laikā. Johansens man tik neprātīgi patīk tāpēc, ka, viņu lasot, fiziski jūti: tu sper soli tur, kur nekad neesi bijis. Varbūt vispār nekad neviens nav bijis. Man liekas, ka kaut kādā mērā tas attiecas uz visu tās paaudzes literatūru. Tas nav joprojām nav household name. To joprojām atklāj, un tas ir ļoti skaists un intensīvs pārdzīvojums.

J.: Līdzīgu  sajūtu radīja filma par Vārda namu, kurā rakstnieki tiek parādīti kā cilvēki, kas spēlē tenisu savas dzīvokļu mājas pagalmā. Tāpat kā aizbraucot uz Vārda namu un redzot, ka tur nav nekāda memoriālā muzeja, kur vest garlaikotus skolēnus, – tur ir dzīvojamā māja, dzīve turpinās. No vienas puses, bija skumji redzēt to ēku tādā stāvoklī, no otras puses, netika atņemta sajūta, ka ukraiņu rakstnieki bija cilvēki, kuri dzīvoja kā cilvēki. Tā ir skaista lieta, ko atklāt. Latviešu literatūrā man par tādiem literāriem atklājumiem būtu laikam jāpadomā.

 

 

M.: Vai jums Raimonds Briedis otrajā kursā lika paņemt katram vienu tālaika krājumu un analizēt? Mums lika, un es paņēmu Linarda Laicena Karavani, un man neprātīgi patika, bija tik interesanti. Tur arī ir tas jaunums, svaiguma elpa ir ļoti spēcīga.

J.: Reizēm, paskatoties, kas ir nopērkams Gunas grāmatās, es atrodu kādu interesantu, nedzirdētu pirmās brīvvalsts laika izdevumu, piemēram, Riharda Valdesa stāstu krājumu Skumjā kafejnīca. Tā arī nenopirku, bet joprojām interesē, kas tur ir iekšā. Ir vēl kāda pieredze, kurā man rakstnieki pavērās kā cilvēki, bet teksts – kā neatņemama šīs realitātes daļa. Kad atnācu uz savu pirmo nodarbību darbnīcā, mēs lasījām kara dzeju, un manī kaut kas fundamentāli mainījās. Tobrīd jūs strādājāt pie ļoti dzīviem tekstiem. Varbūt tu varētu pastāstīt, kas tev personīgi ir mainījies, kopš tev ir darbnīca?

M.: Darbnīca ir spēks. Par darbnīcu man ir sajūta, ka… varam izdarīt daudz vairāk – ne tekstu kvantitātes ziņā, jo principā, ja es cītīgi ražotu, tad to pašu saražotu. Taču tad nebūtu ļoti daudz citu aspektu, kas man ir svarīgi, piemēram, Stasa [Ostrousa] un daudzu citu tekstus es nemūžam nebūtu atradusi. Katrs tulkotājs tekstu parāda citādi, lai cik reizes mēs to kopā lasām vai pārlasām, lai cik dažādu personību nospiedumi tur rezultātā nonāk, tik un tā tas ir katra tulkotāja atsevišķais, atšķirīgais teksts, ko es nemūžam tā neuztaisītu. Darbnīca spēj vairāk; tā ir tāda primitīva atziņa, jo domubiedru grupa vienmēr var vairāk nekā individuālists, lai cik traks. Nu, ja vien viņš nav Uldis Bērziņš – vienmēr atgriežos pie viņa kā piemēra, cilvēka, kurš var visu. Ja tu neesi Uldis, tad uznāk mazdūšība, nolaižas rokas, tu domā: “Ko gan es varu…” – bet darbnīcā nekas tāds nenotiek, darbnīca amortizē mazdūšību.

J.: Vai darbnīca tevi kādā veidā saenkuro ar to, ko dari, ar realitāti ārpus tevis? Es varbūt jautāju, projicējot sevi, bet man ārkārtīgi vērtīgi bijuši brīži, kad mēs, piemēram, gatavojam tulkojumu, es sarakstos ar autoriem un izveidojas saķere: ka tas nav tikai teksts galvā vai mans darbs, ko palaižu tālāk, bet ir iesaistīta vesela virkne citu cilvēku, uz kuriem tas, ko dari, arī reāli iedarbojas – emocionāli vai praktiski. Vai darbnīca tev ir bijusi vajadzīga arī kā atgādinājums sev, ka tas, ko dari, ir tiešām ļoti vajadzīgs? Tik lielā mērā, ka esam bijuši motivēti katru otrdienu turpināt nāk un kopā strādāt.

M.: Šis drīzāk ir jautājums, kam staigāšu apkārt. Neiešu tur iekšā, jo man tas ir liels noslēpums un dārgums, ka mēs pusotru gadu katru otrdienu vai nu atnākam vai pieslēdzamies – tā pieslēgšanās man vispār ir kaut kāda mistērija, es neizturētu, neslēgtos –, lai darītu kopā – ko? Ko mēs darām, Justīn?

J.: Jā, tas ir labs jautājums. Patiesībā man tā jēga atklājas ar katru jaunu tekstu. Tās pat nav publikācijas, tie var būt arī teksti, kuri stāv mūsu mapē, gaidot savu īsto brīdi kā tas bija, piemēram, ar karavīru dzeju portālā Satori. Bet man tā atslēga bija saņemt ziņu no kādas sievietes no Kupjanskas ‒ “elles zemes virsū”, kā viņa rakstīja ‒, kura tagad dzīvo Rīgā. Viņa esot uzzinājusi par mūsu darbnīcu un pateicās par to, ko mēs darām. Es to uztveru kā zināmu darbu patiesības vārdā. Tam lasītājs nav tik svarīgs; personīgi man nav tik svarīgi, vai tulkojums sasniegs simtiem, tūkstošiem vai piecdesmit lasītāju, bet teksts ir vērtīgs pats par sevi tieši tagad, jo tas ir tas, kas notiek un, ja kaut nedaudz varam pielikt roku, ka šī informācija ir gaisā, tad tas ir jādara.

M.: Divi momenti. Viens – es atkal atgriežos pie Artura Droņa runas pagājušā gada decembrī, kad viņš teica, ka literatūra pateicas un liecina. Tie ir šausmīgi skaisti un cēli vārdi, bet, ja mēģinu iet dziļumā, šķiet, ka tas arī ir galvenais kodols manām sajūtām redzējumā uz darbnīcas darbu: pateicība, ka mēs aiz viņu mugurām varam darīt savu darbu. Tā ir liecināšana par to, ko mēs izlasām. Tu teici “patiesība”… Es būtu nobijusies un nebūtu šo vārdu lietojusi. Vienmēr saku, ka ukraiņu literatūras tulkošana nav akadēmiska nodarbošanās. Nekad un vēl jo vairāk – šobrīd. Tas nav kaut kas, ko dari “mākslu mākslai” vārdā vai literatūrzinātnisku studiju ietvaros. Tas ir lielāks par literatūru, kas pati, protams, ir liela, bet šis darbs… Ja pateikšu, ka izlasu un nevaru netulkot, tas neko neizteiks, jo ir gandrīz katra normāla tulkotāja dzinulis, bet šeit ir iesaistīta arī realitāte. Tā ir literatūra – un tā ir dzīvība un nāve. Tā ir taisnīguma atjaunošana. Tas ir šausmīgi svarīgi.

J.: Tev varbūt šajā brīdī izdevās pietuvoties atbildei tam, kāpēc ukraiņu karavīru dzejai ir atsevišķs statuss pašai par sevi.

M.: Prozai arī principā, tikai par to mēs mazāk runājam, jo tie ir lielāki gabali, ar tiem mēs mazāk strādājam.. Sarežģīti runāt, jo ir bail un negribas noniecināt citu autoru rakstīto. Kā Ingmāra teica: nav tā, ka sievietes vai bēgļi, vai vecīši kā rakstnieki būtu mazāk vērtīgi. Viņu uzrakstītais ir tikpat vērtīgs kā liecinājums vai kā grēksūdze, vai apsūdzība. Karavīru literatūra vistiešākajā, visgalējākajā un viseksistenciālākajā nozīmē samaksā ar lielāko, ko cilvēks var atdot. Ar ziedošanos. (Nopūšas, domā.) Šie ir tik lieli vārdi, ka mēs tos ļoti reti lietojam, tādēļ viņi pat nav man pa rokai. Ar atteikšanos no sevis citu, tostarp mūsu labā. Nekad nevaru nepieminēt projektu Недописані, kura sarakstā šobrīd ir ap trīssimt cilvēku, kuri vairs nekad neko neuzrakstīs, jo ir nogalināti. Es nevaru nejust, ka šajos – karavīru, nogalināto – vārdos ir vairāk nekā vienkārši vārdos. Lai par šo runātu, ir vajadzīgs filozofs, ar mani te nepietiek.

J.: Vai, tavuprāt, mūsu grūtības atrast vārdus, runājot par mūsdienu ukraiņu literatūru, rada arī tas, ka šis ir citāds karš? Karavīri var publicēt dzejoļus sociālajos tīklos. Manuprāt, tas rada satricinošu, jaunu žanru, ar ko nebiju saskārusies, līdz neatnācu uz darbnīcu. Kara apstākļos tapis teksts ir kļuvis pieejamāks nekā jebkad. Nav vairs jābūt ar statusu “rakstnieks” vai ar izdevēju, lai tavus tekstus varētu lasīt.

M.: Nu te noklakšķ aizsardzības mehānisms un saka: “Grafomānija, grafomānija!” Tas, ka vari publicēt savu dzejoli uzreiz Facebook vai Instagram, nav nekas specifisks ne šim karam, ne karavīru dzejai, tā ir vienkārši laika izpausme. Bet mediji ir svarīgi – ieslēdz datoru un vari izlasīt Droņa jauno dzejoli, un to uztver tiešāk.

J.: Liela daļa filmas 2000 metri līdz Andrijivkai materiāla bija karavīru pašu filmēti GoPro video. Tā ir iespēja ieskatīties realitātes aspektā, par ko mēs maz ko zinām, un, lai arī sajūtas nav patīkamas, tās ir īstas. Pēc draugu atsauksmēm šķiet, ka uz daļu lasītāju arī karavīru dzejoļi iedarbojas līdzīgi šokējoši. Pirmkārt, pats sastatījums “karavīru dzeja” ir kaut kas, par ko ikdienā nedomā: ka tranšejās vispār raksta dzejoļus. Bet, otrkārt, ir grūti iedomāties, par ko tieši ir šādi dzejoļi. Piemēram, ka peles ir tranšeju realitāte. Es varbūt līdz galam nespēju noformulēt, bet, manuprāt, ukraiņu literatūra ieņem absolūti unikālu vietu starp veidiem, kādos mēs varam būt informēti par Ukrainā notiekošo. Vai tas, ko saku, tev liekas loģiski?

M.: Es netieku tik tālu. Palieku pie vienkāršas tēzes: “Ja jūs rakstāt, es tulkoju.” Man pietiek ar faktu, ka šie cilvēki, par kuriem patiesībā zinu ļoti maz, dienesta laikā vai pēc tam ir rakstījuši. Tad mans darbs ir to tulkot. Viss.

J.: Ļoti iespējams, ka tas ir tieši tik vienkārši.

M.: Nekā svarīgāka, ko tulkot, šobrīd nav.

J.: Es apzināti lietoju vārdu “laikmetīgums”. Kā ūdenī iemests akmens, kura vilnīši varbūt līdz mums vēl nav nonākuši, taču tas nemaina faktu, ka tas ir noticis. Es vienmēr saku, ka Harkiva ir Eiropas centrs, un tam arī ticu.

M.: Jā, mūsu laiks ir tur.

 

 

J.: Domāju, ka mūsu draugi, kuri Artdocfest noskatījās Černova filmu, saprata, kāpēc mēs viņus aicinājām aiziet. Gan jau, ka ikvienam pēc tam uzreiz pamainījās viedoklis, sajūtas.

M.: Viedoklis ir viens, bet otrs – pamainījās redze…

J.: Tu pārkalibrē savu instrumentu uz citu skatu.

M.: Un arī asumu pieregulē.

J.: Vai šī visa kontekstā tu varētu pastāstīt arī par, piemēram, Viktoriju Ameļinu un Volodimiru Vakulenko?

M.: Noteikti varam par viņiem parunāt. Viktorijas grāmatu² mēs abas esam lasījušas.

J.: Jā.

M.: Tad varam salīdzināt pieredzi. Es zināju, kā viņa raksta, esmu lasījusi visu, ko viņa ir rakstījusi, arī angliski es jūtu viņu, dzirdu viņas balsi, pat atpazīstu viņas paņēmienus. Un tad ir pirmais nepabeigtais teikums un sākas nepabeigtie fragmenti. Un sākas redaktoru norādījumi, ka, lūk, šis ir iesākts, un kas tur tālāk būtu bijis, mēs nezinām. Tas ir absolūti satricinoši. Ja tas būtu darīts tīšām – tāds literārs paņēmiens, ko kāds būtu apzināti izmantojis –, arī tad tas strādātu, bet šajā gadījumā, kur to izdarīja nāve un liktenis vai bloody krievu raķete, tā ir pieredze, kas ir ārpus katra normāla lasītājā pieredzes. Tas izdara ko tādu, ko neviens teksts ar tevi nav darījis, jo tu literatūrā… tik tieši atduries pret raķeti. Tādēļ domāju, ka tā ir viena no šo gadu svarīgākajām grāmatām: no vienas puses kā Viktorijas liecība, citā līmenī – par Viktoriju. Kad izlasīju, ka Ameļinas kolēģes taisās pabeigt Viktorijas grāmatu, es pārbijos, godīgi sakot. Domāju, ka tūliņ rakstīs klāt, uztaisīs, lai ir smuki. Viņas nav taisījušas, lai ir smuki, viņas ir ļāvušas grāmatai būt tieši tik nepabeigtai, cik tā ir bijusi. Tas ir tekstoloģiski pareizi, no jebkuras literatūrzinātnes un literatūras rakstīšanas viedokļa ļoti skaisti un pareizi – bet tam ir arī pilnīgi prātam nepatverama iedarbība.

J.: Kārtējais gadījums, kad man grūti verbalizēt… Līdzīgi kā sacīja Vlads Krasnoščoks: ka pietiekot noskatīties 2000 metrus, lai saprastu šo karu – man liekas, pietiktu arī izlasīt šo grāmatu. Es tagad strādāju pie vienas nodaļas tulkojuma iespējamai publikācijai un uzrakstīju Virai Kuriko, kura ir tās nodaļas varone: Ameļina apraksta, kā viņas abas dodas uz deokupētu ciematu pie vecā Mikolas, kuram okupanti nogalinājuši visus mājlopus. Un Vira sāka man sūtīt bildes no tā brauciena. Tās ir tādas pašas bildes, kādas uzņemtu jebkuras divas uz laukiem aizbraukušas draudzenes. Ameļinas gadījumā realitāte ar tekstu saduras kopā tik tieši, ka nav iespējams runāt, izmantojot teorijas jēdzienus. Mana pirmā sajūta pēc grāmatas izlasīšanas bija, ka es gribu, lai šī grāmata ir Latvijā. Tad mēs palūdzām grāmatnīcai Globuss, lai viņi vismaz nopērk dažus eksemplārus angliski. Man vienkārši likās, ka kaut kas ir jādara. Savu eksemplāru jau esmu aizdevusi.

M.: Arī mans eksemplārs mājās ir pavadījis mazāk laika nekā citur. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka šai grāmatai jāiznāk ne tikai latviski: tai jābūt visās iespējamajās valodās, latgaliski, lībiski, jo… paldies Dievam, ka otras tādas nav.

J.: Artura Droņa eseju krājumā Hemingvejs neko nezina ir aina, kur viņš aizved ārzemju žurnālistu pie Viktorijas kapa, un ļoti tiešā veidā savieno trīs ukraiņu rakstnieku likteņus: “Viņa rakstīja grāmatu par krievu kara nezvērībām, lai pasaule uzzinātu un tiesātu. Vēl viņa atrada un izdeva bērnu rakstnieka Volodmira Vakulenko dienasgrāmatu. Volodimiru gadu iepriekš krievi spīdzināja un nogalināja. Te viņa guļ, Džailz, jo bija uz piefrontes pilsētu Kramatorsku atvedusi ārzemju rakstniekus – lai viņi redzētu un tiesātu. Tur viņa guva nāvējošus ievainojumus pēc krievu uzlidojuma ielai, kas nosaukta ukraiņu rakstnieka Stusa vārdā – arī Stusu pirms 38 gadiem krievi spīdzināja un nogalināja. Viņa pēc dažām dienām slimnīcā nomira – nošautā Vakulenko dzimšanas dienā.” Vai esi ar mieru parunāt par to, kāpēc ir svarīgi, lai Vakulenko dienasgrāmata – ak Dievs, šis ir absurds jautājums – tiek tulkota kvalitatīvi?

M.: Šis ir absurds jautājums, Justīn! (Smejas.) Proti, kāpēc ir vērts par to taisīt traci?

J.: Jā, kāpēc par to ir vērts cīnīties?

M.: Tātad tā. Pagājušā gada beigās vai šī gada sākumā iznāca apgāda Liegra izdota grāmata, kuras autors ir norādīts Volodimirs Vakulenko K. un nosaukums ir Es pārtapšu. Dienasgrāmatas. Dzejoļi. Nelaime ir tāda, ka šī grāmata ir viltojums. Tas nav Vakulenko. Jebkurā tekstā var gadīties kļūdas, tulkojumā var gadīties kļūdas, bet šeit… tās nav kļūdas. Ja latviešu tekstā lietotajam vārdam nav nekāda sakara ar vārdu oriģinālā, tad tas nav tulkojums. Nu tā, ka vispār nav nekāda sakara – ne sinonīms, ne radošs risinājums, bet vienkārši pirmais ceļā trāpījies aplamais vārds. Mani neinteresē, vai tas ir mākslīgais intelekts vai tulkotāja haltūra, neredzu, ko tas maina manā attieksmē pret šo latviešu tekstu. Tas ir krimināli slikts. Tam ir ļoti nosacīts sakars ar oriģinālu, un, kad runa ir par nogalināta rakstnieka tekstu, tad minimāls cilvēciskums un godaprāts ir uztaisīt adekvātu tulkojumu. Tas, ka šis ļoti sliktais darbs ir izdarīts ar nogalināta rakstnieka tekstu, to padara vienkārši nepiedodamu. Piemēram, Суспільне. Новини nav “Zemgrīdnieks. Jaunumi”.³ Piemēru bez piepūles varētu pielasīt veselu kaudzi – priekšvārdā Viktorijas tekstā sacīts (tulkoju, cik precīzi vien varu): “[A]pstiprinās manas visļaunākās bailes: man visapkārt ir jauna Apšautā renesanse. Tāpat kā 20. gadsimta 30. gados ukraiņu māksliniekus nogalina, viņu manuskripti pazūd un viņu piemiņa tiek izdzēsta.” Ko Dagnijas Dreikas tulkojumā izlasa latviešu lasītājs? Citēju: “[..] kad baidījos, ka notiks kaut kas slikts, sākās jaunas apšaušanas. Kā 1930. gadā nogalināja ukraiņu iedzīvotājus, rakstnieku manuskripti pazuda, viņi izgaisa no ļaužu atmiņas.” Man gribētos, lai neviens cilvēks nekad neatšķir šo latviešu valodā izdoto grāmatu. Jā, es gribētu, lai šī tirāža tiek iznīcināta un lai visi iesaistītie atvainojas par to. Un es gribētu, lai šī grāmata būtu Vakulenko dzīves un nāves cienīgā tulkojumā latviski.

1. Wadsi sirsnin! (Lietus, 1925. g.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Amelina V. Looking at Women Looking at War. War and Justice Diaries. HarperCollins Publishers, 2025  (atpakaļ uz rakstu)
3. Суспільне. Новини ir Ukrainas Sabiedriskā medija ziņu portāls.  (atpakaļ uz rakstu)